Pamostoties sniegainos rītos Ziemeļamerikas kontinentā, acis meklē atspaidu, lai atgrieztos laikā un telpa. Atduŗas pret sniegaini baltu sienu, pie kuŗas karājas baltas vilnas austa soma. Vidū ķeburains un tomēr apaļīgs, sarežģīts un tomēr vienkāršs melns raksts; katrā pusē pa slaidam kociņam. Kā eglīte sakļautiem zariem – ciprese. Zem un virs tiem trīspirkstu platas, izrakstītas svītras; melni un balti trīsstūri un četrstūri sakārtoti tā, ka izskatās gan kā vāzes rindā, gan kā smilgu pulksteņi, kuŗos nemitīgi tek laiks. Pēkšņi to starpā iznirst no sāniem skatīta cilvēka seja, ne viena vien, bet vairākas, vesela rinda. Visas tās skatās vienā virzienā, lielām melnām acīm. Visām ir taisnais, smailais Krētas profils. Mina galma dāmas sasēdušās rindā, lai noskatītos, kā lēcēji pārvar vēršus, pieturoties pie to ragiem un pārlecot tiem pāri. Krētas salā gaisma bezbailīgi lēkā pār gulošu kalnu pelēkajām mugurām. Krēta guļ kā milzīgs vērsis Vidusjūŗas ūdeņos. „Zeme! Zeme!” mēs saucam, pēc jūras slimības mokās pārlaistas nakts, uzrāpjoties uz klāja. Poseidons bijis mums tikpat nelabvēlīgs kā Ulisam, sapūzdams pēkšņu vētru un svaidīdams mūsu kuģi. Kaut arī mēs nebijām vieni kā Uliss, kas pārcieta vētru, pieķēries baļķim, tomēr jūŗas slimība ir viens no mums uzliktajiem pārbaudījumiem, ko neatvieglina sabiedrība.

Kailu kalnu grēdas nomaina viena otru un aizslīd viena aiz otras kā priekškariem veŗoties. Pabālu, gurdenu cilvēku rinda no klāja jūsmīgi vēro gaismas rotaļas pār Krētas krastiem. Pēc tā, ko šai brīdī pārdzīvo daudzi krētieši, velti ilgojās Krētas slavenais dēls El Greko. Savā pēdējā gleznā, Marijas debesbraukšanā, viņš iegleznojis Krētas vīziju un kuģi, kas aizvedīs viņu atpakaļ dzimtajā zemē. „Kriti! Kriti!” mums saka vecs Krētas zemnieks stulmu zābakos un melnās krokotās biksēs, kas mugurā nokarājas starp kājām kā maiss. Ap pieri viņam aptīta melna drāniņa ar pērļu bārkstīm. Krētieši ikdienā ģērbjas melnā. Sievietes novelk lakatiņus dziļi pār acīm un aptin tos ap zodu, gandrīz aizplīvurojoties, jo Krētas gaisma ir spilgta un ziņkārīga kā grieķu acis, kas nepārtraukti urbjas mūsos. Daži vīrieši pat aizmirst klabināt mūžīgo grieķu laika kavēkli – diedziņā savērtas dzintaram līdzīgas krelles. Lēni un svinīgi mainās ainavas, kuģim slīdot gar Krētas krastiem. Pēkšņi acis ieplešas platāk: vai tiešām tur parādās milzīga guloša cilvēka atveids? Zem gulošā galvas kā baltiraibs spilvens iznirst pilsēta. „Iraklion!” saka mūsu kaimiņā. Mēs neprasām nekā par gulošo milzi; Krēta ir noslēpumaina sala.

Šī pati ainava saņēma arī Odiseju, kad to izskaloja malā pēc vētras, mazliet aiz tagadējās Heraklionas pilsētas. Toreiz šo vietu sauca par Amnizu pēc upes, kas tur ietek jūŗā. Šeit princese Nausikaja ar biedrenēm mazgāja veļu un peldējās, bet kad tām parādījās Odisejs, viņas spēlēja bumbu.

Heraklionas ostu pirms gadu simtiem nocietinājuši venēcieši. Cietokšņa mūri iestiepjas tālu jūŗā: un saņem mūs savās atplēstajās rokās.

Autobuss ar uzrakstu „Knosos” nav labāks par citiem Grieķijas lauku autobusiem, kas parasti pārblīvēti ar cilvēkiem, dārzājiem un mājputniem. Par to, ka tie vispār kustas, laikam gan jāpateicas dievmātei un svētugunij virs stūres. Apkārtne ir viļņaina, vīna kalns aiz vīna kalna kā smilšu rievas jūŗas dibenā. Mina pils pagalmā stāvot, acis nevar vien beigt izsekot apkārtējo pakalnu apaļīgajiem apveidiem, kas savijas viens ar otru, kā dejotājām sadodoties rokās un līgojoties dejas ritmā. Dejo gaisma, dejo pakalni, vīna dārzi un simtgadīgie eļļas koki. Tik daudz mūzikas, tik daudz viegluma, spārnotības, saskaņas ir šai ainavā! Tā apvij pili kā vainags pieri. Dienvidus. Jāņu laiks; šeit vienmēr ir Jāņu laiks. Cik vien tālu skats sniedzas, neviena cilvēka, nevienas apdzīvotas vietas. Cilvēks atvilcies no šīs ielejas, pār kuŗu jumjas caurspīdīgā pagātnes varavīksne, kuŗā trīs un dejo krāsas. Pat kalnu grēdas aiz apaļīgajiem pakalniem uzmetušas mīkstus kūkumus kā kaķi. Šur tur nogāzēs zeme vīd gluži kaila un sarkanbrūna kā saulē nodegusi miesa pret eļļas koku sirmajam galvām un vīna dārzu zaļbrūni svītrotajām, spurainajām mugurām. Šeit nekas nav mainījies kopš gadu tūkstošiem. Zemes auglība un smags, zeltains klusums kā slavenais Mina vīns no apkārtējiem dārziem pamazām apmāj prātus, šeit ir labi, te gribētos mūžam palikt. Šeit ir miers: šeit reiz karājās Eiropas šūpulis. Knosa ir starp eļļas kokiem kārts šūpulis, un pakalni un debesis vēl arvien šūpojas līdzi. Samīdītās kumelītes smaržo zem kājām, un magoņu galviņas no vēja pieskāriena žvadz – sēklas. Aizmirsti gadu tūkstošus, kas nāca vēlāk, aizmirsti kaŗus un mēri un vajāšanas, atgriezies Eiropas bērnībā! Senā miega un aizmirstības dieve pacēlusi rokas kā svētījot, un viņas vainagā iespraustas trīs magoņu galviņas. Viņas acis ir aizvērtas. Šeit cilvēki dzīvoja vēl bez bailēm no ienaidnieka. Jūŗa tos pasargāja un paglabāja, apgādāja un ieaijāja. Knosa ir tikai viens no šūpuļiem lielajā šūpulī Krēta, pār kuŗas pakalniem vēl rotājas Eiropas bērna smaids. Tas saglabājies lauku ļaudīs, kam viesmīlība ir svēts pienākums un katrs svešinieks debesu vēstnesis. Šeit Eiropa vēl satvēra vērsi aiz ragiem un veikli pārlēca pāri tā dusmām un tumšajai varai. Šeit viss vēl ir līdzība, un deja savalda tumsas spēkus. Trīs mālā veidotas sievietes dejo aplī ap vaideloti, kuŗas rokās lokās čūskas – pazemes radības. Un šūpoles, svētās šūpoles! Vairāki to atveidi saglabājušies. Arī pie mums iešūpoja gaismu un vasaru.

Krāsas, krāsas, kuŗās izteicās seno krētiešu dzīves prieks, kvēlo vēl šodien kā atspulga no laikiem, kad debesis nebija nošķirtas no zemes, nedz dievi no cilvēkiem, jo varenais Mins bija Zeva dēls un viņa cilts dievu pēcteča. Trīs gadu tūkstoši nav spējuši tās izbalināt, nedz ugunsgrēks, kas izpostījis pilis, tās izdzēst. Knosa nav pils drupas, šis vārds liekas smieklīgs. Knosa sēra Artūra Evansa pūļu rezultātā ir pils gandrīz tāda pat, kāda tā bijusi savos ziedu laikos. Tik ģeniālas iejāšanās kādā senā kultūrā un tik izcila atjaunošanas darba gan laikam nav vairs nekur citur pasaulē.

Mums laimējas – neiznīkstošais gīds aizgājis diendusā un tūristu grupa ar balti tērpto pavadoni vēl mielojas Heraklionas vienīgajā negrieķiskajā viesnīcā. Mēs esam vieni ar kumelīšu smaržu un gadu tūkstošu elpu

 

* * *

Pēc diendusas lēnām acis veŗot, istabā caur slēģiem slīpi iespīd saule. No gaismas ņirboņas iznirst vispirms Mina pils grīdas mozaīka. Nekas nebeidzas, kas reiz sācies. Kas Grieķijā meklē tikai pagātni, vilsies tikpat dziļi kā tas, kas to nesaskata. Laiks ir šeit tikai priekškars, kas var kuŗu katru brīdi pavērties. Acumirklī pagātne un tagadne sakūst kā zibens gaismā, un gadu tūkstoši izklīst dārdot kā pērkona grāviens.

Heraklionas galvenajā laukumā tauta svin svētkus, pieminot Krētas varonīgās aizstāvēšanās cīņas pret vācu izpletņlēcējiem 2. pasaules kaŗā. Krēta bijusi apspiesta gadu simtiem, gan venēciešu, gan arābu, gan turku jūgā, un varonība un brīvības mīlestība ir krētiešu rakstura dziļākās iezīmes. Neseno cīņu atcerei ir solīts atsūtīt no Atēnām lidmašīnu ar pāris izpletņlēcējiem, bet Atēnas ir tālu. Beidzot tomēr tie nolīgo lejup kā pieneņu pūkas.

Laukums pieblīvēts ļaudīm, tikai vidū atstāta vieta tautas deju dejotājiem. Starp ierastajām tumšajām grieķu galvām pavīd gaišmatainas un zilacainas no Krētas vidienes. Tām blakus pēkšņi iznirst Mina galma dāmas profils. Krētas pirmiedzīvotāju noslēpums vēl arvien ir miesa un asinis, ar melnām matu pīnēm un austrumnieciskām acīm. Vārdi iesprūst kaklā, kad svētku uguņošanas gaismā parādās jaunais vīnnesis no pils siengleznas. Bet vispirms nāca dejas. Senās grieķu apļa dejas, kas no Grieķijas krastiem izpletās pār visu Vidusjūru kā apļi pār ūdens virsu. Vēl šodien tās dejo svētdienas rītos Spānijā, Katalanijas krastos, senajās grieķu kolonijās. Kas reiz vērojis neskaitāmos apļus vienu aiz otra, vienu otrā, kuŗos bez izšķirības dejo lieli un mazi, jauni un veci, bagāti un nabagi, un kas reiz klausījies „koblas” muzikantu spēlē, kas iesāk katru deju ar Pana stabules skaņu un sīku bundziņu rīboņu, tam tas viss uz mūžu iespiedies acīs un ausīs. Vai šo deju sauc par sardānu vai sirtu, tās ritms ir tik vecs kā cilvēces sirdspuksti. Katalānijā apļi vienmēr bija slēgti, un dejai nebija redzama vadītāja. Šeit tie paliek atvērti, un priekšdejotājs pieturas pie baltas drāniņas, lai, izdarot sevišķus pagriezienus un lēcienus, nebūtu jāatdalās no apļa. Vispirms dejo meitenes tautas tērpos, gan brunčos, gan kuplajās turciskajās biksēs un bagātīgi zelta naudiņām rotātos ņieburos. Drīz tām piebiedrojas daži kareivji; ar to priekšnesumu svinīgā daļa beigusies, un ļaudis kā ūdens pārpludina laukumu, gaidot uguņošanu. Vakarā visi krodziņi pilni mūzikas, ļaužu un zeltainā Mina vīna. Krētai ir pašai savi mūzikas instrumenti, kuŗu stīgas iesniedzas tālu pagātnē. Tanīs nevar vienaldzīgi noklausīties. Kad viesi krodziņos nespēj vairs nosēdēt, tie sāk dejot senās dejas. Gan pa vienam, pa divi, gan vairāki, kā kuŗu deju. Sevišķi iespaidīgas un senas liekas vīriešu dejas ar varonīgiem lēcieniem, kas prasa lielu izveicību un spēku. Kamēr jauna māte dejo divatā ar citu meiteni, viņas bērns, tikko acis vaļā turēdams, izēd baltmaizes kurvīti tukšu un ieslīgst miegā ar galvu uz galda.

Simtgadīgi eļļas koki.

Nākošajā rītā jūŗa zied zili zila kā neaizmirstelīšu lauks, un retās zvejnieku laivas lidinās tanī kā tauriņi. Krētas krāsas jau rīta agrumā žilbina ziemeļnieku acis, kas nav pieradušas pie tik daudz kvēles. Mēs uzticam savas dzīvības piekrautam un pieblīvētam autobusam no pirmā pasaules kaŗa laikiem un dodamies ceļā uz diviem citiem Mina dinastijas pilskalniem salas dienvidu piekrastē. Vairākas stundas autobuss nododas dīvainai, pusārprātīgai dejai, izsekojot pakalnu ritmam, izlokoties līdzi strautu pagriezieniem, pielaižoties tik tuvu aizai, ka vistas sāk ķērkdamas vēstīt bojā eju un kartupeļi birst no kurvjiem; tad kā vanags aplidojot kalnu virsotnes līdz pašai augšai, izbraucot divreiz cauri tam pašam ciematam, nolaižas ieleju dziļumos. Krēta ir reizē mežonīga un maiga sala, pilna pretstatu kā grieķu tautas mūzika. Ceļmalas noaugušas lepnajiem ērkšķainajiem artišoku dadžiem; kam tie garšo, tam Krētā ir laba dzīve. Turki nopostījuši varenos mežus, kuŗos reiz mājoja Krētas vērši; kalnu muguras tērpušās vienīgi gaismā. Milzīgās antīkās krūkas, kuŗās Mina pilī glabājās eļļa un labība, vīns un lēcas, tiek ciemos lietātas par dūmvadiem, bet ūdeni sievietes nes no akas amforās slaidiem dzērvju kakliem. Baltas mājiņas, un katrai priekšā sarkanas līlijas, dzeltenas kallas vai rozes. Grieķi mīl rozes. Eļļas koki zied un smaržo smagi un saldi. Pasaulē gan laikam nav mīlīgāka radījuma par ēzelēnu. Kalnu meitenēm ir melnas acis un biezas, brūnas bizes. Vīnogas aizmetušās un slēpjas starp noputējušām lapām. Mieži un kvieši maija beigās Krētā pļaujami, auzas vēl ne. Kalnu nogāzēs, augstās vietās, labību saved jau kulšanai un sakārto kūlīšus uz klona, ko apvij akmeņu aplis. Mūļi pacietīgi tekā, mīdīdami vārpas; pati dzīve kopš neatminamiem laikiem tek pa ierasto loku. Ļaužu dzīve paveŗas skatam caur durvīm, kas ir arī vienistabas dzīvokļa logs. Gultas pārklātas raibraibām segām, cāļi knābājas zem gultas. Melni ģērbtas sievietes sēž durvju priekša un auž mežģīnes, jaunas meitenes loka pūru. Uz plakanajiem jumtiem kalst pupu un zemesriekstu laksti. Aiz ciemata pēdējās mājiņas, kas nokarājas pār krauju kā bezdelīgas lizda, paveŗas skatam plašā Mesāras ieleja. Mēs esam pārcietuši ceļojuma briesmas un laimīgi nonākuši gandrīz galā. Mēs krustojām salu vienīgajā vietā, kur tās trīs kalnu grēdas mazliet pašķiŗas un padod ceļu, kaut arī ne labprāt. Ielejas vidū kā sala, kā dabas brīnums, kā parādība paceļas Faista pilskalns. Ja šāda pilskalna nebūtu, cilvēkam būtu tas jārada, lai katrs, kas to reiz redzējis, zinātu, ko nozīmē pilskalns starp debesīm un zemi, tuvāk debesīm nekā zemei. Autobuss, pareizi novērtēdams savas spējas, uzskrūvējas augšup tikai pusceļu, un no tā tumšā un šaurā rumpja mēs iekāpjam gaismas valstībā. Varbūt tāda sajūta ir dzimstot, ja to varētu atcerēties, varbūt tāda būs mirstot. Šeit, Faista pilskalnā, mūsu pašu dzīve un nāve, mūsu mūža īsais brīdis nav vairāk par mākoņa ēnu, kas pārslīd bezgala ielejai mums zem kājām. Tā šķiet atvērta pret mūžību; tur, tās otrā galā jābūt jūŗai, tā izzūd jūŗas bezgalībā. Bet tur nav jūŗas, tikai Krētas bezgalība, jo jūŗa ir aiz mums. Mēs esam tuvu debesīm un tomēr netālu no zemes, kuŗas ielāpainais svārks plešas ap mums. Gaišie labības lauki, pelēcīgie eļļas koku apļi, zaļganie vīna dārzi un pa starpām, lokos ap pakalnu virsotnēm kā tonsūras mūku galvvidos, kuļamo klonu brūnpelēkais kailums. Neviena cilvēka, šur tur pa retam ēzelim vai mūlim, aitas bariņos, brūnas kazas, reta govs. Viss plešas, virmo, ņirb saulē, līgo un trīs milzīgā klusumā kā zem ūdens vai stikla. Nirt, peldēt, lidot, kustēties gaismas un telpas bezgalībā, atgrūzties no kalnu grēdām kā laiva atgrūžas no krasta, atstāt arī pilskalnu zem sevis, izjūtot tikai to, ka esi radījums, kas mājo gaismā. Ne gars, ne miesa, bet gaismas ugunīs no gara un miesas sakausēta būte. Šeit reiz sākās Grieķija, un šeit mājo tās dziļākais noslēpums. Tur pāri pretī svētajā Idas kalnā ir ala, kur uzaudzis Zevs. Arī viņš iznācis no tumsas un mājo gaismā. Kalna galotne iecērtas debesīs kā seno krētiešu cirvis ar divkāršo asmeni. Jā, tas ir Zevs, kas guļ Krētas krastos un gaida atmodas brīdi. Tā mums lauzītā, bet veiklā, no trim valodām jauktā mēlē pastāsta Aleksandrs, kas pavadījis mūžu aprūpējot pilskalna apmeklētājus, kļūdams slavens un iekļūdams daudzās grāmatās. Aleksandrs ir sīks un pazemīgs vīrs, šķiet, ka varenās debess nasta reizēm ir par smagu viņa pleciem. „Pirmiedzīvotāji mazi ļaudis, Aleksandrs arī mazs”, viņš skaidro, norādot uz neticami mazajām pils guļamistabiņām. „Pirmiedzīvotāji apmet sienas ar salmiem un kaļķiem, Aleksandra sādžā dara tāpat.” Viņš runā par senās pils iedzīvotājiem kā par savējiem, veciem draugiem. Pavadījis mūžu to starpā, dzīvodams viņu dzīves pēdās, viņam šķiet, ka tā bijusi līdzīga dzīvei viņa sādžā.

Kamāres māla trauki no Faista pilskalna.

Aleksandram ir draugs Juris, kam ir mūlis Māro, kas grib aiznest mūs uz trešo pilskalnu pie jūŗas. Mēs paēdam paviljonā, kas uzcelts šeit augšā un kur mums artišokus pasniedz acīgs un izdarīgs zēns. Pašā dienvidus laikā mēs satiekam svēto Juri ar Māro norunātajā vieta un sākam ceļot pa lielceļu, kas reiz savienojis abas pilis, bet ko tagad slēpj smiltis un akmeņi. Kur īsti tas ir, tas zināms vienīgi Māro, kas maziem, neredzamiem pakaviņiem kāpelē kā kalnu kaza. Sedli Krētā līdzinās gareniski pāršķeltai mucai ar paaugstinātiem, stāviem galiem. Tie ir koka, ar ādas popējumu, un ļoti ērti, kaut gan tādi neizskatās. Māro tek bez iemauktiem un dzelžiem. Labāk viņam uzticēties nekā mēģināt viņu vadīt pa akmeņaino taku. Izrādās tomēr, ka Juris nav nekāds svētais, jo viņš sāk ar noslēpumainiem smaidiem un kustībām vilkt no kabatām laukā dažādas drumstalas no pagātnes dzīru galda un piedāvāt mums tās pirkšanai. Vēsajā gada laikā viņš allaž strādā izrakumu darbā Faista pilskalnā, un karstajā – acīm redzami dzīvo no Māro un savas nadzības augļiem. Un kādēļ gan ne? Vai tas, ko Krētas zeme atdod, nepieder daudz vairāk viņam nekā itāliešu archaiologiem, kas nāk un iet kā lieti? Krēta ir viņa zeme, ko viņš varbūt nekad sava mūžā nav atstājis, ko viņš aizstāvējis, kuŗā viņš reiz atdusēsies. Heraklionas muzejā ir simtiem mazu apaļu akmentiņu, amuletu, ko senie krētieši valkājuši par pazīšanas zīmi, par personības zīmogu. Bet kad viens no tiem guļ Juŗa brūnajā plaukstā, tad tanī tiešām iegrebtas burvju zīmes, un tas tiešām iespēj dot mātēm daudz piena, ja to valkā pēc dzemdībām. Varbūt arī Zeva māte Reja apkārās šādu melnu akmentiņu, kad lielā slepenībā Idas kalna alā, kā stāsta kāda teika, viņa bija dzemdējusi Krona dēlu? Lai pasargātu dēlu no tēva dusmām un atriebības, varbūt viņa pakāra brīnumdarītāju amuletu bērnam kaklā? Jo Krons, jauzdams savas valstības bojā eju, bija jau vairākus dēlēnus aprijis. Tādēļ arī Rēja aicināja palīgā kalnu garus, kas, dejojot un trokšņojot, apslāpēja jaundzimušā kliedzienus un tā izglāba tā dzīvību. Kronam dēla vietā iedeva norīt autiņos ietītu akmeni. Nekas, kas reiz bijis, nepaiet, un vēl šobaltdien dažos Krētas apvidos ļaudis tic, ka pirms kristībām bērns ļaunu garu apstāts. Lai tos aizbaidītu, radi un draugi dzīro un trokšņo cik spēdami pa jaundzimušā māju. Tas atgādinātu mūsu mantāšanas ticējumu – izdarības, kam jāpasargā nekristīts bērns, lai tam nepiesistos kāds ļaunums.

Taka sāk vīties lejup starp kviešu laukiem, retām cipresēm un eļļas kokiem. Ir maija beigas, un pašlaik pļauj labību. Melni tērpti ļaudis, sievietes pārvilkušas lakatiņus dziļi pār acīm un zodu kā senāk, aizsargādamās no turku ziņkārīgajiem, uzmācīgajiem skatiem. Pļauj ar sirpjiem un atpūšas laukmalā, dzeŗot ūdeni ar vīnu no krūkām, kuŗu veids un krāsas atgādina Heraklionas muzeja skaistākos gabalus, Kamares māla traukus. Tanīs salijis viss Krētas kultūras dzīves prieks, prieks par dabas krāsām un veidoliem, par viļņiem un lidzivīm, par augu, putnu un kukaiņu pilnestību un vienreizējo skaistumu.

Līdz ar jūŗu, tumšo, zeltā kalto Lībijas jūŗu, kas skalojas ap Āfrikas krastiem, ieraugām arī bizantisko Svētās Trīsvienības baznīciņu, maziņu un ļoti vecu, un pēc tās nosauktās vēl daudz, daudz vecākās pilsdrupas. Tā bijusi vasaras atpūtas laika miteklis, ne valdnieka galvenā uzturēšanās vieta. Tādēļ tai trūkst svinīguma, kas, kaut dažāds, iemīt abos pārējos pilskalnos. Knosa ir apļa viducis, toreizējās pasaules centrs, un Faista raugās pār ieleju zem kājām, bet no Svētās Trīsvienības pils paveŗas skats uz jūŗu ar tās gaismas un krāsu rotaļām. Kādreiz jūŗa sniegusies līdz pašām pilsdurvīm; tagad auglīga, četri un pus gadu tūkstošu tecējumā piesērējusi ieplaka tās atdala vienu no otras. Arī pati pils bijusi iesērējusi smiltīs, un vēl tagad vairāk pagātnes ir zem nekā virs zemes.

Aiz jūŗas ir Āfrika. Seno krētiešu attieksmes ar Ēģipti bijušas draudzīgas, un viņu attēli, ar dāvanām rokās, redzami ēģiptiešu kapu sienas gleznojumos. Krēta ir vienādā attālumā no Eiropas cietzemes, no Āfrikas un Āzijas, un šeit, lielākajā grieķu salā, laikā, kad pārējie eiropieši vēl līdzinājās mežoņiem, Ēģiptes un austrumu civilizāciju ietekmē radās gluži kas jauns un patstāvīgs – ne tikvien Eiropas kultūras sākums, bet arī viens no tās kalngaliem.

Svētās Trīsvienības pils akmeņos iegrebta cita architekta zīme nekā Faista, bet arī šeit alabastrs nokvēpis melns un rāda, ka pils degšanas laikā pūtis spēcīgs dienvidvējš, tātad tā notikusi kādā pavasarī, aptuveni 1400 gadus pirms Kristus dzimšanas. Kas bijis šo milzīgo ugunsgrēku cēlonis, vai dabas spēki, vai cilvēki, tas paliek Krētas un gulošā dieva noslēpums. Vai varenais pazemes vērsis, kas bija apsēdis seno krētiešu prātus, satricināja zemi un iznicināja tos ar uguni un ūdeni? Vai iebrucēji no ziemeļiem, gaišmataini kā Sfākijas krētieši no salas kalnainākās daļas, kas vēl šodien nav sajaukušies ar tumšmatainajiem kaimiņiem, nopostīja un nodedzināja Mina dinastijas pilis? Miega un aizmirstības dieves acis ir aizvērtas, un galvā viņai dīvaina smaila cepure ar magoņu sēklenīcām. Viņa pacēlusi rokas kā atvairot, kā sargājot, un lūpas viņai klusē.

Magoņu dieve Haraklionas muzejā.