Jaunā Gaita Nr. 36, 1962

DOMAS PAR

LATVIEŠU JAUNATNES PROBLĒMU SVEŠUMĀ

 

Paula Jēger-Freimane

 

Svešumā izklīdinātus, latviešus vairs neaizsarga pašu valsts vara, kuŗas aizsegā vienīgi tautas gars spēj īstenot visas savas iespējas, tomēr arī svešumā mēs esam brīvas izvēles cilvēki savā gara satversmē: mēs katrs pats varam noteikt savu interešu ievirzi un saskaņā ar to savu dzīvi kārtot. Un neviens mums neliedz arī tautas kopumā to kārtot saskaņā ar tām tradicijām, kuŗas esam vai nu vecākās paaudzes paņēmušas līdz no atstātās Latvijas vai arī jaunā audze pārmantojusi tikai še svešumā. Garīgā sasaukšanās no paaudzes uz paaudzi ir ķīla latviskā gara saglabāšanai ilgajos svešniecības gados, kas mums vēl jāpārcieš.

Kas tad ir latviskais? – rodas jautājums, un kam tas jāsaglabā?

Latviskais ir latviešu valoda, latviešu dziesma, latviskais pasaules skatījums, latviešu dzīves izjūta, – no kā visa kopumā veidojas latviskā dzīves ziņa, kas abstrahējas latviskā gara izpaudumos. Kam citam gan tas viss būtu saglabājams un pēcmantojumā atstājams, ja ne latvju jaunatnei? Tāpēc visas mūsu dzīves problēmu problēma ir mūsu jaunatne, un tā ir smaga problēma, kas ar katru nākamo dienu kļūst jo smagāka un jo grūtāk risināma.

Trimdas jaunatnes jēdzienā neietelp vairs vienvecuma un vienveida jaunatne. Līdz šim mēdza dalīt paaudzēs visu trimdinieku kopumu, nu – jau kopš dažiem gadiem – paaudzēs būtu jādala pati trimdas jaunatne. Ja līdz šim vairāk vai mazāk dibināti raizējāmies par tā dēvēto paaudžu plaisu visā trimdinieku kopumā, tad nu jau ir pienācis laiks atskārst, ka paaudžu noslāņojumi veidojas pašā jaunajā paaudzē un ka arī tie ir plaisājumu apdraudēti.

Gadi ir gājuši, un tie ir paguvuši arī trimdas jaunatnē jau izveidot tās „veco paaudzi”, kas šur tur rakstos jau nodēvēta par vecjauniešiem. Tā īstenībā ir brīvās Latvijas zaļā jaunatne, kas nu svešumā sasniegusi brieduma gadus. Tā pati tieši ir paņēmusi līdz latviskās kultūras mantojumu, un tā arī ir bijusi pirmais stingrais pamats latvietības tālākai saglabāšanai svešumā. Bērnībā un agrā jaunībā ieauguši latviskajā dzīves ziņā, šie jaunieši ne pārāk apmulsa, nonākuši lielos svešas kultūras centros. To intelektuālā daļa ieplūda svešo zemju augstākās skolās, izglītojās, daudzi pat līdz augstākajiem gradiem, un stājās līdzās iezemiešiem atbildīgos eksistences darbos. Bet tai pašā laikā viņi nemitējās būt latvieši. Viņi nešaubījās ne par Latviju, ne par savu piederību Latvijai, un viņiem šķita pati par sevi saprotama lieta, ka arī viņiem ir pienākumi pret latvietību, īstenojami saskaņā ar katra individuālām spējām.

Bet gadu tecējumā aina sāka mainīties: pieauga brīvās Latvijas bērni, un veidojās trimdas jaunatnes otrs slānis. Tie ir tā dēvētie divvalodu bērni jeb divkultūru cilvēki. Zīmīgi, cita starpā (ka tā tos nodēvē un vienādi novērtē, globālu attālumu un paaudžu šķirti, kā vecjaunietis rakstnieks Dzintars Sodums Zviedrijā, tā prof. E. Dunsdorfs Austrālijā. Sodums romāna fragmentā Lāčplēsis trimdā (JG 25.) saka: „Un ja kādam galva nenes divas valodas un divas vides, tā taču ir viņa personīgā nelaime, neapdāvinātība.” Un prof. Dunsdorfs intervijā Jaunatne un mūsu nākotne (JG 28.) saka; „Vissekmīgākie allaž bijuši tie, kas jūtas vēl ieauguši divās kultūrās. Divkultūru cilvēks ir pastāvīgā garīga augstsprieguma stāvoklī. Cilvēki, kas aug un paliek vienā laikā divās kultūrās, jau paši par sevi būs ar augstāku inteliģences līmeni. Uz tiem iedarbojas kā lokālās vides, tā latviskās kultūras un sabiedrības spiediens, un šādu divkāršu slodzi izturēt ir pa spēkam tikai cilvēkiem ar samērā augstu garīgo attīstību? – Kāda 1958. gada Amerikas latviešu jaunatnes apvienības kongresa norises atreferējumā (JG) lasām konstatējumu: „To jauno audzi, kas apvienību dibināja un vadīja pirmos piecus gadus, ir aizstājusi vēl jaunāka jauno audze. Jauni ir paši apvienības biedri, jaunas viņu idejas, jaunas viņu vajadzības un intereses.” Ja tā, cik strauji tad notiek paaudžu nomaiņa pašā jaunatnē!

Kādas tad ir šo divkultūras jauno latviešu jaunās iezīmes?

„Mēs esam šaubītāju paaudze”, saka jauns dzejnieks Austrālijā. „Mūsu vide

Ir trausla kā sidraba burbulis

Straujas straumes virsmā;

Un mēs nezinām, kas rītu būsim:

Latvieši – vai austrālieši, amerikāņi,

Angļi, vācieši vai zviedri,

Vai arī krievi. –

– Nekas nav pastāvīgs. –

– Kam lai ticam?

Vai vispār kam lai ticam?”

(Kārlis Ābele, Kvintets).

Cits jauns dzejnieks Austrālijā kādā 18. novembrī jautā:

„Man tā kā atmiņā, ka reiz kāds teica:

‘Domas un darbus Latvijai’

Sakiet jel, lūdzu, man šodien:

Kādas domas,

Kādus darbus,

Un – kādai Latvijai?”

(Inārs Brēdrichs, JG 28.)

Šai jauno paaudzei visumā nav vairs nešaubīgas piederības izjūtas Latvijai. Divās kultūrās augdami, šie jaunieši gan garīgi apaugļojas ar abām, bet ne vienā, ne otrā nesaskata neapšaubāmas un paliekamas vērtības. Dažs to izjūt traģiski – un kļūst pesimists attieksmē pret latvietību, kā šie citētie dzejnieki; dažs – skeptiski un kļūst ciniķis, kā, varbūt, Ķēves dēla Kurbada autors. Tomēr latviskuma balss viņos visos pārsvarā, jo viņi aktīvi darbojas latviskajā vidē un rada tur vērtības arī paši, kaut arī viņos gruzd un sāp neatbildēti jautājumi. „Kaut kas neaprakstāms, vārdos netverams latvisks mūsos visos dzīvo tālāk,” teicis jauns Austrālijas students kollēgām Vācijā, kaut arī viņš domā, ka veids, kā šo latvisko kopt jaunajiem bieži vien ir citāds nekā vecākajai paaudzei. (Ivars Alksnis JG33. Gunāra Irbes atreferējumā).

Bet pieminētajā intervijā prof. Dunsdorfs vēl saka; „Tagad mūsu studenti nāk no ģimenēm, kas jau izaugušas ārā no latviskās vides. Šie jaunieši jūtas jau pārgājuši vienā kultūrā – angļu.” Mēs teiktu – varbūt arī zviedru vai vācu. Un ne tikai studenti, arī vidusskolnieki, pamatskolnieki un bērni vispār. Tāpēc jau nu sāk skanēt trauksmes zvans pa visām malām, vēstīdams briesmas. Latviskuma saglabāšanu tālākai nākotnei neapdraud šaubītāju paaudze, bet nākamais inertais slānis. Vai vērts norūpēties par esošā saglabāšanu un jauna radīšanu, ja nebūs vairs šo vērtību vērtētāju un saņēmēju?

Kā risināma un atrisināma šī problēma? Vai ir vēl kas glābjams un saglābjams? Vai mēs spējam vēl sasaukties no paaudzes uz paaudzi tautas kopībā? Diezgan bieži ir bijuši dzirdami savstarpēji asi uzbrukumi un pārmetumi. Bet vērīgi ielūkojoties stāvoklī, vai nebūs tomēr tā, ka piederību kādai „paaudzei” ne katrreiz norobežo mūža gadi, bet to lielā mērā nosaka arī garīgā vitalitāte, augšanas apstākļi, saskares iespējas ar attiecīgu vidi u.t.t. Bez tam, katra paaudze reiz bija jauna, un katra paaudze reiz būs veca. Bet no paaudžu mūžiem un to nomaiņām taču uzkrājas pārmūžu vērtības, kas paliek kā pārmantojums audžu audzēm – to spēt atzīt ir nobrieduma iezīme. Dzintara Soduma Lāčplēsis trimdā gan saka: „Es atjaunojos katrā paaudzē. Un cik ilgi lai es paliktu tikai zemnieku kultūras varonis? Tauta mainās, un līdzi viņai mainās arī tās varoņi.” – Vai gan kādam būtu pret to kas iebilstams? Mēs sen jau neesam vairs tikai zemnieku tauta, un savus varoņus resp. sava latviskā gara izpausmes simbolus mēs varam atjaunot, tulkojot tos saskaņā ar jaunām idejām, jaunām vajadzībām un interesēm, arī nemaz nekautri nenoniecinot viņu kādreizējos idejiskos saturus, ko toreiz arī noteica tai laikā mostošās jaunās idejas, vajadzības un intereses. Tauta mainās, bet noniecināt kādu attīstības posmu tautas pagātnē nav nobrieduma bet nenobrieduma iezīme, un arī to ne katrreiz norobežo mūža gadi, bet lielā mērā nosaka katra indivīda paša garīgā satversme un attīstības ievirze. Atziņu briedumu, kas spēj saskatīt, ne tikai to, kas paaudzes šķiŗ, bet arī to, kas tās vieno, sasniegusi jau arī pati jaunatne, jo vai citādi tā savā kongresā jau 1958. gadā būtu deklarējusi: „Visos laikos un visur tautas dzīvās paaudzes ir kopējs organisms, vienots mīlestībā, kopējos mērķos, kopējā darbā un cīņā. Tā arī ir ar mums šeit trimdā. Tā dēvētās nesaskaņas un plaisas paaudžu starpā ir samākslots un dažkārt ļaundabīgs uzskats.” – Paldies jaunatnei par šo atzinumu! – Kopējā organismā katrs loceklis ir nozīmīgs organisma normālai funkcionēšanai, līdzsvara uzturēšanai. Trimdas jaunatnes nacionāli aktīvā daļa to saprot. Tāpēc – sasauksimies, sasniegsimies rokas un mēģināsim uztaustīt kopējos mērķus un – strādāt!

Sāksim ar valodu. Valodniece Velta Rūķe saka: „Valoda gan nav visa mūsu nacionālā kultūra, bet tā ir šās kultūras būtiskākā daļa. Tā ir atslēga, kas palīdz atvērt un izmantot nacionālas kultūras vērtību apcirkņus.” (JG 12.) Bet no visām pusēm diendienā dzirdam, ka mūsu bērni vairs nerunā vai runā trūcīgu latviešu valodu. Kas par to vainojams? Protams, mēs paši, ne mūsu bērni. Un arī ne svešā vide, uz ko mums labpatīk ērti vainu novelt. Ka tā nav, to pierāda atsevišķie gadījumi, atsevišķās ģimenes, kuŗās bērni aug un uzaug runādami tīru un samērā it bagātu latviešu valodu. Viņi mācās to savā ģimenē, tuvībā ar vecākiem, kas atrod laiku arī bērnu nacionālai audzināšanai un ne tikai vien viņu materiālās labklājības un vispārējās izglītības iespējami pilnīgai nodrošināšanai. Tādās ģimenēs, sākot ar runāto valodu, bērni drīz vien sadraudzējas arī ar rakstīto vārdu – latviešu grāmatu. Vai te nu neieskanas prasība pēc latviešu grāmatas, labas latviešu grāmatas. Kas dos mūsu bērniem un jaunatnei šobrīd labu latviešu grāmatu – ar tīru nepiegružotu valodu, ar tīrām domām un izjūtām, ar ievirzi uz latviskā gara smalkumu? Vai pēc visām šīm vērtībām mums vispirms tomēr nebūs jāiet atpakaļ pie tautas pašas tīrajiem avotiem: pie tautasdziesmu augstās aistētikas un ētikas, pie pasaku gudrības un asprātības un arī pie mūsu izcilajiem klasiķiem? Lai gan pašapzinīgākie starp mūsu jaunākajiem literātiem un literātūras vērtētājiem, sekodami pašreizējam starptautiskam modes kliedzienam, kas literāro valodu vulgarizē, domā, ka arī latviešu literārā valoda tiek bagātināta un atsvaidzināta, ja to piebārsta ar tādiem vārdiem un izteicieniem, kā: vot, čort vjazmī, jei bogu, okē, hell, sorry, never maind; skic, temp ļergu, stumt māgā, kraut kuņģī, iesmērēt, rakaris, ko viņš tur parkš, draņķīgs darbs, nestreb ķīseli no bļodas, brūķē lošku, – man šķiet, mēs tomēr uzdrīkstēsimies to apšaubīt. Tāpat arī to, vai, tautai mainoties no nacionāla provinciālisma uz modernu universālismu, tauta garīgi aug, ja uzzina, ka Laimdota ir „brašs skuķis”, „mīlams sievišķis”, kas „nogaidījies savus seši simti gadus”, ka kalps ieņem „kārtīgu kampienu no Laimdotas atnestās brandavīna pudeles” un ja mūsu kādreizējais lielais trimdinieks Rainis pārvērsts par Saini un viņa trimdinieku ilgu dziesma „Pūt, vējiņi!” par– „Pūt vai nepūt”. Šīs minētās ir tikai nedaudzas no līdzīgām „asprātībām”, ar kādām izšķērdīgi ornamentēts pirms pāris gadiem īpašu ievērību ieguvušais jauna rakstnieka sacerējums. –

Leons Čuibe iepazīstina ELJA-s biedrus ar bībeles tulkojuma rokrakstu.

Korso brauciens pa Toronto ielām I jaunatnes svētku laikā.