1.
Noskaņa Nika izteiksmē bija apmēram tāda pati kā sporta ziņotāju balsīs radio vai televizijā pirms slavenu komandu sacensībām.
„Panāciet pie loga. Visi, visi. Tūlīt. Citādi nokavēsit automātisko eksistenci, potētās humanitātes un izbadējušās jūtas slazdā.”
Ar instinktiem un prāta maliņu bijām pieraduši sataustīt, ka gandrīz viss šinī pasaulē ap mums sastāvēja vairāk no neskaidrības kā no visa cita. Tāpēc neienāca ne prātā sagaidīt kādu īpašu skaidrību pat no tāda lāga vīra, kāds bija mūsu Nikodēms Skals, kuŗš bija viens no tiem mūsu trim, kas pacietīgi un stabili būvēja savus Ph.D., katrs savā laukā un ap konceptiem, ko katrs teicās mazliet mīlam skaidrības un ziņkārības vārdā. Un tomēr Nikodēms Skals piederēja pie tiem, kuŗos pat jautrība bija vēsināta ar refleksijām no visa tā elementa, kas gan atklāti, gan slepeni sāp visā pasaulē un katrā atsevišķajā, kas skatās dienu acīs tikpat bieži kā savās paša vai arī to acīs, ko tas mīl vai ap kuŗiem sedzas viņa vērotāja līdzjūtība.
Tādi vārdi par eksistenci, humānitātēm un jūtām bija šad un tad pasviesti ap mūsu ausim sanāksmēs, mūsu debatēs par visu un it neko vai arī sēžot pusdienu stundās un smejoties mūsu barā universitātes dārzu zālājos. Un ja tik pēkšņi un labvēlīgi Nikam ienāca prātā mums apsolīt automātisko eksistenci, potētās humanitātes un pie tam tādā veidā, ka visa šī būšana iesperta tīri izbadējušos jūtu slazdā, tas vien jau bija vērts, lai mēs visi septiņi mestos pie loga. Četras vīriešu un trīs sieviešu galvas sablīvējās loga platumā un gaidīja apsolīto. Bija tikai iela ar palmu, kļavu un ķiršu koku lapotnēm. Silts maija beigu novakars. Studenti pa vienam un pārīšos, ar grāmatām zem elkoņiem. Bērni barā. Trīs suņi. Vīrs baltu galvu un pīpi uz kāpnēm. Pretī mājas brūnā, dzeltenā, baltā, zaļā un noplukušā pelēkuma krāsā. Vairāk vecāka gada gājuma mašīnas, pa vidiem ar tīri sportiskiem braucamiem rīkiem. Šī bija trīspadsmitā iela, skaitot no universitātes vārtiem. „Nekā,” nopūtās Augusts.
„Kuš,” apsauca Niks. „Skaties uz to zaļo māju. Ja tev ir dzirde, varētu arī klausīties.”
Klausījāmies. Nekā tāda. Zaļa māja un tā. Tas it kā būtu viss. Nekā potēta vai automātiska. Jau bijām tādi kā vīlušies.
„Nik, tu būsi, liekas, pārgājis uz kaltēto humoru,” atkal ierunājās Augusts, kas nekad nebija tik viegli nomierināms.
„Klusu. Paliec mierā!” Šoreiz viņu apsauca Lolita. „Balsis. Tanī zaļajā mājā ir balsis. Divas. Vīrieša un sievietes. Tur iet augsti.”
Arī citi sākām sadzirdēt balsis.
„Abas tādas kā kaut kur dzirdētas,” lēnīgi un prātodams čukstēja Jēkabs. „Abas tādas kā atmiņas iekšpusē pielipušas. Nevar atlobīt.”
Balsis pār ielu pieņēmās spēkā. Pēc brīža no pirmā stāva dzīvokļa durvīm uz pagalmu izmetās ārā dzeltens kaķis, saboztu un spurainu spalvu un dusmīgi uzmestu kupri.
„Pirmais,” lietišķīgi, kā skaitīdams kādus izglābušos, sacīja Niks.
Vēl pēc kādām minūtēm no tām pašām durvīm izmetās ārā melns suns. Tas asti bija nolaidis gluži pie zemes, vilkās saplacis, kā pērienu saņēmis, nobijies un žēlastību lūgdamies reizē.
„Otrs,” skaitīja tālāk Niks.
Nepagāja pārāk ilgi, kad no tām pašām durvīm izmetas ārā jauns cilvēks. Viņš bija vēl steidzīgāks par kaķi un suni. Savu žaketi ievilcis tikai vienā piedurknē, viņš asiem un skaļiem soļiem izdrāzās no pagalma un apstājās uz ietves kā pārdomādams: Uz kurieni tagad?
„Tas bija tas trešais,” skaitīšanu nobeidza Niks.
Tā seja, ko mēs redzējām otrā ielas pusē, skatoties sev zem kājām, tad uz visām pusēm, pēkšņi mūs visus nosita ar biezu, ap mūsu mutēm un acīm pakārtu klusumu. Mēs skatījāmies viens otrā kā neticēdami, kā atbildi un izskaidrojumu viens no otra sagaidīdami.
„Ilmārs! Tas taču mūsu Ilmārs!” mēs iesaucāmies gandrīz visi reizē, un mūsu iesauciens bija vairāk čukstiens nekā balss.
Niks pamāja.
Pa to laiku Ilmārs, nikni atglaudis savus gaišos, kuplos un izspūrušos matus atpakaļ ar saviem pieciem izplestiem pirkstiem ka ar dakšu, ar sparu atrāva vecam, zilam oldsmobilim durvis. Mašīna sāka gaitu ar negantu blerkšķi, ierūcās, un benzīna dūmu vāla aizstiepās pa ielu trakā steigā.
Zaļās mājas lejas stāva logā parādījās iesarkanu matu galva ar glītu seju. Tērps bija oranžs ar melnu. Tas bija kaut kas no kleitas, nakts krekla un pidžamas kopā.
Mūsu galvas tā kā nedarbā noķertas atvilkās no loga.
„Tā taču Dida,” ierunājās Lolita un Brigita reizē. „Protams, citādi nevarētu būt. Ziemā šie abi salaulājās.”
Niks pamāja atkal.
„Tā ir viņa. Viņi ienāca tanī dzīvoklī pirms nedēļām trijām. Un tā tas iet. Esmu pamanījis, ka šis procesiņš atkārtojas gandrīz katru dienu. Kad Ilmārs pārnāk mājās, tad jau var sākt gaidīt, ka pēc kādas pusstundas šī būšana sāksies. Vispirms sāk runāt šī. Tā viņa runā labu bridi. Arvien skaļāk. Tad sāk runāt šis. Tad, kad sāk runāt abi divi reizē, pašas pirmās, kas to neiztur, ir kaķa ausu membrānas. Kaķis metas ārā pirmais. Tam seko suns. Sunim seko jauns un glīts cilvēks. Un šinī pašā kārtībā, gandrīz rituāliski, tas notiek katru dienu. Ceturtais vienmēr paliek iekšā.”
„Nik, vai tu ar to gribi teikt, ka visvājākais radījums šinī sakārtojumā ir dzeltens kaķis?” smējienu no mutes slaucīdams, vaicāja Augusts. „Tālāk - melns suns ir stiprāks par dzeltenu kaķi. Gaišmatains cilvēks izturīgāks par melnu suni. Bet mūsu sarkanmatainā Dida arvien vēl stiprāka par visiem trim kopā?”
Niks pamāja atkal.
„Viņa paliek iekšā. Atnāk pie loga dzeltenā, melnā, oranžā vai sarkanā naktskreklā, pidžamā vai kaut kādā tamlīdzīgā būšanā. Stāv laiku un dziļi elpo āra gaisu. Tad aiziet kaut kur dziļāk un spēlē Brāmsa, džeza vai Latīņu Amerikas mūzikas skaņu plates visu vakaru.”
„Vai neatceraties - viņa arī agrāk mēdza šad un tad saģērbties vēsturiskas romietes tērpos,” atcerējās Zigurds.
Mēs atcerējāmies.
„Tagad saki tu mums, Nik,” pēkšņi kaut ko atcerējies, Augusts sāka kratīt gaŗu apsūdzētāja pirkstu pret Nikodēmu. „Labāk saki tu mums - kā tas nākas, ka viņi, Dida un Ilmārs, tik pēkšņi ne no šā, ne no tā paņem, pārvācas pretī tavam logam? Kā tu to visu izskaidro?”
„Ko es te varētu vai arī ko te man vajadzētu izskaidrot?” izvairīgi un, kā nesapratis, atvaicāja Niks. „Es nenodarbojos ar personības dinamikas diagnōzēšanu. Man studiju priekšmets tāpat vien pa vecam paliek fizika.”
Labi, labi - fizika. Tā mēs norūcām savās domās, jo pēkšņi atmiņā sāka sadrūzmēties visi pēdējie gadi. Tanīs bijām mēs visi kā nepārtrauktā filmētu ainavu turpinājumā. Tā bija ikdiena, mūsu drāma un mūsu komēdija. Nu mēs atcerējāmies, ko nozīmēja šodien Nikam it kā nejauši pasprukušie vārdi par automātisko eksistenci, potēto humanitāti un izbadējušos jūtu slazdiem.
Šo vārdu autore un to salicēja šādās dīvainās sakarībās bija mūsu Dida. Toreiz viņa vēl studēja psīchologiju. Ieguvusi savu B.A. grādu, viņa aizgāja strādāt jauniešu paklīdeņu nometnē par padomdevēju un audzinātāju. Arī viņa pati bieži vien tika saukta par paklīdeni. Vēl visādi citi vārdi viņai tika doti kārtu kārtām: Automātiskā sieviete, dziļumu racēja, trakais svilpiens, atomu reaktors, pusnakts dziesma.
Didai pašai bija sevis formulējums, vai, kā viņa pati teica - profils:
„Jums nevajadzētu brīnīties. Vai tad jūs paši sevī to nejūtat? Es esmu šo gadu nemiera, trokšņa, melīgo vārdu, baiļu un varbūt arī dažu sapņu skaistuma, gaismas izsalkuma un neskaidru ilgu maisījums ar ļoti parasto cilvēka ķīmiju. Un rezultātā: Esmu pastāvīgs konflikts, kas nespēj pats sevi atrisināt, bet turpina, kā bijis: sāp un smejas.”
Mūsu aizdomās sāka sieties kopā visādas sakarības un varbūtības: Kāpēc Didai būtu bijis jāievācas iepretī Nika logam un katru dienu jādemonstrē, kā no viņas tuvuma mūk - dzeltens kaķis, melns suns un gaišmatains jauneklis?
Mēs, pusvārdus apmainīdami, mēģinājām minēt, un mums likās, ka visa iesākums bija šinī pašā Nika lielajā istabā, kur mēs visi bijām pulcējušies bieži gadiem. Uz grāmatām, sienām, vecajām mēbelēm, reiz saulaini krāsotajiem griestiem un zaļās izmīdītās grīdas sēdēja aplipušas mūsu domas, mūsu balsis, mūsu dziesmas, mūsu kliedzieni un smiekli, mūsu kāju švīkoņa dejās, mūsu niknie strīdi reizēm par to, kas mēs esam un kam mums vajadzētu būt. Šeit vienmēr bija mūsu sanāksmju vieta un arī mūsu svētku trakošana. Labums bija tas, ka šinī blokā latviešu dziesmas pusnaktī, likās, nevienu netraucējam. Otrkārt - Nika istaba bija tikpat kā viduvēju apmēru zālīte. Treškārt - šis liesais, lēnais un it kā vienmēr sapņainais fiziķis vai, kā mēs viņu saucām - kaulainais latvietis - bija tāds kā mūsu visu vecākais. Viņš nebija ievēlēts. Mūsu visu kopējā nojauta viņu par tādu bija apstiprinājusi, jo mums likās, ka viņš ir visstabilākais, visizturīgākais un visdrosmīgākais šinī nervozajā laikā. Viņā bija kaut kas vairāk nekā studiju fizika un paša sistēmas ķīmija. Un to - kaut ko vairāk - mēs klusībā apskaudām.
Tāpat kā uz visām lietām šinī telpā, tā arī uz aizkariem vēl arvien šūpojās atmiņu balsis.
Likās, ka tur sērīgi atbalsotos arī Didas sulīgais alts:
„Nik, tevī ir kaut kas vairāk nekā citos.”
2.
Kopš tās dienas, kad Dida bija ieradusies mūsu pulkā un sāka runāt, skumt, smaidīt, klusēt un smieties mūsu sanāksmēs pusdienu laikā uz bibliotēkas ēkas kāpnēm vai arī universitātes dārzu zālainēs, mūsu pulks, mūsu dzīve, mūsu domas, jušanas un attiecības vairs nebija tās pašas.
Meitenes teica; „Viņa uz visiem atstāj nejauku iespaidu.” Zēni Didas iespaidu nesauca par nejauku. Taisni tāpēc meitenes viņas iespaidu apzīmēja par vēl nejaukāku. Dida pati varbūt apzinājās, varbūt arī ne katrreiz pilnīgi to iespaidu, kādu viņa te radīja. Būtībā viņa nekad nedarīja neko neparastu. Viņa atstāja iespaidu ar to, ka viņa vienkārši - bija. Viņas vecuma meitenes visi mūsu jaunie vīrieši sauca vienkārši par - meitenēm. Ne tā ar Didu. Pretojies - vai ne - par Didu katram tīri instinktīvi bija jādomā kā par sievieti. Viņas klātiene, viņas balss, viņas skatīšanās, viņas iesarkanie mati, viņas zaļpelēkās, smējīgi, reizēm ilgaini un sērīgi klejojošās acis un viņas Brigitas Bardo blūze neatstāja nekādu citu izvēli: Šeit bija sieviete, ar kuŗu neviens nezināja ko iesākt un kā viņas tuvumā izturēties. Likās, ka viņa aicinātu, atgrūztu un par visu to smietos reizē. Varbūt tas viss bija tikai mūsu vīriešu fantāzijās, jo tad, kad mēs viens otram atzināmies, mūsu visu domas par Didu bija bijušas vienprātīgas: Kas tie būtu par augstiem svētkiem ar tevi. Bet Dida nevienu no mums neielūdza.
Viņas īstais vārds nemaz nebija Dida. Viņa pati to pastāstīja. Kad pirmo reizi uz ielas padzirdējusi angļu valodu no citu mazu meiteņu mutēm, pirmā frāze, kas viņā ieskanējusi un palikusi atmiņā, bijusi: „Did you do?” Šie vārdi viņai tā patikuši, ka staigājusi nedēļām ilgi šos vārdus skandinādama kā trenēts papagailis. Tā viņa esot Dida no tā laika, īstais vārds esot tīrais latviešu - Nora.
„Arī tie mati man tādi iesarkani,” Dida kādreiz nopūtās. „Varbūt es jums reizēm nemaz neliekos no tās tīrās latviešu sugas. Bet - ko es tur varu darīt. Tā nav bijusi mana izvēle. Mūsu meitenes man šad un tad uzkož par to, kā es izskatos, kā es runājos, kā es domāju, kā es nesu savu augumu. Bet nekad viņas nepasaka - kā man vajadzētu. Pie tam vai es - varētu nebūt es pati?”
Mums visiem likās, ka tikai Didas vārds varēja izteikt viņas dabu, raksturu un personību pilnīgi un sulīgi. Nora viņai būtu par vientulīgu, klusu un zaļu.
Gadi gāja. Dida bija apradusi ar mums, mēs ar Didu. Viņa valkāja cieši apstieptas blūzes un melnas, šauras bikses, un viņas mati plīvoja kā ugunskurs jau pa gabalu. Darbdienās viņa mīlēja savu psīchologiju. Blakus tai viņa rakās pa eksistenciālisma filozofiju, vēsturi un politiskām zinātnēm. Viņa spēja izlasīt un norīt milzumu lappušu vienā pašā dienā. Viņa bija mūsu „skaņu lente” par notikumiem universitātes sadzīvē, galvenajās domu un politiskajās strāvās. Dida paspēja būt visur un, likās, gandrīz visur bija sekmīga. Tās durvis, kuŗas tik vienkārši nevarēja atvērt, viņa - atgrūda ar kāju.
„Ir lietas, kur latviešu vecmāmīgā un vectētīgā taktika vairs neder,” tāds bija viņas spriedums.
Tikusi pie runāšanas politisko diskusiju sanāksmēs, Dida netaupīja nevienu pasaules malu vai sistēmu: „Komunisms ir slepkavīgs, tēraudā un cementā iebūvēts kolōniālisms, kas aizsarga tikai vienas šķiras tiesības: partijas domināciju. Kapitālisms ir diabētisks, resnu vidu, bez jaunu asiņu pievadījuma galvā, bailīgs un pilns vainas apziņas. Manis pēc abas šīs sistēmas velns varētu paraut. Cilvēku sirdsapziņās ir jauni asni jaunai pasaules kārtībai, kur cilvēks ir atbildīgs par savu un par citu dzīvi. Pasaulei ir vajadzīgs jauns Ābrahams Linkolns, jauns apustulis Pēteris un jauns dvēseļu zemnieks ar jaunu sapņu sievu, jo abās pasaules malās ir sakrājies daudz miljonu jaunu vergu.”
Daudzi pakratīja galvas. „Kas par to, ka kādiem nepatīk?” Dida pabrīnījās savukārt. „Vai jums bailes smieklīgiem kļūt? Man tā nopietnība bieži vien liekas smieklīga.”
Nedēļas nogalēs Dida mīlēja zēnus, kam vismaz 26 gadi, cigaretes un alkoholu. Pēc iespējas viņa ieradās diskusiju vakaros, kur bija paredzama smadzeņu vēdināšana ar āķīgām diskusijām un pēc tam dejas un izredzes, ka viņu varētu pavadīt mājās kādi, kas, viņas pašas vārdiem runājot, „vairs nebija bērni.”
Arvien vairāk Dida savās domās bija iecerējusi, ka Nikodēms ir tas, kas nekādā ziņā vairs nebija bērns. Un viņa pacietīgi centās Niku visādos veidos izaicināt diskusijās. Mēs manījām, ka Dida bija izplānojusi Niku dabūt viņas pašas saprastajā un iecerētajā pasaulē. Bet kaulainais latvietis bija nevien sasniedzis Didas iecerēto gadu skaitu, kas vīrieti kaut cik padarot par pieaugušu- 26, viņš to bija jau arī pārsniedzis - Nikam bija jau 27. Viņš bija ne vien vēsais, bet arī spītīgi taisnais - pats uz savām kājām. Nikam bija pašam sava domu un atziņu pasaule par universu un cilvēka vietu un likteni tanī.
„Nik, tu skani tā, it kā tu ticētu, ka viss zem šīs saules mūsu dienās, mūsu ceļos, mūsu smadzenēs, mūsu attieksmēs ar citiem cilvēkiem būtu stabils, paļāvīgs un būtu pakārtots kādai lielai, valdonīgai sistēmai? Vai ne tā?” vaicāja Dida, kad mūsu sanāksme pie Nika pēc dzeršanas un dejām bija iegājusi atplūdu virzienā, kad jau sākām nogurt no aktivitātēm un stimulantiem un gribējās uz brīdi pabūt domu un sapņu līmenī.
„Apmēram tā,”? pamāja Niks. „Likums ir vispārīgs. Mēs neesam nekāds izņēmums, kas drīkstētu palikt ārpusē.”
Dida pakratīja savu ugunskura matu vētru.
„Mēs esam ārpusē.”
„Kur tad?” Niks atvaicāja.
„Eksistencē. Esam ārpusē tāpēc, ka mēs to apjēdzam un apzināmies,” atbildēja Dida un smaidīja pretī Nikam jau gandrīz kā uzvarētāja.
„Vai tu domā, ka mūsu eksistence necerīga un bez kādas jēgas? Visas mūsu humanitātes nejaušu refleksu produkts? Mūsu jūtas tikai ķīmiska reakcija?”
Dida paraustīja plecus:
„Varam skumt vai protestēt, bet tomēr nav pretējo pierādījumu, ka mūsu eksistence nebūtu automātiska, ka mūsu humanitātes nebūtu potētas vēlmes mūsu instinktu apsegšanai un ka savu mūžu mēs nepavadītu kā atbrīvošanu gaidīdami vergi savu izbadējušos jūtu, savu vēlmju slazdā. Visam tam universs un tavs likums nav paredzējis atbildes.”
Niks atsaucās ātri:
„Varbūt ir paredzējis.”
„Ar ko tad?”
„Ar to, ka nevienam nav izdevies pierādīt, ka Dieva nebūtu.”
Dida nopūtās.
„Nik, vai tu ar nolūku gribi kļūt neinteresants? Tu sāc runāt kā izkritis no 1906. gada Forda modeļa. Kā tikai paša saprašanai un izskaidrojumam pietrūkst bāzes, tā šis kā puika skriešus metas ar sūdzībiņu pie paša Dieva tētiņa. Mani tas katrreiz ir savā ziņā satraucis, kad cilvēki savus pūļu, savu domu ieguvumus ieraksta Dieva kontā. Tas nāk no bailēm. Tiem, kam ir bailes pašiem no sevis un kam ir bailes no dzīves un tās faktiem, tie pārraksta sevi pašus kādā mistiskā grāmatvedībā. Vismazāk to es gaidīju no tevis, Nik. Tevī ir kaut kas vairāk nekā citos, bet tu nezini - kas tas ir. Un tā man žēl. Man tā žēl.”
Niks stāvēja labu bridi klusumā, un viņa šaurajā sejā gaisma mainījās ar ēnām. Mēs visi klusējām, skatīdamies no Niķa uz Didu un atpakaļ.
Savu sakāmo viņš sāka lēnām, kā tas jau bija Niķa dabā:
„Redzu, tu tici, ka cilvēks var visu. Tavā sajēgumā cilvēks būtu kā IBM mašīna, kuŗā „iebaro” attiecīgi caurumotu kartīti un pēc dažu minūšu nepārtrauktas grabēšanas nāk ārā visas gatavās atbildes. Dida, tavā pasaulē es redzu piemētātu milzumu gadu gatavu caurumotu IBM kārtīšu. Man tur ir gaŗlaicīgi, tāpēc ka šo kārtīšu atbildes dažādās balsīs atkārtotas esmu dzirdējis kopš tās dienas, kad es te sāku savas gaitas pirms septiņiem gadiem. Manās acīs šīs kartītes ir šīs mūsu apdauzītās, samulsinātās un egoiskās paaudzes ideju bibliotēka. Ne jau manos spēkos tur kaut ko pārkārtot. Man pietiek rūpju pašam savu klīstošo pasauli vismaz tik daudz saturēt kopā, lai nākošā rītā piecēlies es varētu ticēt un paļauties, ka es vēl arvien esmu cilvēks.”
Vēl brīdi paklusējis, Niks piebilda:
„Dida, ņem vai neņem ļaunā, bet man jāsaka, ka, ja šo tavu IBM kārtīšu bibliotēkā no tavas pašas personības ir tikai viena pati kartīte ar cipariem 38-24-36, tad tā vien ir par daudz maz, lai to varētu saukt par pasauli, kuŗā pats varētu dzīvot un kuŗā citam būtu patīkami ienākt.”
Mēs manījām, ka pēc šiem Nika vārdiem Didas pirksti iekrampējās viņas kleitas dzelteni melnajā zīdā”. Viņa kožļāja lūpas, viņas acīs spīdēja sauss bezcerīgums.
Viņa pietrūkās kājās un teica klusi, un viņas balss likās aizsmakusi:
„Man jāiet... Jāiet projām... Jābūt mājās...”
Visapkārt slējās drumslains klusums.
Dida paskatījās visu sejās, kā atbalsi meklēdama.
„Vai man vienai pašai jāiet?”
Piecēlās Ilmārs, kas ar izsalkušas mīlestības acīm bija sekojis Didas augumam jau mēnešiem ilgi.
Viņi izgāja ziemas naktī. Kopš tā vakara neviens no abiem nekad nebija parādījies mūsu pulkā.
3.
Bijām kādas pāris vai jau veselas trīs stundas pa vecam paradumam pie Nika kavējušies, kad kāds sāka grabināties pie Nika divistabu dzīvokļa durvīm.
„Iekšā!” Nikodēms sauca.
Durvis neatvērās, un ārpusē tāda kā taustīšanās pa tumsu turpinājās.
Niks aizgāja atvērt. Kāds izmežģītiem, stīviem soļiem iestājās durvīs. Pazinām tūlīt - tas bija Ilmārs. Viņš neteica ne vārda. Vai tas bija pēkšņās gaismas vai arī pārsteiguma dēļ, pamanot pazīstamo seju pulku, Ilmārs, acis mirkšķinādams, panācās istabas vidū un arvien vēl klusēja. Gaišie mati bija pajukuši, acis iesarkušas, vaibsti ap muti tā kā raudošā smīnā savilkti. Centās stāvēt taisni un paļāvīgi, tāpat kā agrākajos laikos. Tomēr varēja manīt no visa, ka viņš bija pamatīgi dzēris.
„Skatos - jūs visi pa vecam, a -?” Ilmārs iesāka tā kā zobodamies, tā kā izbrīnījies reizē.
Neviens nezināja ko sacīt, ko teikt.
„Bet es - pa jaunam...” trausli smiedamies viņš rādīja sev pirkstu uz krūtīm. „Paskatāties uz mani, uz Ilmāru, ko jūs pazināt. Paskatāties labi, pamatīgi. Vecīši un meitenes, vai jums nav prieks šo jauno Ilmāru satikt. .. Ha, hā -”
Lolita un Brigita piecēlās pirmās un aplika rokas viņam ap pleciem kā senajās dienās.
„Izskatās, ka stipro gan tev vairs nevajadzēs. Drīzāk kafiju, jā?” vaicāja Lolita.
Viņš skumīgi un nevarīgi pamāja.
„Biju dzert... Kad tur sāk, tad kādu laiku iet augsti. Un zināt, vecīši, tā es beidzot sāku braukt mājās. Kaperītis aiz manis mirdzina savas sarkanās acis. Pieturu. Šis saka; tu esi piedzēries. Kāpēc viņš tā domā? - prasu. Tāpēc, ka tu par lēnu brauc. Tā šis saka. Ne par ātru, bet par lēnu. Un šis redz, tāds nolādētais. Saka - es nedrīkstot kāpt mašīnā. Ja kāpšot atpakaļ, tad biļetīte droša. Ja tiekot citādi mājās, tad lai taisoties. Sāku kātot. Pamanīju, ka te pie Nika ugunis un vecās balsis, un tā nu te esmu, tas jaunais Ilmārs.”
Kādu brīdi viņš dzēra savu kafiju klusēdams. Tad atsāka atkal.
„Jūs brīnāties - kāpēc es tā dauzos apkārt dzerdams. Tāpēc, ka es esmu tas jaunais Ilmārs - nevis tas pats, ko jūs pazināt. Tagad man ir vairāk nekā māstera grāds vēsturē. Kas tas ir vēsture? Tās ir lietas, kas bijušas, kas paciestas, panestas un to nesēji nomiruši un guļ laimīgi beigti. Un lūk, es mācu šos beigtos faktus visādiem baltiem, dzelteniem un melniem 15-gadīgiem velnēniem, kam tas viss nenozīmē it nekā. Arī es pats taču neiztieku no šiem beigtajiem faktiem. Es mīcos pa tagadnes cementa javu. Un zināt - ko es jums varu teikt, ka esmu ieguvis pa māstera grādam laulībā, mīlestībā un didaloģijā... Es domāju šī pieredze tā būtu jāsauc, vai ne... ?”
Visi jutāmies tādi kā līdzvainīgi par visu, kas bija ar Ilmāra dzīvi noticis, un nezinājām, ko te varētu palīdzēt vai labot. Visi sajūtām tādu kā glābšanas palīdzību no šīs vainas sajūtas, kad Augusts centās sarunu novirzīt uz citu pavedienu.
„Ilmār, pastāsti, kā iet pa skolu, kur tu māci?”
Nekā, Ilmārs attapās ātri:
„Vecīt, nespēlē neērto stāvokļu un sarunu lāpītāja čempiona lomu. Man patīk runāt par to pašu. Vai tu domā, ka es krogū varu par šīm lietām izrunāties? Ar ko lai es runājos, ja ne ar jums, kas man vienīgie savi šinī burbuļu pasaulē? Labāk sakiet - kā būtu, ja no jums atrastos kāds drosmīgais, kas atprecētu no manis nost manu sievu Didu? Pareizāk būtu, ja es teiktu - kas atprecētu mūs vienu no otra. Varētu jau šķirties, bet šķirties nav labi un godīgi, ja tam otram nav cilvēka, kur iet. Iet tukšumā nav nekāds atrisinājums.”
Visi klusēja. Paklusēja brīdi arī Ilmārs.
„Ak, nobijāties gan? Nav jau tik traki. Mēs nemaz netaisāmies viens otram galvu noraut. Ir vienkāršāk: Tas, kas mums abiem bija kopējs un kaut cik interesants, to mēs viens no otra esam jau dabūjuši. Un tā vien atkārtošanās ir apnikusi abiem diviem. Bet vairāk mūsos vienam pret otru ari nekā nav. Tā bilancīte skaidra kā saldēts ūdens. Un smeldz. Sāp smagi reizēm.”
„Tātad tu savu sievu, tā sakot, gribi laist tirgū?” paņirdza mutīgais Augusts.
„Ne gluži tā. Ne tirgū. Es meklēju atrisinājumu. Viņa pati sauc sevi par pastāvīgu konfliktu, pareizinātu ar 23, kas ir viņas gadi. Taču, ir kādam par to jādomā. Šoreiz tas iznāk gan bijušo, beigto faktu zonā.”
Tad Ilmārs pieslējās kājās un gāja klāt Nikodēmam.
„Vecīt, teikšu atklāti - mēs abi ar Didu savā ziņā uzskatām tevi par atbildīgu, ka mums jāmīl vienam otru zobus sakodušiem. Atceries to vakaru, kad pēc tā, ko tu viņai pateici, viņa metās ārā un es kā sapņains auns zaļā pavasara pļavā viņai pakaļ? Atceries? Redzi, nebūtu tu tik traki sarunājis, viss būtu pa vecam: jūs abi ar Didu būtu turpinājuši filozofēt, es ilgotos tikt viņas svētkos, un visiem būtu interesanti.”
Niks valdījās stingri, bet viņa balsī izlauzās smiekls. Smējās arī Ilmārs un mēs visi.
Tad Ilmārs atkal sametās tīri nopietns.
„Nesmejies vis. Vai tu domā, ka tā nejaušība, ka mēs pēkšņi atradāmies tieši iepretī tavam logam? Tur bija tukšs dzīvoklis, un Didai lēmums bija gatavs; Mēs tur pārcēlāmies, un darīts. Sākumā es nesapratu īsto cēloni. Tad viņa sāka runāt un nopūsties: Nikam ir kaut kas vairāk nekā man pašai un tev, Ilmār. Tā šī saka un atkārto. Domā, ka es neesmu cilvēks un vīrietis un ka neesmu, vai vismaz nebiju greizsirdīgs. Bet - esmu arī noguris un loģisks cilvēks. Un sāku prātot - kas varētu būt tas, kas tev būtu vairāk nekā viņai pašai un man un varbūt daudziem citiem. Un zini, kas tas ir; pie tevis ir palikusi viņas mīlestība, tu, kaulainais -”
Niks stāvēja un taustīja pieri. Ilmārs turpināja:
„Viņa ir iespītējusies, aizvainota un par lepnu, lai nāktu pirmā pie tevis parunāties, pa dienu, kamēr es neesmu mājās, it kā nejauši ienāc pie viņas, Nik. Kad būs ar tevi parunājusies, zinu, viņai būs vieglāk. No tā būs vieglāk kaķim, sunim un arī man pašam.”
Mēs klusējām kā iesaldēti un pēkšņi sakarsēti reizē: Vai tomēr šis lielais, saprotošais un piedodošais kaut kas vairāk nebija vislielākā porcijā mūsu Ilmārā pašā? Un vai arī Dida pati neplosījās, meklēdama šo - kaut ko vairāk - citos un sevī pašā?
Klusumu pārtrauca Ilmārs.
„Tā nu, vecīši, esmu atspirdzis un izspļāvis savu burbuli. Iedodiet man ceļa kāju, un es iešu. Man jāiet. Kā nekā - Dida mani gaida. Zinu, ka viņa ir jau nobažījusies.”
Izdzēris pasniegto glāzi, Ilmārs pamāja ar roku visiem.
„Jāiet pie Didas. Viņa bieži vien ir par karstu. Varbūt tāpēc, ka viņas sapņi nesaskan ar dzīvi. Viņai ir īpatnējas idejas par dzīvi kā tādu, par sevi pašu un par citiem... Jāiet.”
