 17. jūnija „festivāls” Austrumberlīnē. |
Laimonis Zandbergs
REDAKTORA PIEZĪMES
Cilāts akmens neapsūno.
Kas šovasar būs mūsu, brīvo latviešu, svarīgākais uzdevums nacionālās vienības saglabāšanā; pieminēt 14. jūnijā izsūtītos un stāstīt mūsu bērniem par latviešu tautai nodarītām pārestībām, atgādināt pasaulei Austrumvācijas, Polijas un Ungārijas revolūcijas vai piedalīties latviešu jaunatnes svētkos Čikāgā?
17. jūnija „festivāls” Austrumberlīnē. |
Ne tikai Vongs un Šen-Tē – arī pats Bertolds Brechts bija vīlies.
*
Par bokseŗiem saka, ka „they never come back”, bet ex-ministri ir kā skauti – reiz skauts, arvien skauts. Arī bij. Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters atkal uzpeldējis virspusē: padomju valdības oficiōzs „Izvestija” savā š.g. 7. aprīļa numurā atvēlējis veselu lappusi Muntera kulturālā tonī ieturētam rakstam, kuŗā viņš cenšas pārliecināt apspiestos, ka baltiešu cīņām un cerībām atgūt neatkarību neesot nekāda reāla pamata. Atsevišķas mazas valstiņas nevarot pastāvēt. Baltijas antante esot izjukusi Rīgas un Tallinas bagāto rūpnieku savstarpējo baiļu un neuzticības dēļ. Protams, rūpnieki nav eņģeļi. Bet vai Munteram un citiem 1939. g. 5. oktobra līguma parakstītājiem nevajadzēja zināt, ka vīri, kas ievēlēti savas valsts „Baltajā namā” var itin viegli tikt galā arī ar bagātajiem rūpniekiem. Prezidents Kenedijs nesen salieca Pitsburgas tēraudmagnātu muguras, kuŗas tika uzskatītas tik stipras kā viņu ražotās sijas.
Pārfrāzējot Mārtiņa Zīverta Bendi (Smilšu tornī) var teikt: „Visas ALA-s ir vienādas, tikai katrai savs informācijas biroja vadītājs.” – 11. apvienības kongresā Milvokos 91 delegāts „no krasta līdz krastam” ar aklamāciju atkal ievēlējis ALA-s vadību.
*
Spārnoti vārdi:
Imants Sakss (kommentējot Jāņa Medeņa pēdējās vēstules Medeņa vakarā); „Arī trimdā latviešu izdevumi kļuvuši par putru, kas visiem jāstrebj, bet nevienam negaršo”.
LAIKS (virsraksts Kanadas DV pilnsapulces atreferējumam): „Prasa vairāk krūšu nozīmes zeltā.”
Sandra Eriņa (18 g.v.): „Ja latviešu meitenes nebūtu tik centīgas un arī pārsvarā, man liekas, latviešu tauta izmirtu, jo latviešu zēni – ja viņi varētu dzīvot kā grib – visu savu mūžu spēlētu bumbu un dzertu.”
*
š.g. 8. aprīli Ņujorkā vērtējot pag. gadā izdotos literāros darbus, referenti J. Bičolis un Ē. Raisters, tāpat arī citi runātāji, izteicās, ka vislabākais formā un ieteicamākais (laikam jau lasīšanai vai arī godalgai) no pag. gada literatūrās ražas esot Gunša Zariņa romāns „Apsūdzēts... ?”, kamēr Veronikai Strēlertei esot jāmeklē „jauni temati un izteiksmes līdzekļi”.
Mēnesi vēlāk kultūras fonda goda balva literatūrā par 1961. gadu tika piešķirta Veronikai Strēlertei par krājumu „Žēlastības gadi”.
Vai Kultūras fonds piešķiŗ atzinības balvas par veciem tematiem un izteiksmes līdzekļiem?
*
Romeo un Džuljetā dzīves priecīgais Merkutio ir viens no pasaules literatūras visinteresantākajiem raksturiem. Taču lielais drāmas meistars liek viņam mirt pusdienas saulē Veronas tirgus laukumā jau lugas sākumā. Kādēļ? Vaicājuši simti un tūkstoši. Kāds cēlums! Kāds raksturs! Kādas iespējas!
To pašu varētu jautāt par dzīvespriecīgo JG darbinieci Lolitu Zuntaku, ko, atgriežoties no JG autoru vakara Klīvlendā, nogalināja 15. maijā kāda pārgalvīgi vai nemākulīgi vadīta auto mašīna. Kādēļ?
 Lolita Zuntaka. Viņa vadīja pati savu kanū vislielākajās krācēs. |
