VĒL PAR TAUTASDZIESMU
Imants Sakss
Uz balto dainu zemi
Kājām gatavs es iet.V. Krāslavietis.
Pagājušā rudenī rīkojām dziesmusvētku atskaņas. Vienreiz par visām reizēm nolēmām vietējās lielpilsētas laikraksta mūzikas kritiķus pamatīgi pierunāt un apgaismot, kādēļ izmēģinājām šī kontinenta veco un diezgan labi pārbaudīto medicīnu – kokteiļa partiju. Cerējām sagaidīt kādu vecāku vai pusmūža gadu iesirmu kungu, ar kuŗu varētu viegli tikt galā, kaut vai ar to pašu kokteiļu „iedoktrinēšanas” metodi. Telpas durvis pēkšņi atspēra pavisam jauna un skaista dāma, gandrīz meitene.
Ap sirdi kļuva pavisam bēdīgi, jo jaunatne bieži vien skaistiem un iepriekš izdomātiem gudriem vārdiem netic. Mūzikas kritiķe laipni un sirsnīgi paskaidroja, ka labprāt dzirdētu īpatnējākās no tām 10.600 latviešu tautasdziesmu meldijām, par kuŗām lasījusi jau redakcijai iepriekš piesūtītā vēstulē.
Nekas negāja, kā bija izdomāts. Plate mainījās pēc plates uz vissmalkākā atskaņotāja, bet jaunā mūzikas kritiķe neticīgi un pat jau gaŗlaicīgi lūkojās savā dzēriena glāzē. Veltīgi bija sprediķots par tautasdziesmu diženiem pamatiem sengrieķu gammās, diatonismu, par teicējām, locītājām, vilcējām u.t.t., kas vien bija atmiņā no Jurjānu Andreja „Latviešu tautas mūzikas materiāliem”. Trimdas latviešu skaņu plates nepārliecināja nemaz. Neērto situāciju mēģinājām glābt ar Jāņa Niedras jau Latvijā iedziedāto „Kulies pati, kungu rija”. Tā izpelnījās atzinību, bet laikam jau gan par skaisto debesu balsi.
Elle, elle kunga rija,
Rīga mūsu bāleliņi.Varenais Jānis Niedra! Draņķi nekad neiedziedāja skaņu platēs. Visā pasaulē otra tāda Varlāma (vazaņķis „Borisā Godunovā”) neatrast. Negāja Barselonā primadonnai līdz uz hoteli, bet ilgojās pēc latviešu sievietes linu kreklā. Spāniete to varbūt pieminēja visu mūžu. Bet ko viņš tur dzied? Iešāvās prātā: nav jau pārāk veca tautasdziesma. Vārdi „elle”, „Rīga”, „kungi” liecināja par pamatīgu kristīgās ticības nostiprināšanos Baltās jūŗas krastos.
Atkal sakauts, acis tiecās tikai uz leju. Skats atdūrās skaistās dāmas slaidās kājās. Miera nebija nekur. „Smilksti nu!” teiktu komponists Jānis Cīrulis.
Ko ellē izkūlām,
To uz Rīgu aizvedām.Tautas pasakās lasām, ka uz Rīgu varot aizsūtīt kādu lopu vien gribot, pāris gados no viņa iztaisīšot kungu. Rīga bija toreiz liela un lielā pasaule. Vai mums te elles un Rīgu trūkst! Visādās ellēs saražotiem tautasdziesmu zaimojumiem vienmēr atradīsies kāda Rīga, kur tos ieskaņos, atskaņos un „iemūžinās nākošajām audzēm.” Kad atradīsim stilā tīru latviešu tautasdziesmas plati, ko varēsim nebaidoties atskaņot šī kontinenta draugiem, kā arī ar mierīgu sirdi un bez komentāriem atstāt nākošiem mūžu stafetes skrējējiem? Kur Melngaiļa dziesmas? Kur Norviļa kokle, kas skandinātu senās pavasaŗa rotāšanās meldijas? Kur vispār tautasdziesmu apdare bez septītās pakāpes paaugstinājuma, bez autentiskām kadencām? Kadencas it kā liecinot par kādu „sirsnīgu” beigu iestāšanos katrā mazākā „tautai vai vietējā koŗa diriģentam” veltītā skaņdarbā. Kam gan ir beigas, kur gan ir gals? Mīlestība esot bezgalīga, muļķība bezgalīga, mūžība bezgalīga. Kadencas pastāv arī literāros sacerējumos, jo visam vienmēr jābeidzas pozitīvi – ar apoteozi. Katarse, kaut simulēta , robežo 60. gadu psīchiatru un psīchopatu mērķtiecību. Velti latviešu tautas lielākais filozofs Ķenča kungs mīļi paskaidroja, ka bezgalībai nav gala ne vienā, ne otrā galā. Joprojām prātīgais Pietuka Krustiņš grūtsirdīgi soļo cauri baznīcai uz stabuļu telpu, bet bruņnieciskajam Švaukstam nereti iešaujas prātā kārdinātāja iedoma par „izskatīšanos meitās”. Ko par visu to teiktu mūsu tēvu dziesmas zinātniskais noskaidrotājs, mūsu Mozus – Jurjānu Andrejs ar saviem bauslības galdiņiem „Latviešu tautas mūzikas materiāliem”, pats tomēr neiespēdams izredzēto tautu izvest no nelaimes? Viņu respektējot, neuzdrīkstējāmies spēlēt Marisa Vētras t.s. „sūdiņu plati”, kur grozīta tautasdziesmas meldija, nemaz nerunājot par „apstrādājumiem” ar krievu kazačoka raksturu un nelabiem nobeiguma bļāvieniem.
Pirms cik simtiem gadiem pazaudējām kuršu gaudu dziesmas, kritušos kareivjus sadedzinot? Tāpat monotonās zemliku laika dziesmas? Vai pēc gadiem mums paliks pāri tikai „Pūt, vējiņi” ar neglābjamo un neglīto piedziedājumu „Lustīga dzīvošan”.
Lustīga dzīvošana patiešām – labi barotai trimdas pasaulei. Kultūras fondi neapskaidro savus mērķus šinī virzienā. Par to nedomā arī rijīgie dziesmusvētku atlikumu dalītāji. Nevienam arī nevajag latviešu dziesmusvētku vēstures.
Good night! Skaistā dāma aizsteidzās. Paliku viens pie lielā grāmatu skapja pašplosīšanās un šodien arī pašaizstāvēšanās domās. Būs tomēr jālūdz palīgā brīvās Latvijas sūtnis Savienotajās Valstīs. 1946. g. Stokholmā izdotā „Māras laivā” prof. Dr. A. Spekke raksta (23.-24. lpp.):
„Laimīgi pagājis tas laiks, kad dainas tika pielīdzinātas lauku puķēm, kad kopto dārzu puķītes bija salkanās vācu dziesmas, un ak vai, šīm lauku puķēm! kam nācās gods būt pārstādītām toreizējās mietpilsonības plaukstošajos dārziņos: tas mūsu tautasdziesmām maksājis to archaiskos un komplicētos ritmus pret iemainītajām valcera, polku un maršu (3/4, 2/4, 4/4) taktīm. Mūsu tautas „pastorālais ģēnijs” ir, tā teikt, laipns kompliments un nabadzības apliecība vienā un tai pašā laikā. Latvieši esot skandinājusi savu galda zvaniņu, allaž notrīcot dobjo baznīcas zvanu priekšā. Šai tautai, lūk, esot bijis liegts lielāks vēriens, un tā nu viņa gājusi un iet pa vēstures ceļmalām. Pazemīgi, ar cepuri rokā. Nē, cienījamie tautieši, tas stāsts ir pavisam citāds, un to jums arī pauž jūsu asins balss. Te mums, no vienas puses, darīšana ar nesaprašanu, nevīžību, ļaunprātību un brutālu nežēlību no dažādiem virzieniem – un no otras, ar kādas garā bagātas, jūtās smalkas, savās intuīcijas pēc seniem cienījamiem paraugiem izkoptas tautas daudzu gadu simtu ilgo drāmu un traģēdiju”.
Atzīsimies – esam vainīgi. Viss iepriekš minētais notiek vēl šodien. Vislielākai tautas daļai nav vēl pat elementārākās jēgas par tautasdziesmas meldiju. Tādu tikpat kā nemācīja brīvā Latvijā, trimdā zinātāji par to klusē, līdz ar ko viss jau ir gājis 100 gadus atpakaļ. Vai līdz ar to smieklīga nekļūst tēze, ka mēs gribam palikt un būt latvieši? Kāpēc? Vai lai mūsu nacionālā kultūra ietu bojā – citām tautām par brīdinājumu.
Pavisam sīkās, mazās rindiņās „Laika” 34. numurā, 1962. g. 28. aprīlī, lasām vārdus: „Klīvlendas latviešu studentu kopa rīko Jaunās Gaitas autoru vakaru. Pēc vakara – vakarēšana, kuŗā pieļaus tikai tautasdziesmas”.
Klīvlendas jaunā studentu gaita mostas uz jaunu, drosmīgu dzīvi – važas šķelt. Iedrošināmies cerēt, ka tāpat tas notiks arī latviešu jaunatnes svētkos Čikāgā.