Šis bija vienīgais grēks. Vienīgais noziegums. Dzīves atliekas un nāves dedzinātāja gaisma vēlās pāri spilgti baltajām sienām.

Viņi spēlēja pokeri!

Piepampuši un sāpīgi limfu dziedzeri. Viegls drudzis, kas izspieda no izžūstošām miesām sviedru lāses. Mitrie pirksti turēja kārtis, kas dienu no dienas kļuva netīrākas un lipīgākas.

Viņi spēlēja pokeri!

Patriks O'Roks.

Džefrijs Langdēls un

Mārtiņš Aka.

Istaba visu spēlētāju acīs kļuva par baltu trīsstūri, kuŗa viena mala arvien vairāk sašaurinājās. Ar lielām pūlēm viņi vilkās no viena telpas stūra uz otru. Nosvērušies uz kreiso pusi kā šķībi koki, kuŗiem dzīvības saknes izlauztas no zemes. Vienalga, ko viņi ēda - nelabums sēdēja pakrūtē; kā ezis, kustinādams savas adatas.

Špināti, it kā viņi būtu Popejs.

Neskaitāmas kuiļu māgas, caur muti un zem ādas.

Asins aina, grimšana. Rentgens, apstarošana un, galvenais -

smaidi -.

Māsu, matronas, nodaļas ārsta, chirurga, rentgenologa, apgādes virsnieka, istabu slaucītāja un Harleja ielas speciālistu smaidi.

Visi smaidīja, bet vīri spēlēja pokeri.

Spēlēja pokeri, vēma, rīstījās un mocījās ar caureju.

Mārtiņš domāja - sarkanā ģerānija uz loga - kā asiņains šāviens nama sienā, pie kuŗas bija sabrucis draugs, nedeva miera, bet šis nemiers bija pārvilkts ar klusēšanas ledu.

Patriks: Dārzā jāstāda jauni rožu krūmi.

Džefrijs: Bērnu istabā būtu jāuzliek jauns sienas papīrs.

Patriks: Sieva teica - dzīvžogs sākot nīkt...

Džefrijs: Un virtuvē jābalsina griesti.

Pie Patrika un Džefrija nāca sievas, darba biedri un priesteŗi. Pie Mārtiņa nenāca neviens. Sākumā kādas pāris labdarības biedrības dāmas bija mēģinājušas uzjautrināt slimnieku ar tējas cepumiem un sīkām valodām, bet Mārtiņš pats bija lūdzis māsu nākošā apmeklētāju dienā nelaist sievas klāt.

„Ko tu darīsi, kad atstāsi slimnīcu?” Mārtiņam jautāja Patriks. Viņš bija policijas inspektors un vēl vienmēr cerēja turpināt darbu. Neviens viņam nebija teicis slimības īsteno iznākumu...

„Dali!” atbildēja Mārtiņš, nomezdams jautātāja priekšā kārtis.

„Patriks tev jautāja, ko tu darīsi, kad atstāsi slimnīcu?” Džefrijs vairāk nekā Patriks apzinājās slimības nopietnību. Varbūt ne pilnīgi, bet...

„Uz šo jautājumu es varu atbildēt, ja jūs man pasakāt, kādā veidā es atstāšu slimnīcu! Ar kājām pa priekšu?”

Džefrijs un Patriks! Viņi gribēja dzīvot, varbūt pat vairāk nekā Mārtiņš. Viņi sūdzēja savus grēkus un vēlāk tos atcerējās ar patiku. Dzīves raibums kā smarža uz brīdi izklīdināja nāves sterilitāti. Mārtiņš domāja par dzīvi - kaut viņš spētu pārvarēt savu vājumu un tikai uz pāris dienām atgriezties. Dzert, ēst, smieties un sajust sievietes miesu un savu vīrišķību, bet viņš bija dzeltena ēna... Baltie asins ķermenīši vairojās kā truši, sarkanie mira kā nelaikā dzimuši idioti.

„Man dažkārt jādomā par sievu,” teica Patriks, „es tagad būšu slimnīcā vairāk nekā seši mēneši...”

„Tu domā... ?” pārsteigts jautāja Džefrijs, viņš slimoja jau gandrīz gadu. Katru mēnesi viņam izdarīja asins pārliešanu.

„šeksuālie orgāni ir gribas centrs, pretpols ir smadzenes...” iesmējās Mārtiņš.

„Ko tu ar to gribi teikt?” jautāja Patriks.

„Es tikai atkārtoju, ko teica Šopenhauers...”

„Un kāds tam sakars ar manu sievu?”

„Patiesība ir tā,” teica Mārtiņš, viņam bija ļauns prieks uztraukt savus draugus, „dzīve taču ir nepārtraukta cīņa starp gribu un prātu! Vai varbūt pareizāk sakot - mīlestībai un seksualitātei nav nekāda sakara. Ja jūs domājat, ka jūsu sievas astoņus vai sešus mēnešus var dzīvot bez ēšanas - tad jūs arī varat ticēt, ka viņām nav mīļāko. Cita lieta ir mīlestība un uzticība pret jums - es esmu pārliecināts, ka viņas jūs mīl, bet tas viņas nekavēs piegulēt kādam citam; tāpat kā jūs nevarat ēst un dzert visu - jūs nevarat prasīt viņām, lai viņas badotos!”

„Patrik, neklausies, ko viņš muld!” izsaucās Džefrijs un aizvilkās uz savu gultu.

„Mārtiņ,” lēnām teica O'Roks, „ja mēs visi nebūtu tik slimi, es tevi piekautu!”

„Un tādā veidā pierādītu - ka tu neesi impotents?” Mārtiņš piegāja pie loga. Patriks O'Roks kaut ko rūca un līda gultā. Viņam - Mārtiņam - bija jātiek ārā, viņam bija, kaut vai tikai uz brīdi, jāapzinās, ka viņš dzīvoja. Vējš kustējās koka zaros. Mājas, vai tajās dzīvoja cilvēki vai trakie? Vējš. Kādēļ viņi spēlēja pokeri? Diendienā. Tikpat labi viņi būtu varējuši spēlēt bridžu vai ko citu, bet ne - pokeri! Mārtiņš savus istabas biedrus bija iemācījis to spēlēt, un tie bija pieķērušies šai spēlei kā bērni. Policijas inspektors spēlēja pokeri! Bankas kasieris spēlēja pokeri! Dūži, kungi, dāmas... Un Džokers! Mārtiņam Džokers ar savu klauna seju vienmēr izlikās kā nāve - kaut kas nožēlojams un izsmejams.

„Man jātiek ārā!”

„Ko?” Patriks un Džefrijs izbrīnā jautāja.

„Man jātiek ārā, kaut vai tikai uz vienu dienu!” Kādēļ viņam bija jātiek ārā? Mārtiņš nebūtu varējis atbildēt uz šo jautājumu, bet viņš zināja tikai vienu - istabas trīsstūris savilkās arvien mazāks katru dienu, viņam bija jātiek ārā! Ko viņš darīs? Kur viņš ies?

„Tu esi traks!” teica Džefrijs, sākdams lasīt vakara avīzi.

„Dakteris tev to nekad neatļaus!” draugam piekrita Patriks.

„Neviens mani nevar aizturēt, es varu slimnīcu atstāt, kad vēlos!”

Visu nakti Mārtiņš domāja. Agrā rīta stundā, neklausot nakts māsas iebildumiem, viņš saģērbās. Veselu stundu runāja ar nodaļas ārstu. Beidzot viņš pateica - es zinu, jums nav jābaidās, es zinu, un tieši tādēļ man jātiek ārā... Ārsts nogrozīja galvu. Neviens nespēja viņu aizturēt. Ar mēles galu viņš sajuta jēlumu mutē - viņam bija jātiek ārā...

„Kad būsi atpakaļ, varēsim atkal saspēlēt pokeri...” teica Patriks.

„Nopērc kādu interesantu grāmatu...” nekaunīgi smaidīja Džefrijs.

Desmitos no rīta Mārtiņš Aka izgāja pa slimnīcas vārtiem. Cik ilgi viņam bija atlicis dzīvot? Vienā dienā bija jāmēģina - kas? Lēnām viņš vilkās no vienas ielas uz otru. Iedzēra tāsi kafijas. Nelabums mocīja, sāni sāpēja. Pusdienas laikā viņš izdzēra trīs viskijus. Tie sagādāja vēl lielāku nelabumu. Atcerējās Patriku un Džefriju - viņi gulēja savās baltajās gultās un gaidīja - gaidīja, kad kāds pieklauvēs pie durvīm un teiks: „Ņemiet savas sīkās dzīvītes un nāciet man līdz!” Ko viņi varēs paņemt līdz? Ko viņš varēja paņemt līdz - nāves sākums ir bērna rāšanās, viņam pat nebija bērnu...

„Jūs nejūtaties labi?” vecs vīrs bija nosēdies viņam blakus. Nedz netīrs, nedz tīrs. Ne labi ģērbies, ne noplīsis.

„Nē, es tikai drusku noguru...”

„Jums vajadzētu būt slimnīcā!”

„No turienes es nāku!”

„Izārstēja?” vecā izteiksmē un balsī bija zobgalība. Viņš Mārtiņam atgādināja Džokeri.

„Nē, man jāiet atpakaļ...”

„Kas par vainu?” neatlaidās vecis.

„Nāve...”

„Ko?”

„Man jāmirst, un es nevaru pietiekami ātri nomirt...”

„Vēzis?”

„Kaut kas līdzīgs!”

„Tad iedzersim!” vecais piecēlās un, piegājis letei, pasūtināja divus dubultos viskijus.

„Paldies!” Mārtiņš dzērienu izrāva vienā malkā.

„Cik ilgi jau zini?” Vecis dzēra lēnām. Izbaudīja.

„Pāris mēnešus...”

„Ko darīji šo laiku?”

„Spēlēju pokeri...”

„Labi!”

„Kādēļ skrēji ārā?” Vecis savu viskiju sūca lēnām. Nelabuma garša Mārtiņa mutē kļuva arvien spēcīgāka. Krogus gaiss smacēja, vai varbūt tas bija gaiss - pasaules elpa, kas viņam tika atņemta. Viskijs iekodās jēlumā. Mute sūrstēja. Lēnām viņš sajuta asās sāpes, ne gruzdošas, mēnešiem nosmacētas ar zālēm, īstas asas sāpes. Negribot viņš atcerējās: reiz bērnībā viņš bija iecirtis pirkstā. Asinis - sarkanas bija tecējušas pār govju izmīto ganaceļu, kad viņš bija skrējis mājā. Gadiem ejot, visas sāpes zaudēja savu asumu, pārdzīvojumi tika kontrolēti ar prātu, un prāts izšķīra, kas bija svarīgs, kas nesvarīgs.

„Es tikai gribēju tikt ārā no istabas, ieslodzījuma...”

„Es zinu, ko nozīmē gaidīt!”

„Ne gaidīšanā ir nepaciešama, bet trulums. Man liekas,” tikai tagad Mārtiņš pats apzinājās, kādēļ viņš bija bēdzis, „nāve mani nebaida - jā, ja tā nāktu kā zibens, kā gaisma, bet tikt ieslodzītam sterilā tukšumā, kur nav nekā cita, kā mākslīga dzīvība, un tad gaidīt uz...”

„Un galvenais - izšķiršanās nav paša rokās!” Vecis atkal piecēlās, lai pasūtinātu jaunus dzeŗamos.

„Jā, es domāju, tas bija īstenais iemesls - kopš es esmu slimnīcā, es dzīvoju kā baktērija uz mākslīgas augsnes... Es pat neapzinos, ka es esmu, es tikai veģetēju un gaidu, ne uz negaisu, ne uz gaismu, bet uz izdzišanu. Es pat nevarēšu apzināties, ka es mirstu, jo būšu tā morfija apdullināts.”

„Un tu gribi apzināties?” Mārtiņš iespieda vecā saujā piecu mārciņu zīmi. Vecā acis bija ūdeņainas un pārvilktas pārlaicības miglu.

„Man liekas - jā; ja mēs varētu atcerēties savu dzimšanu. Vai tas nebūtu skaisti?”

„Man liekas, nē - jo neviens bērns labprātīgi no siltuma ārā nelien! Vai bailes nesākas ar izlīšanu no patvertnes?” Džokera izteiksme atkal bija vecā sejā. Viņš aizčāpoja uz leti. Cik vecs viņš bija? Vai arī viņš negaidīja uz nāvi? Ko viņš, Mārtiņš, nebija domājis, kad uzzināja savu slimību. Pirmajās dienās likās, viņš krita dziļumā, pretim vērās tumsa, katru brīdi viņš sagaidīja atsišanos pret akmeņiem. Pašķīstam asinis un tās pašas asās sāpes - kā bērnībā.

„Kas ir bailes?” jautāja Mārtiņš, paceldams vecā nolikto glāzi.

„Atkarīgi no katra cilvēka. Dažiem tā ir trīcēšana un vaimanāšana, citiem asaraina žēlošanās, dažiem gaidīšana uz gaismu. Satraukta gaidīšana, tāpat kā pokera spēlē, kad rokās gadās kāršu klājiens - viena, divas vai trīs kārtis var izšķirt, spēlētājs uzvar vai zaudē. Bailes, tās mūs vienmēr pavada, vienalga, kur mēs ietu, tikai māksla lai ir un būtu - dzīvot ar tām, muļķot pretiniekus un beidzot uzvarēt ar pāri...”

„Es lāgā nesaprotu?” Mārtiņa domas no izdzertā viskija kļuva miglainas.

„Es domāju, dzīve ir pokera spēle pašam ar sevi!” Mārtiņš nedzirdēja vecā balsi. Tā izzuda. Tagad viņš zināja. Viņa rokās vienmēr bija bijušas trīs vienādas kārtis, nekad viņš nebija iespējis piepirkt vēl divas, ne tādēļ, ka viņam nebūtu laimes, bet tādēļ, ka viņš baidījās... Viņš bija dzīvojis, viņš nebija muļķojis savus pretiniekus, viņš bija spēlējis godīgu spēli. Viņam vajadzēja krāpt, blēdīties, melot - nerādīt savas bailes. Atbalstīdamies uz galda, viņš piecēlās. Vecais pārsteigts pacēla galvu.

„Es zinu, kas man jādara!” Mēle atkal piedūrās mutes jēlumam.

„Tu zini?”

„Es zinu!” Vecais smaidīja un piekrizdams māja ar galvu.

„Es zinu, tu zini!”

Ielas. Tās šķīra namus. Kā robežas. Automašīnu straumes plūda kā insekti. Lika gaidīt uz ielu stūriem. Mārtiņš krustoja daudzas ielas, kājas viegli metās. Bija brīži, kad viņš vēlējās palikt uz vietas un pieglausties pelēko namu sienām, bet viņš gāja uz priekšu, un ar katru soli viņš skaidrāk apzinājās - krustot ielu bija tikpat liela izšķiršanās kā dzīvot vai nedzīvot, atļaut dzīvot vai nogalināt. Nekas nebija svarīgi - tikai pirmais un pēdējais brīdis. Kāds bija pirmais?

Likās, stikls pārplīsa. Asas sāpes. Auksts gaiss. Skaņas griezās ausīs kā simtiem elektrisku zāģu. Viņš mēģināja redzēt, bet gaisma bija par daudz spilgta. Kaut kas kā insekti kustējās pār viņa miesu. Katrs pieskāriens bija tikpat sāpīgs, kā kad viņš bija iecirtis pirkstā, kā kad viskijs iekodās mutes jēlumā. Asas, vienreizējas. Bailes - bailes no svešā un nepazītā, bet tad, siltums, pazīstama smarža un mutē maiga garša - dzīvība...

„Vai es jums varu palīdzēt?” Kāda sieviete pieskārās Mārtiņa plecam. Viņš bija atspiedies pret nama sienu. Strauji viņš nopurinājās.

„Nē, paldies!” Vecais bija teicis... Viņš nebija gribējis dzimt. Viņš pat lāga nebija gribējis dzīvot, bet bija pieradis - tagad viņam vajadzēja mirt - arī pie tā vajadzēja pierast, bet viņš to nespēja? Kādēļ? Rokā viņam bija visa viņa dzīve, nevienas vienādas kārts... Viņš nevarēja pirkt visas piecas - pretspēlētājs smaidīja! Viņš bija lēmējs! Oh, nē! Mārtiņš vēl varēja spēlēt - šoreiz viņš uzvarēs!

Miglas spuldzes iedegās. Kļuva arvien spožākas. Viņš neļaus sevi apēst nolemtai slimībai, viņš uzvarēs! Arvien spožākas. Tās nebija spuldzes, bet vecā Džokera smaidīgās acis.

„Tu spēlēji par daudz godīgu spēli. Tādēļ tu nevarēji mani pat pēdējā spēlē pieveikt!”

Laiks, vieta, gaisma, gaiss - peldēja, pilsēta pacēlās un grima. Rokas izstiepās, pirksti mēģināja satvert kārtis...

„Es viņam teicu, ka iet ārā ir pašnāvība...” Nodaļas ārsts pārvilka Mārtiņa Akas sejai pārvalku.

„Cik ilgi viņš būtu dzīvojis?” jautāja policists, kas bija pavadījis ambulanci. Mārtiņš Aka bija sabrucis ielas vidū, viņš nebija spējis to krustot.

„Mēnesi, nedēļu, varbūt tikai pāris dienas, leukhaimijas gadījumā to grūti pateikt...”

Džefrijs un Patriks spēlēja divdesmitvienu, kad viņiem pateica - Mārtiņš Aka vairs slimnīcā neatgriezīsies. Viņš paliks ārā. Viņi ticēja un spēlēja kārtis.