TUKSNEŠA VIDŪ
Veronika Strēlerte, ŽELASTĪBAS GADI, dzejoļi, apgāds Daugava, 1961. g.
Zviedrijā 1945. gadā Zelta Ābeles apgāds izdeva vienu no pieticīgākajiem dzejoļu krājumiem trimdā - Veronikas Strēlertes "Mēness upi". Tā pelēcīgās lappuses toreiz aiznesa nule kaŗa vētras pārcietušajiem un dzimteni pazaudējušajiem latviešiem kādu vēstījumu; "Kaut, atšķīruši Mēness upi, mēs mācētu saklausīt, ko runā mūsu tautas asinis un sirdis, un kļūtu tīrāki savās domās, lielāki savā ticībā". Šis teikums rakstīts krājuma ievadā un ir mēģinājums Veronikas Strēlertes individuālo dzeju piesiet polītiskām un vēsturiskām pārvērtībām, kuŗas atnesusi vienas kaŗotājas puses kapitulācija. Ierauti masu pārdzīvojumā, kuŗā iespoguļojām savas sāpes, jo tā kļuva vieglāk, akceptējam šo Strēlertes dzejoļu krājumu kā nacionālas kultūras spīta demonstrāciju - un tā no šā krājuma mūsu atmiņā vēl šodien glabājas sociālās dzejas motīvi, t.i. tie dzejoļi, kuŗos atradām kaut ko, dzejnieces uzrakstītu, kas it kā bija adresēts mums visiem. Strēlerti pašu mēs aizmirsām. Bet arī "Mēness upe" ir individuālas dzejas kopojums, un mums šodien vajadzēs atkāpties vairākus soļus atpakaļ, lai meklētu dzejnieci pašu aiz laikmeta viļņojuma.
Es sīkā lietū rasoju,
Tas izgaro bez pēdām,
Bet lēni, lēni apaugu
Ar sūnām kā ar bēdām -
šajā krājumā rakstīja Veronika Strēlerte (Akmens 70. lpp.). Šī individuālā smeldze, kas bija uzziedējusi dzejnieces radīšanas procesā starp kapa krāsmatām, metusi gaŗu ēnu uz viņas turpmāko produkciju. Krājums "Gaisības tuksneši", ko 1.500 eks. 1951. gadā izdevis Daugavas apgāds, ir skumjas lirikas sakopojums, bet šīs savas skumjas dzejniece izteikusi pavēsā, tīrā un stingrā formā, ar eleganci, kas liecina par cienījamu dzejas varēšanu. Pa vidu tur ieskanas maigi motīvi, mātes jūtas, vārdos atturīgs patriotisms un mūžības izjūtas, mūžības minēšana. Tā ir tīra lirika, ko deva šai savā otrā trimdas krājuma Veronika Strēlerte, un šis krājums pieder pie mūsu viena posma literārās attīstības spožākajiem devumiem. Šā krājuma dzejoļus raksturo atturība, tīru krāsu izvēle, nobeigtas formas, bet arī zināms saltums, kas pamudina domāt par ziemas ornamentiem, ledus puķu formālo skaistumu.
Pērnruden, pēc desmit gadiem, Veronika Strēlerte publicējusi jaunu krājumu, ''Žēlastības gadi", kuŗa nosaukumu autore motivē kādā dzejolī, sacīdama, ka šis laiks, ko vadām, ir Tā Kunga piešķirti vēl nenopelnītas žēlastības gadi. Tas ir reliģiozs temats, bet lai autore piedod mazu velnišķību, ja nosaukums pamudina uz parōdiju - No Dieva žēlastības!
Krājums it kā norāda uz divām attīstības līnijām, kuŗām sekojusi visa mūsu trimdas sabiedrība. Ja "Žēlastības gadu" sējumu salīdzina ar gluži vienkārši nabadzīgo "Mēness upes" brošūru, redzam, ka materiāli esam kāpuši stāvā kraujā un stāvam augstu - tik grezni (un reizē gaumīgi) iesietus dzejoļu krājumus neredzam, piem., zviedru grāmatniecībā, pat gribas jautāt - vai drusku nepārspīlējam. Saturs turpretī norāda, ka mūsu brīvajā literātūrā, lirikā, ir sācies kāds jauns posms, kuŗam nu savus meslus dod arī "Gaismas tuksnešu" formāli gatavā dzejniece. Kāpēc? Vai viņa grib dzīvot laikam līdz? Lai jau sākumā pateikts, ka šai virzienā dzejniecei vismaz par katru cenu nevajadzētu lauzties, un nekur nav sacīts, ka t.s. brīvajā pantā rakstītā dzeja ir labāka par formāli stingro, panta un atskaņu iegrožoto. Šāsdienas "bezformu" dzejai ir dzīvi sociāli un psīcholoģiski pamati, līdz kuŗu robežai, viss var būt, dzejniece ir nolaidusies, bet tajos viņa tomēr neiekļaujas un laikam arī neiekļausies, piederēdama citam laikam. Te vēlreiz gribas atgriezties pie "Mēness upes" dzejoļa Akmens, kuŗa nobeigumā dzejniece saka:
Man tas pats spīdums paliksies,
Un zeme tā, kur dusu.
Glabā, dzejniec, šo nemainīgo spīdumu - tā priekšā daudzi nolieks savas galvas, atzīdami, ka paši tādu nevar radīt, tādēļ, ka dzīvo citā laikā un citās izjūtās!
Nav vairs noliedzams, ka mūsu trimdas sabiedrība pēdējo gadu laikā piedzīvo kādu lūzumu, aiz kuŗa izkristallizējas un nodalās dažādas cilvēku grupas. Ir, kas dzīvo tālāk "pieklājīgu dzīvi", ir, kas to nedara, un beigās ir tādi, kas lūko abas ievirzes apvienot.
Liekas, šis sadalīšanās process met atblāzmu arī Veronikas Strēlertes dzejā. Taču nepārpratīsim - "Žēlastības gadi" nav sociāla reportāža, tas ir individuālas dzejas krājums, kas tulkojams un izprotams, izejot tikai no dzejnieces pašas kā individa. Taču, krājumu lasot, nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka pēc noteiktā kāpiena dzejas kalnā, ko autore paveikusi ar saviem iepriekšējiem krājumiem (turklāt atklātībai parādīdamās jau labu simtu metru virs jūŗas līmeņa), viņa ir apstājusies kādā plato un neziņā raugās apkārt: Kurp nu? Var jau būt, ka tādā situācijā ir prātīgāk darīt tā, kā sacīts dzejolī Saule (11. lpp.):
Labāk aiz tumšzaļas mirtes
Saulgozi apgulšos.
Veronikai Strēlertei ir saulgozis, kur apgulties - viņas gaismas tuksnešu lielās dzejas saules staros. Bet tā ir nežēlīga saule, kas spiež šā tuksneša vidū. Nežēlīga tādēļ, ka pēc tāda kāpiena pastāv joprojām nežēlīga prasība; Kāp tālāk! Vari vai nevari - kāp! Tā ir nežēlība. Arī vienai no mūsu lielākajām dzejniecēm pienākas - vismaz īss - atelpas brīdis.
"Žēlastības gadus" vadīdama autore ir meklējusi sevi atbrīvot no pašas stingri nokaltās tīrās formas važām, lūkojusi kļūt "moderna". Bet ir sajūta, ka viņas "modernisms" ir tikai formas vaļā atlaišana, bez iekšķīgas pārliecības un nepieciešamības. Tomēr, Strēlerte ir spējusi dot pa krāšņai ainai arī šajā savā manierē, rakstot par šāsdienas parādībām:
.. Un, ģitarei vaimanājot,
Izkliedza savu izmisumu
Ķermeņa murgainā ritmā.
Bet kad ģitare bija nogalināta,
Ritms sastindzis un Hamlets beigts,
Četri simti ārprātīgas Ofēlijas,
Plīvojošiem matiem,
Nesakarīgām slīkoņu kustībām,
Ekstazē pavērtām lūpām
Atdeva dvēseli savam elkam. (17. lpp.).
Tā ir otra puse kādam dzejolim, krāšņa, reljefa aina. Pirmā puse turpretī ir pārbagāta klišejām, kā, piem., "grāmatu kapsētas", "pelnu urnas", "klusi kā bērēs", "spoka smaids" utt. Tieši šai dzejolī visvairāk sajūtam vēlēšanos pateikt, attēlot šodienu, bet tai pašā laikā neuzmanību, pievēršoties "jaunajām formām" un attālinoties no formas skaidrības katēgoriskās tīrības prasības.
Nepatīk nodaļā Zelta ēzelis u.c. ievietotie apdziedāšanās dzejoļi, bet tas ir sava veida mesls "jaungaitnieciskumam", kaut arī adresāti nav Strēlertes vecuma, bet krietni vairāk gados. Bet ja nu nodaļas virsrakstā domāts atsaukties uz Apulēja "Zelta ēzeli" - tad kāds tam sakars ar turpmākiem dzejoļiem? Taču tur vēl viena no "modernajām vārsmām" - dzejolī "Kaķu izstāde":
Bet melnā persiete Haijo,
Platām, ieplestām, dzintarainām acīm
Skatījās kādā tālā,
Nepieejamā,
Divkājainiem vergiem
Mūžam slēgtā pasaulē. (23. lpp.).
Domu dzirkstele šai vārsmā deg. Apgrieztā spoguļaina!
Pa vidu "vecās Strēlertes" stingrās, izslīpētās formas paliekas, tīri darbi, kas varbūt paslīd gaŗām tāpēc, ka dzejnieces jaunā seja uztrauc, brīžiem sarūgtina, bet varbūt arī tāpēc, ka tajos trūkst angažēšanās sevis pateikšanā. Autore savā dzejā, kas nu publicēta krājumā "Žēlastības gadi", it kā ļauj ūdeņiem tecēt un aizplūst, neaizraudamās līdz ne to atvariem ne krācēm, tikai pierakstīdama vārdus, impresijas, it kā viss būtu vienaldzīgs. Varbūt tāda autorei izliekas dzīvošana trimdas pasaulē?
Gunars Irbe