MUMS NAV SVĒTVAKARU
Vaļsirdīga saruna pāri okeanam
[Saruna ar Gunaru Andreju Irbi par grāmatu Mums nav svētvakaru]
Ar Andreju Irbi nācās iepazīties pirmajos Latviešu jaunatnes svētkos 1959. gadā, Toronto. Gulējām vairākas naktis vienā istabā uz paklāja un iepazināmies pat tīri labi. Kopš tā laika esam sarakstījušies, un esmu iepazinies ar šī jaunā rakstnieka, publicista un filozofa darbiem gan Laikā, gan Jaunās Gaitas literārajā un apskatu daļā, gan arī ārzemju laikrakstos.
Biju pārsteigts un ļoti iepriecināts, kad no Zviedrijas pienāca ziņa: Irbe izdošot grāmatu, noveļu krājumu "Mums nav svētvakaru", un veltīšot to II jaunatnes svētkiem.
Kas grāmatā iekšā, gribēju zināt. Vēl par agru stāstīt, teica Irbe. Dažas noveles būs radušās vēl tikai martā un aprīlī, dažas - pieslīpētas no jau publicētajiem darbiem. Viņš domājot ticis tuvāk reālistiskajai metodei kā citi mūsdienu reālisti; reālie notikumi neesot reportieriski atstāstāmi: tie notiekot allaž vairākās plaknēs, un sajauktas šis plaknes varot virzīt uz reālismu.
Stāstījums kļuva man par grūtu, un tāpēc prasīju nākošo jautājumu: "Mūsu krastā šķiet, ka latviešu raksti, kas nāk no Zviedrijas, allaž šokē. Vai tāda būs arī Tava grāmata?" "Nē, nedomāju, ļaudis jau apmēram zina, kā es rakstu. Bet ļoti nemorāla šī grāmata gan būs, tikai es Tev nestāstīšu, kāpēc."
"Kāpēc Tu vispār gribi izdot grāmatu, un kāpēc to sauc tā, kā to sauc?" Atbilde bija ātra un asa: "Mani nokaitināja kāds kungs, kas domāja sevi esam labāku par mani; un - man nekad nav bijis svētvakara. Tas pavisam vaļsirdīgi. Bez tam, tā sauc noveli, kas varbūt būs centrālā."
"Grāmata tātad iznāks svētkos, vai ne?". "Tas atkarīgs no izdevēja, Alfrēda Kalnāja Čikāgā, bet pieņemsim, ka tā - Jaunatnes svētku svētvakarā! Un par $2.40 to varēs pasūtināt apgādā līdz 15. jūnijam." Brīdi klusums. "Bet veltīt es šo grāmatu svētkiem neveltīšu! Ja es būtu Latvijā, tad man nāktos "veltīt" grāmatas; un tāpēc šis krājums būs svētkiem veltīts ar to, ka tas nebūs veltīts. Tā būs brīvībā rakstīta latviešu grāmata tiem, kas būs - un arī nebūs - svētkos, jo tā būs potenciālā lasītāju saime, kas grāmatu spēs saprast vai kam tā vispār patiks."
"Vai neesi grāmatu veltījis kādai vienai personai?" - "Tad tā to zinās. - Un vēl gribu piebilst, ka grāmatā nebūs atzīmēts, kā tagad parasts: grāmatā minētās personas izdomātas. Tas taču absurds! Daiļproza taču nav memuāri un biografīja, tāpēc dabiski, ka personas izdomātas. Bet no otras puses - rakstnieks darbā ieliek tik daudz no sevis, ka tā teikt tomēr nedrīkst."
"Zini," piebildu, "jābeidz! Tikai vēl vienu jautā jumu - vai šī Tava pirmā grāmata?"
"Laikam jau tā iznāks. Pirmajai gan vajadzēja būt ar manu "civīlo vārdu" parakstītajai augstskolas beigšanas tezei par latviešu literātūras un preses likteņiem Latvijā. Bet tā, lai arī skolas pieņemta, un sasūkusi sevī savas 1000 zviedru kronas, guļ Baltijas pētīšanas institūtā Bonnā. laikam nobijās; un tāpēc nav vērts ar tādiem aktuāliem tematiem laiku nosist, lai arī sabiedrība domā, ka jaunajiem akadēmiķiem par tiem vajadzētu rakstīt..."
Laimonis Streips