Jaunā Gaita nr. 37, 1962

 

Aina Zemdega

 

 

 

 

JA TU MANI MEKLĒTU

 

 

Ja kādreiz tu iedomātos mani meklēt -

Nemeklē dzeltenos īrisa ziedos vai jāņu zālēs,

Ne dīkās buru laivās tālu no krastiem,

Bet izej ielās tai pilsētas pusē,

Kur melnas dzērves bijušos dārzos salaidušās,

Kaklus pāri baznīcām staipot.

Ogles knābā,

Kur kaijām no veciem kuģiem ostā

Aprusējuši spārni un grūti lidot,

Un skatu logos aug sūna

Uz apvalkātām kurpēm, trompetēm

Un lūgšanas krellēm,

Kur bērni ziemas rītos ar elpu

Rūtīm acis zīmē.

Tur - saplaisājuša asfalta spraugās

Vējš sadzen un krāj manas pēdas,

Un manu pirkstu pieskārieni

Tramvaju durvju stieņiem

Jau daudzus gadus braukā

Pa Karalienes ielu

No ostas uz pilsētas centru

Un atpakaļ.

 

Ja kādreiz tu manu seju meklētu

Prasi vīram,

Kam kruķi un viena kāja,

Un tā pati nogurdinātāja iela

Un diena, kas man.

Vai nabaga dzērājam,

Kas to ar naudas gabalu,

Ko iedodu,

Aiznes uz krogu.

 

Ja kādreiz tu manas lūpas meklētu -

Ej Svētā Pētera ielas ēdnīcās,

Kur logos papīra puķes smaržo

Kā ceptas zivis un sīpoli,

Apsistām malām neglītas māla krūzītes

Glabā to veidolu.

 

Es skūpstu ik rītu šo pilsētu

Kā sieva vīru neiemīlētu

Un izdalu sevi tai.

Bet mīlestību

Paturu

Tām ielām, torņiem un namiem,

Kur mana bērnība

Manu valodu runā.

 

 

 

 

 

VASARA

 

 

Sēž meža malā

Vasara

Melnsārtu vīnu saujā.

Pietvīkuši,

Pāri tās malai

Bērzi nolīkuši,

Mērc tajā lapotnes savas

Un smejas,

Kad egles

Taisnām galotnēm baŗas...

 

Pil saule

Skanēdama smiltīs,

Kūst smaržodama

Mūžība,

Piestājos norimusi,

Nemieru nometusi,

Dzeŗu no saujas

Vasarai

Un pati par vasaru tieku.

 

 

 

* * *

 

 

Dažreiz

Tik neticami maz

Vienai dienai daļas par otru,

Ka tās kā īsas dzīves jāizdzīvo,

Katra par sevi, katra citādāk,

Un nav nekā, ar ko tās sasiet kopā.

Dažs rīts

Kā pēdas sniegā

Iesākas -

Un turpat izbeidzas,

Un neaizved nekur,

Cits - atveŗas kā mīļā rokas,

Cits - Šūpojas mirkļa

Brīnumā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Inārs Brēdrichs

 

 

 

 

 

TRĪS SEJAS

 

 

 

Šonakt

Vējš met sejā asu dzirksti,

Vecā kokā zaru stīgas glauž;

Šonakt

Nenāk miegs,

Nedz arī gribas ļauties,

Lai no pieres miegu kaisle rauš.

 

Pārskrej mākon's

Sētai, brāzmas dzenāts,

Rupjas, vēsas lāses sejā šķiež;

Šonakt

Draugs pie drauga labprāt ciemos nenāk,

Svešnieks svešniekam

Ne labprāt ceļu griež.

 

Stāvu pagalmā

Un tomēr kaut ko gaidu:

Brīdis ir, kad nejēdzīgi viens

Pats uz pasaules sev liecies, bez kā spētu

Mieru atgriezt sievas pieskāriens.

Brīdis ir,

Kad traka dziņa tirda -

Šķietas, šonakt kaķiem rada es:

Dziesmu gribu celt

Pret debesīm kā bāku,

Lai tā brāļiem, māsām zīmi nes.

 

Mana dziesma

Vienā lai ar viņu

Balsī varenā kā vēju korī kūst,

Un lai debess korēs atstāj miņu

Kaķiem divkājiem,

Kad vairāk nebūs mūs.

Klausiet,

Gribu tikai satikt

Šonakt aizgūtnēm kaut dažus jūs.

Visvienalga -

Lai ar negribētos patikt

Dimensijām, loģikai un laikam

Savest vienā šķorē kopā mūs!

 

 

 

* * *

 

 

Sveiks, Alfons, Kurzemes mežabrāl!

Kur šovakar dzirdīsim zirgus?

Kur logā mums meitenes guni degs?

Kur mulsīsim zvaigžņu mirgā?

 

Lielus baltus

Ceļus kopā jājām,

Saulei vienmēr

Jaunus šķetinot,

Līdz bij krustojums

Un atvadoties mājam,

Kad bij ceļa

Kājai iztukšots.

 

Tev, Alfons, priežu

Dziesmu šonakt veltu,

To priežu,

Kas pār galvām juma mums

Pie Kalvenes un Ilmājas, kad zeltu

Mums lēja atmiņās tā rudens brāzmojums.

 

Pa labi aizjāji,

Es kreisā pusē devos.

Nu tāls ir laiks un tāla puse tā,

Un tikai šonakt

Piecelies, kur slīki

Reiz manu izdomāto domu archivā.

 

 

 

* * *

 

 

Verner, velns, kā sitām mēs

Reiz tos trakos melnos,

Kas gar latvju meitenēm

Grābstījās ar delnām!

Tajā DP nometnē

Droši nebij ceļi

Pusnaktī, kad slīdējām

Apkārt mēs kā veļi.

Baigais šeiks no Marokas,

Tu, es sultāns spalvains.

Sekotāju pulks paties’

Bij mums īsti galvains.

Mājām aizbāzt skursteņus,

Pārgriezt veļas striķus, -

Tie tik daži sīkumi,

Par ko cietām pliķus.

Ģimnāzijai logi tur

Ziemā neturējās,

Līdz ar bleķiem aizbāza,

Cienot mūsu spējas.

Atceries, kā fricim reiz

Jauci tu pa gurķi,

Kad par vārdu Afenšmalcs

Nāca tas ar purķi!

Pīpēt, trumpas sist un dzert

Bij mums, Baigiem, likums;

Naktīs sirot, sisties, spert –

Kaŗa mantots tikums.

 

Nu naktis tās

Mums abiem sen jau gaŗām,

Un katra tā

Šķiet kamejs mazs un dārgs,

Ko atveŗot

Jūt mazliet graužam acis

Un negribas

To pašam izskaidrot.

 

Nu, Verner, nāc

Un izstāsti, uz kuŗām

Tu ielām šonakt gribi mani vest?

 

Vai vējš

Ir tāds,

Kas vēlreiz kopā pūstu

Mūs vienu domu vienā galvā nest?

 

Verner, lai tev dūmi manu dziesmu

Sīc, kad sārtā izdzēš liesmu!

 

 

 

*  *  *

 

 

Es neesmu biedrs tev, nedz paziņa, draugs,

Mēs neesam tikušies miglainā rītā

Pie jūŗas, kad viļņos guldz ledus čaugs

Un dūmaku vālos gaist mežzosu svīta.

 

Es nezinu,

Ko dari tu, kur dzīvo,

Un vai patiesi vārdiem saviem līdz

Tu jūtas dod,

Kas pārvar laiku sīvo,

Un saprotamu dara to, kas paliek nesacīts.

Vai vārdā tevi saukt,

Jeb neminēts lai paliek?

Aiz loga neausis mums kāzu dienas rīts.

Vien tavas rokas gurdi kopā saliek

Tos linu palagus, ko māte deva līdz,

Un dziļām acīm savā meitā raugies,

Kad nerit

Mierīgi un gludeni

Tev dzīve sastapt rudeni.

 

Tu mani nepazīsti,

Nezini pat vārda.

Un tomēr tuvāka tu man par paša miesu šķiet!

Cik daudzkārt vakaros,

Kad vētra zarus ārda,

Tā esi tu, kas kopo vienuviet

Un dedz kā brīnumsveci visas domas manas

Kā kādos Ziemsvētkos un kādā atdzimšanā.

 

Nē, svešs es tev,

Tu, man tik silti tuvā,

Bet gribas iedomāties tevi sagaidot

Pie durvīm klauvējienu manu,

Kad vējš met vālu pusnakts mākoņdruvā

Kā šonakt, mēness ripai uzplaiksnot.

 

Ja būsi cita tā,

Ne tā, kas kādreiz biji,

Un, tevi saprotot, man būtu jāmainās,

Tad mainīšos! - lai saprastu tu mani

Un paturētu savā tuvumā.

 

Es tavas

Būtnes gaišo aureolu

Kā koka mizā gribu sevī šonakt griezt,

Vai arī

Celt no tā sev tumsā klusu molu,

Aiz kura enkuru kā mīlu tiktos sviest.

 

Tev, gaišā Ārija, no Rīgas ielām zilām,

Kas būs, kas manu dziesmu šonakt cilās?

 

Ej agri jūrmalā, un miglainajā rītā

Tu dzirdēsi, to dzied tev mežazosu svīta!

 

Jo devi tu man nemieru, ko jūŗa vētrā dveš,

Lai rudens rāmo dienu miers man mūžam būtu svešs.

 

 

 

*  *  *

 

 

Šķietas, Šonakt būtu bijis

Divkājainam kaķim līdzīgs es,

Sirdi izkaucot zem pusnakts jumta,

Lai trīc dziesmā miega paspārnes.

1

Šonakt,

Biju viens ar trijām sejām,

Kuŗas mēness triepa mākoņlogātā.

Šonakt

Jaunu spēku guvu ieiet

Cauri durvīm tumšā istabā...

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Aina Kraujiete

 

 

 

 

 

TUKSTOTS UN OTRA NAKTS

UN PASAKA

TUKSTOTS UN TREŠĀ

 

                    I

Reiz kļūmīgi

drūmā un

lietainā vakarā

nabaga puisim, dzīvē kam neveicās,

brīdī, kad grasījās, visa apnicis, pakārties,

klāt Aladīns piesitās (tāpat bez lampas)

un cilpu nost kaklam kampa.

Tad, iekams pazuda

atkal kā dūmi,

spieda graudu mazu

saujā un teica:

- Šo turku

pupu

ņem un stādi

zemē. Pats redzēsi - augs tā

kokiem, skursteņiem, baznīcām pāri,

par putniem un mākoņiem augstāk -

debesīs pašās rāpties lai vari

pa pupas zariem

kā lūsis.

 

Īss kāpiens tupu

rāpu - un būsi

uz paklāja, puķes un mīti

kur saausti raibi kopā. Kā sultāns

sēdēsi, kājas zem sevis krustojis glīti.

Būs galvā turbāns, iesārts kā burkāns,

bet zeltā izrakstīts brokāts

tavu augumu jozīs,

tiklīdz no rīta

aizmirsusies būs gulta.

 

Tur gulēs pa rokas

sniedzienam grozi

vīnogām pildīti. Gaidīs

ūdenspīpe, spilveni mīksti –

tiekties pēc visa

tev debesīs laidīs.

 

Tiekties pēc visa

debesīs drīkstēsi,

atļauts tur nebūs tikai

gurns, kails vai ietērpts,

paduse plika,

mati, zirgastē sieti.

 

Uz paklāja vietas

simts meitenēm būtu,

bet viena

vienīga lāpīs

pašā malā sēdot, tavu vakardienu,

un sirdi simts dūrieni sāpēs.

 

Kaut aizmirsties gribēsi,

adata zibēs -

to neslēps kupls dūmu pūtiens.

Negaršos pīpe.

Būs vīnogas skābas.

Stabule ūjinās grūti.

 

Meiteni sauksi

uz paklāja, slīpi

gulēdams pats gluži slābans.

 

Tik tikko ar godu

no debesīm brauksit

abi lejā ar putras bļodu. - -

 

Vai nemelsa

pagāns?

Gaisa, pirms rādīt

spēja, graudu kur stādīt.

Nevar puisis atrast

nekur pilsētā zemes

ne tik daudz, cik katram

aiz naga.

 

II

 

- Ko darīt, - sūkstījās

puisis, - ko iesākt

ar pupas graudu nu saujā?

Neviena paša,

kam padoma taujāt -

prom Aladins, pasaku tūkstots.

 

Ne gudrs, ne glupāks,

bet izsalcis būdams,

viņš norija pupu

knaši,

un, nedomādams

daudz - labi vai kļūda

noēst, kas piesacīts stādāms -

uz guļu pats migā posās.

 

Jau midzis bija.

Pēkšņi pietrūkstas ceļos -

iekšā tam kustas un rosās,

cilājas, staipās - tā kā veļas,

kā plešas -

vai graudā viņš sešus

būtu nezvērus rijis?

 

Ne īsti sāp kur, ne spiež,

tikai pakrūtē knieš

un kņud, tā ka smieties vien gribas.

Liekas - simts pirkstu

kutināt zina

viņam zem katras ribas.

 

Smieklus valdīdams, oglēs

uzpūtis dzirksti,

steidz spaini ar ūdeni meklēt,

un, ielūkojies

tanī kā spogulī

saredz; pār viņu tekalē

ne skudras, ne blusas, ne gultas kukaiņi citi,

bet - mazas, pūkainas bites,

jo noaudzis bija

un saziedējis

ar lapām, ar ziediem

kā lupstājs.

 

- Vai manu! - spēja

tik tikko šļupstēt

puisis, kā būtu dzēris,

un galvu tvēra;

-         Šis krāšņums vai noies

miesai, kāds zemei piedien?

 

Gan tūdaļ juta -

starp pirkstiem tam līda,

ap galvu vainagā vīdamies,

aiz zara zars, ziedlapām smalkām kā putām

aizsedzot acis un ausis.

 

Noslīga atkal cisās gausi

un ļāva, lai izaug stādi, -

no pirkstiem lai zaļo, no plaukstām abām

tāpat viņš neies tos rādīt

nevienam ar ļaunu, ne labu!

 

 

 

* * *

 

 

Atģidās rītā -

viss kuplojums projām,

nerast ne lapu aiz jostas!

Ne ari mati

kā šķidrauts kur plivinās -

gaisusi meitene pati.

 

Bez pupas grauda palicis, bešā

arī bez līgavas savas,

atzina: svešādiem

sapņiem par spīti.

dzīvē tam jāaiziet postā!

Un, atmetis roku: ja laimes nav -

lai tad arī nava!

viņš atkal kārties, lūk, grasās –

 

kaut vienā naktī izdzīvojies

bija pasakās

- divās.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Indra Gubiņa

 

 

 

 

VAKARĀ

 

 

Jūŗa vakara gaismu

Vizina savos viļņos.
Topu kā stars un grimstu
Ūdenī vēsā un sāļā.
Gribu tikt tajā tālā
Vietā, kur diena dus,

Kur viļņi, kļūdami rāmi,
Noglāsta mākoņus.
Smiltīs ar vakaru ploku,
Gaistot ar saules loku.
Tumsā, kur nesniedzas skati,
Jūŗa skūpstās ar nakti.

 

Jaunā Gaita