 I un II latviešu jaunatnes svētku priekšsēži ar savām otrām pusēm. No kreisās: Laimonis un Līga Streipi, Brunis un Biruta Rubesi. |
REDAKTORA PIEZĪMES
Laimonis Zandbergs
|
I un II latviešu jaunatnes svētku priekšsēži ar savām otrām pusēm. No kreisās: Laimonis un Līga Streipi, Brunis un Biruta Rubesi. |
Ilgi nāca, drīz aizgāja II jaunatnes svētki Čikāgā. Nav šaubu, ka šādi jaunatnes svētki kļuvuši par skaistu tradīciju mūsu trimdas sabiedriskā un kulturālā dzīvē. Paldies otro svētku rīkotājiem – Streipiem, Klētniekiem un visiem pārējiem. Pelavas aizpūta visi Čikāgas vēji, taču sēklas palika atliku likām 1965. g. jaunatnes svētkiem Filadelfijā un vispār jaunatnes organizāciju darbam nākotnē.
Lielākā saulainās Čikāgas nedēļas ēnas puse bija dzeršanas netikums. Dēli ar miklām acīm Šeratona viesnīcā turpināja bravurīgi to tēvu paradumu, ko mana 6 g. vecā krustmeita un svētkos visurklātesošais sešdesmitgadnieks prof. Akermanis sauktu vienā vārdā „nilaps”; paradumu, kas nāk līdz kā bēdīgs mantojums no muižas brūžu un akadēmisko organizāciju ziedu laikiem.
*
Alberta Legzdiņa „Čikāgas piecīši” popularizēja svētkus, pelnīja rīcības kapitālu un reizē atgādināja, ka humors un satira pēc skaidras sirdsapziņas ir vislabākās zāles. Uzņēmumā „piecīši” un „Brāļi lācīši” svētku raibajā vakarā.
„Vairāk nekā visās citās literatūras nozarēs mūsu emigrācijas laika romānu rakstniecībā vērojama autoru noslīdēšana līdz konjunktūras izmantošanai... Romānu ražošana ir lielā mērā izvērtusies par labi ejošu preču ražošanu... Par rūpīgāku izstrādājumu, par iedziļināšanos vielā, protams, tad nav laika domāt.
Gan dažādos paveidos variējamies, bet allaž ļoti virspusīgais reālisms joprojām ir valdošais mūsu emigrācijas laika romānos. Kur paliek citi pasaules skatījuma un izteiksmes veidi? Kur jauni paņēmieni vielas pārmīcīšanā un uzbūvē? Priekš gadiem mēs gan varējām iepazīties tiešām ar kādu pavisam pirmreizīgi iecerētu un rakstītu romānu, bet mēs arī paši to pazudinājām, un nav zināms, kad un kur tas varētu parādīties grāmatā.
Būsit pārsteigti, ka aizstāvēšu kādu nikni nosodītu, milzīgi gaŗām debatēm pavadītu darbu, bet saukšu to vārdā. Tas bija JAUNAJĀ GAITĀ fragmentāri iespiestais Valža Zepa jeb Jāņa Turbada romāns ĶĒVES DĒLS KURBADS.
Ja par to sodās svētulīgi morālisti vai vecromantisku fražu patrioti, tad tas mani pavisam neinteresē, jo par literatūru vispirms spriežams no literārā viedokļa. Ja iebilst, ka romānā jūtams feļetonisms, tad tam var pievienoties, bet tūliņ arī sakāms pretim sekojošais: tik oriģinālā veidā mūsu folkloras motīvi moderna romāna sacerēšanai latviešu literatūrā vēl nekad nav izmantoti. Tas tiešām bija ļoti svaigi iecerēts, ja arī ne viscaur līdzsvarotā izteiksmē rakstīts romāns, jauna, spilgta parādība – un to Kurbada soģi nespēja saskatīt.”
Ar šiem vārdiem Jānis Rudzītis Eiropas latviešu kultūras dienās Minsterē š.g. 25. maijā sagatavoja ceļu Kurbada – ķēves dēla izdošanai grāmatā. Jāpiebilst, ka Kurbada autors Valdis Zeps jau pirms kāda laika uzņemts prominentu, agrāk ļoti noraidīgu, labiešu mājās. P. Aigaram taisnība: latvieši sāk apzināties, ka laiks apžēlojas tikai par tiem, kas laikam iet līdz. Žēl tikai, ka runas vīru Kurbada dēļ saceltais tracis nodarīja tik daudz ļauna abu paaudžu centrālajām organizācijām Amerikā.
*
Š.g. 26. jūlijā pagāja 100 gadi kopš sāka iznākt K. Valdemāra izdotās Pēterburgas Avīzes, kas vaicāja saimes istabā un kalpu galā: „Vai zemniekam no pasaules notikumiem tik vien vajadzēs zināt, kas tur birzes un eglūnas galā un aizdārzā notiek?”
Pēterburgas Avīzes, neraugoties uz ļoti īso iznākšanas laiku, nodrošinājušas paliekamu vietu latviešu vēsturē ar savu drosmīgo uzstāšanos pret mūsu zemē valdošo feodālismu, visāda veida švaukstībām un cenšanos pavērt saviem lasītājiem skatu pār savas sētas un pagasta robežām.
*
Runājot par švaukstībām un pārmērībām, rodas jautājums, vai Volchovas bērza krusts istabas kaktā pārvērš iedzeŗšanu vakaru vakar jundā. Un kāda nozīme draudžu vasaras nometnēs kaŗavīru pieminekļa pamatnē ierakt šķirstiņu ar „šāsdienas latviešu sabiedriskās dzīves dokumentējumiem.” Tautieši Latvijā negaida no trimdas ministrus, un vai mūsu trimdas sīko darbiņu uzskaite šķirstiņā zem kaŗavīru pieminekļa neliek atminēties Mērnieku laiku ainu Prātnieka klētī, kur Pietuka Krustiņš „tuvāka pārskata un skaidrākas pārliecināšanās dēļ” nolasa treju dienu darbošanās aprakstu, kas iemūrēts nākamā biedrības nama pamatakmenī:
„Ceturtdien, tai un tai datā: pie Kauļu Juŗa dēļu zāģēšanas atklāšana jaunceļamai dzīvojamai ēkai ar runu... Piektdien, tai un tai datā: no rīta muižas kalējam jaunu plēšu iesvētīšana ar paša sacerētu dzeju, kuŗa, kā likās, bija diezgan glīti izstrādāta un arī pie sapulces atrada labpatikšanu... Sestdien, tai un tai datā: Draudzes skolā par krāšņu kurinātāju dzīvoja Šķoburs, skursteņus slaucīja Briedisons un tā tālāk. Pagasta skolā dzīvoja slaveni pazīstamais tautas dēls Pietūka Krustiņa kungs,
kuŗa vārdu Jūs, kas lasāt šo rakstu, atradīsit iekš dzejas vēstures augstā goda vietā visos laikos.
*
Š.g. 18. oktobrī paies 10 gadi kopš latviešu jaunieša Aivara Salenieka varoņnāves pie Ku-Dongas Korejā. Artilērijas viesuļuguns aizsegā uzbrūkošiem ziemeļķorejiešiem izdevās nakts kaujā ielauzties ASV armijas 279. kājnieku pulka L rotas pozīcijās. Viens no rotas bunkuriem cīņu turpināja, sekmīgi nosprostojot frontes pārrāvumu. Kareivis Salenieks, šaujot pa bunkura pakaļējo lūku, nogalināja vairākus ienaidniekus. Kad ziemeļkorejiešiem izdevās bunkurā iemest granātu, Aivars Salenieks ar savu ķermeni sedza eksploziju, tādējādi glābdams pārējos kaŗa biedrus no drošas nāves. Pēc ienaidnieka padzīšanas kritušajam varonim piešķirts izcila dienesta krusts – augstākais apbalvojums.
*
Pēdējo mēnešu laikā miruši vairāki izcili latvieši. Jūtams zaudējums latviešu skaņu mākslai ir komponistu Jāņa Cīruļa, Jēkaba Graubiņa un Volfganga Dārziņa nāve. Bitītes lasītāji un plašā luterāņu draudze savukārt sēro par archibīskapa Dr. T. Grīnberga aiziešanu. Tautas sēru dienā 14. jūnijā mirušais archibīskaps, kam pieraksta vārdus: „Naidnieki grib mūs iznīcināt, draugi asimilēt, bet mēs gribam palikt latvieši,” bija toleranta, ārpus sava loka pazīstama personība šajā nacionāla fanātisma piesātinātajā laikā. Zīmīgi, ka neilgi pēc archibīskapa nāves G. Tursa vadīto Padomju Latvijas luterāņu baznīcu uzņēma pasaules baznīcu padomē.
 J. Jaunsudrabiņš 1. ELJA-s kongresā Annabergā 1954. g. |
Eiropas latviešu jaunatne un visa latviešu tauta sēro par 28. augustā mirušo rakstnieku.
*
Nav skaistāku un dziļāku vārdu latviešu literatūrā kā tie, ko Jānis Jaunsudrabiņš teicis mīlestībā par māti (Man pazuda māte) un dziļā saprašanā par sievieti (Aija, Neskaties saulē, Nauda).
Jaunsudrabiņa pirmais prozas darbs Vēja ziedi sākas ar teikumu: „Meža līkumā, saules pusē, es uzaugusi” un beidzas ar vārdiem: „Hallo... Hallo...” meži atsaucās. Šie 2 teikumi labi raksturo š.g. 28. augustā mirušo latviešu rakstniecības vecmeistara dzīvi un saskari ar dabu un cilvēkiem.
Godinot Baltās grāmatas, Aijas un vairāku citu stipro un viedo latviešu sieviešu tēlu autoru pie Jaunās Gaitas ar autora piekrišanu nodibināta Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balva 500 dolāru apmērā. Balvu pirmo reizi piešķirs 1963. g. 25. augustā labākajam jaunās paaudzes autora prozas darbam.
*
Napoleons, kas par toreizējiem franču emigrantiem teicis, ka emigranti esot cilvēki, kuri neatzīstot nevienu savu pagātnē izdarīto kļūdu un kuri neko neaizmirstot un neko nemācoties, pirms svarīgas kaujas Ēģiptes tuksnesī mudinājis savus karavīrus ar šādiem vārdiem: „Allons! 40 gadsimti noraugās uz jums.”
Napoleona kareivji skatījās uz augšu un redzēja piramīdas; Chruščova kosmonauti majors Nikolajevs un pulkvežleitnants Popovics pirms dažām nedēļām skatījās lejup uz 41 gadsimta civilizācijas sasniegumiem. Progresa vārdā, meklēdami ceļu uz mēnesi, viņi neredzēja uz zemes progresa vārdā sasniegto: vergu nometnes, trūkumu, steigu un apnicību, filmu zvaigznes ar rotaļlietām un tukšām miega zāļu pudelēm pie gultas un daudzus citus, kas domā, ka visa pasaule griežas tikai ap viņiem, atklātu un slepenu brālību, ložu un biedrību (ieskaitot Saskačevanas ārstu) terrorizētos demokratiskos iestādījumus un valdības un kādu roku pār apsargātu 2 metri augstu mūri.
Redakcija lūdz kodolīgas lasītāju vēstules par aktuālām problēmām literatūrā un mākslā, kā arī ierosinājumus un kritiku par JG saturu.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Intellektuāli cilvēce attīstās ne tikai technikas laukā, bet arī citās zinātnes nozarēs. Vai nebūtu jāpieiet modernajām pārmaiņām arī no intellektuālā viedokļa un jājautā, kas tagadējā modernismā atbilst zinātņu atzinumiem? Otrkārt, ja iespējams konstatēt, ka modernismā ir šādas parādības, kas liecina par kultūras līmeņa pazemināšanos, vai tad nebūtu jācīnās un jāmēģina apturēt šo pagrimšanu? Vai nebūtu mākslā jāatgriežas arī pie augstāko jūtu izpausmēm vai jārūpējas par to pavairošanu? Vai laulību šķiršana nebūtu apkarojama? Vai tikumiskā pagrimšana nebūtu apturama? Tādu jautājumu ir daudz.
Šķiet, ka pirmā kārtā kultūras līmeņa pazemināšanās nebūtu veicināma ar tai atbilstošiem darbiem kā satura, tā arī izteiksmes ziņā. Ja tauta vairākās attīstības pakāpēs ir atturējusies no dažu vārdu un citu izteiksmes veidu lietošanas, tad tagad nav iemesla atgriezties pie tiem. Ar rupjībām nav ceļams kultūras līmenis. Karikatūrai līdzīgiem tēlojumiem un zīmējumiem ir vieta tikai negatīvu faktu un personu raksturojumos.
Bet tai pašā laikā mūsu un arī visu citu laikmetu atziņas un mode nav pulgojamas. Pret tām jāizturas ar cieņu kā pret attiecīga laikmeta seju, ko līdz šim tautas arī ir darījušas skolās un citur, izvairoties tikai no tādām rupjībām, kas neatbilst tikumiskām normām. Ticības ziņā kulturālās tautas ir piedzīvojušas vairākas pakāpes savā attīstībā. Taču tās par iepriekšējiem attīstības posmiem neirōnizē, apmierinoties ar paskaidrojumiem, kāpēc tādi posmi ir bijuši un kas no tagadējā viedokļa nav atzīstams. Arī polītikā tāpat jārīkojas, īpaši tos gadījumos, kad valsts dzīves vadītāju rīcība atbilst tautas vairākuma gribai. Izņēmuma gadījumos jānoskaidro nepamatotās rīcības motīvi un sekas, bet arī to nevar atļauties personas, kas ir attiecīgā laika pilsoni, jo viņi var būt personīgi ieinteresēti. Vispār taktikas jautājums ir ļoti svarīgs kulturālajā dzīve – dažreiz rīcības un izteiksmes veidam ir lielāka nozīme nekā attiecīgajam saturam.
P. Dreimanis, Londonā, Ont.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Tiešām apbrīnojami, cik daudz fanātiķu kļūst akli, pamanīdami sava dievotā vārdu iespiestu vienalga kādā sakarībā.
Herberts Sils, JG labvēlis.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Ja savas lietas aizstāvēšanai nevar atrast pietiekoši vērtīgus argumentus, tad tajā vietā daži mēdz lietot metodi: savus domu pretiniekus vai kritiskus pārbaudītājus pielīdzina kādiem maziem, netīriem un nepatīkamiem dzīvniekiem. Šādu paņēmienu, – cerams, ka tas negadījums – izvēlējies arī Brunis Rubess savā vēstulē J.G. 35. numurā. Sekojot Rubesa domu gaitai nozīmētu, ka jāslēpj ir ikkatra negatīva patiesība par Cēzara, Napoleona, Bismarka, Rūzvelta vai kāda cita vēsturē izcila vīra rīcību un viņa vadīto laikmetu izpausmēm. Tas nozīmētu, ka jālikvidē visa brīvās vēstures un valsts zinātņu pētniecība. Nudien, „jauks” paraugs 20. gadsimta tumsonībai.
Jānis Gulbītis, Upsalā.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Peļ un slavē tikai tos, kas kaut ko dara, tāpēc turpinait! Bez trūkumiem neesam neviens, tomēr parādīt darbos, ka latviskuma saglabāšana svešumā nav tikai vārdi vien un skatīties dzīvē ar daudz plašāku un skaidrāku skatu ir jau ļoti liels sasniegums.
Vārdi, ka „es nepievienojos nevienam tevis teiktajam vārdam, bet aizstāvēšu līdz nāvei tavas tiesības tos pateikt,” šķiet, ir vienreizīgs notikums mūsu vēsturē! Par to no sirds jāapsveic. Tikai jāpiemetina, ka ar to nedrīkst aiziet galējībās. Kas notiktu, ja visi sāktu runāt par visu un visādi? Ja tos laistu pie vārda, tad Jaunā Gaita varētu kļūt par bulvāra lapu. Bet tā ir rakstu krājums kultūrai! Svarīgi ir, par ko runā. Vēl svarīgāk, kā to pasaka. Izvēle ir redakcijas rokās. Tas nosaka teiktā zinātnisko vai māksliniecisko vērtību.
J.T. Beļģijā, Luvenā.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Jaungaitnieki, kādēļ monopolizējat brīvā panta dzeju? Gunars Irbe savā recenzijā par V. Strēlertes pēdējo grāmatu izrāda gandrīz vai histēriskas bailes, ka tikai kāds neielaužas jaungaitnieku „bezformas” dzeju aplokā. Brīvais pants savus kalngalus literārā pasaulē sasniedza drīzāk jau Strēlertes mātes jaunības dienās ne šodien, kā to dažs labs jaungaitnieks domā. Nav atrasts nekas jauns! Var diskutēt gari un plaši par Strēlertes pēdējo grāmatu. Nenoliedzu, ka tā ir viņas vājākā. Taču neviens neaizies tai gaŗām vienaldzīgs kā neskaitāmo JG jauno dzejnieku vienas vasaras mūlim! Negribu noraidīt arī G. Zariņa grāmatas literāro vērtību. Tomēr Strēlerte var atpūsties uz lauriem, raudzīties atpakaļ kaut vai ar smaidu. Nav arī nekur redzēts, ka tiek apbalvota tematika. Šai pasaulē nav ne jaunas, ne vecas tematikas. Apbalvo gan literāro izteiksmi, vērtību un apdari.
Vilma Tenese, Zviedrijā
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Jaunās Gaitas 27. num. 130. lpp. Longvorts (J. George Longworth) varen brīnās, „kur Peidžs sagrābstījis ziņas par to, ka jau 1917. g. 18. novembrī Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) pasludinājusi Latvijas neatkarību, nodibinājusi likumīgu valdību ar 9 pārvaldes daļām jeb departamentiem.”
J.G. Longvortam vajadzētu pameklēt rakstos un izlasīt ne tikai LPNP 1917. gada 18. novembra (1.12.1917.) Latvijas neatkarības proklamāciju, bet arī LPNP locekļa un pilnvarotā pārstāvja pie Sabiedroto valdībām nelaiķa Z.A. Meierovica 1918. gada 30. oktobŗa rakstu, ko viņš LPNP uzdevumā iesniedzis Lielbritānijas ārlietu ministram A.J. Balfuram, kuŗā cita starpā teikts; „...Vēlēšanu ceļā Latviešu nacionālā padome izraudzīja no sava vidus izpildu varu. Deviņu daļu (franciski – departamentu) priekšnieki sastāda kolēģiju jeb ministriju, šīs pārvaldes sēdeklis atrodas drošībā ārpus vāciešu spēku darbības aploka.”
Tāpat lai L. izlasa Latvijas ārlietu ministra Z.A. Meierovica 1919. gada 30. maija oficiālo rakstu, kas Latvijas pagaidu valdības vārdā iesniegts Parīzes miera slēgšanas sanāksmei un kur cita starpā teikts: „...Latviešu nacionālā padome, kas pārstāvēja visus Latvijas pašpārvaldes orgānus, ievēlētus uz Krievijas pagaidu valdības 1917. g. 22. jūnijā likuma pamata, kā arī visas Latvijas pilsoņu partijas, vienprātīgi pasludināja 1917. gada novembrī Latvijas pilnīgu neatkarību”. Tātad skaidri un
noteikti.K.B., Parīzē
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Izlasījis JG 35. numurā V. Palmas lasītāja vēstuli, uzskatu par savu pienākumu viņam atbildēt.
Ir novērota bēdīga parādība, ka starp latviešiem daudz tādu, kas neprot, vai drīzāk negrib polītiskā domāšanā un spriedumos atšķirt demokratiju no komūnisma. Ikkatru brīvāku vārdu, teikumu vai domas, ko jaunā audze izsaka savā JG periodikā, daži tautieši uzņem kā komūnisma idejas izpausmi. Kādēļ?
Tādēļ, ka šīs domas un idejas visai nesaskan ar autoritārās varas kungu „plāniem un grafikām.”
V. Palma darījis pareizi, pārtraukdams, JG abonementu. Jaunā Gaita neder viņam. No savas puses silti ieteicu viņam lasīt „Mein Kampf.” Bet varbūt šis ieteikums atkrīt, jo V. Palma savu atteikšanu jau formulējis „Mein Kampf iespaidā.
V. Palmas sviestais bumerangs trāpa sviedējam tieši sejā.
Fredis Bērziņš, Ņujorkā.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Ir labi, ka ir vēl cilvēki latviešu starpā, kam apnicis gulēt. Ja arī vienu vai otru reizi spirgtā nomodā rakstos ieskrējis kāds skaļāks vārds, kas būtu varējis arī nebūt, tad rezultātā labi vien ir: viens otrs snaudoņa, kopsakarību neapjautis, trūkstas no miega, brēc un trako. Ir labi tā, jo tiek uzmodināti arī pārējie.
Paturiet spirgto modrumu, veselīgo humoru, skaidro valodu un jaunības drosmi, jo šīs ir tās lietas, kas pasargās mūs no pašapmierinātas sautēšanās taukajā laiskumā, kuŗš mūs visus pamazām ved pretī iznīcībai un iznīkšanai.
Modris Lorbergs, Toronto
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Lasīdams mūsu periodiku, esmu pārsteigts, cik Jaunā Gaita spēj būt nopietns un augstvērtīgs žurnāls. Tik nopietni raksti būtu sev vietu atraduši arī J. Grīna rediģētajā „Daugavā” Latvijas neatkarības gados. Visu cienību – Jaunā Gaita var būt lepna uz šo izdevumu un uz saviem rakstu autoriem.
P.I., Sirakūzās
