Jaunā Gaita Nr. 37, 1962

 

BENITA VEISBERGA   SMAGS SKAISTUMS   Par Raimonda Staprāna gleznām

KALIFORNIJAS SAULRIETS EĻĻA 28 x 34

Varbūt pirmais spēcīgākais iespaids par Staprāna gleznām ir viņa darbu noteiktais, savdabīgais stils. Tādēļ vispirms gribu apskatīt elementus, kas šo stilu veido. Kas ir tie vizuālie „kailie fakti”, ko varam piedēvēt viņa gleznu virspusēm? Tādu, bez šaubām, ir vairāk, bet kā raksturīgākos minēšu četrus: krāsu vitalitāte, uzbūves smagums, stūrainās formas un telpas elements.

Pagaidām Staprāna glezniecībā visvairāk atzīmētas viņa krāsas. Tās ir dēvētas par biezām, sulīgām, skanīgām, spožām, krāšņām, bagātām, izšķērdīgām, dekoratīvām, kvēlojošām, reibinošām, ārprātīgām u.t.t. Es te gribētu pievienot – Staprāna krāsas ir dzīvas. Ar to nebūtu domāts tāds dzīvums, kāds ir spilgtumā un dzīvā vielā. Ir tiesa, Staprāns daudz lieto tīras, spilgtas krāsas un, uzlikdams tās biezās kārtās, rada krāšņu, dekoratīvu iespaidu. Bet uzmanīgāk pavērojot, redzam, ka liela tiesa viņa audeklu patiesībā noklāti gluži rāmiem, gandrīz pastelīgiem – dzelteniem, bēžganiem, brūnganiem, rūsganiem un pēdējā laikā pelēkiem toņiem. Staprāns lieto visādas krāsas, gan spilgtas, gan mierīgas, bet zīmīgi ir, ka arī rāmie, nespilgtie toņi viņa gleznās kvēlo, tie ir it kā piesātināti ar kādu dzīvu substanci.

Spilgtas, treknas krāsas modernā glezniecībā ir parasta lieta. Tas pats „biezais imposto”, ar ko daudzkārt tiek raksturots Staprāna stils ir mūsdienu gleznotāju varbūt visvairāk lietotais paņēmiens. Un kā jau teikts, Staprāna gleznu krāšņums bieži sasniegts ar toņiem, kuŗus pašus par sevi varētu saukt par gluži bāliem vai neciliem. Tāpēc viņa krāsu īpatnējā vitalitāte nav izskaidrojama ar košu krāsu lietošanu. Liekas, tuvāk viņa darbus izpratis franču kritiķis Kartjē (J.A. Cartier), rakstīdams par Staprāna spēju sagūstīt, savaldīt krāsas un „lietojot tās ritmiski un harmoniski, radīt gleznās kādu īpatu siltu, draudzīgu gaisotni”. Staprāna krāsu dzīvums un kvēlošana ir viņa toņu savstarpējās attiecībās, veidā, kā krāsu laukumi likti viens otram līdzās, viens otru izceldami, papildinādami, kontrastēdami vai sakļaudamies. Staprāna gleznās ļoti asi ir izmanāma krāsu savstarpēja sadzīve. Viņa krāsu laukumi viens ar otru kaut ko dara. Starp tiem ir kontakts, tie viens otru apgaismo, iekvēlina, tie ir viens otram nepieciešami. Ja kādu no kompozicijas izņemtu, kaut kas nodzistu. Man liekas, šī krāsu savstarpējā saistība ir apmēram tas, ko Kartjē domāja, rakstīdams par Staprāna gleznu „silto, draudzīgo gaisotni”. Jo dažreiz, kādā gleznā ilgāk paskatoties, liekas, ka Staprāns savus eļļas krāsu laukumus savienojis ar kaut ko... gluži cilvēcisku.

Krāsu saskaņošana ir Staprāna dabiskākais talants. Kas dažiem mūziķiem ir melodija, tas Staprānam ir krāsu harmonijas. Pati par sevi saprotamā, drošā apiešanās ar krāsām, to vajadzība, ņemšana, likšana, kārtošana; krāsu redzēšana, izjūta, izteikšanās krāsās – tas ir kaut kas Staprānam acīm redzami dots, tas nāk no viņa vienkārši un spēcīgi, un ir viena no viņa mākslas lielajām pazīšanas zīmēm. Dažreiz – uz brīžiem – šis talants varbūt arī vērš darbu par rotaļu – ar zilu, pelēku, koraļļu sarkanu.

Ir rakstīts par Staprāna krāsu prieku, krāsu trakumu vai skurbumu. Es „to” drīzāk sauktu par krāsu mīlestību. Ne katrreiz Staprāna krāsas pauž prieku – katrā ziņā ne traku vai skurbu; ja prieku, tad dziļu, drošu, nopietnu prieku. Bet visur viņa gleznās ir vērojama mīlestības pilnā apiešanās ar savu materiālu. Staprāna gleznām ir īpatnēja, tīra atmosfaira – kā ielām pēc lietus, kā nospodrinātām grīdām, kā gumijas koka lapai, kam tikko noslaucīti putekļi; un tas ir īpaši viņa spodro, rūpīgi apkopto krāsu dēļ. Staprāns krāsas visās gleznas vietās lieto ar vienādu uzmanību. Neviena nav nesvarīga. Viņam nav piešvīkātu vai vienkārši aizpildītu stūru. Katrai krāsai ir sava vieta, uzdevums un savs vienreizīgs skaistums. Par katru krāsu laukumu ir domāts. Tas ir likts, bīdīts, grozīts, biezināts, plānināts. Katram ir meklēta vislabākā vieta. Un te kāda doma: varbūt Staprāns ar savām krāsām dara kaut ko pavisam vienkāršu un elementāru. Kaut ko tādu, ko citi dara ar saviem bērniem, stādiem vai lietām. Viņš mēģina tās nolikt vislabākā vietā, kur tās varētu visvairāk dzīvot.

Krāsas ir visiezīmīgākās Staprāna stilā. Bet ne mazāk raksturīga ir Staprāna darbu smagā, akmenīgā uzbūve. Ja viņa krāsu harmonijas ir dabiska, iedzimta talanta spēks un vieglums, tad viņa darbu uzbūvē redzams kaut kas, ko viņš ir uzcēlis pats ar savām rokām. Te ir kaut kas pārvarēts un izveidots, darbā, pūlēs un stingrā disciplīnā. Te ir tā cilvēka daļa, par kuŗu nav atbildīgs „liktenis” vai „laime”, bet viņš pats.

Toskanīnī, iestudēdams Bēthovena partitūras, ir teicis (salīdzinādams Bēthovena mūziku ar Mocarta melodiju vieglo, dabisko grāciju): „Te tu jūti, ka viņš ir nopūlējies, ka viņš ir piestrādājis.” To pašu var teikt par Staprāna gleznu smago uzbūvi. Te ir jaužams tas darbs, ko Staprāns, par mākslu runājot, arvien atgādina: „Māksla nav nekāda paromantizēšana, māksla ir sūrs, grūts darbs. Kas grib viegli tikt cauri, tam es to neiesaku.”

Es tīši nelietoju vārdu kompozicija, bet uzbūve; pēdējais, runājot par Staprāna darbiem, ir izteiksmīgāks vārds. Nebūs daudz pārspīlēts, ja sacīšu, ka Staprāns savas kompozicijas būvē. Viņa gleznas, vērojot no kompozicijas viedokļa, atgādina akmens valgus, masīvas mozaīkas. Staprāna formas, viņa krāsu gabali ir iesēdināti un nostiprināti gleznā kā akmeņi mūrī. Tie ir likti, svaroti, mēģināti, grozīti, mainīti, ņemti laukā, meklēti citi, kas sēž stingrāk, likti atkal, iestiprināti, iemūrēti savās vietās. Šis uzbūves pamatīgums piešķiŗ viņa darbiem stingru noteiktību un gandrīz fiziski izjūtamu smagumu. Te ir interesanti kontrastēt Staprānu un viņa bijušo skolotāju Jāni Kalmīti. Kamēr Kalmītes vienreizība ir viņa brāzmainībā, viņa spontānajos krāsu šķiedienos, kuŗos vēl it kā jūtama otas kustība vai kādas asas emocijas ārā laušanās, Staprāna īpatnība ir viņa gleznu statiskajā smagmē. Staprāna puķes ir kā no akmens – no smagiem, krāsainiem akmeņiem uzbūvētas puķes. Viņa ūdeņi ir cieti spoguļi, kuŗos laivas it kā iesalušas. Staprāna priekšmeti, augļi, pudeles, podi stāv – stingri, nekustīgi, smagi iesvērušies savās vietās.

Un katra no šīm formām ir piesātināta ar intensīvām krāsām.

Te varbūt mēs Staprānam esam vistuvāk. Šai punktā, kur krustojas abas viņa spēcīgākas iezīmes – krāsu dzīvums un uzbūves smagme. Te rodas kāds jauns priekšstats, izveidojas kāda vēl nebijusi pasaule. Vērojot Staprāna Puķes, 1959, prātā nāk... dzīvi akmeņi, krāsām piedzīvinātas smagas formas, kas stāv klusumā un elpo.

Vieglāk par smago uzbūvi acīm tveŗamas ir Staprāna darbu stūrainās, ģeometriskās formas. Par dažām gleznām, īpaši ainavām, var teikt, ka tās sastāv no četrstūŗiem. Mājas, laivas, lauki, debesis, mākoņi debesīs, ir vairāk vai mazāk regulāri četrstūŗi, kas savukārt veido citus lielākus kompozicijas četrstūŗus un beidzot iekļaujas gleznas stūŗainajā apveidā. Interesanti vērot, kā šī stūŗainība pamazām izveidojusies Staprāna attīstības gaitā. Viņa agrākos darbos – priekš desmit gadiem – stūŗainās formas ir izmēros mazākas, drīzāk stūŗaini gabaliņi, nekā laukumi, neskaidri norobežoti, viegli izplūduši un ar stipru impresionisma pieskaņu. (Daži darbi mazliet atgādina amerikāņa Prandergasta kompozicijas). Pamazām četrstūŗi izkristallizējās, pieņem stingras, noteiktas kontūras, pieaug izmēros, un pēdējā laikā Staprāns strādā gar pavisam drastiskiem formu vienkāršojumiem un palielinājumiem: dažs gleznojums tikai horizontāli divi daļās pārdalīts audekls ar pāris laivu motīviem „ūdenī” vai šķautnainu saules (mēness? ) apli „debesīs”.

Arī citi Staprāna priekšmeti – augļi, puķes, koki, pudeles, podi ir stingri noreducēti līdz ģeometriskām pamatformām. Raksturīgs ir formu noteiktais, skaidrais atdalījums, nereti, pastiprināts ar melnu līniju. Lai gan Staprāna formām stingra piederība vispārējai uzbūvei, tām katrai ir arī kāds izteikti savs, norobežots, plastisks raksturs. Tās nesavienojas organiskā plūsmā, kā tas, piemēram, ir impresionistu darbos, bet eksistē katra par sevi. Šeit atkal jāatgriežas pie Staprāna darbu pielīdzinājuma mozaīkai: elementu stingrā iekļautība vispārējā uzbūvē nemazina katra atsevišķā elementa tvirto, plastisko raksturu.

Runājot par formām, jāpiemin Staprāna paņēmiens šur tur iegleznot relatīvi reālistiskas detaļas – kādai mājai, resp. krāsu četrstūrim, pēkšņi tiek ievilkts logs, laivai sēdeklis; kāda četrstūŗa rūpīgs sadalījums mazos kvadrātos to padara par mozaīkas galdiņa virsmu. Šie vieglie reālistiskie akcenti mazliet it kā atgriež Staprāna gleznas pie pazīstamām lietām. Tie ir kā apzinīgi paturēta saite ar tā saukto reālo, redzamo pasauli. Bet šīs reālistiskās detaļas neizlec no vispārējā abstraktā gleznojuma; taisni otrādi, tās atbalso, pastiprina, akcentē kompoziciju ģeometrisko stūŗainību.

Staprāna gleznās ir kāds īpatnējs plākšņainības (flatness) un dziļuma sajaukums, un te labi parādās viņa techniskā varēšana, slīpējums un intimitāte ar glezniecības amatniecību. Glezna ir plāksne. Kā Staprāns vairās no reālistiskas priekšmetu prezentēšanas, tāpat viņš vairās no reālistiskiem dziļuma un telpas efektiem. Viņa priekšmeti ir nemodelētas krāsu plāksnes, ļoti reti priekšmetiem ir parādīts trešais izmērs, un acīm redzamas ir Staprāna pūles paturēt gleznojumu vienā plāksnē, gleznojot „tālākos”, resp. augšplāna priekšmetus lielākus nekā priekšplānā. Neraugoties uz šo virspusējo „seklumu”, Staprāna darbos ir telpa, dziļums un viņa priekšmetiem izteikti plastisks raksturs. Daļēji to var izskaidrot ar veikli, delikāti izlietotiem amata trikiem. Piemēram, izteiktas lineāras perspektīvas Staprāna darbos nav; bet tajos ir lineāras perspektīvas fragmenti – aizsāktas, aizķertas, pārrautas perspektīvas līnijas, kas dažreiz, tikko iesāktas, tiek apstādinātas, nocirstas ar kādu plāksni. Bet ar to pietiek. Krāsu laukumu starpā ir iemests telpas elements; neizteikts, nenoteikts, gaistošs, bet tādēļ varbūt vēl intriģējošāks. Daļējs telpas iespaids, protams, tiek panākts ar priekšmetu novietojumu un pārsegšanos. Un beidzot – te atkal jāatgriežas pie krāsām – zināmu tilpuma iespaidu rada Staprāna krāsas. Krāsu biezums un intensitāte vērš krāsu plāksnes par krāsu gabaliem, klučiem, kubiem. Krāsu īpatnējais dzīvīgums un vieliskums rada illūziju, it kā forma nebūtu ar krāsainu virsmu, bet visa sastāvētu no krāsas.

Staprāna darbos atrodamas zināmas līdzības un parallēles ar citu gleznotāju idejām un meklējumiem; interesanta viņa darbu tuva radniecība ar de Stāla (de Staal) kompozicijām. Bet atsevišķu gleznotāju ietekmi Staprāna darbos saskatīt grūti. Toties viņa darbi atspoguļo dziļu kā agrāko, tā mūsdienu glezniecības virzienu pazīšanu un izpratni. Te Staprāns ir skatījies, mācījies un paturējis, kas viņam derējis stila veidošanai. Viņš nav pievērsies kādam vienam virzienam, bet apvienojis savos darbos vairāku virzienu iezīmes. Viņa darbu stingrās formas, noteiktās kontūras, visa gleznojuma statiskā un nosvērtā atmosfaira ir izteiktas klasicisma iezīmes. Interesanti, piemēram, būtu salīdzināt, kas Staprānam kopīgs, kas atšķirīgs ar franču 17. g.s. klasicistu Pusēnu (Poussin). Staprāna krāsu intensitāte viņu vieno ar ekspresionistiem, bet te tūliņ jāpiemin viņu atšķirība: ekspresionistu krāsas „kliedz”, emocija ir izlauzusies vai izlaužas; Staprāna krāsas ir drīzāk apslāpēti kliedzieni, izjūta savaldīta, gruzdoša.

No modernās mākslas Staprāns pārņēmis abstrakto gleznošanas veidu. Viņa kompoziciju stingrībā, līdzsvarā, precīzā formu spēlē labi parādās viņa stiprā formālā puse, un vienam otram, paviršāk vērojot, Staprāns varētu likties veikls, dekoratīvs formālists. Te gribētos uzsvērt, ka, manuprāt, viņa darbi ir pilni ar tā sauktajām „cilvēciskām” vai „dzīves” vērtībām (life values). Pikaso ir sacījis: „Abstraktās mākslas nemaz nav. Ar kaut ko tev ir jāiesāk. Vēlāk var izdzēst visas reālisma iezīmes, bet tas neko nenozīmē, jo priekšmeta ideja jau būs uzspiedusi darbam savu neizdzēšamu zīmogu. Tas ir tas, kas mākslinieku ‘uzsāk’, kas ierosina viņa domas un izjūtas. Idejas un izjūtas beigās paliek ieslēgtas darbā. Tās nevar izbēgt, tās ir darba būtiska sastāvdaļa, kaut arī to klātiene vairs nav saskatāma”. – Es gribētu apgalvot, ka šāds dziļāks, sākotnējs, abstraktās formās apslēpts sakars ar dzīvo dzīvi Staprāna darbos jūtams uz katra soļa. Lai gan viņa gleznās jūt virspusējo it kā modernu ķecerīgumu, abstrakto formu svešādību, uzmanīgāk tanīs paveŗoties, mūsu apziņā pavisam dabiski un pašas no sevis nāk pazīstamas asociācijas – priekšmetu plastiskās, plaukstā iekļaujamās formas, akmeņu smagums, pēclietus gaisa tīrums, apvaldītas emocijas spiediens, smagnējs humors kādā neveikli piešķiebta poda novietojumā u.t.t. Māksla sakņojas dzīvē, neizbēgami, un taisni šī dziļā saistība ar cilvēcisko un dzīvo Staprāna darbiem piešķiŗ īpatnējo vitalitāti, kas viņu atšķiŗ no tiem modernistiem, kuŗu darbi paliek tikai formālas kombinācijas.

Beidzot – kas ir Staprāna gleznās? Ko tās pauž? – Šis ir mazliet bīstams lauks, te ātri var nobraukt šķībi, pats savā virzienā, un kārtīgi mākslas aprakstītāji šo daļu parasti izlaiž. Tomēr, katram mākslas darbam ir kāds vispārīgs vēstījums, noskaņa, izjūta vai doma, kuŗā viss pārējais apvienojas, pakārtojas un noklust. Kamēr atsevišķo elementu skaidrošana patiesībā ir vairāk vai mazāk rūdītu mākslas draugu prieks, darba galējā nozīme un jēga atklājas tā kopumā, vispārējā iespaidā uz skatītāju, un te visa skaidrošana ir lieka. Darbs uz mums vai nu runā vai nē, mēs tanī kaut ko jūtam, jaužam, vai arī tas mūs atstāj neskartus.

Cik Individuāls ir Staprāna stils, tik distancēta, universāla ir viņa darbu garīgā ainava. Man liekas, ka Staprāna gleznās ir kaut kas no tās cietās, bezpersoniskās noteiktības, ko dažkārt jaužam universā, dzīves norisēs. Kāda stingra likumība, kam pakļauts viss – skaistums, sāpes, krāsas, puķes, akmeņi, prieks, bailes, vientulība, dziļas jūtas. Visam ir sava vieta kādā stingrā plānā, un lai cik svarīgs un intensīvs kaut kas liktos, tas nav atraujams, izceļams no šīs likumības. Dažreiz, veŗoties skaidrā naktī, viss stāv; katra lieta iekrīt savā vietā, un viss, ko tu apzinies, ir spīdekļu tikko jaužamā, neapturamā slīdēšana. Tumsā zviln māju silueti, tur ir cilvēki, likteņi, jūtas. Kaut kur stāv lielas, zilas puķes. Kaut kur pulsē siltums un prieks, un kaut kas ir iespiests zemē un izdzēsts, un tas neko nemaina. Tas viss tā ir. Elpo, paliek kādā milzīgā, dzelžainā likumā iekļauts.