Kārlis Zvejnieks
ZIVIS, KAS ŠĶAUDĀS
-„... Un ko jūs domājat, krāteris pēkšņi sāk darboties! Spļauj tādu piķi un zēveli laukā, ka prieks. Visapkārt melna nakts, bet no apakšas speras gaisā zibeņi un akmeņi. Ja viens tāds trāpa pa pieri, tad aizmirsti elpot uz mūžu. Tādu uguņošanu savu mūžu neesmu redzējis. Akmeņi - zili, zaļi, sarkani - lido kā raķetes. Brrr! Redzu - uguns atblāzmā princese Dali-Lī dreb kā apšu lapa, apķeras man ap kaklu un sāk raudāt aiz bailēm. Zeme plaisā visapkārt, pārsprāgst pušu kā kastaņa miza, kā kālis krāsns speltē, un mēs lēkājam no vienas vietas uz otru, lai neiekristu bezdibenī. Pēkšņi kaut kas dzeļ kā skudras un sāk locīties man ap kājām. Domāju, džungļu klaburčūska. Nē - Dali-Lī saka - tā ir lava. - Lava? - es brīnos. Nu protams, ka lava. Kur vulkāns vemj, tur rodas lava. Mums draud briesmas! Mēs sadegsim dzīvi! - Šī kliedz un vaimanā. - Bēdz un ņem mani līdz! - tā Dali-Lī. Nu, ko es. Džentlmenis paliek džentlmenis, vai tas latvietis vai anglis. Es ņemu viņu uz rokām un diedzu, cik protu. Bet viņas gaŗās, sarkanās koraļļu krelles nokarājas līdz zemei un pinas man pa kājām. Met prom tās krelles, tās mani traucē. Kur es varu paskriet - sapinies kā zirgs apaušos. Bet viņa nē. Krelles esot mantojums no vecmāmiņas no paaudzes uz paaudzi, un katra nākošā audze pieliekot tik daudz koraļļu, cik viņiem bērnu. Tāpēc krelles tik garas, - tur esot visi viņas senču radu raksti. Nē, krelles prom nē, tad jau labāk dzīvai sadegt. - Nu tad pie velna, kas tev vairāk vērts, senču mantojums vai pašas dzīvība? - es nometu viņu zemē. Bet viņa mudīgi sarauš krelles augšā, saber aiz apkakles, tā kā krūtis piebriest divreiz tik lielas, un tiepjas, lai viņu nesu. Nav laika tielēties. Paņemu viņu savās rokās un skrienu atkal. Bet nu viņas krūtis - patiesībā krelles - bada man acis, aizsedz man skatu, un es vairs neredzu kur skriet, bet lava čukstēdama šņāc turpat uz papēžiem.
Gulēdama manās rokās, viņa pagūst izstāstīt, ka tās tēvocis pirms septiņiem gadiem esot dzīvs lavā aprakts un sadedzis. Vēlāk tanī vietā trīs gadus kalušies lavas slānim cauri, lai viņu atrastu, bet trīs zelta zobi un stikla acs esot viss, ko atraduši. Pat ne kaulu kripatas! Viss sadedzis un izkusis lavā. -Varbūt arī no mums vairs nekas cits pāri nepaliks kā šīs koraļļu krelles man pie krūtīm un tavs ametista gredzens rādītāja pirkstā, viņa skumji paskatās manī tāda aizkauta jēra acīm. - Nerunā muļķības! - es dusmīgi atcērtu. Es tevi izglābšu, lai tur vai kas. - Aiz skumjām un grūtsirdības viņa kļūst arvien smagāka, un manas rokas velkas zemāk un zemāk. Bet lavas dzirkstis kā jāņtārpiņi šaudās mums turpat pa kājām. Es pārķeru viņu uz savas muguras un teciņus metos atkal uz priekšu. Nomesta zemē, dvēseles satricinājumā viņa laikam zaudē savu bezcerību un kļūst tā kā priecīgāka. - Vai zini, no tevis iznāktu labs sacīkšu zirgs, - viņa smejas, - uz tevis būtu patīkami jāt. Manos staļļos nav neviena labāka par tevi. —
Es elšu un pūšu un sukāju tālāk, uz jokiem prāts nemaz nenesas. Cik tālu skriesi? Savas trīs jūdzes esmu jau noskrējis un jūtu - dukas man paliek tā kā mazāk. Sānos duŗas, aizraujas elpa, bet lava turpat čukst uz papēžiem. Un tuvumā nevienas mājas, neviena patvēruma. Pēkšņi Dali-LI iesper man savas kājeles sānos un priecīgi kliedz pie auss: - Griez pa labi, griez pa labi! Redzi tur to koku! Tam pie saknēm liels caurums. Kā maza meitene es tur līdu ar savu suni rotaļāties. - Kā tad - kokam pie saknēm liels caurums, mēs abi ar Lī - saukšu viņu par Lī - vieglāk izsaukt - mēs abi ar Lī tur iekšā. Viņa pa priekšu, es pakaļ. Un tūlīt arī dzirdam, ka lavas viļņi Šņāc un mutuļo ap koku, - dzīvs, izkausēts metalls. Bet mēs ar Lī tikai smejamies. Esam glābti! Guļam koka dobumā, pašā koka serdē, kā dieva ausi. Mēs klusējam. Lava Šņāc un vārās ap koku.
- Tu man izglābi dzīvību, kā lai tev pateicos? - viņa pēkšņi maina sarunas un pati savu virzienu un spiežas man tuvāk. Koka dobumā jau tā šauri, un nu viņa smacē mani vai nost. Es spiežos uz vienu pusi, uz otru, bet tomēr man neērti. - Kas tev ir - viņa saka. - Piedod, es esmu džentlmenis, bet tavi koraļļi tomēr mani spiež. - Ak, koraļļi, - viņa iesmejas, - tos es pavisam biju aizmirsusi. - Viņa norauj koraļļus no kakla, un tie ar rokas vēzienu izlido pa koka caurumu laukā. - Bet Lī! - es satveru viņu pie rokas un iekliedzos, - ko tu dari! Tavi senči, tavs mantojums no vecmāmiņas! - Vecmāmiņa, - Lī kaisli iesmejas, - viņa šinī mirkli būtu darījusi tāpat! - Lī, Lī - es nošūpoju galvu. Smiekli guldz viņas kaklā, un kailās krūtis iedrebas kā divas brūnas iztraucētas dūjas. Un kas par krūtīm! Es jums saku, skaistākās sievietes krūtis, kādas jebkad esmu redzējis! Es jūtu kaut kas karsts pārskrien pār mani, bet ne jau lava - es satveru viņu ar vienu roku ap vidukli, viņa nepretojas, bet lēni slīgst man pretī, mūsu mutes tiecas viena pēc otras un...”
„Nu, nu, kāpēc apstājies, stāsti, Just, stāsti,” trīs jūrnieki vienā mutē satraukti saka, un alus glāzes apstājas pusceļā starp mutēm un galdu. „Viņa tev atdevās?”
„Nē.” Smaga nopūta izlaužas pār Justa lūpām. Brīdi viņš padomā. Ievelk kuplu dūmu no pīpes un tad turpina. „Nē. Es būtu viņu paņēmis, bet tanī mirklī notiek kas savāds. Mani locekļi sastingst. Es nespēju ne pirksta pakustināt. Un tas pats notiek ar viņu. Es redzu, ka viņa staipa savu kaklu, bet pie manām lūpām netiek. Tikai vēlāk atklājas sastinguma cēlonis: karstas, mutuļojošas lavas apņemts mūsu glābējs koks pārpelnojas vienā mirklī. Iegaumējiet, nevis sadeg, bet pārpelnojas bez liesmām - Tik karsts bija visapkārt. Varbūt tam pēdējo kvēli vēl piešķīra mūsu kaislības karstums. Un tā nu koks klusu sabrūk pelnos pār mums un ieslēdz mūs abus kā rieksts kodolu savā Čaulā. Pelnu kārta bij tik bieza, ka lava mums nespēja nodarīt ne nieka. Divas dienas vēlāk, kad izvirdums bija pārstājies, un franču pētnieki nāca lavas masas pētīt, viens no viņiem atrada lavā iekausētas Dali-Lī sarkanās koraļļu krelles. Tas viņiem likās tik jocīgi, ka viņi sāka vairāk rušināties un koka pelnos atrada abus mūs - mani un Dali-Lī. Lava bija sakusuši mums visapkārt kā forma, pilnīgi izliedamās pēc mūsu kontūrām. Par laimi dobums koka stumbrā bija līdz pat augšai, tā dodams mums gaisu. Izsalkuši bijām bez mēra. Kad mūs aizveda atpakaļ pie Dali-Lī tēva pilī, bijām tik rijīgi, ka abi ar Lī notiesājām veselu Havajas bifeļa gurnu. Saldajam ēdienam apēdām veselu pusgada Dali-Lī tēva ananasu ražu, bet par to ir cits stāsts. Pirms mums bij jādabū pelnu kārta nost. Bijām tik aplipuši pelniem, sodrējiem, ka sākumā LI tēvs vispār šaubījās, vai tā ir Dali-Lī. Es kasījos kā Ījābs bībelē ar poda gabalu, un pelni putēja vien. Dali-Lī tēvs, kā jau pa laikam miljonāri, bija skops, un, lai taupītu ziepes, salika mūs abus vienā vannā, likdams mūs kalpotājiem noberzt. Tie rāvās melnās miesās trīs maiņās, kasīja un berza. Vietām pelnu kārta bija jākasa ar nazi. Raug še, iegrieza man vēl rokā,” - Justs pastumj krekla piedurkni augšā un rāda pie elkoņa naža rētu.
„Bet tu reiz teici, ka rētu dabūji Brēmenē kautiņā ar somiem,” Pīlāgs, pīpi izņēmis no mutes, mēģina iebilst. Gaiss kajītē piesmēķēts zils.
„Tu ar tici visam, ko kāds tev stāsta,” Justs, sadrūmis par traucējumu, apklust.
„Lai nu rēta, kur rēta; stāsti vien tālāk,” Lielausis izlīdzina.
„Jā. Stāsti, kas tur tālāk.”
„Kur tad mēs palikām? Ak, jā - vannā. Nu jā, kā jau teicu. Salika mūs abus kopā vannā, un kad kasīšanas procedūra bija galā, Lī tumšā āda bija gandrīz tikpat balta kā manējā. Izkāpusi no vannas, viņa stāvēja tur slapjumā un drebēja. - Kas tev ir, Lī? es vaicāju. Es drebu tāpēc, ka man salst. Savu mūžu neesmu tik tīra bijusi. Man klab zobi aiz tīrības, un es to nevaru panest. - Atkal mani pārņem skurbums. - Dzen savus kalpotājus prom, Lī, un es tevi sasildīšu. - Es čukstu viņai kaisli pie auss. - Nē, - lai paliek. Bez tam mums tagad drīz būs havajiešu Lieldienas, un man ir gavēnis. - Bet kā tev var būt Lieldienas, ja tagad ir septembris - es saku. Jā, mums, havajiešiem, Lieldienas ir citā datumā kā jums, kristīgajiem, - viņa neapjūk, pastāv pie sava un liek atnest trīs gumijas pudeles pilnas ar karstu ūdeni. Vienu uzliek sev uz galvas, vienu pie kājām un vienu uz plikā vēdera, līdz drebuļi pārstāj un manas sildīšanas viņai nevajag. Tādas ir sievietes - es paraustu plecus un aizeju. Kad nē, nē. Kuģis stāv osā, kapteinis gaida uz mani, un man ar’ nav vaļas. Bez tam, lai arī esmu džentlmenis, man ir savs vīrieša lepnums.
Vēlāk izrādās - un tas ir pēc daudz gadiem, ka Dali-Lī tomēr mani mīlējusi. Viņa ir precējusies ar havajiešu princi, tai ir septiņi bērni, sarkanās krelles kļuvušas par septiņiem koraļļiem garākas. Viņa ir kļuvusi apaļa, resna un aptaukojusies - jūs zināt, dienvidnieku sievietes ātri aptaukojas un noveco, sevišķi, ja ir precējušās. Man viņa nemaz vairs nepatīk. Ir vēl daudzas citas sievietes pasaulē. Bet viņa skatās manī valgām acīm kā govs uz teļu, paņem pie rokas un izved savā dārzā. - Just, - viņa saka, un viņas nolaistās skropstas dreb, - Just, es tevi esmu krāpusi. Man toreiz nebija Lieldienas. Es nezinu, kas man uznāca, kad tev to teicu. Varbūt tā bija tāda sieviešu kaprise, gribēju tevi pārbaudīt. Bet tu ņem un aizbrauc! Just, Just, - viņa pārmezdama šūpo galvu. - Bet tu taču esi laimīga; tu esi precējusies ar savu princi, un tev ir septiņi bērni. - Jā, jā - viņa saka, - bet visu laiku domāju par tevi. Nāc, paskaties. - Viņa velk mani pie rokas dziļāk savā pils dārzā. Un starp strūklakām, palmām un papardēm ēnā un saulē ik uz desmit soļiem uz augsta pjedestāla ir skulptūra ar plāksnīti: Romēns Rolāns – Skūpsts -. Eju un skatos - skūpsts, skūpsts, skūpsts, skūpsts... - Divi cilvēki, kas tiecas viens pēc otra. Vīrietis sēdot apskāvis sievieti, vienu roku aplicis viņai ap vidukli. Sieviete viņam klēpī, rokas aplikusi ap kaklu, un velk sev tuvāk. - Vai atceries? - Lī prasa. - Vai atceries toreiz vulkāna izvirdumu un nakti koka dobumā? Tagad šī nakts iemūžināta un padarīta nemirstīga. Atceries, tas viens no tiem franču vulkānizātoriem joka pēc iztaisīja bronzas nolējumu pēc mūsu iespiedumiem lavā un skaties, kas iznācis - Skūpsts - viens no mūsu gadu simteņa slavenākajiem darbiem. Pašu lējēju, skulptoru - Romēns Rolāns viņam vārds - dēvē par jaundzimušu ģēniju, bet neviens nezina, ka tam pamatā divu cilvēku patiesas cilvēciskas tieksmes vienam pēc otra. Vai tā nav, Just? - Bet es klusēju. Man nav vairs viņai ko sacīt.” Justs iespaidīgi nobeidz.
„Bet nu reiz ir diezgan. Nu man reiz pietiek!” Vaivaŗu Žanis, kas visu laiku klausījies un sūcis savu alu, dusmīgs uzsit dūri uz galda.
„Nu, ja pietiek, nedzer vairs,” Pīlāgs mēģina viņu nomierināt.
„Ne jau alus, man pietiek Justa muldēšanas. Es zinu, Just, ka tu vari liet par septiņiem mēmiem, bet nepūt man zilu miglu acīs,” viņš uzsver vārdu „man”, iegrūzdams krūtīs savu lielo īkšķi.
„Nu, ko tad esmu tev samuldējis?” Justs sakaitināts negribīgi prasa. „Vai tu tur biji klāt? Vai tu esi bijis Havajā?”
„Nē, nebiju un padari man ko, ka nebiju. Ol rait. Havajā neesmu bijis. Varbūt tu tur biji, varbūt tev bija tāda princese Dālija -”
„Piedod, Dali-Lī,” Justs viņu pārtrauc.
„Ol rait, Dali-Lī. Varbūt tur bija vulkāna izvirdums, zemes trīce un viss pārējais. Bet punktu pa punktam es tev pierādīšu, ka tu esi melojis, ja tev nekas nav pretī.”
„Nē. Man nav nekas pretī,” Justs sakrusto rokas mierīgi pār krūtīm.
„Tātad pirmkārt... Pirmkārt, tāda skulptora Romēna Rolāna nemaz nav. Romēns Rolāns ir rakstnieks, ja tu to gribi zināt. Viņa grāmata „Žans Kristofors” sešos biezos sējumos bija manam tēva brālim glāžu skapī, ja tevi tas interesē. Es pat izlasīju vēl pirmās trīs lappuses. Tas skulptors ir Rodēns.”
„Nu, varbūt bija Rodēns. Rodēns, Romēns. Nu, kas tur nu. Varbūt sajaucu vārdus,” Justs nelaimīgi taisnojas.
„Ol rait!” Žanim triumfs spīd acīs. „Man tu neiestāstīsi. Es konservatorijā esmu gājis un mākslu studējis. Tavs „Skūpsts” jau bija radīts, pirms tu vēl vispār biji dzimis. Vai tu vispār zini, kad tāds Rodēns dzīvojis?”
Žaņa triumfs ir pilnīgs. Justs jūtas satriekts un maziņš. Viņš paskatās Pīlāgā un Lielausī. Tie klusēdami novēršas. Nu, protams, ja jau viņi vairs netic beigām, tad netic visam stāstam.
„Ol rait, ol rait,” Justs sašutis atmet visam ar roku, „paliec nu pie ratiem ar savu konservatoriju un negrabi.” Klusēdams Justs pieceļas, paņem savu mandolīnu no kojas un klusēdams iziet uz klāja.
Apkārt metas krēsla. Meža siluets krastā pret rietumiem kļuvis pavisam tumšs. Saule tikko nogājusi, debesīs jau redz vakara zvaigzni. Viss tik klusu, bet iekšā viņam vārās. Ak, vajadzēja ar to skulptoru ar visu viņa „Skūpstu” iepīt stāstā! Viss gāja tik labi - gludi kā pa diedziņu - kāda velna pēc viņam tā skulptūra bij ienākusi prātā. Bija atcerējies , ka mammai bij tāda mājā uz kumodes. Kas tagad, netic vairs viņam. Paskaties, kā tie aizgriezās... Pīlāgs, Lielausis, visi. Un Žanis - tagad trīs dienas staigās uzpūties kā tītars. E, gudrais! kas no šā? Pienapuika, pē. Justs nicīgi nospļaujas ūdenī. Konservatorijai cauri gājis. Droši vien pa vienām durvīm iekšā, otrām ārā. Tagad nu konservējas uz šīs peldošās kastes kā plekste. Kas tas te vispār par kuģi! Peldošs zārks, ne kuģis. Citam ari neder kā stutmalkas vešanai. Šī stutmalka vēl vienīgi to notur uz ūdens. Nebūtu malkas, kuģītis noietu dibenā griezdamies. Un kas šī vispār te par jūru - Baltijas jūra, pīļu dīķis. Ūdens baļļa, - un Justs nospļaujas atkal. Acis nicīgi paskatās uz dūmeni. Tievs, dzeltens skurstenītis, kas vārgi turas gaisā. Phe! Manam vectēvam bija gaŗāka pīpe! Bet kad Justs brauca pa Atlantiju uz „Lloyda” lepnā okeāna milzeņa, tam viens skurstenis vien bij resnāks kā viss šis kuģis kopā. Un būt par jaunāko matrozi uz tā nozīmēja vairāk nekā būt kaut vai par kapteini šeit. Eh, tā tik toreiz bija dzīve! Klusais, Indijas okeāns, Havaju salas, Havajas meitenes. Un Justs, atspiedies pret vinču, aizsapņojies raugās tālumā. Viņš smaida, padomā atkal, purina galvu un smaida. Pēkšņi viņa dusmas ir pārgājušas. Strinkš, strinkš - roka vienu otru reizi pārslīd mandolīnas stīgām. Nekas, skan labi! no mandolīnas izvijas melodija, un klusi viņš dungo līdz:
Ak, brīnumzeme Havaj,
Pēc tevis ilgo sirds,
Jo katrai meičai tavai,
Acis tik sapņaini mirdz.
- Kad to visu atceras, asaras saskrien acīs. Te vientulība un pelēcība! Justs nopūšas. Viņš piegriež basa stigu, - tā ir drusku par vaļīgu, - un sāk spēlēt atkal.
Bet kas tas! Nu viņš nav vairs klusumā viens. Mandolīnas dziesmai cauri jaucas airu šļaksti, sieviešu balsis un smiekli. Justs pieceļas negribīgi un paskatās pār bortu. Pār krēslainiem ūdeņiem nāk šurp tumša laiva. Airētājs ir vīrietis. Viņa platā mugura jūrnieka vamzī šūpojas airu rakstā, bet viņam pretī sēž trīs sievietes - divas tuvākajā sēdeklī, trešā pašā laivas galā. Tas taču Konrāds, kā tad, Konrāda sarkanais vamzis un tur tās divas - Mirdza un Lūcija. Bet kas trešā? - sveša, nepazīstama seja. Justs vērīgi raugās atbraucējos. Mirdza un Lūcija abas viņam priecīgi māj pretī. Arī Justa roka paceļas sveicienam, bet acis vēl arvien raugās uz trešo braucēju. Tā klusē, rokas klēpī salikusi, un pat nepasmaida.
„Just, ei, Just! „Konrāds bļauj pretī. „Vai kurls esi palicis! Ko tu tā blenz! Met savu mandolīnu pie malas un saņem sievietes.”
Viņš ievelk airus, pieceļas stāvus, ka laiva nolīgojas vien, un Mirdza ar Lūciju iespiedzas. Saritināts virves gals ielido Justam gandrīz sejā. Viņš veikli to saķer un pavelk laivu tuvāk virvju kāpnēm, kas nokarājas gar „Kaupo” sāniem. Žiglas kā zebiekstes Mirdza un Lūcija ir pa kāpnēm augšā. Kamēr Konrāds vēl kravājas gar laivas dibenu, pa kāpnēm lēni, kā negribīgi uzkāpj arī trešā.
„Hei, Just,” Lūcija un Mirdza priecīgi čalo, „foršs puika, sagaidi mūs ar mūziku. Kur pārējie?”
„Jūs jau zināt, kur,” un pamet ar galvu uz ēdamzāles kajīti, kamēr rokas pakalpīgi sniedzas pretī trešajai un palīdz uzkāpt uz klāja. Svešā paskatās viņā pateicīgi lielām, platām acīm.
„Tas ir Justs, Dagnij,” Lūcija steidzas sapazīstināt, „lielākais džentlmenis,” viņa pamirkšķina aci, „un muzikants arī vēl, kā redzi. Un tā ir Dagnija, mana māsīca. Brr, - kāds te vēss un nemīlīgs vējš. Iesim uz kajītēm,” viņa nopurinās un pagriežas prom. Dagnija un Mirdza viņai seko. Pa to laiku arī Konrāds ir uz klāja.
„Nu, ko tu saki?” viņa platā roka nogulstas Justam uz pleca, „noorganizēju dzeramo, zakusku un meitenes ari vēl turklāt.”
„Jā, jā, velna pulveris,” Justs atzinīgi pamāj. „Lūcija un Mirdza — meitenes uz goda, bet kas tā trešā? Liekas vēl tīrā zostiņa.”
„Nu, nepabaidies, manta pašā labumā,” un kreisā acs viņam viltīgi piemiedzas. „Vecais pats ar kochu aizgāja proviantu organizēt svaigi kartupeļi un saknes, ha, ha, ha! Bet tu jau zini, kur viņš pazūd pēc tam, ha, ha, ha, - Tā kā labi, ja uz rīta gaiļiem abi pārnāks... Un kamēr runcis nav mājā, peles priecājas, ha, ha, ha! Nu, kas ir! Ieņemsim pa mēriņam.”
„Ej nu vien. Es būšu vēlāk,” Justs atrunājas.
„Kas tev lēcies?” Konrāds brīnās. „Pats palīdzēji pusstopu sastiķēt un nu nenāk. Nu, kad nē, nē.” Miestā jau pakrietni ieņēmis, līksms un priecīgs viņš dodas uz kajītēm meitenēm pakaļ. Ar sieviešu atnākšanu kņada un dzīvība vareni pieņēmusies, vīriešu un sieviešu balsis iet juku jukām, tik tās vienas - trešās sievietes balsi nedzird.
„Gan jau ilgi neizturēs,” Justs, domādams par Dagniju un viņas lielajām acīm pavīpsnā. Labprāt viņš ietu atpakaļ, bet šitā izgāzies... šitā izgāzies. Vaivaru Žanis ņems atkal uz zoba. Kad iedzēries, viņš vienmēr kļūst kašķīgs un meklē ķildu; sieviešu priekšā Justs negrib izgāzties, tad jau labāk palikt tepat. Viņš sāk trinkšķināt savu mandolīnu. Šoreiz dziesma ir pavisam skumja. Nakts ir klusa. Vēsma aiznes mandolīnas skaņas uz krasta pusi.
Labu laiku viņš tā ir sēdējis, kad pēkšņi atsprāgst kajītes durvis un līdz ar balsu mutuli laukā izsteidzas Dagnija. Acis tai krēslā spīd vēl lielākas, un krūtis satraukti elpo. Justs nemierīgi sakustas. Dagnija pamana viņa tumšo stāvu un cenšas nepamanīta aizslīdēt uz otru pusi.
„Jūs viena?” Justs tuvojas.
Dagnija apstājas, viņas balss cenšas slēpt satraukumu: „Jūs arī visu šo laiku bez biedriem?”
„Ah,” Justs atmet ar roku, „kas tie par biedriem. Kā nometušies uz enkura, tā dzer un pļēguro katru vakaru. Cik ilgi tā var izturēt?”
„-Cik ilgi tā var izturēt - par to es arī brīnos. Dzer degvīnu no tējas glāzēm, bļaustās. ..” Dagnija runā kā pie sevis.
„Un mēģina ņemt meitenes klēpī,” Justs viņu pārtrauc. „Nu, nu nemaz nedurat acis zemē. Vai tā nebija, ko: mēģināja jūs ņemt klēpī. Kuŗš tad tas bija, Vaivars vai Lielausis ? Pīlagam Mirdza tāda pusbrūte, un Konrāds droši vien būs nolūzis. Jūs un Lūcija tātad bija jāizdala starp Vaivaru un Lielausi.” Dagnija klusē. „Nu kurš”? Lielausis vai Vaivars, ko?” Justs paskatās zobgalīgi ar mazu smīniņu sejā, atsēzdamies pie ventilācijas taurveidīgi izliektās tūbas.
„Vaivars,” Dagnija izdveš nodurtu galvu, un krūtis zem vasarīgās blūzes strauji cilājas.
„Vaivars: Nu tā jau es domāju. Un jūs... Nevarēdama to paciest, dodat viņam pa ausi. Ha, ha, ha,” Justs atgāžas uz abām rokām un smejas. „Tas ir lieliski, tas ir vareni! Tā viņam vajadzēja ar,” smiekli apklust, un dusmu zibeņi pazib viņa acīs.
„Bet... bet” Dagnija ir samulsusi, „kā jūs zinājāt?”
„Es jau nu gan zinu, kā te iet. Nav jau pirmā reize.” Justs atmet ar roku.
Kajītes durvīs paveras šķirba, un līdz ar gaismas kūli atkal atplūst valodas.
„Tu liec viņai mieru, Žani, un neskrien pakaļ!” Mirdzas balss brīdinot saka. „Viņa nav tāda kā mēs, to tu neiedomājies. Šņabi viņa nedzer un vīriešiem klēpī nesēdēs.”
„Nu ko tad jūs viņu vācat līdz?” Žanis nikni pretī. „Kas tad viņa tāda ir - porcelāna lellīte ? Nedrīkstēs pirkstu piedurt.”
„Bez Dagnijas arī mēs te nebūtu. Ko domā, mamma mani vai Lūciju būtu te laidusi? Šī jau ko saodusi, kad pagājušo reizi te bijām. Bet ja Dagnija līdz, tad var, tad zina, ka būs godīgi. Lai skrien, vai tad tev nu vajag! Nu še tev buča no manis.”
„Mirdza,” Pīlāga balss greizsirdībā vareni ierēcas, un kajītes durvis nocērt gaismas strēli. Tumsā Justs mēģina atrast Dagnijas acis. Brīdi viņi nerunā ne vārda. Tumsa kļūst biezāka.
„Vediet labāk mani uz māju,” Dagnija pēc brīža dabū pār lūpām.
„Uz mājām?” Justs brīnās, „un Mirdza un Lūcija? Nē. Nē, mīļais bērns, savas draudzenes, kaut arī tās būtu māsīcas, nodot nevar! Tas nebūs smuki. Zināms, jūs, mazā pelīte, esat ieskrējusi lāču midzenī, pašai to nezinot. To var piedot. Bet nomierinieties, tie turki nemaz tik traki nešauj kā lādē. Bez tam - es esmu pie jums.”
„Nē, es gribu uz mājām,” Dagnija dveš noliektu galvu.
„To nevar, mīļā. Kas jūs aizvedīs? Es kuģi nedrīkstu atstāt. Kapteinis ar kochu aizgāja krastā saorganizēt proviantu - kartupeļus un svaigas saknes, jūs saprotat - vienam jāpaliek te skaidrā, citādi vēl notiks nez kas. Nu apsēžieties. Manā tuvumā jums ne matiņa no galvas nenokritīs. Vai gribat, lai zvēru?” Viņš jau paceļ labo roku.
„Lai nu paliek,” Dagnija grūtsirdīgi nopūšas un, savam liktenim padevusies, nosēstas uz tauvām Justam līdzās.
„Vai zināt, kas ir Romēns Rolāns?” pēc brīža Justs ieprasās. Dagnija satrūkusies paskatās Justā. Jautājums ir tik negaidīts.
„Ja nemaldos, franču rakstnieks.”
„Un Rodēns?”
„Rodēns? Nē, to es nezinu,” Dagnija samulst.
„Rodēns ir franču skulptors. Viens no slavenākajiem pie tam.” Justs paskaidro.
Hm, jocīgs sākums sarunai, nodomā Dagnija, un viņas balsī skan izbrīns: „Kāpēc tā vaicājat?”
„Nu, vot,” Justs nogāž ar plaukstu pa klāja grīdu, ka noskan vien. „Tas pats Vaivars, tas sasodītais mūlāps... piedodiet par izteicienu... tas te man mēģinās iestāstīt pretējo. Zināt, mums tur pirmīt iznāca tāds mazs strīdiņš. Es kā nekā pieminu Romēnu Rolānu un skulptoru Rodēnu - franču ģenialitātes paraugus. Es, jaunkundz, zināt, esmu franču kultūras cienītājs. Parlevū fransē, madam? Mersi bokū, madam! Nu jā. Varbūt jau arī es ar savu franču kultūru par daudz. Šis uzreiz man pretī, nē, Rolāns esot tas skulptors un Rodēns rakstnieks. Nu pilnīgi bļauj. Tik tikko nesāka kauties. Bet es šim mierīgi tāpat atbildu - Kuš, kuš – pastāv’ pie ratiem un nomierinies. Vai tu esi franču kultūru baudījis? Varbūt franču vīnu jā, bet ne kultūru. - Nē, to nē, bet es esmu konservatorijā gājis - šis bļauj, lec augšā, plēš matus un trīc pie visas miesas. Es jums saku, pilnīgs delīrijs. Pīlāgs ar Lielausi knapi novaldīja. Šis Vaivars,” Justs kā pie sevis runājot skumji pasmaida, „patiesību sakot, man šī cilvēka dažreiz žēl. Tāda neizdevusies dzīve...”
„Kā tā?” Dagnija ieinteresējas.
„Nu ar to pašu konservatoriju. Kā viņš tur iekšā ticis, man vēl šo baltu dienu brīnums, droši vien onkulis būs bijis izglītības ministrs, bet iekšā viņš bija. Sākumā mācījies flautu spēlēt. Pats stāsta, ka pārtraucis tāpēc, ka flautas spēlēšana deformējusi viņa fiziognōmiju - visu laiku staigājis apkārt izstieptām lūpām kā karstu zupu pūzdams. Māte to nevarējusi ciest. Bet tam cilvēkam taču absolūti trūkst muzikālās dzirdes! Mēs paši to uz kuģa pārbaudījām. Reiz nopirkām gada tirgū viņam tādu palētāku pūšamo, kādu bērni parasti pūš. Kapteinim nāca virsū dzimšanas diena; sakām, lai nu nopūš šim pie durvīm mīļāko dziesmiņu „Kur tu teci, gailīti manu.” Mēs, pārējie, dziedam, šis spēlēs. Un iedomājieties, pat to viņš nevarēja. Iznāca drīzāk pēc „Jūriņ prasa smalku tiklu.” Sajauca mums visu dziesmu. Galīgs fiasko! Te tev ir flautists! Nūjā, tas tā par dzimšanas dienu. Cik tālu mēs tikām ar to konservatoriju. Ak tā, nu, kad nekas nesanācis ar flautu, mēģinājis ar bungām. Protams, tur nekādas muzikālās dzirdes nav vajadzīgs, uzgāž tikai pa reizei ar vālīti, kad diriģents ar takts zizli pamāj. Kā nekā ticis filharmonijas orķestrī par bundzinieku, bet paklausieties, tagad nāk pats labākais. Tanī reizē, kad diriģentam 25 gadu benefice un vijoles un čello pašreiz spēlē klusāko vietu Šūberta Nepabeigtajā simfonijā, šis uzgrūžas bungām, tās noveļas rībēdamas ar lielu pērkona grāvienam līdzīgu troksni no pjedestāla. Vara šķīvji šķind un grab, un šis, nejēga, uztraukumā neaptverdams ko darīt, pats pilnā spēkā sāk dauzīt trianguli, tā ka šķind vien. Publika, apmēram 1000, kā ārprātā lec augšā, metas uz durvīm tupus, rāpus viens pār otru, domādami, ka ugunsgrēka trauksme. Jūs varat iedomāties, kas tur iznāca. Dažs labs nomīdīts, dažs labs slimnīcā ievietots un, protams, no benefices nekā. Riktīga nepabeigtā simfonija! Un galvenais - ministru prezidents nav ticis pie sagatavotās apsveikuma runas. Kad Žanim, respektīvi Vaivaram, vēlāk prasīts, kāpēc viņš sācis to trianguli dauzīt, viņš atbildējis, ka ar trianguļa skaņām gribējis apklusināt gāzošos bungu un šķīvju troksni! Iedomājieties, ar troksni apklusināt troksni! Protams, ar to pašu konservatorijas karjera vējā. Jā, jā, jūs varbūt sevī smaidāt, bet tur nav ko smaidīt, jāraud tur būtu. Tāda neizdevusies dzīve! Tagad nu viņš svīzdams gāž ogles mūsu štīmera dzelzs kurtuvē. Te tev nu bija fraka un baltā krādziņa! Nav brīnums, ka viņš reizēm sabozies uz visu pasauli. - Žani, Žani,” Justs nopūšas.
Dagnijas nospiestība pārgājusi, klausoties Justa jocīgajā stāstā, un viņa pasmaida; „Liekas, jūs te vesels muzikantu kuģis salasījies.” Viņa norāda uz mandolīnu, kas Justam vēl arvien klēpi.
„Jā, kaut kā vientulība jāaizdzen. Sevišķi vēl, ja esi uz jūŗas un dienām un nedēļām vairs nekā neredzi kā ūdeni, ūdeni un ūdeni. Ja tu, cilvēks, esi tālu uz jūŗas, kur nakts un zvaigznes tik apkārt un ūdens, tad mūzikas instruments, vai zināt, ir labākais draugs. Cits uzvelk garmošku, piedodiet, akordeonu, cits čīgā vijoli, bet man ir mana mandolīna.” Justs saudzīgi pārlaiž roku pār stīgām, tad viņa acis aizklīst pāri jūŗai tālumā. Stīgas notrinkšķ, un nedroši mandolīnas pavadībā atskan dziesma, tā pati vecā dziesma, ko Justs jau dziedājis neskaitāmas reizes:
„Ak brīnumzeme, Havaj,
Pēc tevis ilgo sirds,
Jo katrai meičai tavai
Acis tik sapņaini mirdz.”
„Kas tā par dziesmu? Tāda sveša un savāda. Nekad tādu neesmu dzirdējusi,” Dagnija brīnās.
„Jums patīk?” Justs jūtas glaimots.
„Jā. Patīk. Skaista,” Dagnija atzīstas.
„Tā ir mana dziesma. Mani vārdi un mūzika.”
„Jūs dzejojat?”
„Jā,” Justs nodur galvu un ar kāju pārvelk loku pa kuģa klāju.
„Un komponējat arī?”
„Nu, kas nu tā par komponēšanu, melodija ieskanas ausīs un dziedu.”
„Kas tas par savādu kuģi! Cits dzejo, cits konservatorijā gājis. Nebūtu brīnums, ja kāds jums te vēl būtu beidzis augstskolu.”
„Tik tālu gan neesmu ticis,” Justs smej. „Jūra ir mana dzīves augstskola. Vecāki gan gribēja, lai studējot teoloģiju, esot labs runātājs, bet kas no manis būtu iznācis par mācītāju. Sieviņas baznīcā drīzāk būtu smējušās, ne birdinājušas asaras. Un tā no ģimnāzijas priekšpēdējās klases aizbēgu.”
„Jūs aizbēgāt?” Dagnija kļūst ieinteresēta. „Aizbēgāt no saviem vecākiem?”
„Jā” Justs parausta plecus, „ņēmu un aizbēgu. Sākumā uz franču ārzemnieku leģionu, vēlāk uz jūŗu. Uz jūŗas labāk - lielāka brīvība.”
„To jūs pasakāt tik vienkārši - aizbēgāt,” Dagnija nevar attapties. „Un vecāki nekā neteica?”
„Mani neviens nevar piespiest. Pat vecāki ne. Pats esmu savs kungs,” Justs saka cieti un piere viņam sadrūmst. „Brīvība - cilvēka pamattiesība. Te tā ir - uz jūras,” Justs kļūst aizrautīgs. „Savu soli nekad nenožēloju. Vēlāk vecāki man piedeva. Labāk tad labs jūrnieks nekā slikts mācītājs. Un kas man tagad vainas? Naudas man nav, bet pārticis esmu. To bagātību, ko pa šiem gadiem esmu sakrājis, neviens man nevar atņemt.” Viņš norāda ar roku uz savu sirdi. - „Sāku kā vienkāršs misiņš,” viņš pēc brīža turpina.
„Misiņš? Kas tas tāds?”
„Misiņš. Nu - kas spodrina misiņu - durvju kliņķus, miglas zvanu, kapteiņa kajītes apkalumus, navigācijas instrumentus - ar vārdu sakot - kuģa puika, kas gādā par spodrību un tīrību. Uz kuģa daudz visādu spožumu, un sāļais ūdens visu ātri saēd. Tagad - šeit nu es sēžu - vecākais matrozis,” Justs tīksmīgi izstaipa kaulus. „Būtu man jūrskola, nudien būtu kapteinis vai stūrmanis vismaz. Un nevis uz kāda piekrastes kuģeļa kā šis. Ticat vai nē, kādu laiku biju pat par stjuartu uz Hamburgas un Ņujorkas līnijas pasažieŗtvaikoņa.”
„Kāpēc tad uzdevāt un pārnācāt te?”
„Ak, sievieši uz kuģa nedeva miera. Saelpojušas jūras gaisu, visas kļuva dullas, gribēja, lai prec. Pat miljonāres.”
Dagnija neticīgi pašķiebj galvu. „Bet jūrskola? Vai tad jūs to nevarat izdarīt vēl?”
„Jā, par to esmu jau domājis. Sakrāšu naudu un tad kādu dienu - aidā! - uz jūrskolu. Šie te varēs svilpot.” Viņš atvelk elpu. „Un kad būšu kapteinis, tad atpakaļ uz Havaju. Nopirkšu sev māju, palmas būs apkārt un papagaiļi, un man piederēs lielākā ananāsu plantācija visā Havajā. Mani bērni varēs ēst ananāsus, kamēr atēdas. Jā, man būs arī sieva un kādi pieci, seši bērneļi,” viņš smejas. „Ak, bet tie jau visi vēl tikai sapņi.” Viņa zobi mirdz balti mēnesnīcā, kas tikko uzlēkusi, bet pati seja spīd kā vaŗš vēju un ūdens appūsta. Viļņi šļakst gar kuģa sāniem, skalojas mierīgi, un pamazām miers nogulstas arī Dagnijā. Ir tik dīvaini, neierasti, tomēr interesanti, kāda sveša pasaule atveŗas viņai ar šo cilvēku. Viņš runā tik jocīgi, viņai jāpasmīn, - ej nu sazini, ticēt vai neticēt, - bet patīkami ir klausīties. Visa pirmītējā nepatika tur kajītē aizmirsusies. Gribas, lai viņš stāsta vēl. Viņa valoda skan kā viļņu guldzēšana.
„Jums patīk Havaja?” viņa vaicā.
„Jā, tā ir brīnumzeme. Paradīze zemes virsū. Zaļas palmas, vasara cauru gadu, papagaiļi, kas runā, daiļas meitenes un Havajas ģitāru mūzika. Zināt, arī man reiz bija Havajas ģitāra un papagaiļi, kas runāja. Papagailis bija pavisam savāds,” viņš atdzīvojas jaunam stāstam un nosmejas pie sevis. „Nevis kā citi papagaiļi - zils, zaļš vai sarkans, bet pavisam pelēks. Apmēram tāds kā mūsu zvirbuļi, arī augumā, tikai nedaudz lielāks kā zvirbulis. Nez kāpēc man iepatikās tieši šis un nevis zilie, zaļie vai sarkanie. Veikalnieks - ķīnietis - par katru cenu gribēja uzspiest kādu no krāsainajiem. Ķīnietis ārkārtīgi izbrīnījās par šādu izvēli un smagu sirdi atdeva pelēko - Uzpirksteni viņu sauca -. Izrādījās, tas bij viņa gudrākais papagailis. Ticība ķīnietim liedza Uzpirksteni paturēt sev un nepārdot. Līdz šim neviens Uzpirksteni nebija gribējis - tādu noplukušu, pelēku. Tā Uzpirkstenis bija dzīvojis pie ķīnieša un pieņēmies prātā un gudrībā. Kāpēc es tieši Uzpirksteni izvēlējies? - ķīnietis vaicā. - Mums, latviešiem, ir paruna; neskaties vīru pēc cepures - es atbildu. - Jā, jā, - ķīnietis plūkā savu šķidro bārdu,- neskaties pēc krāšņām drēbēm un ārienes, bet kas kādam iekšā. - Un Uzpirkstenim tiešām bija iekšā! Tīri brīnums, kur tādā mazā galvā tik daudz gudrības varēja salīst. Viņš prata trīs valodas - angļu, ķīniešu un spāņu un lamāties arī pa krieviski. Angliski viņš prata arī nodziedāt – It’s a long way to Tiparery - to viņam kāds angļu jūrnieks bija iemācījis. No savas puses gribēju iemācīt viņam latviski, bet viņš iemācījās tikai vienu: - Vai re’, kāda gaspaža! - un citu neko vairāk. Uzpirkstenis pats atzinās, ka latviešu esot grūtākā valoda no visām. Vēl grūtāka kā ķīniešu. Esot tik daudz locījumu - ķēniņš, ķēniņa, ķēniņam, ķēniņu, ar ķēniņu, ķēniņā, ķēniņ! - kurpretī angliski pavisam vienkārši - the king - un tā nu Uzpirkstenis visu laiku labāk bļāva - God, save the King! Reiz kādā Āfrikas moru karalistē, kur valsts valoda bija angļu un vecais ķēniņš bija tikko gāzts un apēsts, valstī valdīja neuzticīga ķēniņiene ar savu mīļāko. Uzpirkstenis pēkšņi uz tirgus laukuma sāka bļaut - God, save the King! God, save the King! - Viņam piebiedrojās kādi trīsdesmit nēģeri - vecā karaļa piekritēji. Uzpirkstenis bija gudrs valodās, bet politikā galīgs analfabēts. Dusmīgā ķēniņiene lika Uzpirksteni sagūstīt un viņam kā dumpinieku vadonim nocirta galvu. Es pats tikko izglābos veselu ādu. Tā, redziet, beidzās nelaimīgā mūžs. Un secinājums tāds: būtu mācījies latviski, varētu bļaut ko grib, tik un tā neviens nekā nesaprastu, izņemot latviešus, kas, man jāsaka, pēc paša piedzīvojumiem, caurmērā miermīlīgi ļautiņi. Jā, tas bij bēdīgs gals,” Justs nopūšas, iegrimdams pārdomās.
„Bet stāsts par Havajas ģitāru ir ar laimīgākām beigām. Nu, lai nebūtu
tik gari, stāstīšu labāk tikai beigas. Kad nu man tā ģitāra bija nopirkta un
labu laiku biju priecinājis sevi un citus spēlēdams, kādu dienu nonācām
italiešu ostā Dženovā. Tā nu esam noenkurojusies, ir skaists vakars, es sēžu
uz pāļa un spēlēju to pašu „Brīnumzeme Havaj.”- Ap mani sapulcējušies
italiešu skrandainie zēni, sprogainām, melnām galvām, sprigaces meitenes
zaļām un sarkanām lentēm matos, Šmaugi pieguļošos ņieburos un arī daži
italiešu grāfi spieķiem rokā, kas atnākuši pastaigāties ostmalā. Un visi
viņi smaida un rāda savus baltos italiešu zobus. Te pēkšņi es ieraugu
pavecāku vīru, kas stāv sāņus un raud. Viņa sagumušie pleci dreb elsās,
rokas aizliktas priekšā sejai, un asaras viņam birst pa pirkstu starpām. Man
kļūst viņa žēl. Es apklustu, izspiežos cauri pūlim un prasu, kas viņam kaiš.
Kā lai neraud, viņš atbild, viņa meitai esot tāda slimība, ko neviens
dakteris nevarot izārstēt, tā dilstot un dilstot un viņai esot palicis tikai
viens mēnesis un trīs dienas ko dzīvot - tā ārsti sakot. Nekas viņu
neiepriecinot, vienīgi Havajas ģitāru viņa gribot dzirdēt. Viņš esot par
pēdējiem grašiem nopircis viņai mandolīnu, bet mandolīnu viņa negribot,
tikai Havajas ģitāru, to viņš vairs nespējot nopirkt. - Kur ir jūsu meita? -
es viņam prasu. Un viņš mani aizved sev līdz nabadzīgā piekrastes būdā, kur
salmu cisās tumsā guļ meita. Viņa aizmigusi, bet pat noskrandušais tērps
nespēj aizslēpt dievišķo madonnisko skaistumu. Āda tik balta un trausla ka
princesei, it kā viņa katru dienu būtu mazgājusies kazas pienā. Melnās,
tumšās acu skropstās un lūpu kaktos guļ kādas skumjas, mati bezcerīgi un
tumši kā sēru vītoli apņem seju. - Viņai vajag saules, laidiet vairāk
gaismas pa logiem. Atņemiet melnos aizkarus, un viņa vēl dzīvos. - Bet...
vecāki mēģina celt ierunas. - Nē, nekādus bet, - es saku. - Vai es aizeju. -
No mūsu sarunām - Miranda - tā viņu sauc - pamostas, ierauga ģitāru un
uzsmaida man. Lai es ko uzspēlējot. Kamēr vecāki norauj aizkarus un atver
logus, es spēlēju. Sārtums atgriežas Mirandas vaigos, asins kapillāri
pirkstu galos piepildās atkal asinīm, un viņa kļūst vēl skaistāka un
brīnišķīgāka. Viņa grib iemācīties spēlēt, viņa spēlēšot, kamēr vēl
dzīvošot. Un kamēr mūsu kuģis stāv Dženovā, katru vakaru nāku viņu mācīt.
Viņa ir laba skolniece un pēc divi dienām jau spēlē ka prieks klausīties.
Bet nu mūsu kuģim jāaizbrauc. Tas ir pēdējais vakars ar viņu kopā. Es
atvados un gribu aiziet. Miranda nobāl, viņa paliek atkal pēkšņi bāla kā
stādiņš pagrabā, aizver acis, un divas lielas asaras viņai rit caur acu
skropstām. Man paliek viņas Žēl, es gribu viņai atstāt ģitāru, bet vecāki un
Miranda neļauj. Nē, nē -
viņi purina galvas un žestikulē rokām, kā jau temperamentīgie italieši, par
to nevar būt runas, dāvanas viņi nepieņemšot, tad jau labāk atkal logu ciet,
un kas ar Mirandu, tas Dieva ziņā, bet dāvanas ne. Vienu gan jāsakot, tās
esot bijušas trīs brīnišķas dienas ar mani kopā, un ja reiz Miranda nonākšot
debesis, viņa kopā ar eņģeļiem un ercenģeļiem aizlūgšot par mani. Pēkšņi man
galvā ienāk laba doma. Mandolīna! Labi, lai tad notiek tā – mainīšu savu
ģitāru pret jūsu mandolīnu, dodiet šurp
mandolīnu, - es saku. Bet viņu mandolīna neesot tās vērta, viņi izbīstas.
Lai nu parāda vien. Jā, parādīt jau varot. Es paskatos un pagrozu mandolīnu.
- Bet cilvēki mīļie! – es iesaucos - tā mandolīna ir vairāk vērta nekā mana
ģitāra un 1367 līras turklāt. Lai nu šie paņem vien un apskatās. Pat Miranda
ziņkāri gultā pieceļas sēdus un staipa savu balto kaklu. Redziet šos zelta
burtus! - Pirmās zīme -Mirandas tēvs jūtas vīlies. Kā, - es sasparojos, -
vai domājat, tas zelts nav īsts. Nu pienāciet, pienāciet tuvāk, pielieciet
pirkstu, pagaršojiet, vai tam zeltam nav īsta zelta garša. Mirandas tēvs
pieliek pirkstu, pagaršo. - Jā, ir tā kā drusku sāļš, - viņš paliek domīgs.
Ir tikai viena firma pasaulē, kas jau no viduslaikiem savas mandolīnas
apzīmogo īstiem zelta burtiem un tā ir „Nocturno”. Paskatieties, kas
te rakstīts, - es saku. Vecis lēni burto -Nocturno - Viņi visi saskatās savā
starpā. - Cilvēkbērni mīļie, - es uztraukts saku, - jūsu mandolīna ir vairāk
vērta kā Stradivārija vijole. Veikalnieks tāpat kā jūs nekā nav zinājis un
atdevis jums par velti. Un tagad sakiet - bet sakiet taisnību un nemelojiet!
- vai jūs
mandolīnu nenopirkāt lietotu? - Jā, lietotu, - vecis atzīstas un nokar
galvu. - Nu redzat, - es triumfēdams saku. Tas ir punkts pie āmen, tas viņus
pārliecina. Ja jau zināju, ka mandolīna pirkta lietota, tad viņi tic ari
visam pārējam. - Tagad dodiet man ātri mandolīnu, mans kuģis jau pūš, un še
jums ģitāra, īsta Havajas ģitāra un 1301 līra. Patiesībā vajadzētu dot visu,
kas man ir, bet dažas liras jāpatur tramvajam uz ostu, jo kājām vairs
neaizskriešu. Arī ar 1301 līru vēl jutīšos jūsu parādnieks. Dzīvo sveika,
Miranda, dzīvojiet sveiki, labie ļaudis, - un, paķēris mandolīnu, es jožu pa
durvīm laukā, jo kas zin', vai šie vēl neapdomājas. No tā laika mandolīna ir
manā īpašumā. Kad pēc gadiem atgriežos Dženovā un uzmeklēju Mirandas māju,
sastopu tur tikai viņas vecākus. - Viņas nav vairs še – viņi skumji saka. -
Mirusi? - mana sirds nodreb. - Nē, viņa dzīvo. Saule un ģitāras skaņas esot
viņai līdzējušas, viņa izveseļojusies, kļuvusi vēl skaistāka, un dziedājusi
un spēlējusi caurām dienām tik skaisti, ka kādam italiešu grāfam viņa esot
iepatikusies. Tas viņu apprecējis. Tagad viņai esot trīs bērni un tie visi
spēlējot Havajas ģitāras tā kā viņiem esot vai īsts Havajas ģitāru
orķestris. Viņas bagātība mums laimi nedod. Pilī mēs negribam, kaut gan viņi
mūs ir aicinājuši. Mēs esam te auguši un nodzīvojuši un vecu koku vairs
nevar pārstādīt. Un tā nu mums nav vairs Mirandas, nav vairs par ko
rūpēties. Mūsu dienas ir vienmuļas un pelēkas. - Viņi nobeidz.” Justs
apklust.
„Kādi jums vienmēr savādi stāsti.” Dagnija, ceļgalus apņēmusi, raugās pāri jūŗai un runā kā pie sevis.
„Kā savādi?” Justs uztraucas, „vai jūs domājat, ka tie izgudroti, ka es jums meloju varbūt, ko? Tas viss pieredzēts. Daudzos gados uz jūras, ceļojumos pa citām zemēm.”
„Jā, bet... Es nezinu,” Dagnija parausta plecus.
„Nu tad jau jūs neticēsit ari manam stāstam par lidojošām zivīm, par zivīm, kas šķaudās. Jūs varbūt apgalvosit, ka tādu lidojošu zivju nemaz nav, ko?”
„Ir gan.” Dagnija domīgi nosaka. „Esmu dzirdējusi, ka Indijas okeānā tādas esot.”
„Nu jā. Tāpēc...” Justa spriegums atlaižas, un viņš atviegloti nopūšas. „Vai gribat, lai to jums pastāstu?”
„Šim vakaram pietiks, man jau tā galva griežas un reibst no visa dzirdētā. Varbūt runāsim par ko citu. Cik ilgi vēl te paliksit, tas ir, jūsu kuģis, es domāju.”
„Savas četras, piecas dienas jau nu droši vien būs. Varbūt aiziet visa nedēļa. Tas atkarīgs no tā, cik ātri liellaivas pievedīs stutmalku. Iekraušanā jau nu mums iet ātri. Kas nu jums te vispār - ne kāda osta, nekā. Godīgs kuģis pat nevar iebraukt, jāstāv atklātā jūŗā un jāgaida uz liellaivām, kad pievedīs kravu,” viņš pukojas. „Ja es būtu Rojas pilsētas galva, es sen būtu licis izbagarēt Rojas upi, tā kā tur pat okeāna tvaikoņi varētu iebraukt.”
„Jā, bet tas jau nav atkarīgs no pilsētas galvas, bet no valdības,” Dagnija mēģina iebilst.
„Ek, ko valdība,” Justs nopukojas un atmet ar roku. „Tai jau nav naudas.” Tad pāriet uz citu tematu. „Es dzirdu, jums tur Rojā sestdien būšot zaļumballe.”
„Jā, ugunsdzēsēji rīko.”
„Vai jūs arī tur būsit?”
„Es nezinu. Līdz sestdienai vēl tālu.”
Justs iesmejas. „Kur tad nu tālu. Vēl tikai trīs dienas. Gribētos aizbraukt, redzēt, kā jūs tur ballējaties. Bet man visi sveši.”
„Nu kas tur. Brauciet vien. Jūrnieki taču ātri atrod jaunus draugus.”
„Kāpēc jauni draugi, ja tie paši vecie labi?” Justs paskatās viņā jautājot. „Gribētos, lai jūs man parādītu Roju. Vai apsolāt?”
„Laikam jau nu nevarēšu,” Dagnija nodur galvu, un viņas balsī skan kā nožēla. „Būtu svētdien, tad vēl.”
„Kāpēc?” Justs brīnās.
„Redzat, mana māte ir šuvēja. Mans tēvs arī bija jūrnieks, bet kopš viņš noslīka Ziemeļjūrā, mums pašām jāpelnī maizīte. Svētdien Rojā lielas kāzas. Mums jāsteidzina kāzu kleita. Bet kā par nelaimi salūza mūsu vienīgā šujammašīna. Aizvedām sataisīt, bet tikai parīt būs gatava. Tas visu novilcina, un sestdien varbūt strādāsim visu nakti, lai kleita svētdienas rītā būtu gatava. Līgava jau tagad uztraucas un skrej pie mammas katru dienu.”
Justs grib vēl ko sacīt, bet no kabīnes, kur visu laiku dzirdams lielāks vai mazāks troksnis, atskan strauju tempu atsākta dziesma. Dzied Vaivars un Pīlags:
Kam ir deguns tā kā tomāts,
pakausis kā spogulis,
Kas var dzert pa trim un domāt,
Tas ir mūsu kapteinis.
Folri-i, fol-ra, rol-ria-ria-ria-ria
aha, aha-hā.
Balsis beržas viena gar otru nevienlīdzīgā disonancē, vārdi tiek vairāk izkliegti, ne dziedāti. „Paga, paga,” sauc Lielausis bargā basā. „Neaizmirstiet, dāmas. Viņām par godu labāk šo:
Kapteinis sauc no kajītes,
Stūrman, neķer mailītes.
Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums...
Viņš sāk savu dziesmu, neklausīdamies abos pārējos. Viņam piebiedrojas Konrāds un divatā atkārto pirmās divas rindas, tad turpina;
Kaptein's stūri nenotur,
Kugīt’s aiziet ļur, ļur, ļur,
Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums.
Kaptein’s atspiežas uz grunts
Nospļaujas un saka: „Štrunts!”
Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums.
Sievietes spiedz un smejas. Bet Vaivars ar Pīlāgu nepaliek iepakaļ. Viņi turpina:
Vai tu, tiešām, gribi zināt,
Vai ir zeme apaļa,
Ieej kabīzē un skaties
Resnam kocham pakaļā.
Fol-ri, fol-ra, fol-ria-ria-ria-ria-
aha-aha-hā.
Justs pieceļas, klausās un nogroza galvu. „Nupat iet vaļā. Laikam, galīgi apmālējušies. Kad reiz sākuši, tad ar to nepietiks, bet ies arvien trakāk un trakāk. Vai jūs redzat, kā te iet?” viņš pagriežas pret Dagniju. „Piedzeras par pieci kapeiku un bļauj par rubli. Ko dzeŗ, kad nevar turēt,” viņš skaišas un platiem soļiem dodas uz kabīni. Viņš atrauj kabīnes durvis un plati nostājas tanīs. Balsis tā kā apraujas.
„Pieveriet savas žaunas un nebaurojiet kā vērši. Vaivar, tu ar savu konservatoriju visvairāk. Tu jau man sen krīti uz nerviem.”
Vaivars draudīgi saslejas un meimuro viņam tuvāk. „Nu, nu, nu...” cita viņš nekā nespēj izteikt. Justs viņu vienkārši pagrūž sāņus.
„Un Konrād, Lielausi, jūs visi. Dzeriet, bet ziniet mēru un negāžiet podus. Neaizmirstiet, ka te ir arī dāmas.”
„Kas nu tās par dāmām, mūsu pašu skuķi,” Lielausis Šļupstēdams mēģina iebilst.
Kā tad, pašu skuķi, tad jau tik tādā garā turpiniet,” Justs sašutis. „Drīz jau tad ies vaļā inki, pinki, parlevu.”
„Vai re, Just, no kuŗa laika tad tu tāds tikumības apustulis?” Konrāds brīnās.
„Neaizmirstiet, ka tādā klusā vakarā jūsu bļaušana un ālēšanās skan pāri visam jūras līcim. Ko ļaudis Rojā teiks? Kuģis pilnās ugunīs un paši pilnās burās - ha, ha, ha. Piķis un zēvele! Un vecais? Domājat, Šis guļot pie atraitnes Millijas sāniem nedzirdēs, ja logs būs vaļā. Skan no jūras kā Jērikas bazūnes. Domājat, šis tik muļķis un nesapratīs, no kurienes viss tas? Paga, gan rītu redzēsit visi velnu. Šrubēsit četrrāpus klāju, ka spīdēs un laistīsies. - Un jūs, Mirdza un Lūcij, fui, kauns!” Justs griežas pie abām sievietēm, kuŗu acis arī aizmiglojušās, „ko mamma teiks, ja jūs tādas redzēs.”
„Mamma jau sen guļ, bē,” Mirdza mēdās un izstiepj pret Justu savu mēli.
„Ko nu runā, - hik - tu nemaz neesi labāks,” Lūcija žegojas, „kādā caurumā tad abi ar Dagniju bijāt nolīduši? Droši vien pavadījāt ļoti jauki savu laiku divatā.”
„Jā, Lūcija, mēs savu laiku pavadījām jauki,” Dagnija ierunājas aiz muguras, un viņas balss skan asi. „Es domāju, ka būtu laiks tagad braukt māja.” Viņas atbalsts Justam nāk īstā laikā. Savā soģa lomā viņš iejuties tīri labi un jūtas pacilāts. Var redzēt, viņas acīs tas cēlies krietnu sprīdi.
„Brauksim jau nu brauksim, - hik -,” Lūcija vēl arvien žegojas un tuntuļo uz kabīnes pusi, gandrīz klupdama pār slieksni. „Tā iet, kad bērnus ņem līdz - izjauc visu plezīri.”
„Tu, Konrād, jau nekāds atpakaļbraucējs nebūsi, es aizbraukšu tavā vietā,” Justs nosaka un tā paliek.
Vīri iznāk uz klāja. Sejas sasvīdušas spīd mēnesnīcā, viegla vēsma plīvo vīru savēlušos matos, un meiču galvas lakatiņos un svārkos . Mirdza tikko nepārklūp pār bortu.
„Nedomā mani turēt,” viņa draud Justam, „ne es pirmo reizi ar pīpi uz jumta.”
Justs pirmais iekāpj laivā un saņem meitenes, kamēr vīri palīdz no augšas. Pīlaga rokas vēl brīdi kavējas gar Mirdzas viduci, it kā žēl būtu laist vaļā. Bet šūpojas laiva, šūpojas Pīlags, un rokas pašas tīri negribot atraisās. Vāri Justs saņem Dagniju kā pēdējo. Vīri augšā atraisa virvi, viņš atstumjas no kuģa, un laiva aizbrauc.