PIEZĪMES PAR VALŽA KRĀSLAVIEŠA GRĀMATU AR LAIKA DEGLI
Valdis Krāslavietis, AR LAIKA DEGLI, apgāds Ceļinieks Toronto, 1962. g. , 96 lpp., Ojāra Bīskapa vāka zīmējums.
Kā kādreiz dzimtenē un Vācijā, tā arī šeit rakstnieku rīti ir kļuvuši par tradicionālu sastāvdaļu vai visiem dziesmu, jaunatnes, vanagu un citiem svētkiem un kokteiļiem. Izveidojusies jauna paaudze, kas blakus mūsu literātūras senioriem dod jaunā laika dzeju un saņem tikpat daudz, ja ne vairāk, klausītāju sajūsmas. Lielākā daļa šīs dzejas pārsteidz, iesit kā pa pieri ar tās apzināti aptumšoto stilu, t.s. nesaprotamismu, kas tomēr pievelk, būdams it kā raksturīgs mūsdienu eksistenciālismam.
Sava ceļa gājējs jauno dzejnieku vidū ir Valdis Krāslavietis. Viņa populāritāte pieaug ģeometriski proporcionāli pat tiktāl, ka nesenajā Jaunās Gaitas kokteiļa sludinājumā viņam dots zvaigznes rangs blakus lielajam Veselim. Brāslavieša populāritātei vienkāršs iemesls: viņš un viņa dzeja pieder tai pazudušajai paaudzei, kas savas jaunās dienas aizvadīja ierakumos, gūstekņu nometnēs, pēckaŗa gadu bezmērķībā. No vecās dzīves diezgan līdzi ņemts, lai neaizmirstu dzimtenes kultūras ideālus; pašu dzīvi nenovēršami noteica kaŗš, upuŗi un ar tiem saistītās ciešanas un pasaules nepateicība:
Bet tie, kas vakar mūs debesīs cēla,
šodien nezin vairs, ko ar mums iesākt. (23)
Izteikt šo latviešu karavīra epopeju visiem saprotamā, tomēr īstā dzejā ir Krāslavieša panākumu atslēga.
Autora dzīves gaitas raksturīgas un dod lasītājam zināmu ieskatu viņa dzejā. Ģimnazija beigta 1939. gadā Krāslavā, tad Rēzeknes skolotāju institūts. Vēlāk leģionāra gaitas, gan ne bez sadursmēm ar vāciešu patvarīgajām izdarībām. Tad dzīve lazaretēs, izbēgšana no krieviem, atgriešanās pie tautiešiem, kuŗi savās nometnēs vietu bijušajam kaŗavīram neatrod... Tai laikā patiesi atklājas runasvīru fražu nejēdzība. Sadursme ideālu un īstenības starpā demorālizē vairāk nekā frontes laiks.
Beidzamie gadi Amerikā - mierīga dzīve. Pēc gadiem ilgas dzīvošanas vienai dienai, uzvar autora iekšējā dziņa pēc kultūrālas vides, atrodas enerģija studijām universitātē vācu valodā un filozofijā, tad skolotāja darbam - tieši 20 gadu pēc Rēzeknes skolotāju institūta beigšanas. Bet šo pazudušo jaunības gadu iespaidus grūti noguldīt zemapziņā - tie izlaužas spontāni dzejā.
Grāmatas pamatmotīvs ;
Es nevaru aizmirst neko -
vienmēr vēl gruzdošo degli jūtu,
vienalga, virsū ko leju... (8)
Kaŗa un pēckaŗa laika atmiņas atgriežas pagaŗos brīva ritma dzejojumos, kas aizņem grāmatas populārāko daļu. Tie aizrauj lasītāju ne tik daudz ar stilu vai vārdu izvēli, bet ar autora paaudzei tik raksturīgo domu un sentimentu. Volchovas ļerga, pamācības dzeltenās kaites iegūšanai, tautiskās mieles, ko tik izveicīgi pienesa nometņu komitejas - un kaŗa invalida sapnis, personīgā pārdzīvojumā radies dzejolis, kas nodrebēt liek arī lasītājam.
Šedevri ir kaŗa draugu vēstules. Kad vecajam kanakam uznāk "melnais", viņš raksta draugam, izkrata sirdi. Tagadējā dzīve ir bads - "totāls un galīgs, kaut vēderam netrūkst nekā" Cēdelheima? -
Tas jau bija nepārtraukts rauts!
- Sirdi vēl nomērdēt nevar
un sirdij jau nevajag daudz... (17)
Sirdij vajag kaŗavīru brālības siltuma, tās vārdos netveramās kopības un piederības sajūtas, - bet ne tukšus vārdus:
Tāpēc - glāstus un līdzjūtību,
un visas neīstās rotas un lietas -
sevišķi tās, kas beidzas ar "ība" -
Pestīšanas armijai nododiet!
- Nav mūsu sirdis vairs vienkārši vietas,
kas nebūtu aizņemta jau
visskaistāko vārdu lūžņiem. (23)
Kādreizējās kaŗavīru brālības vienoti, vīri vēl šodien klejo mūžīga nemiera saukti, meklējot jaunas atziņas:
... uz krastu, mājām un mieru sen viņiem nodedzis tilts. (21)
Kā šie nemiera gari uztver dzīvi Amerikā un trimdas latviešu balles un karnevālus? Šeit atkal pateicīgs materiāls Krāslavieša atklātajai satirai, kur pavīd zīmīgi novērojumi, iesprausti domu graudi un šad un tad morāle.
Trimdas latvieši, laimīgie, vienmēr vēl kuļ pērnos salmiņus un cītīgi meklē zvaigznes uz vēdera guļot. Andrejam Eglītim, Amerikā viesojoties, vēl vairāk uzkrīt lielā plaisa starp Latvijas saucēju un tautiešiem:
Saule asinīs uzlec,
un saule asinīs riet,
bet bāliņi tikai dzīro -
dzīro un dzied... (29)
Kādreiz iegūtās brūces dzijušas tik pamatīgi, ka varam aizmirsties un būt priecīgi. Bet mūsu starpā vēl ir kādi vīri "ar savādu mirdzumu acīs", kas Kalpaka balli var pārtraukt ar saucienu: "Mums visiem draud nosmakšana". Nopirkt var šeit visu, bet
Kungi!
Vai varu nopirkt sev gaisu?
Jā! gaisu!
Tādu, kas smaržo pēc zāles un sūnām... (55)
Tad arī jāredz -
Mīļie draugi:
ir vēls!
ir ļoti vēls!
Bet tas nekas -
dzīvosim!
Tāpat kā līdz šim. (57)
Un šejienes dzīves filozofija izteikta īsi un kodolīgi;
Tver šodienu, kas alkās trīc
bet rēķinu - lai maksā rīts (55)
Nepārspējami šedevri šai nodaļā ir dzejojumi Vēstule draudzenei, kas apprecēja amerikāni (65), Draugs, nepaļaujies uz firmām (60), Nepateicīgais viesis (53). Viesībās, dzeŗot kaut ko atšķaidītu un piekožot grauzdētus siseņus, izlaužas sauciens;
Kā būtu ar krūzi piena
un gabalu īstas maizes?
Nu jau būs piecpadsmit gadu,
kopš kārtīgi neesmu ēdis. (54)
Vērojot Amerikas vidi un latviešu trimdas sabiedrību no malas, atkal un atkal cauri satirai pavīd sirsnīgas, dainiski romantiskas ilgas pēc dzimtenes
- Laidiet mani uz zemi,
kur norās baskāji gani dzied -
uz tēva novadiņu,
kur sīkākie kadiķīši
sidraba ziediņiem zied!
Uz balto dainu zemi
kājām gatavs es iet. (62)
Vārdos grūti definējamā, bet daudziem no mums pazīstamā stindzinošā svešuma sajūta, kas deva pamattoni, piem., Veltas Tomas Aldaunei, atrod izteiksmi arī Krāslavieša vārsmās. Ir varbūt tā, ka tie, kas dzīvojuši pierobežā vai attālākos Latvijas novados daudz asāk izjūt dzimtenes sāpes un krasāk uzsver savu latviskumu. Svešajos krastos
... nav tādi vārdi vēl rasti,
kas priekam ļauj uzziedēt īstam
un skrandaino dvēseli dziedē.
Pat kapi un veļi šeit biedē. (51)
Par asimilēšanos vai integrēšanos jaunajā pasaulē nav runas. Autors pats saka: "No vienas puses tā ir zināma šaurība, iesalšana uz kaut ko, kas kādreiz bijis un šejienes noliegšana. Bet tā nu viņš ir."
Blakus brīvajā ritmā rakstītai satirai, kas vairāk vai mazāk apzīmējama par modernu, Laika degli ir daudz dzejoļu, kas atklāj dzejnieka patieso ievirzi. Nav varbūt pareizi mēģināt katru autoru iespiest literārās klasifikācijās kā Prokrusta gultā, tomēr Krāslavieša piederību romantiķiem nevarēsim noliegt. Krājuma II daļa ir virkne skaistu dzejoļu, kas ar romantiķu pieņemtajiem jēdzieniem izteic ir senās sāpes, "ko neremdē ne vīns, ne gadu brāzma, ir melnās nakts un aiziešanas nojautas un dzīves skaisto mirkļu gaisma.." Noskaņā radniecīgs Fr. Bārdam, bet tomēr oriģināls ir Atmiņu ugunskurs (81). Pavīd cituviet arī mūžīgais nemiers un dvēseles slāpes. Viss tas dod patīkamu noskaņu dzeju, ne laikmetīgu, bet pārlaicīgu. Tā lasīsies arī tad, kad, gadiem aizejot, neviens vairs nesapratīs Volchovas un Cēdelheimas varoņu rūgtumu.
Kā jau minēju, formālā apdarē dzejoļi sadalās puslīdz vienlīdzīgās daļās starp brīvo ritmu un tradicionāliem nomērotiem un atskaņotiem pantiem. Brīvais ritms patiesi ir brīvs un autors pakļauj jebkāda veida architektūras principus vajadzīgās domas izteikšanai, nebaidoties no atkārtojumiem, iespraudumiem, oriģināliem domu graudiem, zināma žargona. Bet viss tas salejas vienā vienībā, sevišķi, ja klausāmies šo dzeju paša Krāslavieša skandētu. Grāmatas otrā - pārdomu daļā vienkāršie panti nemeklētām atskaņām, kas gan reizēm nav izturētas arī viena dzejoļa apmēros. Bet tas netraucē ne domu, ne noskaņu.
Vienai otrai lappusei Laika deglī gan vajadzēja paša dzejnieka sarkanā zīmuļa. Krāslavieša dzeja izjūtu un formas ziņā varēja rasties Fr. Bārdas un Čaka laikā. Bārda un Čaks ir sava laika granīta pieminekļi, kas katrs savā stilā pastāvēs gadiem aizejot. Tā Krāslavietim nebūtu jākaunas no gara un stila radniecības ar viņiem. Bet modernā šāsdienas dzeja it kā prasās pēc zināmas pikantas piegaršas; nepietiek ne ar rožu smaržu un zvaigznēm, ne arī ar neona spuldžu gaismu. Šeit garšvielas piedot ar mēru nav viegli. Jau G. Saliņš Miglas krogū blakus daudziem izturētiem moderni mistiskiem dzejoļiem dod vienu otru frivolu, pašpuicisku rindu. Tā arī Krāslavietis:
..lai sveicināti ceļi,
kas tālēm pāri aužas!
Bet fordiņi un ševīši -
šie sarkanie asinsķermenīši.
Tālāk tai pašā dzejoli:
Redzi to zilo dūmaku priekšā?
Nāc, meitēn, manā mašīnā, iekšā! (70)
Tā nu ir 20. gadusimteņa Rīmju chronika, kuŗai nozīme tikai kā vēsturiskai laika liecībai. Līdzīgi savam laikam pieder dzejolis 22. lpp., kur pēc pirmā labā panta dzeja kļūst par vairāk vai mazāk apgarotām frazēm, kas gan lepni plīvo pāri kontinentiem, bet no tīrās dzejas viedokļa izpelnās autora paša darināto visskaistāko vārdu lūžņu apzīmējumu.
Pieminot Bārdu un Čaku kā Krāslavieša gara radiniekus, nevaram skatīties tikai mūsu literātūras pagātnē un neredzēt anglosakšu ietekmes mūsu jaunajos dzejniekos. Pats Krāslavietis saka: "Nevar neiespaidoties no T.S. Eliota".
Eliots nav plašākai latviešu publikai pazīstams; viņa dzeja tikpat nesaprotama un grūti tulkojama kā Uliss. Tomēr viņa sentiments ir tik tuvs Krāslavietim, Saliņam un citiem, ka to nevar ignorēt. Uzkrītoša vispirms ir formas līdzība - brīvā, tikpat kā nesaistītā valoda, kuŗu saraibina viens otrs neparasts vārds, arī svešvalodās. Eliota Tukšā zeme rakstīta septiņās valodās. Krāslavietis šur tur iejauc pa angļu vai vācu izteicienam, kas zaudētu savu šarmu tulkojumā. Bet ar to līdzība beidzas, jo Eliota dzeja ir būtībā fragmentāra, atsevišķajām daļām, domām un iedomām nereti paliekot bez saprotamas kopsakarības, turpretī Krāslavieša dzejojumos šī fražu nesakarība neuzkrīt.
Eliota slavenākās poēmas radušās pēc I pasaules kaŗa, tālaika pēckaŗa, atmosfairā redzot modernās dzīves tukšumu, negātīvās nostājas neauglību un bezcerību. Reiz ieskatījies bezdibenī, viņš nevarēja to aizmirst, bet izmisis meklēja pēc kaut kādas ticības un iekšējā miera. Tradicijas un ideāli bija jāapvieno ar aktuālo dzīvi. Rakstot Tukšo zemi 1922. gadā, Eliots savu laiku raksturo tā:
Kādas saknes, kādi zari aug šais akmeņainās drupās?
Tu nevari vārdos to ietvert, ne minēt,
Jo pazīsti tikai salauztu priekšstatu kaudzi.
Šīs izjūtas tikpat raksturīgas Krāslavietim, kaŗu beidzot -
Bet kas tad mums ir?
Es domāju, kuņģa jēlumus
un dragātos nervus neieskaitot. - (57)
Nav pat vēlēšanās piemesties kaut kur pēc gaŗajiem klaidoņa gadiem:
Sīpolu puķpodā neiespraudīšu:
ne audzēšu pat lokus. (35)
Bet kamēr Eliots aiziet prom no cilvēkiem un dodas literārās abstrakcijās, Krāslavietis atbildi atrod Jāņu nakts mistiski elementārajā spēkā, sapnī par Latgali, atmiņās par zelta caunu pamestajā meža būdā - proti, tai intensīvajā garīgajā latviskumā, kas ir raksturīgs mūsu viedākajiem dzejniekiem visās paaudzēs.
Dr. P. Vasariņš