 ANDRIS BLEKTE |
ANDRIS BLEKTE |
Pēc Moljēra „Skopuļa” pirmizrādes Zviedru teātrī (Svenska teatern) jūnija beigās, vasaras kursiem provincē Andris Blekte tikko sagatavojis tajā pašā teātrī angļu moderno lugu „Melis Billijs”, kas dosies izrāžu turnejā pa Zviedriju visu rudeni un nākamo pavasari.
7 Jautājumi Andrim Blektem
1. Vispirms muļķīgs jautājums: kas ir teātris?
A.B.: Ej nu sazini. Katrā ziņā iekšējs jēdziens. — Nepieciešams dramatiskas cīņas moments. Nepieciešama telpa un klātesošs skatītājs. Vienīgā māksla, kas atdod kādas „dzīves” norisi — laikā un telpā. Tikpat pārejoša un iznīcīga kā dzīve. Ļoti fiziska māksla. Tipiska „tirgus māksla”, pakļauta neskaitāmiem aktuāliem, laikmetīgi nemākslinieciskiem faktoriem — tādēļ arī praksē daudz netīrāka un bagātāka kompromisiem nekā citas mākslas.
2. Vai, un kādas pārmainās ir notikušas pēdējos 30 gados rietumu pasaules teātŗa uztverē?
Tiešām šķiet, ka teātŗa māksla nonākusi posmā „kur viss ir izmēģināts”. Eksistē, protams, nedaudz personīgu režijas veidu, bet tikai Brechta gadījumā var — varbūt — runāt par patstāvīgu teātŗa stilu. Kā lugas veids, jauna ir nedrāmatizētā drāma, arī t.s. „absurdais” teātris. Lielai daļai māksliniecisko režisoru raksturīga tendence spēli pārvērst nopietnībā, angažēt skatītāju tā sajūtu galējās robežās.
3. Vai ir kādas raksturīgas pazīmes šāsdienas Zviedrijas teātŗa mākslā?
Ir. Augsti stāvoši skatuves techniskie resursi, aktieŗu techniskā nepilnība un rezervētais spēles veids, prīmadonnu trūkums un aktieŗu darba apstākļu un peļņas nodrošinājums. Patstāvīgu režijas ideju, teātŗa teoriju un debašu trūkums.
4. Ingemārs Bergmanis sākotnēji ir teātŗa režisors. Ko varat teikt par viņa skatuves darbu?
Visu labu — pretstatā lielai daļai viņa filmu. Abās mākslās nediskutējama ir viņa personīgā apdāvinātība un techniskā meistarība. Filmās, manuprāt, daudz ko sagandē viņa paša manuskripti, kā arī „kvāzi dziļā” pretenzija, kombinēta ar ekonomisku un publisku spekulāciju. Teātŗa ietekme viņa filmās ir ļoti liela: pozitīva aktieŗu instruēšanas ziņā, negatīva atdodot smiņķa un parūku līmes smaku reālistiski pasniegtās filmās.
5. Kādas saskares ir teātrim ar filmu?
Divas pilnīgi atšķirīgas mākslas — bieži pat diametrāli pretējas. Teātŗa aktieris, piemēram, var būt tieši traucējošs zināmās filmās, kas prasa reālistisku, privātu tēlojumu; nepieciešams citās, ko bieži vien gan var apzīmēt ar negatīvo jēdzienu — „filmēts teātris”. No otras puses, var runāt arī par zināmām modernām lugām, kas drīzāk ir „teatralizēta filma”, nekā teātris. Filmai trūkst arī skatītāju priekšā notiekošā acumirkļa vienreizības momenta.
Interesanta parādība ir televīzijas teātris, ko gan šaubos apzīmēt par patstāvīgu mākslu.
6. Jūs, blakus režijas darbam, esat mīmu speciālists. Kas ir mīmu māksla un cik tā izlietojama „parastā” teātŗa darbā?
Mīms ir viens no galējākiem novirzieniem teātŗa mākslā. Šāsdienas veidā balstīts uz franču aktiera Dekrū izstrādātās sistēmas. Sensenās aktieŗa ķermeniskās spēles atjaunojums, bez parallēles rietumu teātrī, tuvs orienta teātŗa mākslai. Atšķirīgs no t.s. „mēmās filmas” un arī klasiskā baleta pantomīmas. Mīms ir īsta dramatiska māksla — bez mazākās līdzības ar deju. Tīrā veidā izlietojama nelielā rietumu drāmatikas daļā — galvenokārt klasiskās un zināmās modernās poētiskās vai avangarda lugās. Kā patstāvīgs teātra mākslas veids, viens no tīrākiem un izteiksmē varenākajiem. Atklāj to ķermeņa skatuvisko universālvalodu, ko, diemžēl, pārāk maz aktieŗu pārvalda.
7. Vai jums ilggadīgajā darbā zviedru vidē ir izveidojušās kādas zviedriskas īpašības?
Apzinos samērā nedaudzas: teikt „tu” teātŗa darbā svešam cilvēkam, dzert neskaitāmas krūzes kafijas visos diennakts laikos, instinktīvi piesargāties un čukstēt restorānos un citās atklātās vietās — diemžēl arī teātŗa zālēs. Varbūt arī cenšanās būt objektīvam un atturēties no vispārinājumiem, piem., runājot par zviedriem un to t.s. „sliktajām” īpašībām.
