VELTA SNIĶERE
SVEŠS PRIEKS
Es jums atnesu prieka vēsti. . .
Kāds teica un mira par to.
Vēl vienmēr naglu rētas
Asiņo, asiņo.
Jo prieks ir bīstams un svešs.
* * *
„Es, kara aiziedams,
Sirdi slēdzu akmenī.”
Bet mēs, vaidu vaideloši,
Paši uz saviem
Sāpju šķēpiem metamies,
Pasi savas vaimanas
Neatklausāmies.
DZIDRI SPĀRNI
Man savākt dzintarainu medu
Vēl jāiet caur cik nesvarīgām vasarām?
Virspusē nē. Dziļi zem pērnajām saknēm
Atmodusies,
Diena rotājas gaismu.
Pumpuri pilni ar to
Un ausmas sakļautās plaukstas.
Saules puķe vēl dus.
Dzidri saceļas spārni.
Tecēdams satek zelts šūnās.
LAIMA
Laime balta un liela,
Zila, balta un spoža.
Mana sirds ir tik droša
Kā dūja, kas ēd no plaukstas.
Visas pazaŗu lapas
Rasā vizina sauli.
PRET RĪTU
Aiziešu — basām kājām pa pļavu,
Neiemīdama pēdu
Madaru baltajos rakstos.
Tumšzaļā sliedē notrauktā rasa
Paspīdēs zālē aiz manis,
Sveicinās tevi
No rīta.
VIENTUĻOS VAKAROS . . .
Ka tu stāvēji,
Gaismas pārlijis,
Manā dārzā,
Tā tevi allaž
Pieminēšu.
Un tādu tevi
Vientuļos vakaros
Atprasa sirds!
LIETŪ
Ieklausies, pelēkais lietus dzied
Skanīgām mēlēm
Sudraba dziesmu lapās.
Dzirdi, kā lietum no aizlaikiem
Ar skaņu tīru,
Skanot līdz sakņu pinumiem,
Pateicas koks!
VIENTULĪBĀ
Vien akls rīts
Uz mani atkal gaida.
Es neesmu šeit —
Nedz esmu tur . . .
Un vakardiena?
Tā nenosistu stundu saujā svārsta.
Man viss vienalga!
Vienalga —
Es esmu dziesma;
Apklususi — mēma dziesma.
Tu manī dziedāt esi stājis.
MĪLESTĪBA
Mana sirds
Kā milzu vadzis,
Kuŗā kaŗu savas dienas,
Mazas bēdas, mazus priekus,
Vienmuļas un vieglas.
Šodien nasta brīnumsmaga,
Līkstu, klupu zem tās svara;
Samulsusi sevī skatos.
Liekas raudu,
Brīdi vēlāk smejos,
Klūpot it kā augstāk ceļos.
Kā es skreju!
Nākotnei es sen jau gaŗām!
Bet kad steigā atskatos,
Tagadne aiz manis klusa klibo.
Viss tik savāds,
Viss tik žilbinošās krāsās,
Visas manas domas
juceklī ap mani lido.
Mana sirds
Kā milzu vadzis
Aizķērušies mīlestībā.
SAULES JĀTNIEKS
Es tveicē izslāpušā dārzā biju,
Kad tevi ieraudzīju šurpu traucam.
Tu viesuļvēju jāji, tērpies saules starā;
Es neredzama tapu kāda greiza koka ēnā.
Bet mani nemaldīgi vārdā saucis,
Tu sauju smaidu izkaltušā zemē lēji.
Es dzēru, plauku līdz ar jaunu zāli,
Un tad kā zaļa smarža apvijos ap tevi.
NEIZŠĶIRTIE
— Es tevi mīlu! — saucu;
Tu ļoti izbijies;
Kā svešā telpā apmaldījies bērns
Pats savas ēnas pēkšņi vairījies.
Ne smaids tev sejā salējās,
Bet mulsums dziļš
Un greizi, dobji vārdi:
— Tu rītu mani nīdīsi!
Es esmu dzimis tuksnesī,
Vien smiltis manu ēnu dzeŗ;
Un, kad es izsūkts būšu,
Tev sausu lapu saujā atstāšu
Un mutē rūgtus smilšu graudus.
Kaut esmu koks
Pat zaļot nolādēts,
Kaut mani zari saulei pretī stiepjas,
Es šajās baltās smiltīs esmu nezāle! —
Bet, pienākusi tev vēl tuvāk klāt,
Es tavā izrobotā ēnā apsēdos,
Un ilgstošs miers un klusums manī plētās,
Es bālā smilšu graudā pārvērtos.
