sarunas ar Staļinu
1957. gadā Ņujorkā publicēja nelielu grāmatu ar sekojošo pamatideju: pēc kapitalisma sakāves komunisms neizbēgami rada jaunu ekspluatātoru šķiru tiem pašiem darbaļaudīm, kuŗus tas solījās atbrīvot. Grāmatas nosaukums — „The New Class” (tagad tā tulkota vai visās pasaules valodās, ieskaitot latviešu); autors — kādreizējais Dienvidslavijas viceprezidents Milovans Džilass (Milovan Djilas). Šo komunisma renegātu nekavējoties apsūdzēja par „sociālisma idejas un internacionālās strādnieku kustības kompromitēšanu”, piespriežot septiņus gadus cietuma sodu. Jau pirms tam Tito bija spiests mainīt uzskatus par savu sirdsdraugu un uzticamāko padomnieku valsts lietās, sevišķi pēc tam, kad pēdējais publicēja rakstu amerikāņu žurnālā „The New Leader” (Ņujorkā) sakarā ar 1956. gada ungāru strādnieku un inteliģences pretpadomju un pretkomūnistisko revolūciju. Džilass pareģoja, ka padomju bruņotā intervencija pret Ungārijas patriotiem iezīmē sākumu komunisma beigām. Kad 1961. gada janvārī autoru atbrīvoja pirms laika, ar nosacījumu atturēties no rakstiem par politiku, nelokāmais montenegrietis atteica policijas inspektoram: „Dariet, kā gribat. Es rakstīšu, kas man jāraksta.” Tie nebija tukši vārdi. Pēc četrpadsmit mēnešiem fiziskā brīvībā, šā gada 7. aprīlī Džilasu atkal arestēja — par jauna manuskripta nodošanu rietumu izdevniecībai ar nosacījumu to nekavējoties publicēt, neatkarīgi no sekām, kādas varētu būt pašam autoram. Šajā grāmatā „Conversations With Stalin” (Ņujorkā 1962) Džilass atstāsta savas atmiņas un iespaidus par tikšanos ar padomju diktatoru laikā starp 1944. un 1948. gadu. No ieteikuma manuskriptu grozīt, izlaižot nevēlamas grāmatas daļas, rakstnieks kategoriski atteicās: „To darīdams, es atteiktos no intellektuālās brīvības, un to es nespēju. Nevaru sevi pārvērst par gļēvuli.” Rezultātā 14. maijā slepenā tiesas sēdē viņam piesprieda deviņus gadus ieslodzījumā, lai gan apsūdzētajam bija sabeigta veselība. Šoreiz galīgi nepamatoti tika apgalvots, ka Džilass izpaudis valsts noslēpumus.
Jājautā, kā gan bagāto faktu kopojums un autora dziļie komentāri par Staļina nedarbiem, kas nebūt nav noslēpumi pasaules acīs, pēkšņi varēja pārvērsties „valsts noslēpumu izpaušanā”, un vēl turklāt zemē, kuŗas „nacionālkomūnistisko” vadoni jau kopš 1948. gada (kad Dienvidslāvija nonāca konfliktā ar Padomju Savienību, jo vēlējās nokratīt Maskavas virskundzību un iegūt nacionālu neatkarību) Staļins uzskatīja par superķeceri? Bez tam par mirušo despotu un viņa varas darbiem jau vairāk nekā sešus gadus kritiski izsakās Chruščovs un citi centrālkomitejas biedri. Liekas, ka vaina citur. Tāpat kā „Jaunā šķira”, arī šis Džilasa darbs tik daudz nevēršas pret gandrīz trīs dekādes ilgo Staļina diktatūru, bet gan apsūdz padomju komunismu jeb pseudosociālismu pašā būtībā, uzskatāmi demonstrējot šā jēdziena inflāciju. Tito, lai gan bieži neapmierināts ar Maskavas un t.s. „sociālistiskās nometnes” rīcību kā iekš-, tā ārpolītikā, tomēr vairākkārt apliecina uzticību marksisma-ļeņinisma idejām. Pēdējā laikā arī viņa attiecības ar Kremli manāmi uzlabojušās. Džilasa spriedumi par Chruščovu, šķiet, tad arī ir galvenais nepatikas iemesls Belgradē. Un kā gan ne! Kamēr Staļinu šajā darbā raksturo kā visbrutālāko, visciniskāko despotu pasaules vēsturē, kā denuncēšanas, rīdīšanas un apmelošanas meistaru, pašreizējo padomju vadoni autors apraksta kā vīru, kas akli paklausījis katrai Staļina asiņainajai iegribai, ne reizi nepaceldams balsi pret sava kunga izrīcībām. Chruščovs, kļuvis no bīdāmā par bīdītāju, Džilasa vārdiem runājot, „būtiski vēl joprojām nav mainījies.” Autors turpina: „Esmu pārliecināts, ka Chruščovs ne brīdi nešaubītos par metožu izvēli, ja tikai tās dotu viņam taustāmus rezultātus.” Džilass uzskatāmi parāda, kā māceklis turpina sava skolotāja polītiku, ko raksturo Gargantuā apetīts un Minchauzena lielība. Tāpat kā Staļins, arī viņa audzēknis ignorē vienu no oficiālās komunisma dogmas skaļi reklamētajiem pīlāriem — tautu pašnoteikšanās tiesības (Staļins 1944. gadā kādā Kremļa rautā klaji atsedza savus reakcionāros nolūkus: „... šis kaŗš stipri atšķiras no kaŗiem pagātnē ar to, ka tagad attiecīgās territorijās okupētājs uzspiedīs šai zemei arī savu sociālo sistēmu.”). Tas, protams, ir pretrunā ar Ļeņina 1916. gadā pasludināto tēzi, pēc kuŗas imperiālismam, kas esot kapitalisma pēdējā pakāpe, sekošot sociālisms. Vēsture ir pierādījusi, ka „pirmās sociālistiskās valsts” dibinātājs ir maldījies; kamēr kapitalistiskais imperiālisms ar dažiem izņēmumiem (piemēram Portugālē) ir zudis, padomju imperiālisms, ko raksturo ekspansija un infiltrācija, ir galvenais faktors saspīlētajā starptautiskajā politikā. Tas nozīmē, ka Padomju Savienībā valda kapitalisms vai, pareizāk sakot, valsts kapitalisms. Tur, kur valsts ir vienīgais kapitalists, vienīgais darba devējs un vienīgais ekspluatātors, cilvēks zaudē visas tiesības un cieš nesalīdzināmi vairāk nekā t.s. privātkapitalisma iekārtā.
Lai gan aina visai drūma, Džilass atzīst, ka pašreizējā padomju iekārta mainās uz labo pusi, lai gan vēl joprojām ir stipra staļinistiskā dogmatisma un Kremļa vadoņu ietekme: „... taisnībai grūti pretoties, bet daudzi, kas par to cīnās, zudīs šajā procesā.”
Džilass atrodas aiz restēm policijas valstī. Bet atkal visu pasauli pārlido viņa apellācija pie cilvēces sirdsapziņas, kas nobeidz vērtīgo darbu un kuŗā autors uzsveŗ polītiskās un ideoloģiskās cīņas nepieciešamību: „Diemžēl, vēl tagad, pēc tā saucamās destaļinizācijas, jāsecina tas pats, kas agrāk — tiem, kas vēlas pārdzīvot un turpināt dzīvi citādā pasaulē nekā to radīja Staļins, un būtībā tā joprojām ir tāda pati, nav citas izejas kā nesaudzīgi cīnīties.”
R. E.