Andrejs Irbe
3.6.19...
No kraujas varēja vērot, kā rīts ienāca Fānčēpingas ielās.
Bāla migla, it kā laumu deju sacelti putekļi, iemirdzējās, un gaisma, nākdama no ūdens puses, tecēja tālāk uz vakariem, apskaloja balto villu fasādes, iemetās ar spalgu mirgoņu augstmāju logos, bet ielās — likās — iepilēja no apstādījumu un dārzu koku lapām kopā ar rasu, kas lija lejup, vēstīdama labu laiku, un padarīja tā jau tumšo asfaltu vēl tumšāku. Iela bija slapja un izgaroja spirdzīgu vēsmu. Zeme sūtīja uz augšu veldzi, kas dienā pazuda zem krūmiem, un gaiss, samaisījies ar benzīna izgarojumiem, plūda pa šaurajām ielām un zem bulvāru lapkoku zariem, karsts un svelmīgs.
Fānčēpinga nebija liela, tā gulēja, ieslēpusies starp divi kalnu mugurām, aplipusi ap ūdens dzīslu, kas ietecēja rītu pusē gulošā ezerā, tālāk savienodamās ar jūru.
Pilsēta bija klusa, un tāda tā mēdza būt tik agri — jo vasaras posmā diena šeit iegriezās veikli, tikko pirms dažām stundām pazudusi viņā Fānčēpingas pusē, un likās, ka iedzīvotāji nebija tik ātrai dienas atnākšanai sagatavojušies. Viņi gulēja, un gaisma varēja netraucēta tecēt pa ielām, parkiem, gar straumes krastiem un māju balkoniem. Viss bija kluss, neredzēja pat ielu tīrītājus, kas mēdza celties visagrāk, apstaigājot un uzslaukot ielās pamestos papīrus un banānu mizas.
Taču bija kāda nenoliedzama pazīme, ka diena ieradusies.
Gārņu ielā pavērās kādas villas durvis. Pa tām, maigas rokas stumts, uz lieveņa iznāca Čēringu runcis. Tas izskatījās kā visi izskatās agrā rīta stundā, turklāt izstumti no guļas vietas, tā sakot — ar varas iejaukšanos. Nekādas laipnības! Čēringu runcis bija pati neapmierinātība.
Otra Fānčēpingas rīta pazīme bija tā, ka pilsētas otrā pusē pilsonis Gube izlaida pa durvīm savu plušķi, nosaukdams pakaļ: „Ciceron, ej nu, ej!” — Arī Ciceronam rīts nevarēja izskatīties sevišķi pievilcīgs, bet ar savu sunisko dinamiku, viņš tomēr izgrūda pāris rējienu, kas noskanēja Fānčēpingas ielās kā trompete. Un ielas viņā pusē nedēļas laikraksta ARCTURUS redaktors sistemātiski tai brīdī noņurdēja vienu un to pašu teicienu, (kad suns bija rējis):
„Fān-okso!”
Tā bija maģiska formula, fančepingieši to lietoja visās tajās reizēs, kad sirds bija tik pilna, ka aizsprostoja elektriskos impulsus, kas citos gadījumos bija spējīgi izraisīt lielo smadzeņu garozā kaut ko vairāk. Arcturus redaktors šo dīvaino teicienu, par kura izcelsmi klīda teikas un leģendas, lietoja agrajās rīta stundās un pēc Gubes suņa rējiena galvenokārt tikai tāpēc, ka viņš slikti gulēja. Viņš pats bezmiegu uzskatīja par iedzimtu kaiti, bet zināmās pilsētas aprindās melsa, ka tas ceļoties no sirdsapziņas pārmetumiem. Proti — Adonaldo Slaskijs mēdza labi ēst, bet reti par to pats izdeva naudu. Parasti tie bija draugi, kas maksāja lēses par vistām, krabjiem, baltiem un sarkaniem vīniem un franču konjaku. Arcturus bija eksklusīvs izdevums un tajā nebija viegli iesēsties par līdzstrādnieku — prātīgi darīja tie, kas sākumā atļāvās ar redaktoru iztaisīt vismaz vienu rondu pa Fānčēpingas nedaudzajām, bet izsmalcinātajām ēdvietām, kur varēja arī padzerties. Beigās tas atmaksājās — Arcturus honorēja savus līdzstrādniekus labi, un no tā veda ceļš uz pilsētas labākajām aprindām. Pieslēdzies pacifistiski neitrālajam objektīvistu virzienam, laikraksts izteica pašlaik valdošās partijas viedokļus, veikli pielāgodamies visiem tās diezgan ašajiem un neloģiskajiem pagriezieniem. Rakstnieki un mākslinieki, kas strādāja Arcturus kultūras daļā, galvenokārt komplektējās no mendeliānistiskā subjektīvisma piekritējiem. Pa vidam manīja arī dažu hēroistu, kādas divas fēminisma piekritējas un kultūras nodaļu vadīja pazīstamais konsekventists Žiba.
— — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — —
Doktora Uldīno darbā „Par Fānčēpingas būtisko izcelsmi, tās demogrāfisko attīstību un architektonisko uzbūvi” atrodam šādas rindas:
„Ir zīmīgi, ka nav iespējams sagaidīt, ka šī pilsēta, vai pareizāk, pilsētas piedēklis, kādreiz sagādās darbu archaioloģijas studentiem un profesoriem. Fānčēpinga ir un būs pilsēta bez pagātnes. Lieliski izkārtotā kanalizācija un perfektā higiēniskā tīrība — pilsētas un tās iedzīvotāju lepnums — izslēdz varbūtību par archaioloģiski izmantojamu slāņu rašanos pilsētas pamatos. Arī šeit pieguļošais ezera līcis nevarēs attaisnot nākotnes pētniecības entuziastu cerības. Ūdenslīdēju darbs vēstures institūta uzdevumā būs nesekmīgs — speciāli iekārtotas atkritumu maltuves tik pamatīgi iznīcina visu, ko pilsētnieki pamet vai nomet, ka labākā gadījumā par pilsētas seno etnogrāfiju varēs spriest tikai pēc dažām nerūsošā tērauda šujamadatām, bet tās visas ir vienas un tās pašas rūpnīcas standartdarbs.”
Par pilsētas iedzīvotājiem Uldīno darbā stāstīts, ka tie ir ieceļotāji, kas ātri integrējušies šās zemes dzīvē, bet saglabājuši dažas spilgtas rakstura īpašības. To dēļ vietējā administrācija bijusi spiesta diplomātiskā veidā sakomplektēt šos ieceļotājus ar visiem to pēctečiem vienā vietā, lai viņu izteiktā tieksme uz temperamentiski iekrāsotu aktivitāti neietekmētu citādi mierīgo vietējo iedzīvotāju dzīves ziņu. Fānčēpingas nosaukums cēlies no vietējās valodas un nozīmē Karogu miests. Taisnību sakot — priedēklim ir arī cita nozīme. Pēdējā iegājusi arī pazīstamajā fānčēpingiešu formulā „fān-okso”, kas ir tas pats, kas „velns ar’ ārā!” Fānčēpingieši tomēr ir viegli apkaitināmi, ja kāds viņiem min Velna miesta vārdu — atskaitot jaunākos, visi to uzskata par personīgu apvainojumu un gaŗi stāsta, ka pilsētas ģerbonī ir iezīmēts karogs un tāpēc šis ir Karogu miests, ja nu par katru cenu gribot nosaukumu pārtulkot. Jāatzīstas, ka dažs labs ārzemnieks gan pavīpsnā par šo strīdiņu, jo nevar nesaskatīt ģerboņa virspusē tādu kā apzeltītu govs ragu, bet tā apakšpusē — pakavu, laimes simbolu. — Bet senāk velniem esot bijusi vismaz viena zirga kāja.
Pilsētas sabiedriskā un politiski sabiedriskā dzīve iet savus ceļus, šajā ziņā pilsēta ir autonoma, kaut arī piedalās visās zemes oficiālajās vēlēšanās, kuŗu laikā lielāko partiju līderi dažādiem līdzekļiem mēģina ziest medu uz fānčēpingiešu lūpām. Kad vēlēšanas pāri, medus arī ir apēsts. Fānčēpingiešiem ar to nepietiek — tāpēc pašvaldības vēlēšanas notiek katru gadu un nereti ar atkārtojumiem, jo parasti kāda no kandidātu grupām — un vienmēr zaudētāji — iesniedz sūdzību par vēlēšanu norisi — un tās jāatkārto. Pēc otrreizējām vēlēšanām visi fondi ir iztukšoti, un visas puses akceptē pilsētas padomes ievēlēšanu.
Bet ar to nav vēl viss pateikts par šejieniešu sabiedrisko sektoru. Tas ir plašs, sazarojies dažādās sekcijās un koalīcijās, tā kā pat nopietnais Uldīno pētījums ir kļūdu pilns. Tā, piemēram, grāmatā apgalvots, ka pilsētas seju veidojot divi politiski novirzieni. Tas nav tiesa — pilsētas sabiedriskos vaibstus nenosaka vadītāji virzieni, bet sīkās starppartejiskas vibrācijas. Uldīno min separātistus un integrātistus. Bet viņš neatzīmē jau pieminētos pacifistiski neitrālos objektīvistus (kam simpatizē laikraksts Arcturus), nemin merkantīlos sociālistus un grupu „Dragonu Apvienība”, ir noklusēti arī progresīvie reakcionāri un radikālie intellektuāļi — kas katrā ziņā ir tās apakšstrāvas, kas dod Fānčēpingas dzīvei tās nenoliedzamās krāsu nianses. Dīvaini, pēdējās divas grupas kaut kā — neskatoties uz lielām atšķirībām pamatideālos — diezgan bieži un labi sastrādā, ko nebūt nevar sacīt par pārējām. Arcturus lielākais ienaidnieks ir otrs nedēļas laikraksts, ko izdod un vada merkantilie sociālisti un kas nes izcilo vārdu „Taisnības Parādnieks”. Bet — jāpiebilst — šīs grupas tiešām reti kad parādās atklātībā — viņu cilvēki iefiltrējas kā separātistos, tā integrātistos, un bieži vien pilsētas domē vienā frakcijā plecu pie pleca sēž ļaudis no vispretējākiem novirzieniem.
Raiba ir arī pilsētas kultūras dzīve. Uldīno min dzejā dominējošo tautisko naīvistu kustību, bet ietekmīga ir arī gleznotāju frakcija, kas sevi dēvē par frakcionāriem odisejistiem. Konsekventistu nav daudz, tie iznirst kā vienā pusē, tā otrā, citiem vārdiem parādās abos laikrakstos. Mendeliānistiskā subjektīvisma piekritēji aizstāv asinsbalss nozīmi mākslā un pieturas Arcturus paspārnē, tak tiem ir laba slava arī „Dragonu Apvienībā”, bet tos necieš progresīvie reakcionāri un radikālie intellektuāļi. Pēdējo vidū apgrozās jau minētie tautiskie naīvisti, kas lepojas ar devīzi „Tā vai šitā — esi, kas esi!”, bet šeit mana arī pavisam nelielās frakcionālo odisejistu grupas pārstāvjus, kuŗu simbols ir trīs zilas strīpas dzeltenā laukumā. Pēdējiem tuvi ir pāris rakstnieku no robustistu aprindām un daži, kas drāmā aizstāv manipulācionismu.
Liekas, ka šajā sabiedriskās, politiskās un kulturālās rosības raibajā kartē būs grūti atrast pieturas punktus. Nav arī nodoms šeit ar visiem tiem iepazīstināt. Šī apraksta nolūks ir vienīgi parādīt, cik dzīva, sacerojusi un sazarojusi ir Fānčēpingas garīgā pasaule, kuŗas kopējā vaibsta raksturs ietverams vienā vārdā — ko šās pilsētas aktivitātei pieraksta arī daži ārzemnieki — intensīvisms. Uldīno raksta:
„Pilsētas satversme ir visādu dīvainību pilna, bet tās visas salējas kopā stabilizējošā džentelmeniskā tradīcijā, kas nosaka, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības runāt un rakstīt, ko vien viņš grib, bet nav tiesību sagaidīt, ka kāds viņam to atļaus. Bet tam, kas gatavojas kaut ko noliegt, nav tiesību sagaidīt, ka kāds noliegumam sekos. Rezultātā šeit izveidojusies viena no visdemokrātiskākajām iekārtām pasaulē — un jānožēlo, ka tradicionālismā ieslīgušās vecās demokrātijas nenāk mācīties, kā likumi izkārtojami tik sarežģīti, lai rastos pavisam vienkārša kārtība.”
Tā kā Uldīno pieder zinātnieku-balansistu grupai, pēdējā viņa citāta teikumā samanāma pavisam gaiša doma: Ja likumi ir ļoti vienkārši, to īstenošana rada sarežģījumus, ja turpretī likumi ir sarežģīti — dzīve ir vienkārša. Notikumi pierādījuši, ka šī tēze — vismaz par cik tā attiecas uz Fānčēpingu — pilnīgi attaisnojas.
— — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — —
— — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — —