IVARS IVASKS

Ivars Ivasks (Ivar Ivask), paklausīdams redakcijas aicinājumam, sekojošā rakstā sniedz dažas kritiskas refleksijas par latviešu antoloģiju tēmu. Būdams speciāli ieinteresēts literātūras kritikas jautājumos un labi pazīdams vācu valodā sarakstīto dzeju, viņš šķiet arī viens no kompetentākajiem vāciski tulkotās latviešu dzejas vērtētājiem. Audzis divvalodu vidē, Ivasks vienlīdz labi pazīst abu Baltijas tautu — igauņu un latviešu — literātūru, tā būdams neparasta parādība baltiešu kultūras darbinieku vidū. Vācu un austriešu literātūrai autors pievērsies, studēdams Minesotā, stipendijas gads Vīnē palaists, starp citu, kļūstot par vienu no grāmatas „Das grosse Erbe” trim autoriem (Das grosse Erbe, Aufsätze zur österreichischen Literatur, Stiansny-Verlag, 1962), kur Ivasks rakstījis par austriešu dzejas pārnacionālo raksturu.

 

kritiskais pārdomas

PAR ANTOLOĢIJĀM, LATVIEŠU DZEJU UN RAKSTNIECĪBU

Vienaldzība ir sodrējs,
Ar to var pietikt maziem . . .

A. Čaks, „Baironam”.

 

Jau Herders teicis, ka katras tautas balss visskaidrāk sadzirdama dzejā. Dažu tautu literātūras lielākais veikums tiešām ir dzeja. To arvien sevišķi izceļ sakarā ar mazo Baltijas valstu rakstniecību. Vai tas pareizi, ir cits jautājums, un to iztirzāsim vēlāk. Katrā ziņā saprotams, ka leišu, igauņu un arī latviešu kultūras darbinieki vēlas atklāt lielo tautu lasītājiem šo mazo tautu lirikas bagātību. Latviešiem jau iznākušas antoloģijas angļu un vācu valodā. Pirms apskatām nesen izdotās vācu antoloģijas labās un sliktās īpašības, derētu pavērot, kā citas, lielākas tautas mēģina popularizēt savu droši vien tikpat īpato dzeju. Varbūt viņu veiksmes un neveiksmes arī mums var kaut ko mācīt. Par piemēru nevēlos ņemt franču dzeju, bet pievērsīšos italiešu un jaungrieķu dzejai. Salvatore Kvazimodo (Salvatore Quasimodo) kļuva plaši pazīstams pēc Nobela balvas iegūšanas 1959. gadā, bet pārējai mūsdienu italiešu dzejai līdz šim veltīts maz ievērības. Saprotams, tik lielai tautai kā italiešiem mūsu gadsimtā ir itin daudz liriķu. Tomēr 1957. gadā angļu un amerikāņu lasītāji tika iepazīstināti tikai ar četriem izraudzītiem lieliem italiešu dzejniekiem: „The Promised Land, and Other Poems” (Ņujorkā 1957. g., S.F. Vanni apgādā). Tulkotājs Serdžio Pačifiči (Sergio Pacifici) deva iespaidīgu pārskatu par Umberto Sabas (Umberto Saba), Džuzepes Ungareti (Giuseppe Ungaretti), Eidženio Montāles (Eugenio Montāles) un Kvazimodo dzeju, paskaidrojot: „Šai plānajā antoloģijā sakopotie dzejnieki nekādā ziņā nav vienīgie labie dzejnieki, kas raksta mūsdienu Italijā, kaut gan maz būtu to, kas noliegtu, ka viņi vislabāk spēj to reprezentēt un raksta ar lielāko autoritāti.” Kā klasiskā stīgu kvartetā četri dažādi instrumenti saskanēja vienā meldijā, kuŗā saplūda kopā Italijas slavenā pagātne un eiropiski ievirzītā tagadne. Dažs labs lasītājs varbūt nobrīnījās, vai šāda kritiska izvēle nebija par stingru. Bet labāk taču šāds iespaids un pamodināta interese, nekā aizdomas par tukšu plātīšanos ar simtiem autoru vārdu un to izraisīta vienaldzība. Kalifornijas universitātes apgāds (University of California Press) nule izdevis antoloģiju „Mūslaiku italiešu dzeja” („Contemporary Italian Poetry” ed. Carlo L.Golino). Arī šo antoloģiju nevar apzīmēt par plašu, jo pārstāvēti — ar baltiešu mērauklu mērījot — „tikai” 25 autori. Šī otra antoloģija bija katrā ziņā vajadzīga, jo tā vēl vairāk izcēla četru modernās italiešu dzejas meistaru oriģinālo veikumu. Klātpienākušie dzejnieki vai nu sagatavo šiem četriem ceļu, vai arī raksta variācijas par to radītajām tēmām, attīstot tālāk viņu stilu. Tāda veida dzejniekus kā grāmatiņā „Apsolītā zeme” („The Promised Land”) izraudzītos četrus meistarus angļu kritika mēdz apzīmēt ar kādeni „major”, kamēr 21 viņiem krājumā „Contemporary Italian Poetry” pievienotais būtu nosaucams par „minor poets”.

Cits piemērs: grieķu tauta vienmēr bijusi skaitliski mazāka nekā italiešu, bet Eiropas kultūras radīšanā Atēnām pat vēl lielāki nopelni nekā Romai. Kaut arī pasaule jau gadu simtiem slavē seno Romu un Atēnas, tomēr cilvēki ne vienmēr apzinās, ka Italija un Grieķija kulturālā ziņā dzīvas vēl tagad un varētu pārsteigt Eiropu ne mazāk kā Francija. Grieķu literātūras vēsture ir varbūt vissenākā un saistīgākā pasaules rakstniecībā, jo tā aptveŗ mazākais 3000 gadu gandrīz nepārtrauktas attīstības. Jaungrieķu dzejas mīlētāji izvēlējās pretējo pieeju kā italiešu tulkotāji un ar to it kā lieku reizi pierādīja pirmās italiešu izlases pareizumu. 1949. gadā Ņujorkā iznāca antoloģija „Mūslaiku grieķu dzeja” („Modern Greek Poetry”), kuŗu bija tulkojusi Rēja Dalvena (Rae Dalven). Antoloģijas lielākā daļa bija veltīta 19. un 20. gadsimta Jaungrieķu dzejai. 43 dzejnieku starpā izcēlās Aleksandrijas dziesminieka Konstantīna Kavafi (Constantine Cavįfy) klasiskais profils, bet ka viņa dzejas augsto līmeni aizsniegtu arī Angels Sikelians (Įnghelos Sikelianós), Georgis Seferis (Georgios Seferis) un Odisejs Elītis (Odysseus Elytis), par to gan nepārliecinājās neviens no lasītājiem. Kļūst skaidrs, ka grieķi ir lieli patrioti un vareni cīnītāji, bet tīrā dzeja šai grāmatā pārāk izkaisīta un grūti saklausīt Jaungrieķu mūzas balsi. Nav brīnums, ka šī antoloģija nepievērsa daudz ievērības Jaungrieķu lirikai. Pagājušajā gadā Knopfa apgādā iznāca otra Jaungrieķu antoloģija „Seši mūslaiku Grieķijas dzejnieki” (Edmund Keeley and Philip Sherrard, „Six Poets of Modern Greece”, Ņujorkā 1961. gadā). Tulkotāji ļoti labi pamato savu stingro izvēli: „Seši izraudzītie dzejnieki nebūt nav vienīgie ievērojamie grieķu dzejnieki, kas rakstījuši šai gadsimtā: bet tie bez šaubām ir dzejnieki, kuŗu darbos visspēcīgāk redzama mūsdienu pasaule grieķa pārdzīvojumā”. Negribu apgalvot, ka skaitlis 4 būtu vienmēr ideālais dzejnieku skaits no viena gadsimta dzejas veikuma. Piemēram, mūslaiku spāņu dzejas daudzpusība izteicas visai kuplā ievērojamu dzejnieku saimē, kuŗus nekādā veidā nevarētu ietilpināt četru autoru izvēlē.*) Lasot šo grieķu antoloģiju, grūti saprast, kādēļ tik stingri kritiskā izvēlē uzņemti D.I. Antoniou un Niks Gatss (Nikos Gatsos). Katrs lasītājs var pats pārliecināties, ka abiem šiem dzejniekiem būtu sava vieta plašākā, literārvēsturiski ievirzītā antoloģijā, bet ne Jaungrieķu lirikas eiropiskāko dzejnieku sabiedrībā. Tomēr pēc dziļa pārdzīvojuma, ko rada šī antoloģija, lasītājs ar pavisam citu interesi atgriežas pie agrākās, kuplākās izvēles.

Ja nu kā italiešu, tā Jaungrieķu dzeja spējusi mūsu gadsimtā dot katra pa četriem lieliem dzejniekiem, angļu apzīmējumu lietājot, „major poets”, nebūtu lieki jautāt, kādus autorus varētu ietilpināt „šādā kritiski sijātā latviešu dzejnieku kvartetā. Varbūt neatrastos pat šie četri, varbūt vajadzētu palielināt šo skaitu? Meklējot padomu četrās trimdā iznākušajās dzejas antoloģijās, mēs sevišķi daudz palīdzības negūstām. „Dzīvā dzeja” (Stokholmā 1955. g.) sapulcina veselus 99 dzejniekus no 99 gadiem;

„Dzejās un sejās” (Ņujorkā 1962. g.) mūsu acu priekšā defilē 76 trimdas dzejnieki. Bēgot no šādas liriķu inflācijas, atšķiram Metjūsa tulkotās latviešu dzejas antoloģiju (W.K. Matthews, „A Century of Latvian Poetry”, London 1957.). Mūs atkal sagaida prāvs pulciņš — 71 dzejnieks. Ekartes-Skalbergas (Elfriede Eckardt-Skalberg, „Lettische Lyrik” Hannover 1960) jau daudz patīkamāk pārsteidz ārzemju lasītāju ar „tikai” 47 dzejniekiem. Diemžēl, šo prieku mazina tas, ka ap 20 autoru pārstāvēti ar vienu vai diviem dzejoļiem vien. Gribas jautāt, vai attieksmē pret šīm četrām antoloģijām varam vispār runāt par izlasēm vārda īstenajā nozīmē, jo galvenie dzejnieki pietiekami neizceļas un tādēļ arī nespēj vienmēr pārliecināt.**)

Lietājot apzīmējumu „galvenie” vai „lielie” dzejnieki, der apstāties. Vai latviešu kritika ir vienbalsīga šai jautājumā? Un ja tā būtu, vai šie latviešiem mīļie dzejnieki spētu pārstāvēt latviešu dzeju Eiropas mērogā? Šis ir ārkārtīgi svarīgs kulturālās vidutājības jautājums. Pieņemsim, ka antoloģijas „Lettische Lyrik” autoru skaits būtu samazināts uz 10. Piemēram: Rainis, Poruks, Skalbe, Virza, Lazda, Čaks, Ādamsons, Strēlerte, Sniķere un Saliņš. Pat atturoties no kritiskām debatēm par to, vai katrs no šiem dzejniekiem tiešām iederas tik stingrā izvēlē, neatradīsies laikam daudz pretinieku apgalvojumam, ka latviešu dzejas veikums šādā veidā būtu izcēlies iespaidīgāk. Un kā būtu, ja mēs mēģinātu iet soli tālāk un samazināt — pēc italiešu un jaungrieķu izlašu parauga — latviešu dzejas kodolu uz četriem dzejniekiem?

Mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, raksta autoram nāk vispirms prātā Aleksandrs Čaks. Viņš šķiet latviešu literātūras oriģinālākais dzejnieks, kas savos darbos apbrīnojami un priekšzīmīgi apvienojis tīri latvisko gara pasauli ar mūsu gadsimta eiropisko modernismu. Jānis Grīns savās atmiņās par Čaku saka: „Ja pārskatām dzejnieku paaudzi pēc Raiņa, Skalbes un Virzas, — Čaks tanī lielākais.” („Lielais Rīgas dzejnieks”, Laiks, 1955. gada 13. aug.). Liekas, ka arī Jānis Rudzītis pievienotos šim vērtējumam. Tomēr nešķiet, ka pārējie Grīna minētā četrinieka dalībnieki tikpat labi pārstāvētu latviešu dzeju tulkojumā. Vai varam atņemt Raiņa veikumam lugas, Skalbem pasakas, Virzam „Straumēnus”? Vai nav šo dzejnieku lirikas labākās īpašības atrodamas arī šais darbos, tikai vēl spilgtāk izceltas dramatiskajā vai episkajā kompozicijā? Tādēļ derētu no jauna pārtulkot Raiņa lugas, Skalbes pasakas, Virzas „Straumēnus”, nepievēršot tik daudz vērības viņu liriskajai dzejai, kā tas līdz šim bijis parasts. Ar Čaku ir citādi. Salīdzinot ar dzeju, sējumā „Mana mīlestība” sakopotā proza mazāk svarīga dzejnieka darba kopvērtējumā. Čaka dzejā apvienojas kā dramatiskais, tā episkais elements. Viņam nav jāraksta lugas un stāsti, jo viņa dzejas apjoms plašāks par tīri lirisko monologu, par vienbalsīgu dziesmu. Bieži uzsvērts, ka Čaks ir Rīgas dzejnieks. Gluži pareizi. Bet viņš ir vēl plašākā nozīme Rīgas dzejnieks nekā, piemēram, Bodlērs apzīmējams par Parīzes apdziedātāju. Pārlasot daudzās Čaka dzejas par bijušo un tagadējo Rīgu, neienāk prātā salīdzinājumam neviens dzejnieks, drīzāk gan romānu rakstnieks Čarlzs Dikenss un viņa aprakstītā Londona, vai Balzaks un viņa Parīze. Kuŗa latviešu romānu rakstnieka iedomu spoguļos Rīga, no iekšpilsētas līdz priekšpilsētām, spoguļojas tikpat dzīvi kā Čaka dzejā? Tiešām epiķis Čaks ir tikpat spēcīgs kā liriķis. Viņa mūža veikumā lirikas krājumi mijas ar episkām poēmām. Līnijai „Poēma par ormani” (1930. g.) — „Umurkumurs” (1933. g.) — „Mūžības skartie” (1937/39. g.) — „Matīss — kausu bajārs” (1944. g.) šķetinās cauri otra līnija, kuŗu veido „Mana paradīze” (1932. g.) — „Iedomu spoguļi” (1938. g.) — „Augstā krastā” (dzejas no 1938. līdz 1948. gadam). Ir interesanti vērot, ka liriķa Čaka attīstība gājusi pretējā virzienā nekā daža laba jauna latviešu trimdas dzejnieka ceļš. Proti, no „Manas paradīzes” brīvā pantmēra līdz „Augstā krasta” klasiskajai strofu disciplīnai. Liekas, aiz šīs attīstības slēpjas — starp citu — arī vēl nepietiekami izpētītais fakts, ka Majakovska ietekmes vietā stājies Pasternaks. Pasternaka dzejas pazīšana jūtama Čaka vēlākajā dzejā. „Mūžības skarto” ritmi un izteiksmes veids šad tad atgādina Pasternaka poēmas „1905. gads” un „Leitnants Šmits”. Čaka meklējumus liriskajā un episkajā dzejā viņa dzīves beidzamajos gados vainago poēma „Dzīvība”. (Pasternaka slavenākā dzeju krājuma nosaukums ir „Mana māsa — dzīve”.) Kaut gan Čaks mīl muzicēt ar vārdiem, tomēr viņa dzeja visvairāk atšķiŗas no citu latviešu dzejnieku darbiem ar asi tverto, pat naturālistisko redzes metaforiku. „Dzīvībā” no šīs radīgās metaforikas izaug Spēlmaņa tēls, kam dzejnieks seko tāpat kā Dante Vergīlijam un Beatričei līdz pašam paradīzes skatījumam. Čaks nekad nav bijis mistiķis — klusuma meldiju klausītājs, nedz romantiķis — zāles dvašas ieelpotājs, bet „Dzīvībā” pavīd metafizisku meklējumu dziļums. Jūtam dzejnieka briedumu; viņa jaunajai formas disciplīnai atbilst metafiziskas domāšanas savdabīgā loģika. Nāve pārsteidza dzejnieku 48 gadu vecumā. Tomēr Čaka atstātais mantojums bagātāks nekā daža laba latviešu klasiķa daudz, plašākais veikums. Viņa humors, ironija un metaforikas asums saglabājis viņa dzeju svaigu, saistīgu, iedvesmīgu. Ja arī jaunie latviešu dzejnieki trimdā nebūtu lasījuši ne rindas Čaka dzejas, tie tomēr, no plašāka redzes viedokļa raugoties, turpina Čaka sākto tradīciju. Par to nav jākaunas. Tas norāda vienīgi, ka jaunie dzejnieki, meklējot sintēzi starp latvisko un eiropisko gara pasauli, lielpilsētu un dabu, apzināti vai neapzināti tuvāki Čakam kā jebkuŗam citam priekštecim šī gadsimta latviešu dzejā.

Pēc Čaka kā jauno iedvesmotājs būtu jāmin Ēriks Ādamsons. Arī viņš savā metaforikā un ironijā ir mūsu gadsimta dzejas raksturīgs pārstāvis, būdams starp citu labs angļu lirikas pazinējs. Ja ārzemju lasītājam Rainis, Skalbe, Virza un daudzi citi latviešu dzejnieki šķiet piederam vairāk 19. nekā 20. gadsimtam, tad par Čaku un Ādamsonu šādu domu nevar būt. Viņi būtu pirmie divi latviešu dzejnieki, par kuŗu uzņemšanu visstingrākajā dzejas izvēlē šīs apceres autoram nebūtu divu domu. Un no trimdas jaunajiem dzejniekiem? Veltas Sniķeres un Gunara Saliņa dzejnieku profili iezīmējas visskaidrāk, kaut arī abi ir tikai savas attīstības sākumā. Saliņš ir smalks, pat elegants dzejnieks vārda labākajā nozīmē. Zināms tuvums Čakam un Ādamsonam līdz ar amerikāņu dzejas labu pazīšanu norāda, ka šeit veidojas cita latviešu lirikas tradicija līdzās vairāk pazīstamajai, kas sniedzas no Raiņa, Skalbes un Virzas līdz Lazdai, Medenim un Strēlertei. Tā vairāk pieder mūsu gadsimtam, tās latviskums vairāk pats par sevi saprotams nekā tieši izteikts. Arī Sniķere noteikti pieskaitāma šai jaunākajai tradīcijai.Viņas lirikā negaidīti savienojas sirreālistiska dzejas technika ar folkloristiski maģisku senlatviešu dzīves uztveri. Šī uztvere urbjas it kā līdz pat indiskiem, indoeiropiskiem zemapziņas slāņiem. Tas viss it stipri atšķiras no tā, ko pirms viņas latviešu dzejnieki saskatīja tautas dziesmu tradīcijās un no tām patapināja. (Diemžēl, Sniķeres līdzšinējā dzeja stipri nevienādas kvalitātes un varētu vēlēties vairāk paškritikas publicējoties: līdzās tīriem dzejas kristalliem atrodas improvizētas asociāciju virknes, kuŗas mūs nepārliecina pārāk jūtamā gadījuma rakstura dēļ.)

Čaks-Ādamsons-Sniķere-Saliņs tātad būtu latviešu modernās dzejas kvartets, kuŗu šī raksta autors vēlētos redzēt tulkotu un iepazīstinātu ar ārzemju lasītājiem. Jāmācās arī atšķirt starptautiski vērtīgais no tikai nacionāli mīļā. Rodas ķecerīga doma: vai tiešām latviešu literātūras ievērojamākais veikums ir liriskā dzeja (saprotams, izņemot šeit izceltos četrus dzejniekus, kā arī vēl dažus citus)? Latviešu dzejas antoloģijās — iepriekš minētajās četrās, kā latviešu, tā angļu un vācu valodā — ārzemju lasītāju pārsteidz lielā tautasdziesmu ietekme, romantiski sapņainais un pasakaini teiksmainais elements, sievišķīgi maigā, muzikāli saklausītā, bet ne vienmēr reālistiski tvertā pieeja tiešamībai. Maz vīrišķīgi dramatiska sprieguma, stingru roku radītas metaforikas, intellektuālu meklējumu. Pārsvarā pazīstamais „sirdsšķīstums” — vārds, kas tikpat grūti tulkojams (un eksportējams) kā vācu izslavētās īpatības Gemüt un Innigkeit. Daža laba latviešu dzejnieka iedvesma sakņojas bērnības vidē un neattīstās tālāk. Bet šī pati bērnības vide, šīs ilgas pēc zudušās pasaku pasaules bieži liekas pievilcīgākas un mazāk monotonas prozā vai arī uz skatuves nekā dzejā. Šī latvietim īpatā ievirze radījusi ļoti savdabīgas prozas un drāmas formas — kaut ko, kas sveštautas lasītāju varētu interesēt. Izņemot Blaumani, K.Zariņu, Ezeriņu un Ādamsonu, liekas, romāns un novele nav sasnieguši latviešu literātūrā to gatavības pakāpi kā patiešām jau klasiskie bērnības atmiņu tēlojumi. Atcerēsimies kaut vai tikai dažus: Akurātera „Kalpa zēna vasaru”, Brigaderes „Dievu, dabu, darbu”, Jaunsudrabiņa „Balto grāmatu”, Austriņa „Puiškanu”. Šī pati vide pārveidota un pacelta pasakainā plāksnē Skalbes pasakās, Virzas „Straumēnos”, Veseļa teiksmās. Šo caurcaurēm latvisko literātūras paveidu pauž arī Margarita Kovaļevska savā pirmajā romānā „Posta puķe” (1962. g.), bet tanī dzejiskais redzējums savienots ar psīcholoģiski ticamo, reālistiski nesaudzīgi tverto romāna fabulu, kas vijas ap gandrīz vai teiksmaino Putnu mammu. (Pēckaŗa latviešu rakstniecības ievērojamākais veikums ir laikam gan Čaka „Dzīvība” dzimtenē un Kovaļevskas „Posta puķe” trimdā.) Un latviešu drāma? Īsti drāmatiki ir Blaumanis un Zīverts, bet Raiņa un Brigaderes lugas pārstāv tikpat izteiksmīgi pasaku gaisotni latviešu drāmā. Prozā palīdz stāstījums, drāmā fabulas risinājums, bet mūsdienu dzejā sveštautas lasītājs meklē vairāk par pagājušā gadsimta romantiskās un klasiskās lirikas turpinājumu. (Cik moderni sveštautietim liekas, salīdzinot ar Raini, Skalbi, Virzu, pat pagājušā gadsimta franču simbolisti Bodlērs, Rembo, Laforgs, Malarmč!) Vai tad tiešām šeit iezīmētā latviešu prozas un drāmas tradicija būtu vērtējama zemāk par dzeju?

Ekartes-Skalbergas „Lettische Lyrik” seko līdzšinējo latviešu antoloģiju iemītajās pēdās. Nevaram arī pārmest šai latviešu dzejas cienītājai un vidiniecei, ka viņa pieturējusies pie vispār pieņemtā izlases veida. Šīs pārdomas nav vērstas pret šo antoloģiju, bet domātas kā mēģinājums ieteikt, lai mēs, mazo tautu rakstnieki un kritiķi, nākotnē rūpīgāk apsvērtu savas rakstniecības un kultūras izplatīšanas veidu. Tiešām negribētos, ka kāda leišu kollēgas skarbais izteiciens, ieraugot leišu dzejas milzīgo antoloģiju, kļūtu par sava veida literārās fizikas likumu: „Jo mazāka tauta un jo vājāka tās dzeja, jo lielāka antoloģija ...” Līdz šim tā diemžēl ir bijis. Tam nevajadzētu tā būt nākotnē.

Šķirstot Ekartes-Skalbergas antoloģiju, sevišķi pārliecina tieši Čaks, Ādamsons, Sniķere un Saliņš. Arī Tauna „Ķirbji” un „No mana loga”, kā arī visas izraudzītās Soduma dzejas iepriecina lasītāju ar mundrajiem ritmiem un svaigo vācu dzejas valodu. Tā vien liekas, ka tulkotājas dažreiz mazliet balt-vāciski aprobežotā valoda gūst jaunu sparu un izteiksmes svaigumu, mēģinot vācu lasītājiem dot priekšstatu par šiem žirgtajiem latviešu dzejoļiem. No vecāko dzejnieku tulkojumiem kā patstāvīga vācu dzeja skanēja, piemēram, Skalbes „Die Karteri”, Virzas „Unheimlicher Sommer”, Damberga „August”, Ermaņa „Novalis Tod”. Jau iepriekš tika pieminēta nepatika, ka no 47 dzejniekiem 20 pārstāvēti ar vienu līdz 2 dzejām. Par šiem autoriem tādēļ var vienīgi teikt, ka „arī viņi” antoloģijā uzņemti; par viņu dzejnieku personību lasītājam nekāda dziļāka iespaida nav. Tik plašā latviešu dzejas izvēlē jābrīnās, ka tulkots tik maz Poruka (2), Laicēna (1) un Ādamsona (2) dzejoļu. Čaks samērā labi pārstāvēts ar 9 dzejoļiem. Šādā iedalījumā grūti attaisnot, ka Andrejs Pablo Mierkalns, viens no antoloģijas visjaunākajiem dzejniekiem, „pārspēj” ar izraudzīto divdesmit vienu dzejoli (kaut arī tie ļoti īsi) visus citus dzejniekus no Annas Brigaderes līdz Andrievam Salmiņam. Mierkalna vietā vispār labāk būtu iederējies Olafs Stumbrs, kuŗa antoloģijā pilnīgi trūkst. No Veronikas Strēlertes Ekarte-Skalberga tulkoiusi 13 dzejoļus — tikpat daudz kā no Raiņa. Zināma subjektivitāte pieļaujama katram kritiķim, katram antoloģiju sakārtotājam. Bet ja Mierkalnam atvēl 21 dzeju, Strēlertei 13, tad pilnīgi nepieņemama ir mēraukla, kas Rainim atstāj 13, Čakam 9 un Ādamsonam pat tikai divus dzejoļus! Tulkotāja veltījusi nenoliedzami daudz pūliņu un mīlestības dzejoļu tulkošanai, bet jāsaka pavisam skaidri, ka viņa nav kritiķe. Vai Latviešu Nacionālais Fonds, kas atbalstījis šās antoloģijas izdošanu, nebūtu varējis ieteikt sadarbību ar kādu latviešu kritiķi, kas arī būtu varējis uzrakstīt mazākais tikpat lietišķu gaŗāku ievadu, kā to darījis Metjūss savai angļu valodas antoloģijai? Pāvila Klana divu lappušu Vorwort ir tikai formalitāte. Barona Rozena diletantiskais zīmējums „Priedes smiltīs”, kas rotā (?) grāmatas vāku, nedara godu ne latviešu, ne baltvācu kultūrai. Kopsavilkumā jāsaka, kaut gan tulkojumi bieži vien ir labi izdevušies, tomēr nekritiskā izvēle, gaŗāka ievada trūkums un grāmatas ārējais ietērps to padara par mazāk ieteicamu dāvanu sveštautu draugiem nekā nelaiķa Metjūsa „A Century of Latvian Poetry”. Arī šeit izvēle netuvojas ideālam, bet tā ir atkal mazāk viņa paša nekā konservatīvi sakārtotā antoloģijas paveida vaina. Ideālai antoloģijai vajadzētu būt kā Čaka „Grāmatai”:

Grāmata, dīvainais putns,

Pasaule guļ tev uz spārna.

Tveŗ tavus vārdus kā sutnes

Sirds mana dziļa un kārna.

.................................

Grāmata, turi mani

Rindās kā spožā starā.

Gadi kā cēli zvani

Aizdūks man garām.

Tā ir īsta dzeja un — laba kritika. Kādēļ lai arī antoloģiju rindas nevarētu turēt lasītāju kā spožā starā?

 

 

*) To sevišķi gribējusi izcelt Eleonora Ternbula (Eleanor L. Turnbull) savā antoloģijā „Contemporary Spanish Poetry: Selections from Ten Poets” (Baltimore 1945. g., „Johns Hopkins Press” apgādā), kaut gan tanī trūkst tādu svarīgu modernisma priekšteču kā Unamuno, A. Mačādo (Antonio Machado) un Nobela balvas laureāta Huana Ramona Himenesa (Juan Ramon Jimenez). Apsveicama izvēlē ievērotā pieklājība pret ārzemju lasītāju, kas netiek apgrūtināts ar otras vai pat trešās šķiras dzejniekiem.

**) Pārāk plašs apjoms ir nupat iznākušai leišu dzejas antoloģijai: Landsbergis — Mills, „The Green Oak: Selected Lithuanian Poetry” (Ņujorkā 1962. g., „Voyages Press” apgādā). Grāmatai trīs daļas: dainu izvēle, tad dzejnieki no Donelaiša līdz trimdas autoriem, trešajā leišu izcelsmes dzejnieki, kas rakstījuši poļu, krievu vai franču valodā. Ievads pārāk vispārīgs un otrā daļā 46 (!) autori. Toties jāpriecājas par mēģinājumu piesaistīt par tulkotājiem (ar prozas tulkojumu palīdzību) angļu un amerikāņu dzejniekus, piemēram, Robert Payne, George Reavey, Randall Jarrell, Donald Davie, Iespaids par leišu liriku tomēr daudz vājāks nekā par prozu, lasot „Lithuanian Quartet” izvēli, kuŗā sastopam četrus stāstītājus: Baronas, Katiliškis, Landsbergis, Šeinius - (Ņujorkā 1962. g., „Manyland Books” apgādā).