Jaunā Gaita nr. 38, 1962

 


Ilgars Linde

 

Žurnālists Ilgars Linde (39), latviešu teātra mākslinieka un režisora Kristapa Lindes dēls, jau kops pēckaŗa gadiem ir bieži dzirdēts vārds zviedru un cittautu presē.

Ilgara darba lauks — ilustrātīvā žurnālistika — ir viņa Latvijā iesākto avīžnieka gaitu turpinājums Zviedrijā, kur viņš starp citu pēc divpadsmit līdzstrādnieka gadiem lielākos zviedru un ārzemju laikrakstos un žurnālos, tagad jau piecus gadus darbojas zviedru televīzijā kā redaktors aktualitāšu nodaļā, filmu režisors un producents. Ilgara agrāko gadu reportāžas, starp citu no zviedru karaliskā galma, ir vairākkārt izpelnījušās pirmās vietas dažādās preses foto sacensībās, ne tikvien Zviedrijā, bet arī pārējā pasaulē. Viņa panākumi, starp citu vienā no pasaules lielākiem žurnāliem, amerikāņu „Life”, kā arī 1958. gadā izcīnītā zelta medaļa Ziemeļzemju šaurfilmu meistarībā, ir vairākkārt devusi vielu zviedru laikrakstu slejām. Ilgara pēdējo gadu TV-programmas ir bieži recenzentu uzmanības centrā un viņa producētais ārzemju notikumu pārskats „Panorāma”, tiek dēvēts par Zviedrijas televīzijas labāko sērijas programmu.


 

starp filmu lentēm, „nomeklētajiem” un monitoriem

Sirms ierēdnis pelēkā uniformā ieskatās man sejā un jautā: „Jūsu uzvārds?”

„Tāds un tāds. Šis apmeklējums jau sarunāts iepriekš.”

Īsa telefona saruna apstiprina, ka esmu gaidīts.

Ar citu ierēdni kā ceļvedi, dodamies gaiteņu labirintos. Šķēršļu gājiens skautiem, domāju pie sevis, līdz beidzot esam zemas ēkas augšējā stāvā. Stikla plāksne uz durvīm rāda apmeklētājam istabas īpašnieka vārdu. Ilgars Linde. Vārds un uzvārds, līdzīgi pārējo istabu plāksnītēm ar daudziem zviedru televīzijas skatītājiem pazīstamiem vārdiem.


Priekš trīsdesmitpieciem gadiem šis attēls bija pazīstams visā Latvijā.
Starp cittautu filmu radītājiem, Ilgaram Lindem daudzkārt bijusi sadarbošanās ar Žanu Kokto.

„Katanga, nupat, šodien, saņemam filmu no Kongo. Mani griezēju puiši līmē kopā skaņu, apakšējā stāvā. Zviedru kaŗaspēka vienības Apvienoto Nāciju dienestā Āfrikā drusku dabūja izkauties ar melnajiem.

Neņem gan ļaunā, bet šovakar iet kā pa trako māju. Daudz visādu notikumu. Materiāls mūsu šī vakara raidījumam stipri novēlojies. Ja tev ir laika un gribi redzēt, kā strādājam, cilpo līdz. Runāsim vēlāk pēc raidījuma.”

Pusskrienot sekoju Ilgaram šur un tur. Nepilnu stundu pirms raidījuma, liekas, producentam jābūt klāt visur, kur kaut kas tiek gatavots aktualitāšu programmai. 4-5 miljoni skatītāju visā Zviedrijā ir skaits, kas prasa atbildību.

Dažas sekundes pirms 19.30 esam režijas istabā, no kurienes raidījums tiek vadīts. Ilgars sēd pie kontroles pults ar klausāmām austiņām galvā un dod pēdējos rīkojumus. Pults kreisā pusē sēd programmas skripta meitene ar chronometru un raidījuma schēmu − pa labi, augstā krēslā, „mikseris”, jeb bilžu maisītājs. Tā sauc inženieri, kas no speciālas ierīces, kas pilna ar visādiem pārslēdzējiem un pogām, dod raidījumam attiecīgu bilžu izvēli pēc producenta gribas vai patikas.

Visa režijas nodaļa pārpildīta ar visādiem aparātiem un skaņu ierīcēm. Pie dažādiem instrumentiem sēž techniķi un inženieri, kas regulē gan mikrofonus, magnefonus un apgaismojumu ierīces. Virs producenta pults gaŗas rindas ar televizijas aparātiem jeb monitoriem, tie katrs rāda savu bildi, pirms tā tiek izvēlēta raidījumam. Aiz glāžu sienas starp elektronu aparātiem vairāki duči studijas personāla − komentātori, fotografi, mikrofonu un prožektoru apkalpes. Viena daļa bilžu monitoros ir gaismas signāli no projekciju telpām filmu nodaļās, gan Stokholmā, Malmē vai arī Gēteborgā. Pārējie uzņēmumi nāk tieši no studijas. Speciāls monitors bez tam pievienots videolentes atskaņojumam. Šī lente ir pēdējo gadu jaunums televizijas technikā, dodot iespēju magnētiskā ceļā iespēlēt televizijas programmu un to atskaņot un rādīt tūlīt pēc iespēlēšanas. Eirovizijas aktualitāšu kanāla programmas tiek iespēlētas parasti tikai nepilnu stundu pirms vietējās programmas, laika starpības dēļ, jo pārraidījumi notiek visām Eirovizijas zemēm vienlaicīgi.

Raidījums ir iesācies un režijas nodaļā skan telefoni, dažādi signāli maisa gaisu ar rīkojumu izsaucieniem, programmas skaņu, mūziku, komentāriem un citiem trokšņiem. Monitoru rindās iemirdzas filmu uzņēmumi, sejas, ģeografiskas kartes, meteoroloģiskas tabulas. Oskilografu logos viļņo raidījumu signāli zaļā un sarkanā krāsu plūsmā, un cilvēki, kas amerikāņu filmās ir redzējuši raķešu startus no Kap Kaneveralas, var apmēram iedomāties, kā visa šī burzma izskatās mazākā mērogā.

Raidījums izbeidzies. Mēs sēžam atkal Ilgara istaba, un cigarešu dūmi kāpj griestos lēnos un mierīgos griežņos.

„Klusums pēc vētras”, saka Ilgars.

„Uzraksti kaut ko par savu dzīvi un savu darbu Jaunai Gaitai, iesakos. Ilgara atbilde ir šī raksta turpinājums.

 


Televīzijas intervija ar Liberijas prezidentu, Viljamu Tubmani...
...vai Ziemeļamerikas Savienoto Valstu pastāvīgo sūtni Apvienotajās Nācijās Adlai Stīvensonu

 


Ilgars Linde, producējot Zviedrijas prinča regenta Bertila 50 gadu jubilejas programmu, sarunā ar princi.

 

 

 

Rakstīt par savu dzīvi? Darbu? Kas gan lasītāju varētu interesēt? Katram arodam ir sava romantika. Priekšrocības, šarms un darba saulainā seja. Bet arī televīzijas arodā netrūkst darba ēnu puses. Šī medija svaigums tomēr man daudzkārt līdzējis pārvarēt visādus šķēršļus. Kopš 1958. gada, kad uzsāku savas gaitas zviedru televīzijā, tādu ir bijis daudz.

Visgrūtāk ir pārvarēt ikdienas cīņu ar laika trūkumu. Dienas laikrakstos strādājot, biju pieradis, ka visam materiālam jābūt gatavam uz minūti. Televizijā nepietiek ar minūtēm. Studiju pulksteņi maļ laiku sekundēs. Katram raidījumam jāseko uz sekundi. Uz sekundi tam arī jābeidzas. Šī iemesla dēļ pulksteņa ciparnīca daudzkārt biedē. Tā ir kā ļauns rēgs, kas bez mazākās žēlastības padara katru darbinieku par vergu. Šī izjūta atslābst tikai vēlu vakarā, kad zilganā gaisma visos uztvērējos jau sen izdzisusi un tās kalpiem, atliek laika novērtēt dienas darba rezultātu. No skatītāju viedokļa, katra raidījuma kopiespaids ir vienīgā mēraukla gala novērtējumam. Visa drudžainā rosība, kas katru dienu valda raidījumu darbu aizmugurē, skatītāju acīs ir un paliek liels un nesaprotams noslēpums.

Bieži esmu dabūjis atbildēt jautājumam — kur un kā esi iemācījies visas tās speciālās zināšanas, kas tavā darbā nepieciešamas? Ja tu kā žurnālists un bilžu lietpratējs esi pieņemts darbā televizijas aktualitāšu nodaļa, ir varbūt saprotams, bet vai ar to pietiek?

Nezinu. Gribu varbūt rast atbildi šim jautājumam, pastāstot par manām bērnu dienu interesēm un iespaidiem. Ja mans tēvs varbūt bija gaidījis, ka kļūšu par diplomātu un tieši tādēļ manām skolas gaitām izvēlējās Franču liceju, par to esmu viņam lielu pateicību parādā. Laikrakstnieka darbā svešvalodu zināšana man daudzkārt pavēra jaunus ceļus. Atbraucot Stokholmā tādēļ turpināju rakņāt romāņu valodas celmus augstskolā. Kad vēlāk pārcēlu savas intereses uz teātŗa vēsturi, zināju, ka arī šādas zināšanas nav par sliktu filmu režijas darbos.

Toties grūtāk man bija samierināties ar zēnu dienu likteni, kad Jau piecu gadu vecumā vajadzēja iet mūzikas skolā. Kamēr citi rotaļu biedri spārdīja bumbu Vērmaņa dārzā, netaisnība likās lielu lielā, kad biju spiests sēdēt pie klavierēm un klaudzināt gammas, trīsskaņus un etīdes. Tēva nolūks tomēr nebija izaudzināt mani par klavieru virtuozu. — Gan jau kādreiz puikam mūzikas saprašana noderēs, bija viņa uzskats. Arī šo tēva rūpību un gādību esmu tagad ļoti labi sapratis. Mūzikas izpratne un ritma izjūta televizijas filmu ieskaņošanā un rediģēšanā ir svarīgi atbalsti.

Manu zēna gadu intereses bija nākošais posms tagadējam darbam. Deviņu gadu vecumā dabūju Ziemsvētku dāvanu — filmu projektoru. Tēvam pa dažādam filmu iestādēm līdzi staigājot, gadījās bieži, ka laipni kungi man deva bāzt kabatās nederīgas filmu lentes. Kino izrādes mājās, paša istabā, bija šo apmeklējumu rezultāts. Pats griezu, līmēju kopā, rediģēju. Pārdevu ieejas biļetes draugiem, paziņām un kaimiņiem. Divus santimus pirmā rindā — piecus santimus trešā rindā. Par sapelnīto naudu mūsu ģimenē ieradās pirmais foto aparāts — melna papes kaste ar stikla platēm un skārda kasetēm. Trīs lati maksāja visa uzrikte. Paša kopētās bildes deva labus financiālus panākumus, kas ātrā gaitā ieplūda Rīgas sīkumtirgus radio tirgotāju kabatās. Mana istaba pārvērtās ne tikai par kino izrāžu telpu, bet arī radio darbnīcu.

Ja mani skolotāji licejā mani dažkārt nesaprata un uzskatīja par slinku audzēkni, kad nebiju paveicis mājas uzdevumus, tad es tagad viņiem piedodu. Ne jau katrreiz iznāca laika visu kārtīgi paveikt.

Atceros, ka visa tā filmu literatūra, radiožurnāli un foto grāmatas, kas pildīja manas istabas plauktus zēna dienas, vēl joprojām ar savu izlasīto saturu stāv kā stingrs pamats galvā. Tāpat arī visas tās stundas, ko jaunības dienās esmu pavadījis sava tēva Kristapa teātŗa mēģinājumos, vērojot viņa režijas darbu, gan uz skatuves, gan filmu iespēlējumos, vai arī radiofonā, man tagad izliekas kā papildu skola, par ko nekad agrāk nebiju tuvāk domājis. Šādā veida, tīri par velti, tiku pie vērtīgām zināšanām.

Daudzkārt esmu dabūjis atbildēt arī jautājumam, kādā veidā bija gadījies dabūt darbu par preses fotografu.

Uz to varu atbildēt, ka nebiju nekad domājis kļūt par fotografu. Ja dzīves iztikai dažādi darbi jādara jaunā zemē un jaunā vidē, atliek tikai izrēķināt un pārvērtēt paša spējas un izvēlēties. Esmu strādājis dažādus darbus, līdzīgi citiem tautiešiem. Vārījis kafiju restorānos, kasījis kartupeļus, mazgājis traukus. Brīžiem esmu strādājis kantoros, foto laboratorijās, dārzniecībās un pat meža darbos. Kādēļ lai nestrādātu par fotografu, ja šai darbā izpeļņa bija lielāka nekā citos arodos? Preses fotografa darbs man bez tam deva vislielāko pieredzi un iepazīšanos ar pasaules presi un izdevību daudziem ārzemju ceļojumiem.

Pēdējos gados Ilgaru reti redz ar filmu aparātu rokā. Šogad braucienā pa Rietumāfriku Ilgars ar kundzi Birgitu pats filmēja Liberijas ainavas no helikoptera.

Ja vēlies panākumus darbā, nedari, kā citi dara, bija mana tēva Kristapa dzīves gudrība. Dažkārt izšķirstot diplomus un pārcilājot goda balvas, ko esmu ieguvis dažādās foto un filmu sacensībās, bieži domas atgriežas pie šī jaunības dienās dzirdētā izteiciena. Konservatīvi uzskati nekad nav bijuši manā gaumē. Ja pirms daudziem gadiem, vienā no lielākiem zviedru dienas laikrakstiem par ilustratīvo redaktoru strādājot, reiz pats ķēros pie fotoaparāta, lai dabūtu uzņēmumus pēc sava prāta, tad galvenais iemesls šai rīcībai bija reakcionārs protests pret vecmodīgiem uzskatiem preses fotografu ikdienas darbā. Ja pasaules lielākie laikraksti ievietoja savās slejās manus darbus un mans vārds kļuva pazīstams avīžnieku un lasītāju aprindās, redzu, ka mana tēva dzīves gudrība man daudz ko palīdzējusi.

No nekustīgām avīžu ilustrācijām, līdz televīzijas „nomeklētājam” ceļš tādēļ nebija tāls. Ja manas idejas tagad ar televīzijas uztvērēju mirdzošiem logiem aizplūst miljoniem ģimenēs, esmu apmierināts. Dučiem techniķu, inženieru un fotografu man šai darbā palīdz. Rodas gandarījums par to, ka pats varu sakopot visu to materiālu, kas nepieciešams raidījumam, par ko pats varu atbildēt, bez aparātu nēsāšanas. Paškritika un vēlēšanās ieguldīt šai darbā jaunas idejas mani vēl nav atstājusi. Ja tikai sekunžu rādītāji nebūtu mani niknākie ienaidnieki...

Redzu, ka neesmu vēl paspējis lasītājiem paskaidrot, ko nozīmē vārds „nomeklētājs”, kas mūsu ikdienas darbā ir viens no galveniem aroda izteicieniem. Nesaīsinot šī vārda nozīmi, būtu varbūt pareizāk sacīt — „elektronu projektors filmu rādīšanai televīzijā”. Šai aparatūrā, ko angļu mēlē sauc par „scanner”, ar elektroniskas acs palīdzību katrā televīzijas bildes līnijā tiek uzmeklēti visi tie gaismas efekti,_ kas filmas uzņēmumu pārraida līdz uztvērējam. Ātrums ar kādu šie „nomeklētāji” strādā, ir viena piecdesmitā daļa sekundes.

Mūsu „nomeklētāji” ir ātri darba biedri un viņi, burtiski runājot, rij filmu programmas. Kādreiz tādēļ tīri negribot uzmācas doma — cik ilgi idejas var pietikt, lai šādu ēstgribu apmierinātu? Un kā tās īsā laikā, pat stundās — pārvērst tieši tādā programmā, kādu tu to pats esi izdomājis, darbu uzsākot. Gatava programmas ideja un gatavs raidījums — tie ir divi pretstati, kas dažkārt viens otram tuvojas, bet nekad viens otru nesasniedz. Varbūt tas ir tikai mans personīgais uzskats, bet šad un tad es ienīstu lielus un apaļus pulksteņus, kuŗu ciparnīcās joņo sekunžu rādītāji. Man vienmēr liekas, ka tieši pie mums tie joņo ātrāk nekā citur...

 

-be

 


Ilgars Linde ir zviedru televīzijas Panorāmas programmas producents. Šeit redzam viņu ar filmu grupu tuksnesī pie Sarkanās jūŗas. Viņa arabiskais izskats ir praktisku iemeslu dēļ — arabu galvas sega „kaffia” palīdz pret tuksneša saules karstumu un smilšu vētrām.

 

Jaunā Gaita