Jaunā Gaita nr. 38, 1962

 

JĒKABS OZOLS   seno latviešu POLĪTISKĀS DZĪVES IEKĀRTA PĒC HISTORIOGRAFIJAS UN ARCHAIOLOĢIJAS LIECĪBĀM

Lai gan mūsu zemes daudzie pilskalni nepārprotami liecina par labi izveidotu seno latviešu polītīsko un sabiedrisko dzīvi, tomēr tiešu ziņu par to ļoti maz.

Pirmo liecību par vairāku valstiņu pastāvēšanu vienas cilts apjomā ap 875. g. dod Rimberts (Vita sancti Anscharii per S. Rimbertum, Scriptores rerum Svecicarum II, 232 Lpp. sek.). Viņš stāsta, ka zviedru ķēniņš Olavs ievācis tribūtu kuršu zemē, un pēc tā mēs redzam, ka toreiz pastāvējušas piecas kuršu valstis (civitates) un ka viņu politiskie un militārie centri bijušas apcietinātas pilis. Tā kā kurši atteikušies tribūtu maksāt, viņš aplenc Jūrpili (Saeborg — tagadējo Grobiņu), ko aizstāvējuši 7000, un pēc tam Apūli (Apulia — tagadējā Skodas apkārtnē Lietuvā), ko aizstāvējuši pat 15 000 kurši. Vai šie skaitļi atbilst patiesībai, to noskaidrot vairs nevaram, bet ar to skaidri pateikts, ka briesmu vai kaŗa gadījumos visi apkārtnes iedzīvotāji meklējuši patvērumu nocietinātajās pilīs; kāds novads tikai tad tika uzvarēts, kad bija ieņemtas tur esošās pilis. Tā bijis ne tikai senajā Kursā vien. Rimberts savā atstāstījumā nerunā ne vārda par šo novadu vai piļu valdniekiem. Mums tas liekas ļoti savādi, jo pēc pasakām, teikām un vēstures redzam pilis un valdniekus kā divas nešķiŗamas lietas. Ka tas nav tikai nejaušība, to redzēsim, apskatot 13. g.s. chronikās minētās ziņas par mūsu senču pilīm un to pārvaldi.

Pēc archaioloģijas liecībām apcietinātās pilis dabiskos vai mākslīgi stāvi noraktos pakalnos mūsu zemē parādās jau bronzas laikmeta beigās (1200-800 g. pr. Kr.), drīz pēc seno latviešu cilšu ienākšanas Latvijas territorijā. Līdz ar šīm pilīm radās arī dažas nometnes un pilsētas, kas atradās ārpus apcietinājuma vaļņiem. Tanīs parasti dzīvoja amatnieki un tirgotāji, profesijas, kuŗu rīcībā atradās tā laika bagātības — izgatavotās mantas un to izejvielas un kam briesmu gadījumos ar visām mantām ātri vajadzēja aiz vaļņiem nokļūt drošībā. Pašās pilīs atrastie labības, ieroču un citu mantu krājumi norāda, ka šeit bijusi koncentrēta visas apkārtnes saimnieciskā dzīve. Par pils lielo nozīmi mums stāsta gandrīz visos pilskalnos sastopamās biezās mītņu un daudzās nopostījumu kārtas. Viss tas norāda, ka līdz 13. g.s. beigām pilis nemitīgi atjaunotas un apdzīvotas. Līdz ar visas seno latviešu politiskās dzīves iekārtas sabrukumu tas beidzās. Šeit nu rodas jautājums, kāda bijusi piļu un novadu pārvaldes iekārta?

Archaioloģija te daudz palīdzēt nevar, tādēļ apskatīsim, kādas ziņas mums par to sniedz pieejamā historiogrāfija — Indriķa un Atskaņu chronikās.

Sāksim ar visspēcīgāko un vislabāk organizēto senlatviešu cilti — zemgaļiem un abiem viņu ievērojamākiem vadoņiem Viestardu un Nameju. Par Viestardu visvairāk stāstīts Indriķa chronikā. Šeit chronists, viņa vārdu pirmo reizi pieminēdams, nosauc viņu par zemgaļu dižciltīgo un par kareivīgu vīru : Viesthardus . . . maior natu de Semigallia . . . vir-bellicosus (IX 2). Maior natu apzīmē, ka viņš cēlies no lielas resp. dižas zemgaļu ģints, t.i. no ģimenes, kam bijusi ietekme zemgaļu politiskā un, domājams, arī saimnieciskā dzīvē. Stāstījuma tālākā gaitā viņu apzīmē par dux Semigallorum — zemgaļu kaŗa vadoni (IX 3). Kā tāds viņš ieradies Rīgā runāt par kopēju kaŗa gājienu pret leišiem. Tas pats redzams arī kādā tālākā vietā (XII 2). Ka viņš bijis pilnvarots runāt visu zemgaļu vārdā, redzam no tā, ka viņš varējis apsolīt dot rīdziniekiem no katras zemgaļu pils vienu ķīlnieku (IX 2). Divās citās vietās Indriķis viņu dēvē par princeps Semigallorum (X 10 u. XXIX 4). Vārds princeps mums ir labi pazīstams no senās Romas vēstures. Ar to apzīmēja republikas laika ierēdni, kas savas personīgās cieņas un iespaida dēļ kaŗa un nemiera laikos pārņēma valsts vadību, tā centralizējot visu pārējo miera laika pārvaldes iekārtu. Juridiski principa stāvoklis Romā nebija noteikts, jo vairāk balstījās uz principa personīgo ietekmi un spējām. Kaut arī ķeizars Augusts un tā pēcnācēji principa stāvokli monarchistisko interešu labā izlietoja, juridiski tas pieder pie Romas republikas institūcijām.

Viestardu par principu dēvēdams, chronists parāda mums tomēr viņu kā apvienotā zemgaliešu kaŗaspēka vadoni, pateikdams pat šī karaspēka lielumu — 3000 vīru (X 10).

Kā liekas, visskaidrāk Viestarda stāvokli zemgaļu sabiedrībā apzīmē cita chronikas vieta; Vesthardus, senior aliorum Semigallorum de vicina provincia, que Thervetene vocatur (XXIII 4). Ar to skaidri pateikts, ka viņš bijis viens no Tērvetes novada vecākiem. Vienīgi Atskaņu chronikā viņš dēvēts par zemgaļu ķēniņu (1700 u. 1729 sek.), bet abas šīs un vēl kāda trešā vieta (1769 sek.) stāsta tikai par viņa kaŗa gaitām. Pēdējā arī teikts, ka viņš vadījis 500 vīrus. Tas ir maz, bet ja ņem vērā, ka varētu būt runa tikai par Tērvetes novada zemgaļiem, tad šis skaitlis kļūst saprotams. To, ka Viestards nav visos kaŗa gājienos piedalījies, redzam no vairākām svarīgām zemgaļu cīņām ar leišiem, kur viņa vārds netiek pieminēts. Pēc šīm ziņām varam teikt, ka Viestards cēlies no ievērojamas Tērvetes zemgaļu dzimtas, bijis tās vecākais un kā kareivīgs vīrs organizējis dažus zemgaļu un to sabiedroto kaŗa gājienus. Ja Atskaņu chronikas autors viņu vietām nosauc par zemgaļu ķēniņu, tas, kā liekas, apzīmē tikai viņa izcilo stāvokli pārējo vecāko vidū un atbilstu Indriķa princepa stāvoklim.

To pašu redzam, minot nākamo zemgaļu vadoni Nameju. Arī viņu chronists vietām dēvē par zemgaļu ķēniņu (9193), bet parasti nosauc par kaŗa vadoni — aller Hauptmann (8659), kas ir arī secināms no sekojošām chronikas vietām (9064 u. 9669 sek.). Ka viņš reizēm vadījis tikai Tērvetes novada zemgaļus, ir skaidri redzams pēc sekojošā citāta: Nameite kam dann angerannt / und führte manchen raschen Mann. / ihre Zahl ich Euch nicht nennen kann; / der war ihr Haupt zu Terwetein / (9038-41). Ka viņam nav bijusi pilnvara ienaidnieku vajāt vai kaŗa gājienu uzsākt, rāda sekojošas vietas: und kam meise kam dann angerannt / und führte manchen wollt' jagen nach / (9042 sek.) un: der König aber zu Tenveten / Nameise kam überein mit seinen Räthen, / er wollte der Semmgallen Leid rächen... / (9193-96). Tātad, lai gan saukts par ķēniņu, bet ķēniņa varas tam nav bijis. Lai ko uzsāktu, bija jāapspriežas ar citiem. Kā zemgaļu ķēniņa Nameja vārds tiek vel pieminēts Franciska de Moliano no Laonas uzņemtajā izmeklēšanas protokolā sakarā ar Rīgas bīskapa sūdzību par ordeņa izdarīto nesaudzīgo zemgaļu iznīcināšanu. Bet tur ir arī teikts, ka zemgaļi Nameja vadībā esot pieņēmuši kristīgo ticību. Chronists, kas kā ordeņa brālis to ar lielu triumfu būtu atzīmējis, par to klusē. Kā liekas, pāvesta legāts, apstākļus nepazīdams, būs kļūdījies.

Pret zemgaļu ķēniņiem runā arī tas apstāklis, ka no Viestarda līdz Namejam neviens zemgaļu ķēniņš netiek pieminēts; ka chronists to būtu pilnīgi noklusējis, maz ticams.

Ka seno latviešu novadu vai piļu pārvaldīšana un aizstāvēšana nav vienmēr notikusi virsaiša vai īpaša kaŗa vadoņa vadībā, parāda stāstījums par Mežotnes zemgaļiem.

Meklēdami palīdzību pret leišu sirotājiem, tie griežas ar delegāciju pie Rīgas bīskapa pēc militāra atbalsta. Bīskaps ir ar mieru, bet papriekšu mežotniešiem ir jākristījas. To pārstāvji tūliņ apsolīt nevar, tādēļ bīskaps dod viņiem līdzi sūtņus, lai tie noskaidrotu, ko mājās palikušie par šo priekšlikumu domā. Kā redzams, delegācijai bijušas ļoti ierobežotas pilnvaras. Mājās palikušie ir ar mieru, mežotnieši kristījas, bet kad vācu sardze no pils aiziet, tie sabiedrojas ar leišiem un pārējiem zemgaļiem. Gaidot rīdzinieku uzbrukumu, tie kopā ar citu novadu zemgaļiem nocietina savu pili (XXIII 3 u. 4). Notikušajās apspriedēs un pieņemtos lēmumos nekur un nekad neviens valdnieka vai virsaiša vārds nav pieminēts. Tā kā tieši Mežotnes novads bijis lielākais visā Zemgalē, rodas jautājums, kas viņu ir pārvaldījis? Atbildi dod tālākie notikumi. Mežotnes pils tiek ielenkta un ar katapultām smagi apšaudīta. Mežotnieši sūta savus pilnvarotos Madi, Gaili un citus lūgt mieru. Tātad atkal delegācija, kas piedalās sarunās. Noteikumus tie nepieņem, un cīņa turpinās. Nākošā dienā pils aizdegas, un mežotniešiem gribot negribot jāpadodas. Tie sāk kāpt lejā, bet kad daļa ir nokāpusi, mežmalā parādās Viestards ar zemgaļu un leišu karavīriem. Daļa aplencēju stājas tiem pretim, citi atriebdamies nokauj vairāk kā simtu padevušos mežotniešu vecākos: et rapientes seniores eosdem, qui de castro descenderant, occidunt ex eis centum et plures (XXIII 8). Ka šie nokautie ir bijuši Mežotnes vecākie, to pasaka chronists vēlreiz: Theuthonici redunt ad castrum, seniores occisos invenerunt (XXIII 8). Tāpat kā visā atstāstījumā, nav teikts ne vārda par pils vai novada virsaiti. Kā šķiet, Mežotnei tāds nemaz nav bijis. Toties ir pieminēti ļoti daudzi vecākie. Pievērsīsimies tagad tiem.

Piļu un novadu vecākie abās chronikās pieminēti daudzās vietās. Apskatīsim tikai svarīgākās no tām.

Lībiešu soģis Hermanis 1208. g. sasauc letgaļu un lībiešu vecākos, lai spriestu par miera slēgšanu ar igauņiem (XII 6). Kad kaŗaspēks ielenc Sēlpili, vecākie sanāk uz apspriedi un lūdz mieru (XI 6). Pēc pazaudētās kaujas 1250. g. zemgaļi ar kopēju lēmumu (mit einem gemeinen Rate) griežas pie ordeņa un lūdz mieru (3443). Arī par Tērvetes atkaŗošanu 1279. g. zemgaļi ir iepriekš vienojušies: die Semegallen kamen über ein (8623). Tāpat Tērvetes pils nodedzināšana un atstāšana ir nolemta vecāko sapulcē (10120-25). Zemgaļu līgumā ar ordeni un Rīgas bīskapu 1272. g. ir tieši uzsvērts, ka sarunās piedalījušies zemes vecākie: geeischet hebben die eldesten des Landes to unser gegenwordicheit, unde vil handelunge gehat hebben her und dar (Bunge Urkundenbuch I Nr. 430). Arī kuršiem bijušas vecāko sapulces: die eldesten sprachen under in (2395).

Kas šie vecākie bijuši, tika jau norādīts, runājot par Viestardu un Nameju. Bet Atskaņu chronika dod teiktajam vēl labus papildinājumus. Kādu senprūšu (sembu) sanāksmi aprakstot, chronists nosauc vecākos arī par gudrākiem — die wisten (3783), labākiem — die besten (3790). Sanāksmēs tie sēdējuši viņiem noteiktās, domājams, goda vietās un, svarīgākus lēmumus pieņemot, aizgājuši sāņus savā starpā apspriesties (3783-91). Ka vecākie bijuši arī turīgi ļaudis, secinām no dažām chronikas vietām; piemēram, par letgaļu vecākiem Meluki un Varigribi (XXIII 5) ir teikts, ka tie bijuši ciemu vai zināmu apgabalu īpašnieki vai pārvaldītāji un tiem ir bijušas tiesības ar saviem ļaudīm doties kaŗa gājienos (XXVI 12, arī XV 7).

Lai gan chronists parasti vecāko stāvokli tuvāk neapzīmē (XV 7), tomēr no dažām vietām redzam, ka tie bijuši zemes pārvaldītāji, seniores terre (XIV 10).

Daži no viņiem, kā Dabrelis, ir dzīvojuši pilī, un chronists tad dēvē šo pili pārvaldītāja vārdā — castrum Dabrelis (X 10 u. 14), lai gan teikts, ka viņš bijis tikai vecākais: Dabrelus, senior ipsorum (X 10). Ka pilī bijuši arī citi vecākie, redzam kādā citā vietā: et venerunt omnes seniores, qui remanserant sani, de castro Dabrelis (XVI 4).

Arī Tālivaldis ir bijis Beverīnas pils un Trikātas novada vecākais (XII 6 u. XVII 2). Pretēji citiem, viņu ne reizi neredzam kaŗa gājienā, lai gan viņa novads ir vairākas reizes smagi izlaupīts (XV 7). Tātad vienas pils un novada vecāko mēs nevaram arī ar kaŗa gaitām saistīt. Ka Tālivaldis savā novadā un ģimenē bijis iecienīts un augsti vērtēts, redzam pēc tā, ka pēc viņa nāves viņa radi un draugi dodas kaŗa gājienā to atriebt: amicis et cognatis suis (XIX 3). Arī Autīnas Varidotis ar sevišķu varonību nav izcēlies, bet bijis iecienīts letgaļu vecākais (XII 6). Visvaronīgākais ietgalis ir bijis Sotekles Rūsiņš (XII 6). Par viņa pili un novadu ir teikts, ka tur ir dzīvojuši daudz radu un draugu (XV 7).

Pēc vairākkārt pieminētiem radiem un draugiem tanī pašā novadā redzam, ka vecāko iespaids un vara balstījusies visvairāk uz viņu un viņiem draudzīgām lielģimenēm jeb ģintīm. Vai katra lielģimene devusi tikai vienu vai arī vairākus vecākos, to mēs nezinām. Starp šo ģimeņu vecākiem daži izcēlušies ar savu gudrību, diplomātisko veiklību vai kaŗa vadoņa spējām, un tos chronisti sevišķi atzīmē. Svarīgus lēmumus pieņemt bez apspriedēm ar pārējiem novada vecākiem viņi tomēr nav varējuši, un tā novados un ciltīs par augstāko instanci atzīstama vecāko sapulce. Tāpat ar vecāko sapulcēm ir kārtoti jautājumi un attieksmes divu vai vairāku cilšu starpā. Piemēram, pieminētā letgaļu un igauņu vecāko sapulcē: placitum Lethorum cum Estonibus... incipiebant retracktere, que pacis et iustici erant. Sapulces dalībnieki ir bijuši apbruņoti un, strīdū iekaisuši, letgaļi un igauņi draudēja vieni otriem ar asiem šķēpiem (XII 6). Par šādu sanāksmju ilgumu liecina Autīnes letgaļu strīds ar Cēsu bruņiniekiem, kas turpinājies divas dienas un beidzies bez panākumiem: litigantes verborum altercatonibus duobus diebus (XVI 3).

Ka tomēr bijuši arī izņēmumi un dažus apgabalus ir pārvaldījis no vecāko sanāksmēm neatkarīgs valdnieks, redzam stāstā par Jersikas Visvaldi. Chronists viņu nosauc par — rex autem Gercike (VII 5) un viņa sievu par valdnieci — regina (XIII 4). Redzot savas pils izpostīšanu, viņš sauc: ... o hereditas patrum meorum! o inopinatum excidium gentis mee! — ai mans tēvu mantojums! ai manas tautas negaidīta iznīcināšana! (XIII 4). Tātad viņš no sava tēva mantojis troni un pavalstniekus, ko mēs nekur citur neredzam. Ja ar pārējiem latviešiem, lībiešiem vai igauņiem ordenis vai bīskaps slēdza mieru, tad tas notika ar delegācijām. Uz Rīgu Visvaldis dodas viens pats, nodod savu valsti baznīcai un saņem to no bīskapa rokas kā lēni atpakaļ (XIII 4). Viņš neprasa nevienam padomu un ne ar vienu neapspriežas. Kā patstāvīgs valdnieks viņš diplomātisku iemeslu dēļ apprecējis leišu virsaiša Daugurutes meitu (XVII 3) un viņa rīcībā ir bijuši, domājams, šī apstākļa dēļ, arī leišu kara pulki (XIII 4). Lēni saņemot, viņam jāapsolās bīskapam atklāt visus krievu un leišu ļaunos nodomus: omnia Ruthenorum ac Lethonum consilia mala ei deinceps revelare affirmat (XIII 4). Tātad skaidri pateikts, ka viņš bijis leišu un krievu (Polockas kņaza) sabiedrotais un viņam bijuši ar tiem diplomātiski sakari. No citiem piļu un novadu vecākiem bīskaps to nevarēja prasīt un arī neprasīja. Šeit redzama Visvalža kā neatkarīga valdnieka vara un stāvoklis. Vai šī vara būtu izveidojusies Polockas kņaza ietekmē, nevaram pateikt. Nav noliedzams, ka Polockas iespaids Visvalža valstī ir bijis (XIII 4).

Otru līdzīgu gadījumu sastopam Koknesē pie Polockas kņaza vasaļa Vetseķa, ko chronists apzīmē par — regulus un kam, kā redzams, nekāda lielā vara nav bijusi (XI 9).

Ainas Balduina sastādītā Kursas dalīšanas sarakstā par kuršu valdnieku — rex — ir nosaukts arī Lameķins (Urkunden Buch I Nr. 103). Cik tālu tas saskanējis ar viņa tiesisko stāvokli, mēs nezinām. Pēc visa, ko mēs par kuršiem zinām, liekas, ka arī tur ir valdījuši vecākie un to sapulces. Lameķins, šķiet, būs bijis tikai kāds izcils vecākais, varbūt kuršu delegācijas vadītājs.

Viens no seno valdnieku uzdevumiem ir spriest tiesu. Tiesas sēde ir tikai vienu reizi aprakstīta, kad pie Mežotnes pils ir tiesāts sagūstīts bruņinieks. Kā redzam, senajiem latviešiem nav arī bijis speciāla soģa. Zemgaļi, nostājušies lielā aplī, lika vidū ieiet sagūstītajam bruņiniekam un visi tā sprieda par viņu tiesu (8750-55). Tātad arī šeit redzams pavisam citādu ainu nekā tas agrajā feodālajā iekārtā būtu sagaidāms.

Vecāko kopsapulces latviešu apdzīvotajos apgabalos, cik mēs to redzam, notikušas vai nu pilīs, vai arī apzīmētās vietās, kā, piemēram, Imeras novadā: locus colloquiorum exercitus et orationum (XXI 2, XXII 2, XXIII 2 un XXIII 9). Lībiešu kopsapulces notikušas Rīgas kalnā: Lyvonum universitas colligitur et trans montem Rige stationem faciunt (II 5). Ka igauņi tādas katru gadu noturējuši, tātad īstus parlamentus, redzam sekojošā vietā: ubi et omnes gentes circumiacentes quolibet anno ad placitandum in Raigele convenire salebant (XX 2). Pieminot vecāko sapulces Rīgas kalnā, mums neviļus nāk prātā seno grieķu areopags. (Vecāko sanāksme Āresa kalnā Atēnu Akropoles tuvumā, kur notika tiesa un apspriedes). Šis salīdzinājums nebūt nav nepareizs. Atskaitot ārējās formas un ceremonijas, juridiski šie iestādījumi ir līdzīgi un, liekas, balstās uz ļoti vecu indoeiropiešu tradiciju.

Demokrātijas labās un ļaunās, stiprās un vājās puses mēs labi pazīstam šo laiku dzīvē. Tāda bijusi arī senajiem latviešiem toreiz. Novados valdīja lielģimenes, pareizāk sakot, šo lielģimeņu pārstāvju sapulces, un novadu pārstāvji piedalījās visas cilts pārvaldē. Lielas pilnvaras nebija nevienam. Tādēļ varam droši apgalvot, ka senajā Latvijā valdījusi pati tauta. Ievērojot to, mums būtu labi jāpārdomā, vai mēs visu vainu 13. g.s. notikumos varam uzkraut tikai savstarpējam valdnieku ķildām un nesaticībai. Mūsu cilšu polītiskā attīstība tika pārtraukta ārēju apstākļu dēļ. Vai tā būtu gājusi feodālisma vai demokrātijas ceļus (Grieķija, Roma), to mēs vairs pateikt nevaram. Ja seno grieķu vai mūsu senču demokrātiski ievirzītā sadzīves iekārta būtu palikusi par valdošo visā Eiropā, ne mēs, ne citi nebūtu piedzīvojuši drūmos viduslaikus. Šai rakstā izteiktās šaubas par seno latviešu ķēniņiem autoram nav radušās pētījot historiogrāfijas avotus. Kā archaiologs viņš centies daudzo seno latviešu kapu starpā atrast tādus, kas atbilstu Rietumeiropas, tā saucamajiem, firstu vai valdnieku kapiem. Šādi sevišķi izbūvēti kapi ir no bronzas laikmeta līdz pat viduslaikiem kā Rietum- tā Austrumeiropā parasta parādība. Lai gan mums bijis 400 pilskalnu, šādu kapu līdz šim nav izdevies atklāt, tur vajadzēja būt kādam iemeslam; šķiet, pēc historiogrāfijas ziņām tādus mēs arī sagaidīt nevaram.