Richards Rīdzinieks
CAUR PIRANDELLO PRIZMU
Andris Paceplītis nepiederēja tiem trimdas rakstniekiem, kas, strādādami vāji atalgotu maizes darbu, kompensē savu mazvērtības apziņu ar rakstīšanu. Šo nodarbību viņš arī neiekalkulēja savu nākotnes ienākumu summā. Viņš nerakstīja arī romantizētu Latvijas lauku liriku. Kādēļ viņš īsti rakstīja? Vai vēl dzimtenes skolās iekaltā mīlestībā pret rakstītu vārdu? Vai viņam patika salikt vārdus skaistās, mistiski nesakarīgās virknēs?
Lai nu kā — rakstniecība Paceplītim bija izprieca un noderēja arī sociāli. Betona konstrukciju inženieru kantorī arī zviedru darba biedri zināja, ka Paceplītis ir rakstnieks. Latviešu paziņu starpā savukārt bija patīkami justies kā būvniekam.
Savas, trimdas izdevumos publicētās, leģendas vai modernā cilvēka murgus Andris Paceplītis lielā labsajūtā rūpīgi ielika aktu vākos un novietoja sava modernā vecpuiša divistabu dzīvokļa grāmatu plauktā, blakus Tolstojam, Kafkam un Musilam.
Gadus četrdesmit piecus vecs, viņš bija pietiekami možs, lai, arī bez atturības jau pieminētajā romantizēto Latvijas lauku žanrā, trimdas rakstītāju starpā būtu moderns. Šo slavu, bez rakstītā oriģinalitātes, vēl pastiprināja Paceplīša manieres. Ja viņu aicināja piedalīties emigrantu sarīkojumos, viņš vai nu atbildēja „es neesmu nekāda prominence, bet techniskais zīmētājs”, vai arī — „man nav tādu bikšu”. Pirmā veida atbilde, protams, varētu likties atbilstoša īstenībai, bet otrā lūdzējam, kas parasti mēdza būt viena virziena domu cilvēks, sajauca prātus; likās mistiska, nesaprotama — vārdu sakot — mākslinieciska. Kādas varētu būt emigrantu sarīkojumam piemērotas bikses?
Trimdiniekus viņš dalīja grupās: korporeļos, zociķos, policistos, nullēs un atzina tikai „jaunos, gaišos ļaudis”, kuŗos ietilpa viņš pats un varbūt ... vēl kāds. Pēc vajadzības.
Šodien bija septembra atvasaras pēcpusdiena, un Paceplīša auto priecīgs sīca mājup pa gludo asfaltu. Kopš ļaužu vairums vairs sestdienās nestrādāja, ielas visu nedēļas nogali izskatījās svētdienīgi krāšņas. Andris pie sevis dungoja. Vakarā vajadzētu piezvanīt Mariannai. (Kā visi vecpuiši, pārvarējis zināmā vecuma ģimenes dibināšanas psīchozi, viņš jutās laimīgs savā brīvības sajūtā).
Auto gludi piestājās ietnes malā. Citas reizes vajadzēja meklēt vietu spēkratiem, reiz pat bija iznācis tos novietot pāris simtu metru no mājām. Bet šodien kaimiņi, droši vien, bija izbraukuši uz savām vasaras mājelēm, lai vēl pabaudītu rudenīgo sauli.
Pārskatījis pastnieka iesviestās reklāmu brošūras, izlasījis Pulciņu ģimenes sūtīto pastkarti no Milānas, Paceplītis pārģērbās — iekāra uzvalku skapī un uzvilka rīta svārkus. Uzlika skaņu plati — melodiju izlasi no „Viktorijas un viņas huzāra”, maisīta Vīnes operas un operešu ansambļa izpildījumā. Brīžiem kuplinādams izlasi ar paklusu līdzi svilpošanu, sāka laist vannā ūdeni. Bungatiņš dodas uz pirti.
Bet tieši tad, kad Paceplītis ar kreisās rokas pirkstiem pārbaudīja ūdens strūklas siltumu, pie durvīm zvanīja.
Atkal kāds putekļu sūcēju pārdevējs, viņš nodomāja, un, noslaucījis roku dvielī, iztraucēti īgns, šļūca savās rīta kurpēs atvērt durvis.
Kāpņu telpas krēslā drūzmējās cilvēku grupa. Pārsteigtais Paceplītis vēroja neparastos, gandrīz nereālos apģērbus — pie durvīm stāvētāji viņam atgādināja emigrantu amatieru grupu aiz kulisēm pirms iziešanas uz skatuves. Tuvākais bija liela auguma pasirms vīrs pelēkos svārkos, ar pāris dienas neskūtiem bārdas rugājiem. Viņš jautāja latviski, manāmā malieniešu izloksnē:
— „Vai jūs būtu Paceplīša kungs?” Paceplītis piekrītot pamāja ar galvu un gaidīja turpmāko.
— „Rakstnieks Paceplīša kungs?” iejautājās sirmajam blakus stāvošais.
Atkal sirmais, pašaustajās drēbēs, lēnīgi svarīgā balsī: „Labdien. Vai mēs jūs varētu drusku apgrūtināt?”
— „Lūdzu” Paceplītis aicināja nelūgtos ciemiņus. Gandrīz kā pirmajos trimdas gados, kad katrs gāja pie katra, tikko iedomājās.
Viesi ievirzījās Paceplīša goda istabā. Izslēgdams „Viktoriju un viņas huzāru”, mājas tēvs aplūkoja svešos, kas, it kā baidīdamies piemēslot glīto telpu, drūzmējās stūrī pie loga. Pret moderni krāšņajām tapetēm un gleznām, kuŗas Paceplītis ar lielu mīlestību bija vācis jauno latviešu abstraktistu izstādēs, viņi izskatījās pelēcīgi skrandaini un netīri. Neveikli viņi mīņājās uz medaini spodrā parketa, un sieviete lakatiņā aprāja savu tekainīti ar nosmulēto sejeli, kurš bērna dūšīgumā bija sācis raustīt Paceplīša raibi krāsainos logu aizkarus.
Sirmais, acīm redzot grupas runasvīrs, ieklepojies teica: „Jūs esat rakstnieks Paceplīša kungs?”
Jautājums Paceplīti aizskāra. Vispirms to jau bija jautājis otrs ciemiņš, gadus trīsdesmit vecs, melnīgsnējs, kurš tagad stāvēja sirmajam blakus. Mugurā viņam bija skrandains vatenis, domājams veca krievu armijas manta. Kājas satītas lupatās.
Otrkārt, Paceplītis mēdza trimdas rakstniekus kritizēt un no šī apzīmējuma vairījās, lai pats nenonāktu kritizējamo vidū.
— „Rakstnieks nejūtos. Man ir labāks darbs ar ko maizi pelnīt.”
— „Bet jūs rakstāt?”
— „Drusku,” Paceplītis pasmaidīja, jo zināja, ka raksta labāk par citiem.
— „Jums jāraksta par mums,” nepacietīgi sarunā iejaucās melnīgsnējais.
— „Kā — par jums?”
— „Nu — mēs esam tēli... un ... jūs protat rakstīt, jūs varētu mūs uzrakstīt. Aprakstīt.”
Sieviete ar četrdesmito gadu matu sakārtojumu teica: „Jā. Mēs esam tēli. Latviešu pagātnes un šāsdienas tēli.”
Sirmais: „Un mums vajadzīgs latviešu rakstnieks, kas mūs uzraksta.”
Sieviete ar bērnu: „Mans Imants nomira ar difteriju Amūras krasta sādžā. Ārsta nebija. Šausmīgi, vai nē? Kādam taču to vajadzētu uzrakstīt, vai nē?”
Paceplītis apmulsa pavisam: „Jūsu bērns nomira?”
„Nomira,” viņa teica un noglaudīja galvu puisītim ar netīro seju.
— „Šis pats zēns? Bet viņš taču ir šeit! Acumirkli — man virtuvē ir saldumi — es atnesīšu!”'
Melnīgsnējais vatenī: „Jūs nesaprotat. Puika ir miris. Aprakts. Kapam apkārt staigā kolchoza cūkas. Varbūt tās zēnu jau uzrakņājušas. Pati māte arī ir mirusi. Mēs visi esam miruši. Bet mums nav miera, kamēr kāds rakstnieks nav mūs uzrakstījis, vai būs miruši visi, kas mūs vēl atceras.”
Paceplītis apsēdās. Viņam šķita, ka viņš būtu pēkšņi kļuvis slims. Ciemiņi skatījās uz viņu savādu — stingu un žēli jūtīgu skatu.
Melnīgsnējais paspēra soli uz priekšu, gribēdams ko teikt. Paceplītis, sataustījis kabatā cigarešu paciņu, aizsteidzās viņam priekšā: „Lūdzu!”
— „Zviedru?”
Paceplītis pamāja ar galvu un piedāvāja arī pārējiem. Paņēma sirmais un divi pusaudži. Pēdējie cigaretes apbrīnoja, brīdi šauboties kuru galu likt mutē.
Melnīgsnējais izpūta dziļu dūmu: „Man aizveda vecākus. Aizgāju brīvprātīgos. Raku zeltu. Nomiru. Mēs bijām daudzi. Tur neķerpī ilgāk par gadu. Es jums visu izstāstīšu. Jums tikai jāuzraksta Es esmu moceklis. Man bija dzīvība — Dievs deva vienu dzīvi, tāpat kā visiem. Es miru kā vergs. Es esmu moceklis.”
Sieviete ar augsto matu cekulu pārķēra vārdu: „Brīvprātīgais pats izvēlas savu ceļu! Ja runa par mocekļiem, tad mocekle esmu es! Viņi bija vesels bars. Piedzērušies uzvarētāji. Paskatieties, kāda es tagad izskatos? Es biju mazpulkā, dziedāju korī. Otrajos soprānos. Man bija klade, pierakstīta pilna ar dziesmām un dzejām. Un tagad? Es gribēju dzīvot! Atdodiet man manu dzīvi! .. .” Viņas balss pārgāja raudās.
Paceplītis bailēs izplēta rokas: „Bet kāpēc jūs to stāstāt tieši man?” Viņš jutās kā karuselī. Vecmodīgā, ar zirdziņiem. Tikai apkārt joņojošo anonīmo seju vietā viņa atmiņā atdzīvojās sen aizmirstas sejas — skolas biedri, kaimiņi, radinieki, klibais komsorgs, okupāciju murgi, un atkal sejas, sejas, sejas, vārdi, uzvārdi, sejas ...
Sirmais: „Jūs esat rakstnieks.”
Paceplītis mēģināja saņemties: „Vispirms, es galvenokārt esmu inženieris. Bez tam es nevaru rakstīt to, ko es sīkumos nepārzinu.” — (Šī bija laimīga iedoma.) — „Es neesmu bijis ne pie Amūras, ne Vorkutā, ne zelta raktuvēs.”
Brīdi bija klusu. Tad viens no pusaudžiem čukstēja otrajam: „Vecītim raustās.”
— „Kā lūdzu? Bail? Nebūt nē. Es esmu moderns cilvēks. Ja rakstu, tad mana viela ir mans iekšējais pārdzīvojums.” Paceplītis jutās jau tīri labi. Vājums likās pārvarēts. Un ciemiņi tik naidīgi nemaz neizskatījās. Arī māte savu puisēnu bija novaldījusi, un tas lika mierā aizkarus, kas bija maksājuši 17 kronas metrā.
Sieviete ar bērnu: „Neviens par mums negrib rakstīt. Bet mēs taču jau esam gatavi tēli. Jums būtu tikai jāuzraksta. Jums nebūtu nekas jāizdomā. Es jums izstāstīšu, kā mans puisītis sāka klepot ... Es viņu mierināju. Pēc divām dienām, vienos karsoņos, viņš sāka smakt...” Ar kreiso roku apņēmusi puisēnu, kurš pašreiz apbrīnoja Paceplīša grammofonu, viņa labo lūdzot stiepa uz priekšu: „Jums tikai jāpieraksta ...”
Sirmais pārtrauca sievieti, kuŗa lakatiņa stūrī sāka slaucīt acis: „Mēs jau esam bijuši pie viena otra. Arī Latvijā. Tur katrs rakstnieks izvairās no mums. Viens bez ūsām pat teica, ka mēs savu likteni esot pelnījuši... Cits jūtas vainīgs. Viens piedāvāja šņabi...”
— „Bet tie taču jūsu apstākļus pārzina vislabāk. Visu pēckara laiku viņi ir bijuši liecinieki... Ja viņi nedrīkst publicēt, lai raksta slepus!”
Pusaudzis, kurš bija teicis, ka Paceplītim bailes, nicinoši nosmējās: „Slepus? Tiem ir bailes nevien no krieviem, bet pat no savas ēnas!”
Paceplītim no savas ēnas nebija bail.
— „Nu, labi. Pieņemsim, ka es mēģinātu jūsu likteņus aprakstīt. Bet ārēju apstākļu radītām traģēdijām literatūrā patlaban ir pārprodukcija. Kas ir simts tūkstošu latviešu bojā eja salīdzinot ar žīdu traģēdiju? Vai kāds no jums ir gāzēts? Nē. Vai jums kāds samurajs ar līku zobenu ir nocirtis galvu? Nē. Bez tam, godīgi runājot, es neticu, ka kāds spētu jūs labi uzrakstīt.”
Melnīgsnējais gribēja ko teikt, bet Paceplītis pacēla balsi: ,Jūs esat pārāk viengabaini. Krietni un godīgi cilvēki. Labi: jūsu likteņi ir traģiski. Šādi tēli varbūt derētu divi simti gadus atpakaļ, bet šodien? Jums nav krāsas. Nevienam rakstniekam ar paškritiku jūs nederat.”
Melnīgsnējais, kurš bija sācis tīt laikrakstam noplēstā stūrī tabakas kaulus, pārtrauca nodarbību :”Es biju ložmetējnieks. Es esmu nogalinājis. Iedomājaties ienaidnieka ķēdi uzbrukumā ... Četrdesmit otrajā un trešajā gadā krievi trieca savas vienības gluži bezjēdzīgos uzbrukumos, cilvēkus nežēlojot ... Vai tas būtu par maz, lai būtu interesanti? Manam draugam Līcītim granāta uzšķērda vēderu. Viņš skrēja uz pārsienamo punktu, abām rokām zarnas turēdams, un tur tikai nomira!” Tabakas kauli viņam izbira uz grīdas, viņš pietupās un neveikli mēģināja tos saslaucīt saujā.
Šeit kaut kas varētu būt. Līķu smaka.
— „Vai jūs nogalinājāt ar... prieku? Redziet, tā būtu literatūrā derīga krāsa. Jeb, nu teiksim ... jūs izvarojāt sagūstītās plintnieces. Tā būtu spēcīga tēma. Kā ar priekšniecību? Varbūt kāds virsnieks bija homoseksuāls?”
Melnīgsnējais nesaprašanā blenza Paceplītī: „Diemžēl nē. Karš jau nav tāds. Karš ir bailes, cīņa, atpūta, utis. Jūs teicāt homoseksuāls? Ko tas nozīmē?”
— „Homoseksuāls ir tas pats kas mīkstais.”
— „Nē. Neviena homoseksuāla virsnieka. Daži bija vairāk bailīgi kā citi; daži dzēra par daudz, bet viņiem jau nebija vieglāk.”
— Nu, redziet. Neder. Šodien neder.” Ciemiņi klusēja. Pat pusaudžu sejās izzuda lecīgums.
Sirmais teica: „Varbūt jums taisnība. Varbūt mēs esam lieki. Bet mums jāklīst un jāmeklē rakstnieks, kas mūs uzrakstītu, kamēr vien mēs esam tautas atmiņā. Daudzus, kuriem nav tuvinieku dzīvo vidū, jau arī neviens vairs neatceras ... Ja jūs mūs uzrakstītu, mums būtu miers. Mēs gulētu kur nu kuŗais, kā kristīgiem ļaudīm pieklājas.”
— „Ejiet pie citiem! Visā pasaulē ir latviešu rakstnieki: Amerikā, Austrālijā, Vācijā, Kanādā, pat Āzijā ...”
Sirmais pamāja ar roku: „Esam jau gājuši un iesim atkal.” Viņš nopūtās. „Varbūt mēs kļūdījāmies. Lai jūs nesabaidītu, divi tēli mums nenāca līdz. Pulkvedis-leitnants dažreiz parādās savā beigu izskatā ar lodes izšķaidītu pakausi un seju. Viņš, ziniet, ir taigā noslepkavoto latviešu virsnieku tēls.
Un vieninieku kamerā ārprātīga kļuvusi ģimnāziste. Viņi mums nenāca līdzi, lai jūs nesabītos. Dažreiz pulkvedis-leitnants ir tāds pats kā mēs — mūs pat uzmundrina, bet tad seja pēkšņi pārvēršas asiņainā caurumā. Mēs paši tad skatāmies no sāniem — mazāk traucē.”
Rakstnieks juta nelabumu, bet sirmais turpināja: „Ģimnaziste stīvi blenž, bet tad pēkšņi sāk kliegt. Mēs taču tik šausmīgi neizskatāmies, vai ne? Ja jūs rakstītu par mani, tad, protams, es pietūktu bada pampumā un acis man iekristu vairāk un mirstot es gārgtu. Bet tas nebūtu ilgi. Ziemeļos mirst mierīgi.”
— „Beidziet! Es jau teicu, ka nevaru un negribu!”
Sieviete ar vecmodīgo matu cekulu uz pieres: ,Jūs pats teicāt . .. jums vajagot krāsas ...”
Melnīgsnējais vatainī pagriezās pret pārējiem: „Iesim tālāk. Viņš tāpat nerakstīs. Un labi vien ir. Sarakstītu vēl visādas muļķības. Mums jāsameklē kāds, kas mūs uzraksta pareizi. Citādi nav jēgas.”
Sirmais, kura mierīgā balss kontrastēja ar nervozi steidzīgo trīsdesmitgadnieku: „Rakstnieka kungs. Mēs jūs vairāk neapgrūtināsim. Bet panāciet drusku pie loga — paskatieties!”
Paceplītis, apmulsis, sajauktu prātu, paklausīja uzaicinājumam. Ciemiņi, kuri bija stāvējuši ar mugurām pret balkona durvīm un tām blakus esošo logu, pašķīra ceļu.
Piekalnē (Paceplītis dzīvoja ceturtā stāvā un caur logu redzēja plašu laukumu, apaugušu kokiem un greznuma krūmiem), kuŗā, vēl rakstniekam mājās braucot, saule bija rotājusies rudenīgajās dabas krāsās, drūzmējās cilvēki. Pelēka, bezformīga masa apklāja visu. Tā šūpojās, ņirbēja. Paceplītis skatījās. Nekad viņš savā četrdesmit trīs gadus garajā mūžā tik daudz cilvēku nebija redzējis.
No kaut kurienes skanēja sirmā malienieša balss: „Nebaidieties. Tie visi ir tikai tēli. Mirušu, kritušu un nomocītu ļaužu tēli. To ļaužu tēli, kas gājuši bojā līdzi Latvijas brīvībai. Nebaidieties. Mēs tūliņ iesim.”
Andris Paceplītis apsēdās atzveltnes krēslā, noliecies atbalstīja pieri delnās un aizvēra acis.
Balsis deva labvakaru. Švīkstēja kājas, noklaudzēja durvis.
Kad pēc laba brīža Paceplītis piegāja pie loga, piekalne mājas priekšā bija kā agrāk. Viņš atvēra durvis un izgāja uz balkona.
— — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — —