brīdis ar Veltu Sniķeri
Viņas būtība atklājas viņas dzejā. Nekas, ko Velta dara, nav mērojams ar parasto mērauklu; viss, kas viņas dzīvē notiek, jāsaprot simboliskā, transcendentālā sakarībā. Taču Velta dzejo ne tikai ar vārdiem, bet arī ar kustībām. Atceros, redzēju viņu dejojam Čaikovska koncertu Nr. 1. Viņa dejoja aizvērtām acīm, pārlaicīgu izteiksmi sejā, ķermeni pilnīgi atdevusi mūzikai, kas raisīja viņas locekļus arvien jaunās variācijās. Dejotāja bija mūzika pati. (Skat. Rilke, Sonette an Orpheus, II, 18; un Dejotājs krājumā Nemitas minamais, 40. lp.)
Ne tikai dejojot Velta Sniķere atrodas kādā citā dimensijā — liekas, ka laiks viņu neskaŗ tāpat kā tas neskaŗ deju pašu; neskaŗ animu.
Viņas personīgā gaisotne valda arī viņas apkārtnē, dzīvoklī, un to sajūt tikko ienākot. Krāsās dominē balts un zelts, uz kuŗu fona izceļas antīkas ķīniešu vāzes, modernas Āfrikas skulptūras, kapara svečturis liesmas veidā, Tibetas tempļa lauva; zelta griesti un sienas — un grāmatu plaukti, pilni latviešu grāmatām.
Taču dzejoļi nedzimst šai noskaņotajā mājoklī — tie viņu apmeklē kuŗā katrā laikā un apkārtnē. Cilvēkos būdama, Velta reizēm pēkšņi saka: „Piedodat brīdi.” Un viņa pagriežas sāņus un uzraksta jaunu dzejoli.
Kopš 13 gadu vecuma Velta raksta „Prāta dienasgrāmatu” aforismu veidā; kopš 5 gadu vecuma viņa raksta dzejoļus.
Veltas Sniķeres dzejas pasaule ir ļoti personīga. Tomēr tā atrod atbalsi lasītājā: tā ir daudzplākšņaina, tai iespējamas dažādas interpretācijas, un katrs lasītājs šai dzejoļu grāmatā var atrast kaut ko, kas runā tieši un personīgi uz viņu.
Viņas dzeja ir pilna ar lietu nozīmēm, ar dažādām nozīmju nokrāsām, ar personīgām referencēm, kas tiklab kaut ko atklāj, kā noslēpj, un nav iespējami aplūkot visus tās aspektus. Var mēģināt tvert tikai dažus.
Liktos, ka dzejniecei, kuŗai ir daudz ko teikt un vēl vairāk ko aprādīt un likt nojaust, vajadzētu daudz vārdu. Taču pirmā lieta, kas pārsteidz lasītāju, ir ļoti lielā taupība vārdos. Velta Sniķere ir atkailinājusi valodu un pārdzīvojumu līdz esenciālajam, un šis process, kaut tas izklausās paradoksāli, ir darījis bagātāku tiklab valodu, kā pārdzīvojumu. Tas ir devis jaunu dziļumu un jaunas, plašākas dimensijas. Šai dzejā nav izgreznojumu, izskaidrojumu un lieku detaļu. Katrs vārds ir pilns ar tiešumu un nozīmi, katrs pārdzīvojums kļūst skaidrs, nesaduļķots, svarīgs.
Viņas dzejai piemīt rimta nobeigtība. Tajā nav izplūduša sentimenta, nav jūtu izvirdumu. Kur cita dzejnieka (sevišķi sievietes) tēma būtu vientulība, viņas tēma ir vienums. Tas ir vienums bez sentimentalitātes, bez rūgtuma, bez bailēm. Velta Sniķere pieņem vienumu kā cilvēcīgā likteņa daļu. Cilvēku attieksmēs satikšanās ietver šķiršanos:
Bet kad es skaušu tevi, tai brīdī manis vairs nebūs,
Un es nezinu, kas tev atbildēs.Viņas vienums nenozīmē, ka viņa stāv atstatu un atšķirta. Viņas dzeja nav smadzeņu vingrināšana tukšumā: tā ir pārdzīvojuma dzeja. Kā visi cilvēki arī viņa ir pieejama vājumam, ir ievainojama:
Pēkšņi mēs stāvēsim klajumā
Neaizsargāti.Ir runāts par vientulību, bailēm, eksistenciālismu. Daudz ir teikts par veciem dieviem un balstiem, kas nogāzti un par cilvēku, kas stāv viens, par moderno cilvēku cementa un asfalta džungļos. Arī Velta Sniķere saka:
Iegāju civilizācijas džungļos
rēgu pasaulē, kur „akmeņi laistīti raud pēc putekļiem” (pat akmeņi ir neaizsargāti un ievainojami). Bet:
Zied zilas puķes tramvaju galotnēs.
Kaut šīs zilās puķes ir tikai elektriskās dzirkstis, dziļumā skan drošinājums, ka puķes turpina augt no „civilizācijas džungļiem”, spītējot tiem.
Dzejolī Lauskas (šai dzejolī atrodami vārdi „nemitas minamais”, kas devuši grāmatas titulu), kas ar nolūku rakstīts pa daļai prozā, pa daļai pantā, lai pasvītrotu virsraksta tēmu, Velta Sniķere jautā:
Vai neesam mumificējuši,
Notinuši pretrunīgām konvencijām
Savu cilvēcību?Varbūt. Bet dzīvība nemitīgi atjaunojas, nekas īsteni nezūd, viss ir nemitīgā plūdumā un pārmaiņās:
Akmeņos sirmos
Pukstiem virmos.Velta tveŗ dzīvi plašā, pārlaicīgā skatījumā, kuŗā visam ir sava vieta, kuŗā viss mainās un atjaunots nāk no saviem avotiem.
Dzejniece pati dzīvo un plūst līdzi vienmēr mainīgajam dzīvības ritmam.
Atvēti mani
No katras pieturēšanās.Tomēr ar visām šīm maiņām, ar savu tiekšanos prom un atgriešanos sevī viņa ir dziļi iesakņojusies savos latviskajos sākumos:
Saknes ir dziļas.
Tur viņa sākotnēji un galīgi pieder. Viņas dzeja ir pilnīgi viņas pašas un tai pat laikā pilnīgi saistīta ar latviešu valodu.
Ļoti koncentrētās valodas dēļ vairums Veltas Sniķeres dzejoļu ir ļoti īsi. Pārdzīvojuma koncentrējuma dēļ viņa var ķerties tieši pie kodola, un viņai nevajag sevi izklāstīt daudzās lappusēs. Viņas dzejoļu grāmata ir maza (90 lappuses), bet tā ir viens no izcilākajiem sasniegumiem latviešu literātūrā.
Rūta Speirs