JĀNIS VESELIS KĀ ZINĀTNIEKS UN CILVĒKS

 

Karola Dāle

 

Ad memoriam

Jānis Veselis un Velta Toma Čikāgā 1962. g. 27. janvārī.

Ar Jāņa Vesela šķiršanos no šīs zemes Aizsaules birzīs ir iegājis gauži īpatnējs gars, krāšņa, daudzšķautņaina, savdabīga individualitāte.

Veselim pieder izteiciens: ...dzeja sarga tautas dzīvību, nemirstību vairāk nekā manta... dzejas vārdam nekā nevar padarīt kaŗa ieroči, vienmēr tas būs kaut kur paslēpies, kaut kur atrodams...

Un dzejas vārda radītājs, kopējs un sargātājs Veselis ir bijis visu mūžu. Dzimis 1896. gada 1. aprīlī Neretas Āniņos kā kalpa dēls, paaudzies Veselis mācās Jēkabpils četrklasīgā pilsētas skolā. No skolas sola to iesauc pirmajā pasaules kaŗā. Viņš piedalās arī brīvības cīņās. 1920. gada aprīlī laikraksts „Republikas Sargs” iespiež rakstnieka pirmo dzejoli „Nav žēl”, drīz vien arī vairāki dzejoļi parādās „Latvijas Kareivī”, kas iespiež arī stāstu „Tuksnesī”. Tas tad arī ir Jāņa Veseļa rakstnieka gaitu sākums, un 1921. gadā viņš pārnāk uz dzīvi Rīgā”, pārtikdams vienīgi no sava literārā darba. 1944. gadā Veselis dodas trimdā uz Vāciju, 1950. gadā izceļo uz Ameriku. 1962. gada 18. maija vēlā pievakarē (ap plkst. 8.30) Milvokos, Daugavas Vanagu sanāksmē, Veselis, teicot runu sanāksmes dalībniekiem, pusvārdā pēkšņi saļimst. Rakstnieka nerimtīgais, darbīgais gars nomet miesas nastu un ieiet mūžībā. Milvokos maijā notika ALA-s sanāksme, un J. Veselis tur piedalījās kā Latviešu preses biedrības delegāts.

Ziņu par Veseļa nāvi dzirdējām Jāņa Kadiļa mājās, Vašingtonā, kur 19. maijā bija paredzēts rakstnieku vakars. Kad sapulcinātiem: Zentai Liepai, Aleksandrai Kadilei, Jānim Kadilim, Hertai Kraujai, R. Šilleram u.c. Ēriks Raisters pateica sēru vēsti, brīdi iestājās svinīgs klusums. Ienāca prātā Veseļa vārdi: ... Šonakt sils gulēja kā iesnaudies tādā mierā, it kā Dievs ietu pa pasauli. („Teiksma par manu mūžu” 86. lp.) Visi iekšķīgi nodrebējām un sajūtām, ka liels latvietis aizgājis no dzīvo vidus.

Kaut gan Veselim nebija nekādas lielās skolas izglītības, rakstnieks pašmācības ceļā, patstāvīgi domājot, mēģinādams atrisināt mūžības un nāves noslēpumu, kvēli interesēdamies par cilvēka sakarību ar kosmu un cilvēku un tautu likteņiem un attiecībām savā starpā, daudz lasīdams un mācīdamies, bija ieguvis tik lielu domu skaidrību un patstāvīgu spriedumu gan mākslas, gan sadzīves jautājumos, ka ar Jāni Veseli būs grūti mēroties dažam labam augstās skolās gājušam.

Vēl Jēkabpils pilsētas skolā iedams, Veselis izlasa Aischila traģēdiju „Saistītais Prometejs”, un šis izcilais grieķu traģiķis kļūst rakstniekam tuvs un mīļš uz mūžu. 19 gadu vecumā Veselis piedzīvo apskaidrības brīdi, saplūšanu ar visumu (Teiksma par manu mūžu 76. lp.) Pirmā pasaules kaŗa laikā nokļuvis mājās, saspiestos apstākļos mācās vācu un franču valodu. Jau skolā iedams bija iemācījies krievu valodu. Kaŗa laikā izlasa Ibsena rakstus. Lasa Homēru vācu valodā, babiloniešu Gilgamešu. Meklē citu tautu sākotnējo dzeju. Iepazīstas ar Manhabharatu, Firdusi slaveno eposu „Ķēniņu grāmata” izlasa pa divi lāgiem. Veselis neko neatzina publiskas bibliotēkas. Rakstniekam grāmata bija kā kāds dārgums. Kad Latvija bija jāatstāj, Veselim tur palika ap pieci tūkstoši paša sagādātu grāmatu.

Ap divdesmitajiem gadiem A.Grīns un Plensners palīdz rakstniekam nokļūt virspavēlniecības štāba informācijas daļā. Tur Veselis nonāk saskarē ar Pēteri Ērmani, Jāni Sudrabkalnu, Jāni Ezeriņu, Richardu Rudzīti, Kārli Zariņu, Jāni Vainovski, Antonu Bardu u.c. Tai pašā laikā mākslinieku ēstuvē „Sukubs”, kas pieder gleznotāja R. Sutas māmiņai, rakstnieks iepazīstas ar Niklāvu Strunki, V. Toni, K. Ubānu, L. Libertu, K. Zāli u.c. Diezgan tuvu saietas ar Ati un Ugu Skulmi. Sukubā tad arī tā laika rakstnieki un mākslinieki dzīvi debatē gan par jaunās Latvijas valsts problēmām, gan starptautisko stāvokli, gan mākslas un sadzīves jautājumiem. Par šo laiku pats Veselis liecina; „Tas, ko mēs paudām, bija humānisms vistīrākā veidā... Mēs bijām universāli, bet mūsu mākslas kodols bija dziļi latvisks, jo mūsu cilvēcība bija latviska (Teiksma par manu mūžu 110. lp.)

Veselis kā rakstnieks ir centies sevi izteikt visos rakstniecības veidos: dzejā, prozā, drāmā. Rakstījis stāstus, noveles, romānus un radījis pats savu literāras izteiksmes veidu – teiksmas. Sarakstījis traģēdiju „Jumis” un komēdiju „Kur tad tu nu biji, āzīti manu?” Rakstījis arī kritikas, apceres un esejas. No šāda veida grāmatām sevišķi ievērojama „Pārdomu grāmata” (Valtera & Rapas izd. 1935. g. Rīgā). Bijis pastāvīgs līdzstrādnieks laikrakstiem „Latvijas Vēstnesis”, „Jaunākās Zinās”, arī dažādiem žurnāliem u.c. Rakstījis arī teātŗa kritikas. Veselim iznākušas trīs dzejoļu grāmatas „Dzīves vainagi” 1942. g. Rīgā, „Staru būda” 1947. g. Oldenburgā (rotēts izd.) un „Laimas mirdzumā” 1954. g. Tā pati īpatnība izteiksmes līdzekļu ziņā, kas tik raksturīga Veselim prozas darbos, ir arī viņa dzejā, taču savos romānos un latvju teiksmās rakstnieka garīgais lielums un vienreizība izpaužas spilgtāk.

Liels un plašs ir Veseļa prozas darbu skaits, kas sniedzas desmitos, bet sevišķu ievērību viņš iegūst ar savu romānu „Tīrumu ļaudis”, ko 1928. gadā godalgo Kultūras fonds. Šai darbā visai interesantā kompozīcijā Veselis notēlo lauku ļaužu dzīvi, divu brāļu, kas sākumā nemaz nezina, ka tie brāļi, likteņus saskarsmē ar citiem. Veseļa darbos vispār centrā ir cilvēks ar saviem dvēseles pārdzīvojumiem, dziņām un kaislībām, kas brīžiem kāpinās dramatismā, pat traģismā. Cilvēks ir līdzdalīgs vispārējā kosmiskā norisē, tas cieši sakņojas dabā, un dabas varenības balss skan cilvēku asins pulsā. „Trīs laimēs” (1928.g.) rakstnieks ir teiksmaini tēlojis latviešu dzīves senatni.

Daudz sabiedrībā pārrunāts Veseļa romāns „Dienas krusts”, kas arī īpatnēji uzbūvēts, jo sevišķi tuva tam astronomija un astroloģija. Kad iznāca „Dienas krusts”, Rīgā runāja, ka Veselis iepriekš visiem saviem varoņiem esot sastādījis horoskopu. Šai romānā ir sevišķi uzsvērta cilvēka likteņu sakarība ar kosmiskām norisēm. Tas palaikam ir visos rakstnieka darbos. Nezinu neviena cita latviešu rakstnieka, kas tik lielā mērā cilvēka un kosma sakarību būtu izteicis savos darbos.

Izcila un savdabīga vieta latviešu literatūrā ir Veseļa darbam „Latvju teiksmas”. Pirmo reizi izdotas Rīgā 1942. gadā. 1943. gadā iznāk otrs iespiedums ar Niklāva Strunkes illustrācijām (atkal KF godalga). 1946. gadā iznāk neliela izlase (tās, kas sarakstītas trimdā), ko atkal godalgo Kultūras fonds. 1952. gadā Veselis saņem ceturto KF godalgu par darbu „Viesturs Varapoga”, kur teiksmaini attēlots latviešu kaŗavīra liktenis otrā pasaules kaŗā.

Smeldamies ierosmi dainās, ar „Latvju teiksmām” Veselis dara latvisko dzīves ziņu tuvu mūsdienu cilvēkam. Tur ir saulainības un labestības gaisotne. Ļaužu vidū staigā dieva dēli un saules meitas, atdzīvojas latviešu senā mitoloģija. Parādās latviešu dievības: Laima, Kārta, Dēkla, Māra. Lasītājs jūtas pārcelts kādā teiksmainā, burvestības pilnā pasaulē, kas to atbrīvo no ikdienas un dzīves smaguma.

Ja Veseļa prozas valoda vispār ir bagāta un sulīga, krāsainiem, spilgtiem epitetiem piebārstīta, tad „Latvju teiksmās” Veselis ir parādījis latviešu valodas vārda burvību jo krāšņu. Stils šeit ir izkopts līdz smalkākai niansei. Rakstnieks šeit ir vārda īstenā nozīmē valodas meistars. Valoda plūst ritmiski, viļņodamās un šūpodamās tai īpatnējā, daudziem salīdzinājumiem bagātā ritmā, kas Veseļa darbiem piešķiŗ vienreizīgu burvību un muzikalitāti. Šķiet, nākotnes literatūras vēsturnieku uzdevums būs parādīt, cik bagāts, gandrīz neizsmeļams ir rakstnieka lietāto vārdu krājums; cik daudz un dažādus apzīmējumus Veselis dažkārt ir lietājis vienai un tai pašai domai.

1961. gadā Ziemeļblāzmas apgādā iznāk Jāņa Veseļa romāns „Tērauda dvēsele”, īstenībā romānu cikls – triloģija. Pirmā daļa „Cilvēku sacelšanās” iznāca Rīgā 1934. gadā. Otro daļu – „Tērauda dvēsele” iespieda Žurnāls „Daugava” 1938. g., bet grāmatā tā nepaspēja iznākt, tāpat trešā daļa „Lielais gājiens”. Tikai trimdā Veselis ar lielām grūtībām pa bibliotēkām sameklēja manuskriptus, un beidzot triloģija iznāca. „Man patika stāvēt pie galējām robežām, zinot, ka malas nav ne bezgalīgai telpai, ne mūžīgam laikam. Man patika ielūkoties cilvēku dabā, likteņu izpausmēs”, saka Veselis (Teiksma par manu mūžu 265. lp.). Romānu triloģijā „Tērauda dvēsele” tad nu reālais ar teiksmaino, šķiet, savijies it kā neatšķetināmā vienībā. Ja kādam tīk, tas varētu teikt, ka Veselis šeit ir gandrīz vai sirreālistisks. Rakstnieks rāda, kā cilvēks arvien vairāk apzinās sava „es” vienreizību, kā tas atbrīvojas no reliģiskām dogmām un brīžiem savā radīšanas priekā jūtas it kā dieviem līdzīgs. Šai grāmatā mēs sastopamies ar mūsdienu zinātnes izgudrojumiem, technikas sasniegumiem, ar telpas kuģi, ar cilvēka tiekšanos iekaŗot izplatījumu. Tā kā šī romāna pirmā daļa iznāca jau 1934. gadā, bet visas trīs daļas tikai 1961. gadā, to var uzskatīt par Veseļa mūža darbu. Šeit patiesi atklājas rakstnieka garīgās personības attīstības gaita, domu ievirze un mūža atziņas. Ja kāds vēlas iepazīties ar Veseli kā rakstnieku un cilvēku, tad vismaz šis darbs noteikti būtu jāizlasa.

Lai iepazītu kāda rakstnieka garīgo seju, ir īstenībā jāizlasa visi viņa darbi. Veseli pazinu personīgi diezgan labi jau Rīgā, bet rakstnieka garīgā mākslinieka personība un lielums man atklājās vienīgi trimdā, kad biju izlasījusi gandrīz visu, ko Veselis bija rakstījis. Jo Veselis ir ne tikai mākslinieks-rakstnieks, bet arī domātājs. Savu dzīves ziņu, pasaules skatījumu un uzskatu viņš ir iedzīvinājis paša radītos tēlos un cilvēku raksturos.

Kad un kur pirmo reizi ar Veseli iepazinos, īsti neatceros. Varbūt pie Lilijas Brantes-Pārupes kādā rakstnieku sanāksmē. Veselis parasti bija tērpies pelēkos vai brūnos vadmalas svārkos. Kad bija pieslējies dievtuŗu kustībai, nēsāja arī latvisko prievīti kakla saites vietā. Vidēji samērīga auguma, gaišiem, pāri pierei rūpīgi un gludi sasukātiem matiem, klusu, apvaldītu kustībās, tādu atceros allaž sastapusi Veseli gan pie Ilonas Leimanes, gan Švarca kafejnīcā, gan citur literātu sanāksmēs Rīgā. Veselis pats izsakās, ka draugu vīriešu starpā viņam tikpat kā neesot bijis, izņemot Niklāvu Strunki, ar kuŗu viņš sapraties no pirmās tikšanās. Toties daudz viņam draugos bijušas sievietes, gan paša, gan arī jaunākās paaudzes dzejnieces un rakstnieces. Ar tām rakstnieku līdz pēdējam brīdim saistīja gan grodākas, gan trauslākas draudzības saites. Ar vīriešiem-rakstniekiem viņš laiku pa laikam sanāca „ragos”, jo bija pēc dabas visai liels īpatnis, brīžiem pat stūrgalvīgs.

Mūža draudzību Veselis nodibināja ar gados labu tiesu jaunāku ārsti Mirdzu, kas viņam dzemdēja trīs bērnus. Arī pēc laulībām rakstnieks paturēja savu vecpuiša dzīvokli Rīgā, Marijas ielā, kamēr ģimene dzīvoja pašu mājiņā Nordeķos. Veseļa dzīves biedre Mirdza ar bērniem vēl vienmēr dzīvo Rīgā. Rakstniekam pašam, kas tik ļoti mīlēja dainu Latviju, mūža licēja Laima, diemžēl, bija vēlējusi apgulties svešā velainē.