Velta Toma

AR DABU UN MĪLESTĪBU

Jānim Jaunsudrabiņam Aizsaulē.

Apskaidrotā un zemes mīlestība uz dabas fona ir Jaunsudrabiņa lielo prozas darbu galvenais temats. Sieviete no eņģelim līdzīgās māsas Antonijas romānā Neskaties saulē līdz zemiskai Augustei tanī pašā romānā, līdz Aijai slavenajā stāstu triloģijā. Pasaules literatūrā tikai Strindbergs tik asi, žultaini parādījis sievietes tēlu; taču Jaunsudrabiņam tā ir citāda, jo tā ir latviete (izņemot stāstā Vasara tēloto mīlnieci). Ja sieviete nav cilvēks, tikai mātīte, tad tas ir ļaunākais, zemākais radījums pasaulē, to kādā vēstulē apgalvo nelaiķis autors. Bet viņa palete nepazīst tikai melno krāsu vien, tai pretim ir spoži baltā; ar mātes, ar Rasmas, ar Ainas, ar Ievas tēliem. Šie melnbaltie, spēcīgi trieptie kontrasti parādās uz Latvijas krāšņās dabas, uz ārēji rāmās sadzīves skicējuma. Darba ritms, pienākuma sastatnes tur traģiskos notikumus uz zemes, reāli, brīžiem pat naturāli īpatnējais stils un izteiksme, no tautas noklausītā un izkoptā valoda ik Jaunsudrabiņa romānu, stāstu, tēlojumu dara vienreizēju, neatkārtojamu. Viņa darbos nav jaušams provinciālisms, tie pieskaitāmi pasaules klases literatūrai, jo rakstnieks, būdams dziļi latvisks, tikpat dziļi ietveŗas nerimtā, mūžīgā cilvēces cīņā starp labo un ļauno. Mākslinieks netiesā, tikai rāda, tēlo, pārdzīvojot līdzi saviem raksturiem mīlestību un naidu.

Dzirdam runās, lasām rakstos trafareto apgalvojumu: Jānim Jaunsudrabiņam bija grūta bērnība, viņš bija bāra bērns, kalpa sievas lolojums. Šī uzskaite saskan ar faktiem, ko devis pats rakstnieks autobiogrāfijā. Tomēr, ja pasaulīgo mantu trūkums, darba pienākums jau no mazām dienām, ir spējis atvērt acis, raisīt garu, lai saredzētu lietu, notikumu, dabas būtisko un mūžīgo skaistumu un vērtību, tad lai svētīta šī grūtā bērnība! Lai sumināti agrie ganiņa rīti, kad rasā salstošās basās kājas jāsilda govju leķēs; lai slavēta ganiņa paša pītā salmene, kas sarga no saules svelmes un lietus gāzēm; lai pateicība maizes doniņai gana kulītē, kas ik kumosā dalāma ar Dūksi; lai teikti visi grūtumi, jo tie mācījuši ieraudzīt ētiskās un aistētiskās vērtības. Tie izaudzinājuši lielu cilvēku, lielu latvieti, trimdinieka simbolu, tautas rakstnieku šī vārda vislabākajā nozīmē.

Skaista ir Dieva pasaule, nesalīdzināmi daiļas ir mūsu dzimtenes āres, Jaunsudrabiņa dzimtā puse – Sēlija. Lai visu to ieraudzītu, pārdzīvotu un pateiktu dzejolī Dabai, kas iesākas:

Tev, kas mani lolojusi
maigāk nekā mātes rokas,

un nobeidzas:

                Tev lai visas manas dziesmas –

cilvēka dvēselei ir jābūt, Kārļa Skalbes vārdiem runājot: „Kā tikko no cepļa izņemtai krūzei – kur piesit, tur skan!” Nelaimīgs bērns, mātes nemīlēts bārenis, stumdīts un grūstīts ganiņš nebūtu mūsu tautai atstājis nemirstīgo Balto grāmatu, savas bērnības tīro spoguli, ne Aijas triloģiju, ne Vēja ziedus – jaunības mīlestības augsto dziesmu, ne izcilo romānu – mīlestības un naida simfoniju Neskaties saulē.

Jāņa Jaunsudrabiņa māte, kaut patapu reti pazinusi, sargājusi viņu kā putna bērnu. Zaļā grāmatā autors piemin, ka līdz pusaudža gadiem viņš ar māti gulējis kopā, jo „mums bij tikai vienas gultas drēbes.” – Pa purvu bradājot sasprēgājušās kājas sadzija mātes siltumā, bezvārdu mīlestībā. – Viņš arī atzīmē, ka māte nav otrreiz precējusies (kaut varējusi iziet pie turīga saimnieka), lai viņu kā atraitnes dēlu pasargātu no gaŗiem kaŗadienesta gadiem. Ko lielāku, kādus pasaulīgus labumus no vieglas bērnības varam likt pretim šai būtiski pilnīgai mātes mīlestībai?

Grāmatā Mana dzīve attēlotā aina pēc Jaunsudrabiņa mātes nāves tālu pārspēj Ibsena tēloto ainu ar Pēru Gintu pie Ozes gultas, ar savu skaudro naturālismu, kas ietiecas simbolismā. Autors raksta: „Es Natei palīdzēju, un viņa nelaiķi nomazgāja. Tas bija jādara, kamēr miesas nebija vēl sastingušas. Un te nu notika kaut kas pavisam savāds: kad es saņēmu mirušo zem padusēm, lai paceltu, kamēr Nate cēla viņu pie ceļgaliem, mātes rokas man apsitās ap kaklu. Es satrūkos, bet reizē man bija tik labi, it kā šīs rokas būtu vēl dzīvas un no manis atvadītos. Dzīva būdama, viņa reti kad mani bija apkampusi: viņai nebij vaļas auklēties.”

Jānis Jaunsudrabiņš agros jaunekļa gados, papildinādamies vācu valodā, Riekstiņu skolā ierauga un iemīl Sproģu Līziņu. No skolas šķiŗoties, viņš, atvadām roku sniegdams, iespiež iemīlētai saujā vēstulīti. Skolotājs, kas par viņu sarakstīšanos dzirdējis, vaicā: Vai tev tā Sproģīte tik dikti patīk? – Jā, atbild Jaunsudrabiņš. – Viņa tev būs par prastu. Vai tad tu viņu domā precēt? – vaicā skolotājs. – Jā, otrreiz apstiprina Jaunsudrabiņš, piezīmēdams – Manā dzīvē, ka pēc astoņiem gadiem viņi apprecējušies. – Neretā par šo laulību brīnījušies: ko viņi, divi pliki (nemantīgi) ēdīs? – Un stāsta, ka Jaunsudrabiņš atbildējis: Cik tādiem, kas viens otru mīl, vajadzīgs? Pāris rožu maizīšu un glāzi tējas! – 1921. gadā, tieši tad, kad Nacionālā teātrī svinēta Jaunsudrabiņa 25 gadu darba jubileja, runātāji cildinajuši viņa mieru un gaišo skatu uz dzīvi, Sarkanā krusta slimnīcas kapličā gulējusi viņa dzīves biedre šķirstā. Jaunsudrabiņš saka: man nāca prātā viens no maniem vispirmiem dzejoļiem:

Istabā tik rāms un kluss,
– ārā vētra rūc un kauc.
Ak, kā otrādi, – es kluss,
bet man krūtīs vētru daudz.

Bija noslēdzies vienlīdz gaŗš darba un gaišas mīlestības laikmets – 20 gadi; ar nelaiķi bija daudz kas aizgājis kapā, kam bija šeit virs zemes debesu dzidrums un zelta skaņa, atzīst Jaunsudrabiņš.

Ar Jāņa Jaunsudrabiņa aiziešanu Aizsaulē šķīries tikai cilvēks, kas bija sasniedzis sirmu, godājamu vecumu, fiziski paguris, garīgi nogatavojies kā auglis zarā, kad tuvu ražas ievākšanas laiks. Saskaņā ar Visuvarenā un dabas likumiem no agra pavasaŗa līdz baltai ziemai ražens ir aiztecējis nelaiķa mūžs. Svešas velēnas apsedz tikai mirstīgo daļu, rakstnieks paliek uz mūžu mūžiem mūsu tautai, dzīvs kā tās valoda, nešķiŗams kā tās dvēsele un gars. Tomēr – bez šī cilvēka esmes, piedzimšanas, ciešanām un mīlestības nebūtu ne rakstnieka, ne tā paliekamo darbu. Mirstīgā daļa, zemes tiesa cieši vienota ar nemirstīgo kā diena ar nakti, kā debess ar zemi. Klusiem pārdomu soļiem iesim pa atmiņu takām, klusinātā balsī daudzināsim viņa gaitas šai saulē – ir veļu laiks. Neredzamais ir tuvs dievišķajam, un mūsu gudrinātā prāta robežas vēl arvien pastāv. Aizsaulē nespējam iesniegties, taču aizgājušie mīt starp mums, savas vietas ieņēmuši drošāk kā dažs dzīvais.

Jaunā Gaita, kas nule nāk brieduma gados, lai mīlestībā piemin Jāni Jaunsudrabiņu ar viņa 85. dzimšanas dienā nodibināto balvu prozā, kas tiks piešķirta ik pārgadus kādam jaunās paaudzes rakstniekam. Pēdējās ar viņa roku rakstītās rindas šai pasaulē deva piekrišanu un svētību šai balvai. Liels uzdevums, cēls pienākums, jaunie draugi, jums aizvest šo balvu reiz brīvajā Latvijā, lai to piešķirtu brīvam rakstniekam, kāds allaž un visos laikos bija nelaiķis.

Brīvs un pašapzinīgs vinš bija, jo sekoja savai agrā bērnībā iegūtai atziņai (Viņas skolas Otiņš „Baltajā grāmatā”): Jo skaidri zināju, ka dubļus acīs liet nekad sev neļaušu.

Mums, kas mītam klaidā, lai lūgsnas vērtība ir Jāņa Jaunsudrabiņa apmērā vismazākajai grāmatai „Piemini Latviju”! Ar šiem vārdiem mūžu mūžos tiks sumināts tās nemirstīgais autors.

 

 

JĀŅA JAUNSUDRABIŅA BALVAS NOTEIKUMI

 

Pie Jaunās Gaitas pastāv Jāņa Jaunsudrabiņa balvas fonds, kuŗa mērķis – veicināt izcili labu prozas darbu rašanos.

1. Ik pārgadus fonds pieškiŗ $500.00 līdz $1000.00 balvu labākajai prozas grāmatai vai Jaunajā Gaitā publicētam prozas darbam.

2. Pirmo reizi balvu piešķirs 1963. g. 25. augustā.

3. Godalgošanai paredzētās 1962. un 1963. g. iznākušās prozas grāmatas iesūtāmas 5 eksemplāros Jaunās Gaitas redakcijai, 22 Cannon St. West, Hamilton, Ont., Canada līdz 1963. g. 1. jūnijam.

4. Darbus vērtēs īpaša lietpratēju komisija, kuŗā piedalīsies arī Jaunās Gaitas literārās daļas redaktors.

 

*

Jāņa Jaunsudrabiņa balvas fondam līdz 20. novembrim ziedojuši: K. Zvejnieks $100.00, Jaunās Gaitas draugu klubs $100.00, V. Dravnieks $5.00, O. Immermane $17.00, Latviešu preses biedrības ASV kopa $50.00, J. Benjamiņa $25.00, M.Lejiņa $30.00, V.Toma $12.00, A.un N.Priedīši $10.00, Ī.Andrejsons $10.00, 1. latv. ev. lut. draudze Toronto (māc. Čops) $25.00, E. Vasariņa $10.00, K. Bencons $10.00, E.un V. Āpše $10.00, H. Siliņš $10.00, J. Umbris $10.00, A. Strads $2.00, V. Briediņa $5.00, A. Verss $3.00, K. Lauks $10.00, I. Zvilna $1.00, A. Zvilna $2.00, R. Jambovskis $5.00, M. un A. Kalniņi $20.00, O. Tambergs $5.00, M. Čulītis $5.00, A. Salmiņš $10.00, Pakrastiņš $3.00, S. Indzere $5.00. J. Briedis $2.00, E. Vaivars $1.00, M. Gaiķis $2.00, E. Krēmane $2.00, G. un A. Liepiņi $5.00, Āris $1.00, Latv. preses biedr. un Jaunās Gaitas Toronto rīkotā Jaunsudrabiņa piemiņas vakara atlikums $87.75, K.O. Atars $10.00, P. Vasariņš, $10.00, Latviešu nacionālā jaunatnes apvienība Kanādā $10.00. Kopā $640.75

Ziedojumi iesūtāmi Jaunās Gaitas redakcijai, 22 Cannon St. West, Hamilton, Ontario, Canada, un čeki izrakstāmi uz „Jāņa Jaunsudrabiņa balvas fonda” vārda.

 

 

CIEMOS PIE JĀŅA JAUNSUDRABIŅA

 

Mazā jumta istabiņa mājas otrā stāvā līdz augšai piebāzta ar grāmatām un papīriem, pie sienām vel ir vietas gleznām un zīmējumiem, daži Jaunsudrabiņa paša darbi, citi dāvināti – tur vairāki Kovaļevskas raksturīgie zīmējumi, kāds Strunkes darbs. Starp grāmatām pie loga izceļas viņa bronzā lietā galva – „... kāds vecāks vācu mākslinieks, tepat gar Mēnezeru viņā galā.” Gandrīz vai pieskaŗoties logam, gaŗām augšup aizstiepjas tumši zaļas egles, kas, ziemā balti apsnigušas, istabiņai piešķiŗ pasakas iespaidu.

Pašā vidū, kur, šķiet, nebūtu vairs vietas, lielā krēslā, spilvenu balstīts, sēž viņš pats. Pie apsegtām kājām kaudzīte pierakstītu papīra lapu. Šaura, šķietami maza galva, ko izceļ viegla baltu matu kodeļa. Rokas spiediens sasveicinoties ir spēcīgs un stingrs. Jaunsudrabiņš nu jau kaut cik atkopies no slimības, kas viņu kopš mēnešiem saista pie gultas – „...Ap Ziemsvētkiem, no slimnīcas pārbraucot, domāju tikt ārā staigāt, kad akācija ziedēs – tepat mājas otrā galā aug jau, iestādīju pirms septiņiem gadiem, bet nu jau pāraugusi mājiņu un taisās aizsniegt egles. Tad akācija sāka ziedēt un noziedēja, bet es ārā vēl neesmu ticis.”

„... Bet nu jau paliek labāk, varu kārtot tālāk papīrus Raibajai grāmatai; iznāks man tai pāri par seši simti virsrakstu, tikai tas te viss vēl jāizskata cauri,” viņš pamāj uz lapām, kas tam visapkārt, vairums rokrakstā. Un ar rakstīšanu pašu? „Vēl nevaru,” viņš pasmaida „Tagad gan jau atkal tā lēnām sāku. Kad sāku slimot, gribēju vēl Veltai Tomai uzrakstīt vēstuli, bet uzrakstīju tikai pirmo vienu vienīgo vardu, tālāk vienkārši nespēju. Ar vienu vārdu jau nepietiek; būtu paspējis vismaz vienu teikumu, tad jau vēl, bet viens vārds vien – tas ir par maz... Tikai pēc trīs mēnešiem spēju turpināt vēstuli un pabeigt.”

„Un izdevēji laikam domā – Jaunsudrabinš tik ilgi klusē, nevienas vēstules, – nu jau laikam rodas Raibā grāmata,” viņš pasmaida, „tikai vienu vienīgu vārdu Veltai Tomai.” Tad viņš stāsta par makšķerēšanu.

Pārsteigts stāstu, cik ātri atradu ceļu uz viņa namiņu, jo gaŗāmgājējs vācietis zināja ir viņu ir mājiņu; viņš atkal pasmaida zem kuplās baltās ūsas: „jāprasa tikai puikām, kur dzīvo vecais vīrs, kas makšķerē. Puikas zina, tie zina... Bet arī citādi mani sameklē. Reiz no Latvijas pienāca vēstule ar adresi – dem lettischen Poeten Jānis Jaunsudrabiņš, bitte auftreiben. – Taču bija sadzinuši – es saņēmu.”

Es nezinu vairs, kā runājot par makšķerēšanu mēs nonācām pie Jāņa Veseļa, varbūt caur Augšzemi, Neretu – „... Mēs ar Veseli esam taču gandrīz vai no vienām mājām, turpat vien jau bija... un tagad tik pēkšņi – sanāksmē, taču jauns vēl bija... Un Volfgangs Dārziņš – vēl nupat no viņa saņēmu vēstuli, laikam tanī pat dienā, kad sieva teica – Volfgangs Dārziņš miris. – Kur man tā vēstule palika? Tepat jau kaut kur jābūt...” Viņš sāk to meklēt, kaut gan Jaunsudrabiņa kundze sakās nevaram atcerēties, ka tāda vēstule būtu pienākusi.

„Man tā mēnešiem pa gultu dzīvojot, gan dienu, gan nakti pusmiegā guļot, viss laiks it ka saplūst vienā laidā, tā ka pamostoties nezinu, vai rīts, vai vakars, vai nakts. Un tad arī sapņoto nevar lēti atšķirt no nomodā piedzīvotā – laikam jau abi būs patiesi, kā sapņotais tā piedzīvotais...”

„Bet Raibā grāmata būs,” viņš atvadoties apsola, „varbūt vēl šogad, varbūt nākošā, grāmatu jau nevar taisīt pēc pasūtinājuma kā kurpi...”

Jaunsudrabiņa kundze pavada mūs abus tās svētdienas pēcpusdienas ciemiņus lejā, kur Jāņu vainagiem pušķotajā verandā mēs atvadāmies no abiem rūsganajiem suņiem, kas, atnākot jau puskalnā, ziņoja, ka būs viesi. Šogad jau esot bijusi pavisam liela riešana, kad ap 40 jāņabērnu ieradušies uz līgošanu.

Kāpjot lejā, var redzēt – tiešām, mājas galā akācija to jau sen pāraugusi. Bet lejā no ielas grūti ieraudzīt šo māju, tikai mazi koka vārtiņi norāda, ka augšā pa skuju apbirušo nogāzi kāds dzīvo.

 

Valdis Āboliņš.

 

 

 

 

 

JĀNIS JAUNSUDRABIŅŠ UN JAUNIE

Kārlis Zvejnieks

1946. gada rudeni padzirdēju, ka Grēvenes nometnē būšot rakstnieku vakars, kur lasišot arī Jaunsudrabiņš. Tas nu mani ļoti interesēja, jo klusībā arī pats šo to rakstīju, un šis tas ar pieņemtu vārdu bija arī jau iespiests. Taisnību sakot, bija pat skaudība, ka mana studiju biedrene Austra Pāvelkopa arī vakarā piedalās. Tur nu bija jāiet.

Vakars būtu izdevies tīri jauks, ja kāds prōzists nebūtu pasācis lasīt kādu sava romāna fragmentu. Darbība, kā jau romānā, bija ar vienmuļu plūdumu, gausa, nekas spraigs tur nenotika, bet rakstnieks tikai lasīja un lasīja, pie tam ne visai gludi, vietām vēl vārdi ķērās. Skatītāji viens otrs sāka jau gaŗlaikoties. Tautas bija sanācis daudz. Pilna kino zāle, bet tas bija mazākais kino Grēvenē, un telpas bija par šaurām. Gaiss bija karsts, viens otrs atstāja zāli, kāds bērns brēca. Beidzot pats Jaunsudrabiņš lika manīt, ka laiks būtu beigt. Tad arī lasītājs attapās, pēkšņi pārcirta stāstījumu gandrīz teikuma vidū pušu, atstāja iesākto darbību neatrisinātu un klausītājus neziņā. Skatītāji jutās vīlušies. Tikai beigās Jaunsudrabiņš situāciju glāba. Cik atceros, viņš lasīja kādu no saviem stāstiem, kas bija iespiests vēlāk grāmatā „Bez dzimtenes”. Viņa vārdi bija kā balzams klausītājiem. Lēnām, mierīgā plūdumā, brīnumskaidrā dikcijā, viņa teikumi nāca kā veldze, krita un atbalsojās klausītāju sirdīs, un zāle klausījās kā sastingusi. Un es zināju, tas nav tikai aiz pietātes pret sirmo rakstnieku vien. Cik savādi, kaut šie vārdi bija pavisam vienkārši, ko viņš tur kopā lika, bet vakars ar to bija glābts.

Kādā no nākošajām dienām kāds kritiķis Grēvenes avīzē bija vakaru galīgi nopēlis. Pārmetis negatavību, paškritikas trūkumu, ideju nabadzību, pārdzīvojumu seklumu un šauru vērienu. Uz to Jaunsudrabiņš ņēmās jaunos aizstāvēt tais pašās „Grēvenes Ziņās”: „Šai vakarā uzstādamies, mēs nebūt nemeklējām slavas vai materiāla labuma. Viesoties kādā citā nometnē mēs, protams, neuzdrošinātos, bet nejūtamies pārāk grēkojuši. Taču katrs reiz ir sācis un ir bijis stipri negatavs. Vai tāpēc taisni šādos vakaros neļaut jaunajiem pavicināt spārnus? Aktieriem ir dramatiskās skolas, mūziķiem un dziedātājiem konservatorijas, gleznotājiem un tēlniekiem akadēmijas, kas izraksta, gatavības apliecības. Rakstniekiem jāizstrādājas pašiem. Neprasīsim tāpēc no iesācējiem darbus ar mūžības pazīmēm. Pietiek, ja tajos pamirdz kaut kas no jaunības svaiguma. Paturēsim prātā, ka vecu un pat slavenu rakstnieku kopotu darbu sējumi iet kā kuģi, kas ved nedaudzus dārgumus. Lielais vairums ir tikai parastā krava, balasta labad.”

Kādreiz kā nekā mums ar Austru Pāvelkopu iznāca saruna, kuŗā nejauši atklājās, ka arī es rakstu. „Kādēļ tu to neteici agrāk? Tūlīt vedīšu tevi sapazīstināt ar Jaunsudrabiņu. Viņam tādi jauni rakstītāji patīk,” viņa dzīvi iecirtās.

Neaizgājām jau nu tūlīt, bet kādā no nākošajām dienām gan. Jaunsudrabiņš dzīvoja Merkūles ielā, kādā no vācu mājām, kas tagad bija nodotas mītnei.

Mums, abiem ciemiņiem, bij jāsēstas pie galda. Jaunsudrabiņš runāja rāmā, mierīgā, bet viegli plūstošā balsī, gluži kā toreiz rakstnieku vakarā klausītāju priekšā. Tāda paša mierīga gaišuma pilna bija kundze. Un ja es šurp nākot un sākumā vēl biju samulsis un drusku satraukts, tad mani arī drīz pārņēma šis miers. Bija sajūta, it kā es būtu pazīstams ar Jaunsudrabiņu un viņa kundzi sen gadus.

No šī brīža biju biežs viesis viņu mājā. Bieži nācu tāpat vien, palīdzēdams Jaunsudrabiņam. Tad bija malka dabūta, un tā jāsagatavo ziemai. Protams, viens cilvēks to nevarētu veikt. Kundze man iedeva vecus Jaunsudrabiņa cimdus (bija jau novembris un sala), un abi zāģējām un skaldījām klučus, ka plīsa vien.

Bet visvairāk, protams, nācu tāpat, vai nu kādu savu darbu nodot kritikai, vai dzirdēt no Jaunsudrabiņa paša par viņa radīšanas metodēm. Viens otrs mans dzejolis ieguva tūlīt Jaunsudrabiņa atzinību un tika pieņemts, kāds bija. Par visām lietām Jaunsudrabiņš mīlēja vienkāršību un skaidrību, ne puķaini un fražaini lietotu valodu. Tā tas bija ne vien prozā, bet arī dzejā. Viņš mācīja izsargāties no liekvārdības. Pateikt visu īsi un skaidri, bet pietiekami. Viņa atziņa ir, ka labs teikums ir tāds teikums, kur neviens nekā nevar ne pielikt, neatņemt, lai negrozītu izsacītā jēgu un saturu.

Atceros kādu savu dzejoli, kas sākās tā:

„Ja tu cauri tālēm nāktu,
Teiktu man šai brīdi – Jā! –
Debesis un zeme vērstos
Krāšņākajā pasakā.”

Tālākos 3–4 pantos nāca izskaidrojums, kas gan viss tad notiktu: zeltā uzziedētu smilgas, dienas būtu tikai saules pilnas, visur būtu viņas tuvums u.t.t. Nesaudzīgu roku Jaunsudrabiņš nosvītroja visus pārējos pantus: „Kam tas viss vajadzīgs? Šinīs 4 rindās viss pateikts.

Es zināju, tādā pat veidā nāca arī citi jauno taku minēji. Reti nācām visi kopā pie Jaunsudrabiņa. Tas arī saprotams, jo man liekas, tik intīmu mākslas darbu kā dzeju, tāpat arī prozu pārspriest var tikai divatā meistars un māceklis. Katram sava individuāla īpatnība, pie katra individuāli jāpieiet. Taču tās nebija arī nekādas stundas parastajā nozīmē, kad katram jāierodas noteiktā laikā un jāsagatavo zināma viela. Mēs nācām, kad gribējām, un nekādas teorijas netika kaltas. Tā bija brīva pārspriešana, domu izmaiņa. Jaunsudrabiņš mēģināja uzvest uz ceļa, palīdzēt atrast mākslas burvības atslēgu, palīdzēt atrast katram savu „es”. Pats viņš strādāja agrās rīta stundās, tā ka tādā ziņā mēs viņu netraucējām. Bieži rudens vakaros un ziemā, tāpat arī agrā rītā uz vilcienu dodoties, kad visur vēl bija tumšs, Jaunsudrabiņa jaunajā mītnē, Kolpinga ielā, 2. stāvā redzēja kā bākas gaismu uguni. Tur strādāja Jaunsudrabiņš. Pats, būdams lēnprātīgs, pazemīgs, bez godkāres, viņš pietāti un goddevību pret savu darbu mācīja arī mums. Viņš tiešām jaunajiem vēlēja labāko. Jaunsudrabiņš bija vīrs bez skaudības un nenovīdības.

Kā jau sacīju, Jaunsudrabiņa atzīšanu lielākā vai mazākā mērā es biju guvis un tiku ieskaitīts ar pilnām tiesībām „Grēvenes rakstnieku vakaru” inventārā. Tā kā daži no pirmā vakara dalībniekiem bija pārcēlušies uz citām nometnēm, daži nākuši klāt, tad tas izveidojās šādā sastāvā: A. Riekste, A. Berga (mira ar tbc Vācijā), A. Pāvelkopa, I. Vīksniņa, P. Norvilis, vēlāk talantīgais M. Zeberiņš ar kundzi Dzidru.

Visi kopā sanācām tikai, tā sakot, uz ģenerālmēģinājumu, kad jau atkal kāds literārs vakars bij nobriedis. Bija dabūta laba mācība no pirmās reizes un tā nu citreiz bijām uzmanīgāki. Lai vakars neieilgtu garumā un neizplūstu, katrs turējāmies stingri nospraustās laika robežās. Prōzistiem, protams, laiks bija ilgāks, dzejniekiem īsāks. Jaunsudrabiņš pats savus darbus parasti mēdza lasīt pašās beigās. Varbūt tā bija viņam iedzimta atturība, neuzmācība, bet mēs, jaunie, smējāmies, tas ar gudru ziņu darīts, lai publika priekšlaicīgi neatstātu zāli. Mani ielika kaut kur vidū, lai ar savu ventiņu mēli dotu arī savu humora puanti.

Arī pēc uzstāšanās sanācām kopā, un Jaunsudrabiņš nodeva žagarus mums, aizrādīdams uz kļūdām. Mani parasti strostēja par priekšnesuma veidu: bieži kā jau tāmnieks noraujot galotnes, jālasa lēnāk, izteiksmīgāk. Vienīgi labs biju viņam ventiņu valodas priekšnesumos. Tie viņam patika, gardi smējās līdzi citiem.

1946. gadā bija Jaunsudrabiņa 50 gadu rakstniecības darba atcere. Nāca apsveicēji no malu malām, no visas Vācijas, pat Zviedrijas, Dānijas. Jaunsudrabiņš stāvēja uz skatuves pazemīgs un pazemībā saņēma godinājumus, it kā samulsis, it kā viņam viss šis gods nemaz nepienāktos. Pats viņš vēlāk draugiem raksta: „Jubilejā mani izslavēja visādi un piedevām sadāvināja tikdaudz mantu, ka bēgšanas gadījumā būs atkal ko pamest.” Arī Minsteres latviešu studentu biedrība bija apsveicēju rindā. Mēs nebijām rocīgi, mums nebija lielas balvas ko dot. Nolēmām viņu izraudzīt par mūsu goda biedru. Man kā studentu biedrības priekšniekam bija jāpasniedz goda raksts, divas studentes pasniedza ziedus. Un liekas, šis goda biedra diploms – būt par kādas jaunatnes organizācijas goda biedru – Jaunsudrabiņam nozīmēja vairāk nekā viena otra vērtīga par dārgu naudu pirkta balva vai dāvana.

Kā jau minēju, mūsu studentu materiālie apstākļi bija diezgan šauri. Visi mēs bijām bēgļi. Neviens no mums nebija pārticis un bagāts, visa mūsu bagātība bija cieta griba un apņemšanās kāroto mērķi sasniegt. Mums negāja viegli. Jaunsudrabiņš saprata to. Kaut arī viņam pašam neklājās viegli, saņēmis honorāru par vienu no pirmajām trimdā iznākušajām grāmatām viņš mums, studentiem, novēlēja 500 vācu markas stipendijām. Ne labprāt gribējām pieņemt. Nododot naudu, viņš mums teica:

„Man savā jaunībā neiznāca visas tās skolas baudīt, ko es būtu gribējis, līdzekļu trūkuma dēļ. Zinu, ko tas nozīmē. Lai tad, jums, jaunajiem, vismaz ceļi pašķiŗas. Uz to es gribu jums palīdzēt.” Kādā vietā „Baltajā grāmatā” viņš saka: „Es būtu pasaulē daudz tālāk ticis, ja bērnībā nebūtu bijušas tik smagas kurpes.” Cik vienkārši un kautrīgi, bet daudz pateikts.

Nav arī noslēpums, ka turpat vai visi turpmākie sarīkojumi Grēvenē notika ar studentu biedrības vārdu. Protams, tas deva līdzekļus mūsu kasē un palīdzēja studijas vieglināt. Varējām paši atbalstīt savus trūcīgākos biedrus – bij. kaŗavīrus un tādus, kam nebija piederīgo trimdā.

Grēvenes latviešu padomē Jaunsudrabiņš bija vecākais, es jaunākais loceklis. Un arī tas, ka Grēvenes padomē, kuŗā kā lielā nometnē bija 17 locekļi, nebija ne pozīcijas, ne opozīcijas, kā tanī laikā bija parasts, varbūt lielā mērā Jaunsudrabiņa nopelns. Kad kādu jautājumu pārspriežot, runas vīri uzbudinājās un iekaisa, Jaunsudrabiņš ar savu lēno, mierīgo balsi iedvesa mieru arī citiem. Un iekaisušais it kā nokaunējies no šī dižā vīra, apklusa vai pārgāja uz mierīgākiem toņiem. Dažreiz Jaunsudrabiņš iemeta arī pa kādai asprātīgai, humoristiskai notij. Arī tas līdzēja. Nekad viņš nemeklēja asumus, atklātībā paštaisni nenosodīja citu kļūdas, trūkumus un ļaunās īpašības. Nav brīnums, ka Jaunsudrabiņam nometnē nebija neviena ienaidnieka, visi gribēja tikai draugi būt. Bet Jaunsudrabiņš alka klusuma.

Šādu klusu vietu znots Šteplers beidzot bija sameklējis Vestfāles daļā, ko sauc par Zauerlandi, kādus 30 km no Soestas pilsētas. Labums vēl tas, ka šī vieta bija jaukā Mēnezera krastā, skaistā dabas stūrī, un Jaunsudrabiņam nevajadzēja arī atsacīties no makšķerēšanas priekiem. Tā nu 1948. g. 13. aprīli rīkojām Jaunsudrabiņa atvadīšanās vakaru, kur vēl pēdējo reizi bijām kopā Jaunsudrabiņa audzinātie literāti, studenti, jaunatne, visa Grēvenes sabiedrība. Neviens cilvēks no Grēvenes nebija izvadīts tik mīļi un sirsnīgi kā J. Jaunsudrabiņš, lai gan tanī laikā aizbrauca jau daudzi, sevišķi uz Angliju. 17. aprīļa rītā, kad Jaunsudrabiņa automašīna atstāja Grēveni, visa Kolpinga iela bija ļaužu pilna un aizkustinājums visu acīs.

 

 

*

 

J. Jaunsudrabiņš „Mazmājas ganāmpulks”

Jaunsudrabiņus pēdējo reizi redzēju un apciemoju viņa „Mēnesnīcā” 1950. g. 25. augustā viņa 73. dzimumdienā. Toreiz strādāju par ārstu Augustdorfas nometnē. Mēs, augustdorfieši, sarunājām Jaunsudrabiņu dzimumdienā apsveikt ar ziediem un pudeli vīna. Braucējos sataisījāmies dzejnieki E. Raisters un P. Aigars, redaktors un žurnālists G. Grīnbergs. No LCK brauca pats priekšsēdis plkv. V. Janums.

Jaunsudrabinam mušu ierašanās bija negaidīts, bet priecīgs pārsteigums. Priekšā jau bija Štepleri – Jaunsudrabiņa znots un meita – kas atbraukuši uz dzimumdienu.

Jaunsudrabiņa kundze bija izcepusi kliņģeri, dzērām mūsu atvesto vīnu. Kamēr Jaunsudrabiņa kundze gatavoja pusdienas, Jaunsudrabiņš veda mums rādīt „Mēnesnīcu”. Māja bija augstā kalnā, no tās atklājās skaists skats pāri ezeram uz Kerbekas ciemu. Lai uz to tiktu iepirkties, jābrauc pāri ezeram ar prāmi, ja negribēja mērīt savus 4-5 km apkārtceļa pāri aizsprostam, pa kuŗu braucām mēs.

Pati māja bija apakšā ar mūŗa apmetumu, augšdaļa no koka. Jaunsudrabiņa darba istaba bija augšā. Apakšā virtuve, viesistaba, vēl kāda istaba. Vasaru tika apdzīvotas visas telpas. Ziemā gan abi saspiežoties ar kundzi vienā telpā, citādi nevarot piekurināt. Sākumā bijušas visādas neērtības. Tā ūdens bijis jānes no lejas šeit kalnā no kādas 400 m attālas vietas. Tagad esot labāk, šogad esot ierīkots ūdens vads. Totiesu elektrības neesot vēl tagad, lai gan stabi jau sarakti, bet līnija vēl nav izvilkta. Pēc kaŗa jādzivojot petrolejas gaismā. Gandrīz kā vai pie skala uguns bērnībā, Jaunsudrabiņš smējās. Lielākais Jaunsudrabiņa lepnums bija viņa paša iekoptais dārziņš. Tur pašaudzēti tomāti, gurķi, saknes. Ja nemaldos, bija iestādīta kāda ābelīte, arī savi ogu krūmi. Viss tas prasīja apkopšanu un darbu. Apkārt Jaunsudrabiņš bija uztaisījis augšzemnieku zediņu sētu, lai zaķi un stirnas netiek klāt, jo turpat aizmugures pakalnē sākās egļu jaunaudze un tālāk skābaržu mežs. Varēja iet sēnēs un ogās, ja nepatika makšķerēt. Mājai bija arī savs sargs – Kriksis – prof. Celma suns, ko Celms, braucot uz Ameriku, bija atstājis Jaunsudrabiņam. Visur strādājusi Jaunsudrabiņa lietišķā un praktiskā roka. Pat kundzei no klūgām savs kurvītis novīts.

Diena pagāja ātri. Vēlā vakara stundā, izciemojušies tiku tikām, atgriezāmies mājā. Tā bija mana pēdējā tikšanās ar J. Jaunsudrabinu.

Ilgs laiks bijis vajadzīgs, kamēr caur ciešanām, pārdzīvojumiem, dzīves grūtībām izkristallizējās Jaunsudrabiņa māksla – liela vienkāršība un skaidrība. Visam tam pamatā bijusi neatlaidība, sīkstums un izturība dzīves grūtumos pastāvēt, augt un veidoties, un galvenais – liels un varens talants.

Šim bāra bērnam pati Laima šūpulī ielikusi skanīgu un gaišu dvēseli, možu garu, taisnu sirdi un mākslu sevi izteikt. Savāds urdzošs spēks J. Janusudrabiņu pacēlis no niecības un nabadzības pāri pelēkai dzīvei un trūcības smagumam augstumos, kādi lemti vienīgi Dieva izredzētiem. Arturs Bērziņš savā monogrāfijā par viņu raksta: „Visu, ko rakstījis, J. Jaunsudrabiņš rakstījis tikai savam priekam, stāvēdams tālu no daudzu kārotās slavas. Bet par to viņš ir saņēmis augstāko prieku, ko dzīve kādam cilvēkam var dot – radīšanas prieku, kas paliek dzīvs, vārdā ieveidots vai krāsu triepumā ietverts”. Uz J. Jaunsudrabiņu pilnā mērā attiecināmi viņa paša vārdi, kuŗus viņš teicis par gleznotāju K. Miesnieku: „Viņš sevī nes visus tos spēkus, kas cilvēku ceļ uz augšu kā putnu ceļ viņa spārni. Un tā kā putns nelepojas ar to, ka var lidot, tā tāds cilvēks nemaz neapzinās sava dižuma, jo pats jūtas zems un mazs citu vidū.”

Ir cilvēki,kas nāk un aiziet, kuŗu sejas paslīd gaŗām dienu rituma neievērotas. Bet ir cilvēki, kas ar savu personību atstāj dziļu iespaidu uz visiem, kam vien kāda saskare ar viņiem. Tāds cilvēks ir kā bāka, kas izstaro gaismu, būdams ceļvedis tiem, kas savu ceļu vēl nav atraduši. Tāda diža personība – bāka mums jaunajiem – bija Jānis Jaunsudrabiņš Grēvenē – vienkāršākais no vienkāršajiem, lielākais no lielajiem.

 

 

 

 

JĀNIS JAUNSUDRABIŅŠ

LATVIEŠU RAKSTNIEKU UN KRITIĶU SKATĪJUMĀ

 

 

● Sakarā ar „Vēja ziedu” iespiešanu „Latvijas” feļetonā, Blaumanis sniedza lasītājiem apmēram šādu ieteikšanas rakstu: – Ar šo numuru sākam iespiest mūsu laikrakstā jauna autora stāstu, ar kuŗu tā sacerētājs nostājas latviešu rakstnieku pirmajās rindās.

Jānis Jaunsudrabiņš, Bez dzimtenes, autobiogrāfija.

 

● Laikam šis Kapri romāns bija tas, par ko atzinīgi izteicās V. Eglītis, kas arī agrāk lūkojās uz Jaunsudrabiņu kā no kalnu augstumiem. Satikāmies reiz ar V. Eglīti pie Rapas grāmatnīcas loga, un viņš sāka ar mani runāt. „Ziniet,” viņš starp citu sacīja, „tas Jaunsudrabiņš izaudzis par ievērojamu rakstnieku. Frančiem jau nu vēl netiek līdzi, bet par skandināviešiem gan par visiem pārāks.”

Pēteris Ērmanis – Jānis Jaunsudrabiņš atmiņu spīdumā, Ceļš 1947. g. janv.

 

● J. Jaunsudrabiņš kaislīgi mīl dzīvi. Dzīve ir viņa augstākā laime; pilno dzīves kausu viņš cenšas izdzert līdz dibenam sausu. Rakstnieks ir euforiskā tipa pārstāvis latviešu literatūrā.

Sājā ziņā vinš radniecīgs R. Blaumanim. Tomēr R. Blaumanis uzrāda tikai tieksmi uz euforisko tipu, turpretī J. Jaunsudrabiņš ir īsts euforiskā tipa pārstāvis. Arī J. Jaunsudrabiņa darbu varoņi ir pilni dzīvības spēku līdz malām. Viņi parasti nav mierīgi, nosvērti cilvēki. Viņos mīt spēcīgas kaislības un afekti. Bieži vien viņi ar tiem netiek galā. Rakstnieka darbu varoņi cīnās ar savām kaislībām, un daži iet pat traģiski bojā. Rakstnieks tēlo pārejas laikmeta cilvēku svārstīgo psīchi. Uz viņa varoņiem varam attiecināt R. Blaumaņa vārdus: „Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri.”

Prof. K. Kārkliņš, Laiks, 1946. g. oktobrī.

 

● Blakus Baltajai grāmatai, izcilāko kāpinājumu Jaunsudrabiņa mākslā sasniedz stāstu triloģija Aija (1911), Atbalss (1920) un Ziema (1925). Triloģijas 1. daļa ir stāsts ar ietvaru – tās notikumus autoram it kā vēstī nejaušs ceļa biedrs; abas pārējās daļas objektīvizētas, rakstot trešā personā. Darbība risinās dažādās Augšzemes vietās, kuŗas tuvāk lokalizējis J. Veselis, tomēr beigās pamatoti konstatēdams: „Kā visa būtiskā dzeja, arī Aijas stāsts norisinās ārpus reālās telpas, jo vieta nav svarīga jūtu likteņiem un neatvairāmiem sarežģījumiem.” Bāze, no kuŗas izris visi triloģijas konflikti, ir abu galveno personu, Aijas un Jāņa, fatālā saistība. To nosaka Aijas seksuālā pievilcība, ar ko šī robustā, aprobežotā, nereti zemiskā sieviete valdonīgi jauc un pārgroza citu ļaužu, visnotaļ Jāņa gaitas. Pamazām viņa izaug par daimonisku spēku, kam Jānis – lēnīgais, atsaucīgais, lai gan dipsomanijas lēkmēm pakļautais vīrs apzināti gribētu pretoties, taču nespēj, iegrimst savādā letarģijā un beidzot vienīgo glābiņu saredz pašnāvībā. Jāņa liktenīgā mīlestība atspīd bagātīgi variētās noskaņās, kur sākumā valda skurba – gan līksma, gan sēra romantika, nobeigumā neizturami drūms un spiedīgs pakrēslis. Postu, nekrietnību, riebumu Jaunsudrabiņš 3. daļā tēlojis ar vienreizēju māksliniecisku iedvesmu. Vispār šī triloģija kā stilā, tā psīcholoģiskās finesēs ir darbs, ko veidojusi suverēna meistara roka. Sieviete ar daimoniskiem vaibstiem pavīd arī vairākos citos Jaunsudrabiņa darbos. Romānā Jaunsaimnieks un velns (1933) to reprezentē Manga, kuŗas kaisle uz brīdi apmāj un pārvar Krastu. Tomēr autors tam neļauj aiziet bojā kā Jānim, jo Krastu iecerējis savā ziņā kā ideāltipu, kuŗa rīcība un tās motīvācija pacildina jau no Hamsuna rakstiem pazīstamo zemes svētības domu, protams, ietvertu spilgti latviskā elementā.

Andrejs Johansons, Latviešu literatūra, 1954. g.

 

● Jaunsudrabiņa populārākais darbs ir literārizētās bērnības atmiņas Baltā grāmata, kas turpinās Zaļajā. Šīs atmiņas kļuvušas par latviešu bērnu literatūras klasisko daļu.

Latvju Enciklopēdija, 1950./51. g.

 

● Jaunsudrabiņa stils nav izsausēta literāra, bet dzīva, tieša, tēlaina tautas valoda. Bēgulību pavadīdams Vestfāles Grēvenē, viņš ar saviem tēlojumiem allaž ved atpakaļ uz dzimteni, reizēm pieskaŗas arī bēgļu gaitām: Es stāstu savai sievai, Pa patumšam. Viņa vienkāršā, izkoptā stāstīšanas māksla padara pat sīkus notikumus interesantus.

Jānis Veselis, Latviešu rakstniecības vēsture.