POLĪTIKA, SIMBOLI UN JAUNĀ GAITA
Laba kritika ir kā labas zāles, bet, ja kritizētājs, aiz pseudonima slēpdamies, nepamato savu kritiku ar faktiem, tad šāda kritika kļūst par ļoti bīstamu parādību trimdas periodikā ar zināmu noslieci demagoģijas virzienā. Minēto motīvu dēļ Latvijas Amerikā š.g. 7. nov. numurā publicētais Meteora raksts „Niknai paaudzei derētu ievērot” pieder šādām bīstamām parādībām. Meteors, piemēram, iesaka, ka daži būtu aizdzenami no Jaunās Gaitas kā „nepiedienīgi suņi”, bet nepasaka, kas ir šie suņi.
Sniedzam fragmentus no polemikas, kuŗu L.A. izraisīja Meteora vispārinājumu virknēšana.
Dr. Valters Nollendorfs (L.A., 17.11.62.).
Tad nu Meteora pienākums – pienākums kā nacionāli noskaņotam latvietim, kas saredz briesmas – būtu skaidri pateikt: šeit ir mūsu ienaidnieks, šis ir mūsu ienaidnieks, jo viņš pirmkārt — otrkārt — treškārt —. Bet to Meteors nedara. Kāpēc?
Labai pretpotei jāiznīcina baciļi; tā nedrīkst kaitēt pašam ķermenim un tā šūniņām. Viena no komūnistu taktikām ir radīt neuzticību trimdas latviešu starpā; to viņi cenšas panākt, nozākājot vienu, uzslavējot otru, pieminot trešo. Nekas viņiem nebūtu patīkamāks kā – no vienas puses – pārvērst agrākos Latvijas darbiniekus par noziedzniekiem un slepkavām jaunatnes acīs un – no otras – tos, kas toreiz bija vēl bērni, iztēlot par komūnisma simpatizētajiem un savu vecāku upuriem tāpēc, ka viņi reizēm domā citādi. Meteora raksts ar saviem vispārinājumiem, diemžēl, stāvokli nelabo, drīzāk paļaunina. Kuŗš tad ir simtprocentīgi tīrs? Pēc kāda neaizkaŗamo simbolu saraksta? Vai pēc katra indivīda ticības Latvijai un latviešu tautai? Vai tad, kad es jautrā draugu pulkā pazobojos par to svētku runātāju, kas jau kuŗo reizi pēc kārtas savā uzrunā lietoja tās pašas svinīgās klišejas, kam viņš pats sen vairs neder par piemēru, vai tad es neizteicos nicinoši par kaut ko svētu? Vai es tai brīdī nekļuvu par vienu no Meteora niknajiem? Un vai tas jaunais puisis, sauksim viņu par Pēteri, tai pašā reizē nekļuva aizdomīgs, jo skaidri deklarēja, ka viņam „apnicis klausīties uz tautisko salmu kulšanu”, ka viņš labāk gribētu ko darīt? Tādu piemēru un iespēju ir daudz. Un ir tikai viens veids, kā pasargāties no iekšējas sadrumstalošanās: ja mums ir pierādījumi par ienaidniekiem mūsu vidū, tos neglabāt zem pūra; ja tādu mums nav – nesēt aizdomas un neuzticību. Mums jābūt – un es esmu pārliecināts, ka mēs varam būt un esam – pietiekami stipriem, lai varētu paļāvīgi teikt: viens īsts ienaidnieks mūsu vidū mums nevar nodarīt tik daudz ļauna kā mēs paši, nepamatoti atstumjot vienu no savējiem. Jo tā mēs graujam paši savu organismu. Vesels organisms ar bacili tiks galā, vājš – ies bojā.
Ja mēs pie šis atziņas nenāksim – un lai man ļauts citēt to, ko reiz teicu jau pieminētās Jaunās Gaitas 24. numurā – mēs trimdas kopību paspēlēsim kauliņu spēlē, kas saucas – „neuzticamo” jeb „koeksistences” meklēšana.
Un austrumos kāds smiesies.
Doktorands Jānis Peniķis (L.A., 28.11.62.).
Kas attiecas uz polītisko simboliku, „Meteora” rakstā viss pateikts trijos teikumos: „Varbūt tautiskās pastaliņas tādam jaunietim, kuŗam tēva alga palīdz tikt katru mēnesi pie jaunām kurpēm, nenozīmē neko. Taču Latvijas valsts cēlājiem un izveidotājiem pastaliņas ir ganuzēna simbols. Šie ganuzēni uzcēla valsti, kuŗa auga un zēla.” Būtu skaisti, ja mēs visu savu polītisko vēsturi un simboliku varētu ietvert tik vienkāršos jēdzienos. Diemžēl, te tūlīt rodas komplikācijas. Pirmkārt, Latvijas valsts cēlāji droši vien lietoja arī koka karotes, līnijdroškas u.t.t. Otrkārt, „Meteora” nostāja, ka katrs priekšmets, kam jebkāds sakars ar Latvijas vēsturi ir simbols un tādēļ neaizkaŗams, padara principā neiespējamas jebkādas debates vai mācīšanos no vēstures. Vēsture, kas sastāv tikai no simboliem, nav vēsture, bet gan leģenda, un par leģendu nav iespējams debatēt.
Ar šo slēdzienu mēs nonākam atpakaļ pie šī raksta sākuma. Kā tur tika konstatēts, mūsu trimda ir polītiska trimda, un mūsu sabiedriskās eksistences pamatā ir polītisks akts – Latvijas neatkarība. Mums jāizšķiŗas par vienu no divām nostājām iepretim šim polītiskajam aktam. Mēs to varam padarīt par nedebatējamu leģendu, kas aizsedz visas mūsu nepilnības un kļūdas – pagātnes un tagadnes. Vai arī mēs varam pieņemt, ka neviens polītisks process nav perfekts, un ka mēs varam censties pēc kā labāka tikai ejot grūtāko ceļu – apzinīgas un atbildīgas izvērtēšanas ceļu.