| Locītāja: |
Ātri gāja
kāzu nakte, ir ēdoti, ir dzeŗoti; vēl ātrāki tautietim, līgavai klāt
guļot. |
| Teicēja: |
Bet man,
dziesmu teicējai, gaŗa nakte izlikās; no dziesmiņas uz dziesmiņu, kaklu
sausu izdziedot. |
| Vilcēja: |
Ko nu pūti,
viņu māt’ savu kaklu bēdājot; dižs tautietis, bagāts virs, bagātīgi
apveltīs. |
| Teicēja: |
Tiesa, tiesa,
vilcējiņ, šitās kāzas bagātās; varenas mūs’ pusē, dižākās novadā. |
| Vilcēja: |
Ilgi, ilgi
tautu dēls meklējās līgaviņu; nu atveda šoruden jaunu, skaistu zeltenīt.
Viņš jau gudr(i)s, viņš bagāts, viņam manta vairojas; tik tā jauna
līgaviņa ir par jaunu, ir par mazu. |
| Teicēja: |
Kas ūdeni
apturēs no kalniņa lejiņā; kas bagātu tautu dēlu izvēlēt līgaviņu? |
| Locītāja: |
Ne mēs te
aicinātas savu ziņu izsacīt; mēs nācām padziedāt, kāzas koši nosvinēt.
(Pieiet pie klēts durvīm un klausās)
Tad tā cieši sagulēja, ūdens cauri netecēj; modināmais laiks būs
klāt, ne augšā necelsies. |
| Vilcēja: |
(Uz teicēju)
Nu teicēja, sataisies, dziesmas koši sakārto; panāksnieki klausīsies,
līgaviņa, tautu dēls. |
| Teicēja: |
Ko man saki
taisīties, man dziesmiņu nepietrūka; lielas kāzas, mazas kāzas, visās
koši izdziedāju. Man dziesmiņas nepietrūka, lai ar kāzas trīs dieniņas;
man valodas nepietrūka, lai ar bēdas, lai ar prieki. |
| Locītāja: |
Lielas kāzas,
stipr(i)s alus, kas dziesmās klausīsies; kāzinieki, vedējiņi, guļ
kaudzēs sakrituši. |
| Teicēja: |
Mana daļa
padziedāt, mana koši parunāt; ne man bēdu bēdāties, kas dziesmās
klausījās. Es dziedāju trīs dieniņas, gavilēju trīs naksniņas; tik pa
starpu noraudāju dažu gaužu asariņu. |
| Vilcēja: |
Lai bēdiņa,
kur bēdiņa, lai asara kur asara; šodien kāzas, šodien prieki, šodien
liela līksmošana. |
| Locītāja: |
Neteic
priekus, neteic kāzas, neteic lielu līksmošanu; daža laba asariņa
nezināta noraudāta. |
| Teicēja: |
Dieviņš lika.
Laima lēma katram savu gājumiņu; ne mums priekus izpriecāt, ne bēdiņas
apzināt.
(Visas iedzer) |
| Puisis: |
(Uzskrien,
uztraucies) Ļaudis, ļaudis klausaities, kas noticis pagājš’ nakt’! |
| Koris: |
Vai tad pats
nezināji, kas notiek kāzu nakt’? Kas noticis, nenoticis, puis’ ar meitu
sagulēja.
(Atmet ar roku) |
| Puisis: |
Vai tad kāzu
priekus saku, tie visiem saredzami; lielas bēdas notikušas, dižas
briesmas-negaidītas. |
| Koris: |
Tad saņem jel
dūšu un saki, kas noticis pagājš’ nakt’? |
| Puisis: |
Redz, tepat
aiz klētes stūra, stāv līkais bērzs saliecies, tam galotne izdzina
saknes, jau pērn divas vasaras. Kas nezin, ko nozīmē saknes, no galotnes
izdzītas? Tās pataisa koku kā loku... |
| Koris: |
Kur vilkačiem
cauri skriet! |
| Puisis: |
Tas tiesa.
Ak, kādēļ gan saimnieks to nenocirta jau sen. |
| Koris: |
Saimnieks sen
uzcerējis jaunu, skaistu līgaviņu; ne tam vaļa kokus cirst, ne par bēdu
bēdāties. |
| Puisis: |
Un redz kas
no tā tagad tiek. |
| Koris: |
Jel runā, jel
stāsti. |
| Puisis: |
Es šorīt
redzu pie bērza vislabākās saimnieka aitas - piecas – ar pārkostām
rīklēm zemē, bez asins piliena dzīslās. |
| Koris: |
Vilkacis!
Vilkacis! |
| Puisis: |
Un piecas
vislabākās aitas nav joka liet’ rudenī. Un kas zin, kas vēl tagad
notiks, kad vienreiz ir vilkacis klāt. |
| Koris: |
Slikta ziņa,
slikta ziņa, guldāmā rītiņā. |
| Puisis: |
(Pamāj uz
klētiņas pusi) Vai pats vēl nav modināts? Būs jādod ziņa tūlīt. |
| Koris: |
Bēdas, bēdas,
lielas bēdas, kāzu nama pagalmā! |
| Puisis: |
Ziņa jau
aizgāj’se līdz muižai, ritmeisters nākšot un kalpi un meklēšot vainīgos. |
| Koris: |
Kur vilkati
meklēs, kur saņems , tik ļaunumu uzvels sev. |
| Puisis: |
Būs jāsaka
saimniekam pašam, viņš zinās padoma.
(Taisās uz klēti) |
| Koris: |
(Viņu attur)
Pirmā nakts līgavai, īsa, īsa pārguļot; vēl īsāka saimniekam līgaviņu
mīlējot. Modināmais laiks būs klāt, gan tad visu sadzirdēs; bēdas,
briesmas, vaimaniņas, bēgšus projām neaizbēgs. |
| Puisis: |
(Lietišķi)
Bet aitas tā nevar atstāt ar pārkostām rīklēm laukā. Ja nemanītu
skaidri, ka vilkača darbs, es teiktu, ka sesks. Tad varētu izbarot
cūkām. |
| Līgavainis: |
(Iznāk no
klēts. Viņš nav sevišķi jauns, bet iznesīgs un iedomīgs. Pašlaik ļoti
saīdzis un noskaities) Ko jūs te darāt, ko raugāt, ko skatāties
brīnīdamies? Vai miestiņš bija par vāju, ka reibums jau izgulēts? |
| Koris: |
(Iztrūcināts,
ieraugot līgavaini) |
| Teicēja: |
Tautu dēls,
tautu dēls, tev vēl celties nevaj’dzēj’; kam atstāji līgaviņu vienu pašu
klētiņā? |
| Locītāja: |
Kur palika
nauda mesta ūdentiņa spainītī? Kur jūs’ abu svētībiņa, ūdentiņu apgāžot? |
| Vilcēja: |
Vai tad tava
līgaviņa tev rociņu nogulēja? |
| Līgavainis: |
Es gan būtu
priecājies, ja būt’ roka nogulēta; daža laba tautu meita citreiz roku
nogulēs. |
| Koris: |
Tautu dēls,
tautu dēls, nepel savu līgaviņu! |
| Līgavainis: |
Ko tur pelt,
ko nepelt, tāda meita man netīk; no manim vairījās, kreklā slauka
asariņas. |
| Koris: |
Pirmo nakti,
tautu dēls, esi labi pacietīgs; ne jau visas tautu meitas iet tautās
dziedādamas. |
| Līgavainis: |
Man netrūkst
rudzu, miežu, nedz ar bēru kumeliņu; es gribēju līgaviņu, kas manim
paklausīja. |
| Koris: |
Kam sūdzies,
tautu dēls, tava paša vaina bija; kam ņem jaunu līgaviņa, liela prieka
gribēdams. |
| Līgavainis: |
Ne par velnu
nebēdāju, ne par jūsu padomiem; mantu krāju, cik gribēju, meitu ņēmu,
kāda tīk. |
| Puisis: |
Saimniek, jel
paklausies, saimniek... |
| Līgavainis: |
(Neklausās uz
puisi) Tas viņai bija gods, ka es viņu uzcerēju; gods, ka viņu
bildināju, bet ko viņa... |
| Puisis: |
Saimniek,
dzirdi, aiz līkā bērza pie klētes... |
| Līgavainis: |
(Neklausās)
Vai tu domā, cita meita no manim vairītos? Kāzu nakti projām bēgtu,
tumsā apkārt maldītos? No manim? |
| Puisis: |
... aiz līkā
bērza pie klētes, tavas labākās aitas beigtas. |
| Līgavainis: |
Labākās aitas
beigtas? Kam neteici to tūlīt? |
| Puisis: |
Jā, ar
pārkostām rīklēm. Tas izliekas vilkača darbs.
|
| Līgavainis: |
Ko nieki! Kas
ķersies pie manām aitām, vilkacis vai ar’ kas cits. |
| Koris: |
Tā nesaki, tā
nesaki, netur lielu lepnībiņu; ne par velti tautu meita tav’ lepnumu
nozākāja. |
| Puisis: |
Rasa pagāj’šo
nakti bij tik auksta kā salna, un skaidri var redzēt divas šauras
sliedes kā pēdas, kas ved no aitām uz bērzu, un aiz bērza tās pazūd kā
akā iekritušas. Vilkača darbs. |
| Līgavainis: |
(Nicīgi) Tam
ticu, ka pagāj’š’ nakt’ rasa par aukstāko salnu aukstāka bija. Kad viņa
atgriezās klētī pret ritu, tās kājas bij’ aukstas kā ledus. |
| Puisis: |
Ko saiminiek
saki? Vai līgava pa nakti apkārt skrēja? Vai, vai! būs notik’šas
briesmas. Tu vilkati apņēmis. (Visi, šausmu pārņemti, brīdi klusē) |
| Līgavainis: |
(Spītīgi
iesmejas) Un ja ar tā vilkate būtu, es viņu mācīšu; nāc, rādi, kur ir
tās aitas, un bērzu cērt šodien pat nost. |
| Koris: |
Pār sētu šo
izplēšas bēdas kā melnu kraukļu bars. Tas nevar būt tiesa, ka līgava
vainīga. Bet kas tad gan cits būtu skrējis un ļaunumu darījis, kad kāzu
namā visi tik priekiem nododas? |
| Vilcēja: |
Kad man būtu
jāteic, kas tiesa, ko es par to domāju - tad tādam puisim kā viņam es
ar’ rīkli pārkostu. |
| Locītāja: |
Kuš, nerunā
nekrietnas runas, viņš bagāts un brammanīgs. |
| Vilcēja: |
Bet kāzu
naktī ar mantu neviens vēl nav līdzējies. |
| Teicēja: |
Tev tiesa,
bet ne mums to izspriest, tur citi pie spriešanas. Nāc labāk raugi, kur
viņa, tā nabaga meitene. (Uz pirkstgaliem pieiet pie klētiņas durvīm) |
| Teicēja: |
Nāc ārā,
līgaviņa, jau saulīte uzlēkusi... |
| Vilcēja: |
Vēl jau nav
uzlēkusi. |
| Teicēja: |
Ko tad man
citu teikt? |
| Līgava: |
(Lēnām iznāk
no klēts. Viņa ir ļoti jauna un varētu arī būt skaista, bet pašlaik
izskatās novārgusi un izmisusi. Mati un ģērbs nekārtībā) |
| Teicēja: |
Līgaviņ,
ligaviņ, kāpēc tavi vaigi bāli? |
| Locītāja: |
Kāpēc tavas
kājas slapjas? |
| Vilcēja: |
Kāpēc acis
izraudātas? |
| Līgava: |
Kāpēc? Jūs
visas prasāt tik kāpēc? Kaut pati to zinātu. |
| Koris: |
Nebēdā,
līgaviņa, pirmās nakts gulējumu; nāks dieniņas, nāks naksniņas,
pieradīsi negribot. |
| Līgava: |
Nekad! |
| Koris: |
Te tu esi
atprecēta, te tev būs jādzīvo. |
| Līgava: |
Nekad! |
| Koris: |
Tautu meita,
tautu meita, neņem spīti galviņā. |
| Līgava: |
(Pēkšņās
dusmās) Tautiet’s mani ieskatīja tikai niekus niekādams, ne viņam
mīlestības, ne ar laba padomiņa. |
| Koris: |
Bet tam
manta, bet tam nauda un ar jauka valodiņa. |
| Līgava: |
Kam gan man
vajag naudas un kam man vajag mantas; mani šurp atprecēja, mana prāta
neprasot. |
| Koris: |
Ne retā mātes
meita tā iziet tautiņās; paiet pāris rudentiņi, dzīvo sieva dziedādama. |
| Līgava: |
Kā gan es
varētu dziedāt, viens rudens, divi vai trīs; viņš manim ir pretīgs, viņš
nejauks, viņš mani sāpina. Es pagāj’šo nakti bēgu, pa rasu maldījos, un
viena man bija tik doma - ko ļaunu nodarīt. |
| Koris: |
(Izbīstas)
Tiesa būs, tiesa būs, tu būs’ skrēj’se vilkatēs!
|
| Līgava: |
Vilkatēs? Jā,
vai tas nebūtu jauki? Caur lokā saliektu koku, nakts vidū, kad visi guļ;
un projām, projām cik tālu vien kājas spētu nest. |
| Koris: |
Briesmas,
briesmas, lielas bēdas - tautiet’s ņēmis vilkateni!
|
| Līgava: |
(Arvien
mierīgāk un sapņaināk) Un tad es varētu aizbēgt, ne tikai atpakaļ mājās,
bet aizbēgt arī no laika, no vasaras, rudens un ziemas. Un nonākt
atpakaļ sētā, kad pavasar’s, ievas zied, un Mārtiņš bija vēl dzīvs...
(Satrūkstas) Mārtiņ, Mārtiņ, kādēļ tu aizgāji? (Turpina atkal sapņaini)
...bij pirmā karstā diena, jau lopi ganījās, bet pavakarē Mārtiņš ved
zirgus peldināt. Es atceros, uznāca pērkons un zirgi izbijās, un kā gan
tas varēja notikt, vēl tagad nezinu. Liels ērzelis, tas bij tas brūnais,
Mārtiņu nosvieda un, pakaviem ūdeni sitot, uz malu peldēja. Bet Mārtiņš
nepeldēja, viņš grima, un es kliedzu un saucu, bet viņš vairs
nedzirdēja. Ērzelis viņu bij ķēris ar pakavu pakrūte. Es vilku viņu cik
tālu spēju, krastā bij akmeņi, es tālāk nevarēju, un viņa stiprās rokas
kā nedzīvas karājās. Es sēdēju un turēju viņa galvu, un ūdens ap mums
skalojās. Bet ērzelis atgriezās, viņš pazīst savu saimnieku, un mīkstām
lūpām Mārtiņa matus jauca...
(Iztrūkstas) Un tad pienāca rudens un man teica, es esot uzcerēta.
Bet es tak nupat vēl turēju Mārtiņa galvu virs ūdens...
Es negribēju iet, bet viņš tomēr palika pie sava, viņš vienmēr panāk
ko grib, un tad mani atveda šurp kā uz bērēm. (Uz kori) Jūs prasāt kādēļ
mani vaigi bāli, kādēļ acis izraudātas?
(Koris novēršas un klusē) |
| Kalps: |
(Uznāk)
Rādiet šurp, rādiet šurp, kur tie briesmu darbi ir? Man viss būs
jāapsargā, kamēr augsti kungi atnāk. |
| Līgava: |
(Iedegas
dusmās) Tu ar, tu ar, briesmu darbu meklētājs; lielākie briesmu darbi
sirdī guļ paslēpuši. |
| Kalps: |
Ūja, ūja, kas
tad tas? Vaigs kā bēdas, skats kā ogles. Jā, jā, piecas aitas nav tik
viegli pazaudēt. |
| Līgava: |
Ej projām, no
kurienes nācis, piecu aitu sargātājs; manis pēc nauda, manta izput gaisā
putēdama. |
| Kalps: |
Kas tad tā
par valodiņu? Vai tik tu vēl nebūs’ īstā, naktī rasā skraidītāja. (Uz
kori) Prom, jūs visas varat iet prom. Man vaininiece jāuzmana.
(Teicēja, locītāja, vilcēja prom) |
| Kalps: |
Nu saki, kā
tad tu tā, pēc vaiga glīts meitietis un pasācis skriet vilkatēs ? |
| Līgava: |
Kas tev
teica, ka es skrienot vilkatēs? |
| Kalps: |
Piecas aitas
pie līkā bērza šorīt atrastas nokostas, un tu esot naktī no kāzu klēts
izbēgusi. |
| Līgava: |
Taisnība ir,
izbēgu; bēdas, dusmas un spītību sirdī nesu. Aiz bēdām varēju raudāt,
aiz dusmām citus plēst. Bet vai tādēļ es vilkate? |
| Kalps: |
(Atkāpjas)
Nudien, īsta vilkate! Bet saki, kas tev no tā tiek? Tās aitas tak tagad
ir tavas, tu tak te ieprecēta. |
| Līgava: |
Tāpat prieka
pēc ka nav, lai nav. Man sirdi no krūtīm rāva un ezerā slīcināja, es
tagad plēsīšu citus. |
| Kalps: |
(Nodrebinās)
Kaut tie kungi pasteigtos, man no tevis metas bail. Man vecmāte allaž
teica par vilkatēm, raganām, bet ticējis nekad nebūt, ka tādu redzēšu. |
| Līgava: |
(Histēriski
smejas un raud) Kādēļ? Tu ar prasi kādēļ? Kādēļ uznāca pērkons? Kādēļ
ūdens bij dziļš? Kādēļ ērzelis spēra un pēc tam ar mīkstām lūpām gar
seju čabinājās? Kādēļ? |
| Kalps: |
Kungs,
apžēlojies. Tu, pēc auguma sīks meitietis, pie ērzeļiem ar’ ķeries? |
| Līgava: |
Es ķeršos pie
visiem, pie visiem, līdz kāds to sapratīs... (Nogurusi) Kā sāp viens
spēriens, viena vaina; viena, vienīga. |
| Kalps: |
Vai, vai,
nevajdzēja vis tev ar tādām burvestībām ielaisties. Tagad muiža buršanu
un vilkačos skriešanu stingri noliegusi. Un baznīckungs saka, ka citās
zemēs raganas un vilkačus dedzinot sārtā; tā kā švirkst vien.
|
| Līgava: |
Ai! |
| Kalps: |
Nu redz, kā
tu sāc izbīties. Bet nezin, vai nu šie uzreiz tādu lielu uguni laiž
klāt; droši vien jau tā tikai pamazām, lai ragana uzreiz neizbīstas. |
| Līgava: |
Ai, ai! |
| Kalps: |
Tu esi tāds
sprauns meitiet’s, taisni žēl būtu, ka tevi ņemtu un sadedzinātu. Ja tu
apsolītos nekad vairs vilkačos neskriet un ļaunumu nedarīt, es varbūt
varētu paskatīties uz otru pusi, kamēr tu.. . |
| Ritmeisters: |
(Uznāk no
klēts aizmugures. Viņš ir pāri pusmūžam. Viņam seko līgavainis, puisis,
koris un kāzinieki (Ja iespējams) |
| Ritmeisters: |
Tā bļaušana,
tā kliegšana, tā aurošana cauru nakti noved tikai uz elli. (Ierauga
kannas uz galda) Un tā nesātīgā ēšana un dzeršana velk uz nekaunīgu
dziedāšanu, tā kā godīgam cilvēkam ausis sūrst. Kas cits no tā varēja
iznākt? Kur ir tā burve, tā ragana, tā vilkate? |
| Kalps: |
Redz še te,
viņu visi sauc par vainīgu. |
| Kāzinieki: |
Tā pati gan,
tā pati gan! |
| Ritmeisters: |
Tad tu esi
tā, ko tas ļaunais gars ir apsēdis? |
| Līgava: |
(Klusē) |
| Kalps: |
Un pavedis
tevi uz nešķīstību? |
| Līgava: |
(Klusē) |
| Kalps: |
Cienīgs
kungs, pirmiņ viņa bija gauži runātīga, man pat bail sāka mesties, ko
viņa visu nestāstīja. Ērzeļiem arī ķeŗoties klāt, ne tikai aitām. |
| Kāzinieki: |
Vai, vai,
vai! |
| Ritmeisters: |
(Uz pārējiem)
Jūs visi ejiet prom, es ar viņu tikšu lietā. (Pārējie prom, kalps
kavējas) |
| Ritmeisters: |
(Uz kalpu) Tu
ar, tu ar. Tā ļaužu auss ir necienīga uz maniem stipriem vārdiem
klausīties. (Kalps negribīgi prom) |
| Ritmeisters: |
Tagad es tev
teikšu, kā tās lietas stāv. Tu esi viens nešķīsts sievišķis, un aiz to
man par tevi būs tiesu spriest. |
| Līgava: |
(It kā
atmozdamās, nogurusi) Ko tu no manis gribi? |
| Ritmeisters: |
Ko es no
tevis gribu? Kas tā par nekaunīgu runāšanu? Tu esi viena liela
grēciniece, un tev būs manā priekšā ceļos krist un savus grēkus nožēlot.
Un pēc manas žēlastības kā dadzim pie svārkiem lipt. |
| Līgava: |
Es nekā
neesmu nodarījusi. |
| Ritmeisters: |
Un kas
pagājušo nakti nokoda tās piecas aitas? Un kas izbēga no laulāta vīra
klēts? Un kas pameta savu laulātu draugu? |
| Līgava: |
Ko jūs visi
par piecām aitām runājat? Es nekādu aitu nezinu. Bet no klēts es izbēgu,
jā, un visu nakti apkārt maldījos, jo viņu par savu vīru es negribu.
Dzirdi, saproti, negribu. Mani ar varu šurp atveda, ar varu izprecināja. |
| Ritmeisters: |
(Lietišķi)
Kad svēta laulība ir noslēgta, tad ir jāgrib. Un tu pati saki, ka no
klēts izbēgi; tad tu arī tās aitas nokodi. Kas tad cits tās varēja
nokost? Kāds tak viņas nokoda, ja šorīt atrada beigtas un pagalam. |
| Līgava: |
(Sāpīgi)
Mārtiņ, Mārtiņ, kur tu esi palicis? Kam mani šurpu veda? Kam mani tagad
moka? |
| Ritmeisters: |
Tu sauc kādu
Mārtiņu? Kuŗš ir tas Mārtiņš? Tas nav tavs vīrs. Tu būsi ir ragana, ir
vilkate, ir svētas laulības pārkāpēja. |
| Līgava: |
(Klusē) |
| Ritmeisters: |
(Brīdi
pārdomā) Un tagad uzklausies, ko es teikšu. Es esmu lēnprātīgs un
labsirdīgs, (izskatās gluži pretēji), un kas gan es esmu, ka svešu kalpu
tiesāšu, kad tas Kungs tevi var atkal pacelt, ja vien tu savus grēkus
rūgti nožēlo un uz laba ceļa atkal stājies. |
| Līgava: |
Man nekā nav
ko nožēlot, es nekā neesmu nodarījusi; mani arī neviens nežēlo un es
aizbēgšu, kaut vai caur līko bērzu skriešu, bet te nepalikšu. |
| Ritmeisters: |
Kas tu par
spraunu sievišķi, un kas tev par dzirkstelēm acīs lēkā. Skāde gan, ka
iekšā mīt ragana. Man tevis būs jāliek cietumā, un kungi par tevi
spriedīs tiesu. Ar spāņu zābakiem tu atzīsies. |
| Līgava: |
Ai! |
| Ritmeisters: |
Ar sarkani
nokaitētām stangām tu lūgsi piedošanu. |
| Līgava: |
Ai, ai! |
| Ritmeisters: |
Un, sārtā
kāpjot, tu slavēsi tā Kunga žēlastību. |
| Līgava: |
Ai, ai, ai!
Lūdzu žēlo, glāb mani, tu visu spēj. Laid mani no šejienes prom, es
gribu tikt atpakaļ mājās. Es iešu ezerā, kur palika Mārtiņš. |
| Ritmeisters: |
Tad tādas ir
tās lietas. Tu gribi atpakaļ pie Mārtiņa. (Noklakšķina mēli) Tā, tā, tā.
Tu esi viens sprauns meitiet’s, un es tevi dikti gribu žēlot. Cietumā
man gan tevis būs jāliek, bet (noslēpumaini) tas cietums nebūs stingri
apsargāts, un ja tu pa nakti vari izmukt no klēts, tad no cietuma tu
varēsi vēl vieglāk; un tu jau zini, cietums ir gluži blakus muižai... un
es tevi tur gaidīšu... |
|
"Vilkates" pirmizrāde notika 1962. g. 2. oktobrī
Ņujorkas un
Vašingtonas ansambļu uzvedumā.
Uzņēmumā redzami: Vilkate - A. Uršteine un Uzraugs - O. Uršteins. |
| Kalps: |
(Nāk) |
| Ritmeisters: |
(Ierauga
kalpu un turpina citādā balsī) Un es tevi gaidīšu, lai tu vari atzīties
un savus grēkus nožēlot. (Uz kalpu) Un ko tu te gribi? Es teicu, ka
runāšu ar raganu viens pats. |
| Līgava: |
Ļaudis,
ļaudis, klausaities! (Uz viņas kliedzienu uzskrien pārējie) Viņš mani
grib žēlot, bet par kādu maksu. Es lai pie viņa ejot pa nakti. Melis,
liekulis, ļaunāks par ļaunu, netīrāks par netīru. |
| Ritmeisters: |
(Uz līgavu
rādīdams, ļauni) Tā tur ir ne tikai ragana, vilkate un laulības
pārkāpēja; tā ir ari prātā traka. Es viņai gribu rādīt lielu žēlastību,
un viņa mani zākā. (Uz kalpu) Kur kavējas kalpi ar ķēdēm? |
| Kalps: |
Es, cienīgs
kungs, nupat nācu teikt, ka tie būs tūdaļ klāt. |
| Ritmeisters: |
(Uz pārējiem)
Neko ar viņu nevar iesākt. Viņa ir ļauna un grēcīga. Viņa jāliek
cietumā, un Dievs pats viņu caur kungu tiesu sodīs. |
| Līgavainis |
(Kuŗam daži
piebalso) Tiesa gan, tiesa gan, kuŗa cita tautu meita mani - mani
atraidītu?
(Divi cietuma kalpi uznāk ar ķēdēm.) |
| Ritmeisters |
Tas labi, ka
nākat. Te vairs nav ko kavēt laiku ar runāšanu. Ņemiet viņu ciet. |
| Līgava |
Glābiet,
glābiet, palīgā! Ko viņi grib man darīt? |
| Ritmeisters |
Nu ir par
vēlu saukt palīgā, palīgā. Tev vajdzēja par to domāt, kad es ar tevi
runāju. |
| Līgava: |
(Pret
līgavaini) Vai tev krūtīs sirds vietā akmens ielikts azotī? Viens tik
vārds no tavas mutes mani glābtu nelaimē. |
| Līgavainis: |
Vai nāksi pie
manis klētī? |
| Līgava: |
To nespēju,
bet lūdzams, žēlo... |
| Līgavainis: |
Jūs visi
dzirdat; un es lai viņu glābjot. |
| Līgava: |
Pat mednieks
cilpā noķertu putnu kādreiz žēlo un palaiž vaļā, lai lido, lai skrien. |
| Līgavainis: |
Es neesmu
nekāds mednieks, un kas ir mans, tas ir mans; nekāda vaļā laišana nav. |
| Līgava: |
(Pret puisi
un ritmeistera kalpu) Sakiet jūs jel kādu vārdu, mani sen jau pazīstat.
Vai es spētu aitas nokost, līkam bērzam cauri skriet? |
| Puisis: |
Kad biji
maza, tu biji labs bērns; tēvam, mātei paklausīgs, nevienam ļauna
nedarīji (skatās nedroši uz citiem) |
| Kalps: |
(Tāpat) Man
jau ar likās tā jocīgi, ka tu nu varētu tā uzreiz skriet vilkatēs... |
| Ritmeisters: |
(Pārtrauc) Tā
runāšana iznāk par garu. |
| Kalps: |
(Nobīstas)
Bet kā es varu zināt. No tādām lietām es nekā nesaprotu. |
| Puisis: |
Un piecas
aitas ir piecas aitas; tas nav nekāds joks rudenī pazaudēt piecas
vislabākās aitas. Un ja tu vēl sakies, ķeries pie liellopiem... (Atmet
ar roku) |
| Līgava: |
(Pret kori)
Dziedātājas, dainotājas, visu dziesmu teicējiņas, manu bēdu stāstu
zināt, palīdziet man nelaimē. Jums jau jāzin, kā tas ir, kad sirsniņa
sasāpēja; kad mīlam(i)s tautu dēls nomirst pašas rociņā. |
| Koris: |
Visas bēdu,
bēdas zinām, visas sāpes pazīstam; as’ru jūŗu izbridušas, šinī saulē
dzīvojam. Tev ar būtu jādzīvo, jāslēdz sāpe dziļi krūtīs... |
| Līgava: |
Es nespēju. |
| Koris: |
Tiem, kas
nespēj, lemti ceļi, kuŗos pietrūkst vadītāja. |
| Līgava: |
Bet vai tad
neviena paša nava manis žēlotāja? |
| Koris: |
Žēlotājas
esam, būsim, ne ar to tev līdzēsim; bēdas, dusmas, mīlestība, tev sirdī
sajukušas. |
| Ritmeisters: |
Tās gaŗās
runas man apnīk. Ņem viņu beidzot ciet. |
| Kalpi: |
(Uzliek
līgavai roku dzelžus un ķēdes) |
| Ritmeisters: |
Un prom ar
viņu!
(Kalpi ar līgavu, ritmeisters un viņa kalps prom.) |
| Koris: |
Šai saulē,
Šai saulē, visiem bēdas, visiem prieki; dažam doti lieli prieki, dažam
lielas žēlabiņas. Visi smej šai saulē, cits vairāk, cits mazāk; visi
raud šai dzīvē, cits agrāk, cits vēlāk. Dieviņš lika, Laima lēma, katram
savu padomiņu; kam pietrūka padomiņa, Dievs pieņēma žēlodams. |
