Jaunā Gaita nr. 39, 1962

 

PRESES SPOGULIS

 

MŪSU SOLIDARITĀTES PROBLĒMA

TRIMDAS DRAUDZES VĒSTNESIS, 1961. g. 23. num.

Tautas eksistences pamatakmens ir iekšējās un ārējās solidaritātes apziņa. Kopš tautiskās atmodas sākumiem pagājuši tikko simt gadu. Tai laikā dzima mūsu pirmā intelliģence. Tā auga un veidojās svešu kultūru iespaidā. Šīm saucējām balsīm latviešu tauta laikos jutīs pateicību. Bet šie modinātāji paši bija svešu kultūru apbrīnas pilni un aicināja skatīties gan uz austrumiem, gan rietumiem.

Visa mūsu vēlākā intelliģence veidojusies krievu un vācu skolās. Mēs trimdā joprojām sastopam mūsu vecākās paaudzes cienījamus vīrus un sievas, kas labprāt savās runās iestarpina spēcīgus citātus oriģinālvalodās no Ļermontova austrumos un Šillera rietumos. Tie cēla jauno Latviju, kuŗā tikai viena jaunatnes paaudze varēja augt un veidoties latviskā vidē.

Nekādi skaisti vārdi nevar aizrunāt projām faktus. Mūsu tautai nav bijis pietiekami ilga laika veidot viengabalīgu solidaritātes apzinu. Tas izpaudās mūsu nevarībā veidot stabilu demokratiju valsts dzīvē. Vēl smagāk tas bijis jāpiedzīvo mūsu tautai viena cilvēka mūža laikā liktenīgajās situācijās abos kaŗos. Ir katrā ziņā neparasti, varbūt, pat bīstami atgādināt, ka abos pasaules kaŗos latvieši ar ieročiem rokā cīnījās pret latviešiem zem svešiem karogiem. Atturoties no jebkādiem vērtējumiem, pats fakts paliek. Mūsu mazā tauta ir gājusi tik īsā laikā cauri diviem brāļu kaŗiem. Jau senie romieši zināja, ka nav lielāka posta un lāsta kādai tautai, kuŗā brāļi cīnās pret brāļiem. Neviens līdz šim nav uzdrīkstējies pieskarties šai problēmai, bet tā prasa un prasīs savu ieskatījumu, jo tā sevī ietveŗ latviešu tautas un tam līdz mūsu visu būt vai nebūt jautājumu.

Mūsu tautas eksistences jautājums ir atrisināms tikai mums pašiem. To nevar palīdzēt atrisināt nekādas varas ne austrumos, ne rietumos. Ja būtu kāds vientiesīgais, kas domātu, ka rietumu valstis aiz demokratiskas solidaritātes kādreiz palīdzēs latviešu tautai uzturēt demokratiju, ja tā pati nevarētu, tad laika gājums liek no šī sapņa atmosties. Ja vēl būtu kāds latviešu komūnists, kas domātu, ka ir iespējams kāds komūnisms bez krievu komūnistiskā imperiālisma, tad pēdējais viņu agri vai vēlu piespiedīs ieskatīt, ka tāda nav. Latviešu tautas eksistences jautājums ir solidaritātes jautājums. Tas izteicams vienkāršā patiesībā; būt latvietim nozīmē būt vairāk nekā piederīgam kādai politiskai ideoloģijai. Latvijas demokratija sabruka tādēļ, ka polītiskās partijas domāja, ka tās ir vairāk nekā tauta un tautas solidaritāte. Trimdas sabiedrības sairst tādēļ, ka citas intereses ir augstākas par latvisko solidaritāti.

Dr.theol. et Dr.phil. H. Biezais.

 

 

GAŖĀMEJOT (Pašu pirtī un pasaulē)

LAIKS, 1962. g. 29. augustā.

Fragments no Kanadas redaktora Čulīša raksta.

Kad jūlija beigās pēc 116 izrādēm skatuves gaitas nobeidza Toronto gadskārtējā satīriskā revija „Spring Thaw ‘62”, to nepilnos 4 mēnešos bija noskatījušās 95.000 personas...

„Atkusnis pierāda, ka kanadieši spēj par sevi smieties,” rakstīja kāds kritiķis un dibināti, jo tur „savu tiesu dabū” Kanadas dzīves visdažādākās parādības. Neaizkaramu „svēto govju” nav – ārpus mākslinieciskās paškritikas un takta. Tā šā gada revijā Pītera Mjūsa tēlojumā skatuvē varēja redzēt arī Kanadas premjeru, kā viņš teic runu Kanadas 100 gadu jubilejā 1967. g., vienu gadu uz skatuves notika parlamenta sēde, neskarts nav palicis arī britu karaļnams, baznīcu kaŗi udc.

Kanadieši gan var „aiztikt” Dīfenbeikeru, amerikāņi Kenediju vai Eizenhaueru, vācieši var apjokot savu „veco” – Adenaueru, briti neskaitāmās karikatūrās var „apcelt” savu premjeru Makmillanu, veco sēru Vinstonu, rēvijā skart karalieni uc. nozīmīgas polītiskās dzīves personības, to var darīt franči un zviedri... Tikai latviešiem kaut puķu audzētāju biedrības priekšnieka pazobošana jau nozīmētu „autoritātes graušanu”, „neģēlīgu uzbrukumu mūsu vadītājiem”, „svētuma zaimošanu”, gandrīz vai tautas nodevību...

Teātra kritiķe Paula Jēger-Freimane kādā kritikā „Laikā” aprīlī rakstīja: „Latviešiem jau patīk pašiem par sevi viegli pasmieties, tas jau nevienu nepiespiež ņemt lietas nopietni un kaut ko grozīt pašu apsmejamos apstākļos.” Tādam uzskatam varētu pievienoties vienīgi tā otrā daļā – secinājumam, bet pašā pamatā to gribētos ar uzsvaru apstrīdēt: nē, latviešiem nepatīk par sevi pasmieties! Tā nu gan nepieder mūsu stiprām pusēm, mēs to nespējam, nepanesam, neciešam!

Ja kāds latviešu autors uzrakstītu līdzīgu labu reviju par mūsu dzīves aktualitātēm – asprātīgu un tikai ar mērenu asu satīru, šaubos, vai rastos institūcija, kas ņemtos to uzvest, un ja uzvestu, tad saceltos protestu vētra no visādām pusēm, un rastos „tiesneši”, kas tur būtu saredzējusi gan „svētuma zaimošanu”, gan „trimdas tautas kopības graušanu”, gan vēl diezin ko...

M. Derums.

 

Jaunā Gaita