Kādā
karstā jūlija dienā Jaunās Gaitas redakcija mani aizsūtīja apciemot
mūsu brīvās latviešu komponistu saimes senioru prof. Ādolfu Ābeli.
Pašapzinīga lepnuma piepildīts, uzsāku ceļa plānu. Jūdzēm ripojot,
sirds tomēr kļuva bailīgāka, jo atmiņā pavīdēja viena otra
palaidnība un paviršība, mācoties profesora kompozīcijas teorijas
klasē Latvijas konservatorijā. Kādreiz pārāk smagi piesistās klases
durvis vai skaļāk piecirsts solis izsauca profesora piezīmi: „Nāk kā
smagais fūrmanis!”
Tā nu ir. Ādolfs Ābele nekad nav cienījis tukšus trokšņus ne savā
mūzikā, ne arī personīgā dzīvē. Skopi viņa dziesmu noskaņu
apzīmējumi, dažreiz to iztrūkst pavisam, jo rakstītā mūzika taču
runā pati savu valodu. Vajag tikai to klusām ieklausīties.
Lai mirdz pār visu poēzija
kā saulē varavīksnas loks. (K.Krūza)
Šī Ābeles dziesma itin labi izsaka viņa muzikālo kredo. Neviens
nav Ābeli redzējis kā „sabiedrisku darbinieku”, runātāju un
apsveicēju parādēs, tāpat arī neredzam komponista darbos lētu
laikmeta himnu un pavirši saliktu romanču. Viņa mūzika ir tīra no
plātīga patosa, pļāpīgas liekvārdības un sekla jutekliskuma.
Ādolfs Ābele nāk no Vidzemes, Blomu pagasta, kur jau bērnībā,
skolotāja ģimenē augdams, iepazīstas ar Cimzes „Dziesmu rotu”, kā
arī ar Baumaņu Kārļa laimīgākiem un nelaimīgākiem soļiem latviešu
koŗa dziesmā. 1909. gadā viņš iestājās Pēterpils konservatorijā, kur
mācās kompozīcijas teoriju (formu klasi pie prof. J. Vītola) un
ērģeļu spēli (pie Žaka Handšina). Latvijas sākuma gados ērģelnieks,
koŗa diriģents un Tautas konservatorijas vadītājs Liepājā. No 1924.
g. Latvijas valsts konservatorijas kompozīcijas klases vecākais
docents, vēlāk profesors un no 1927. g., „Dziesmuvaras” diriģents
Rīgā. Ja ar dažām koŗa dziesmām un īsākiem klavieŗu darbiem
(Lidulītes valsis u.c.) Ābeles vārds nav svešs latviešu sabiedrībai
jau pirms pirmā pasaules kaŗa, tad tomēr viss viņa galvenais darbs
norit brīvās Latvijas, kā arī vēlākos svešuma gados. Latvijas
neatkarības laikā komponētie darbi orķestrim –Vientulība, Leģenda,
Rudens skice, Lāčplēša kaps, Ganiņš u.c. liecina par smalkjūtīgu,
romantiskā prizmā tvertu ieceri, delikātas un prasmīgas
instrumentācijas logatā . Savā laikā šos darbus samērā bieži
atskaņoja Rīgas radiofona orķestris, šodien no visiem varam
klausīties tikai vienu pašu Zviedrijas skaņu platē (Stokholmas
filharmonijas orķestra ieskaņojumā T. Reitera vadībā). Vēl plašāks
viņa koŗa dziesmu klāsts. Vispusīgi nopietnajā latviešu koŗa dziesmu
krājumā „62 dziesmas” (iznāca divdesmitos gados Latvijā) ieraugāma
viņa „Mūzika” (Sibilas teksts) astoņ- un vairāk balsu salikumā
radītu jaukta koŗa dziesmu:
Ne virs zemes asarotās
dzima dieve mūzika;
Viņpus zvaigznēm, saules tālēs
viņas gaišā tēvija.
Tikai divi Latvijas koŗi spēja šo techniski sarežģīto dziesmu
veikt. Personīgi esmu to dzirdējis tikai vienu reizi, bet to neesmu
vēl aizmirsis tās izcilās mūzikas dēļ. Te tiešām runāja sapņotājs –
pāžs. Tajā pašā krājumā parādījās arī Ābeles harmonizētā
tautasdziesma „Trīs meitiņas saderēja”, kas apstiprināja komponistu
nu jau arī kā latviešu dziesmotās senatnes sidraba meklētāju, kalēju
un spodrinātāju. Žēl, ka Kanadas latviešu pagājušos dziesmu svētkos
šī dziesma neatskanēja autora vadībā, arī dziesmu svētku platē tā
iztrūkst. Lai tas būtu kā būdams, Ābeles meistarīgai rokai pieder
vairāki nesalīdzināmi tautasdziesmu apdarinājumi korim, kā,
piemēram, Raibie cimdi, Vai būs laime, Lai jāj tautas šoruden, Jūŗas
meita, Kas to ceļu uz kapsētu un, lai diriģentiem un koristiem būtu
kur „lielas jūtas” izrādīt, – Ķērca, brēca varžu māte. Prātā nāk
Kārlis Skalbe, kas draugus uzrunāja ar vārdiem: „Nu ko tu esi
pārdomājis?” Šis teiciens derētu kā moto visām Ādolfa Ābeles
origināldziesmām korim. Te Baltais miers, Vakara dziesma, Mirušie ar
Skalbes tekstiem, tāpat Vienu pašu (Aspazija), Mazs saules stariņš
(Rainis), Poēzija (K. Krūza), Aizsaules koris (J. Rudzītis) un
vairākas citas. Būs mums aizmirsušās viņa solo dziesmas (piem.
Nogurušā roze), bet dažas noteikti atrodas viņa rakstāmgaldā. Toties
diezgan daudz tautasdziesmu solo balsij ar klavieŗu pavadījumu, kuŗu
paraugus dzirdējām Ņujorkas latviešu dziesmu svētku jaundarbu
koncertā un kur tie ieguva visas sapratīgās latviešu koncertpublikas
atsaucību. Vienīgā nesaprašanā agrā jaunībā pats nonācu, domādams,
kā gan Ābele iespēj vadīt mūsu kaŗa kapelmeistaru klasi Latvijas
konservatorijā. Tikai vēlāk atcerējos, ka viņš taču bija arī
kapelmeistars 4. latviešu strēlnieku pulkā.
Atmiņu birgā vēl daudz kas parādās ar blāvainu, bet neizpūšamu
liesmu. Spontānais, bet neveiksmīgais konservatorijas audzēkņu koris
1938. g. 18. novembra svētkiem. Šis koris nederēja nekur, jo
dziedāšanas klašu audzēkņi korī nekad neiekļaujas, bet stīdziniekiem
un teorētiķiem riebīgas balsis. Kādā milzīgā pretstatā tad
komponista acuraugs „Dziesmuvara”, kas tik bieži pacēla nepaceļamo –
toreizēja Jāņa Kalniņa radikālās koŗa dziesmas, Jāzepa Vītola („no
tautas izkomponējies ārā”) kalngalus, Jāņa Zālīša citur nedzirdētās
skaņu burvības, Jāņa Cīruļa citur nedziedātās mūzikas ilgošanos
(Pēdējais lotofags, Sirds klusa kļuva), paša diriģenta-autora
dārgumus u.t.t. Tad skaistie jaunā gada sagaidīšanas brīži
„Dziesmuvaras” studentu biedrībā ar tradicionālo „Kuŗš putniņis
dzied tik koši”, pusnaktij beidzoties. Visbeidzot Rīgas atbrīvošana
1941. g. 1. jūlijā, kad tikai Ādolfs Ābele drīkstēja pacelt zizli
„Dievs, svētī Latviju” skaņām, no sarkanām lupatām izmēztā Latvijas
Nacionālā operā. Toreiz tieši pirms divi nedēļām bija apgānīts,
apķēzīts vai ap– (labi neatceros) konservatorijas „sarkanais
stūrītis”, un prof. Vītolam bija daudz nepatikšanu ar dažādo
audzēkņu padomju un partorgu ņurdīgiem „dižpuikām”. Konservatorijas
nacionālā jaunatne (meitenes ieskaitot) vēlāk šo savu protestu
maksāja sarkano inkvizitoru pagrabos.
Bet nu jau ir klāt Kalamazū. Ak Dievs, kas par muzikālu pilsētu!
Komponisti Ād. Ābele, Jēk. Poruks, Arn. Kalnājs, diriģents Rob.
Zuika, dziedonis P. Lielzuika u.c. Abi pēdējie ņem mani savā
apgādībā un drīz jau esam pie prof. Ābeles mājas. Man līdzi ciema
kukulis – T. Ķēniņa jaunākais darbs, „Dzejnieka mūžs”, kuŗu līdz ar
Jaunām Gaitām lepni pasitu savā padusē. Solis šoreiz izdodas klusāks
un laimīgā kārtā pārkāpju profesora mājas slieksni, lai stādītos
priekšā kā iesirms jauneklis no ķēves dēlu izdevuma. Profesoru un
viņa jauko kundzi sastapt ir pa visam vienkārši. Gadi pagājuši, bet
profesors izskatā nav pārmainījies gandrīz nemaz. Sarunas dabīgi
novirzās arī uz dažādiem jautājumiem par latviešu tautasdziesmu.
Būdams neveiksmīgs diatoniskuma sludinātājs, jautāju profesoram:
„Kādās tautasdziesmās iespējama mažora vai minora harmonizācija?”
„Tajās, kuŗas uzrakstījis Pietūka Krustiņš,” atskan mierīga
atbilde.
? ? ?
„Neapšaubāmi Cimzes audzēkņu vidū bija spārnoti censoņi, kas
kādai noteiktai dainai atrada savai inspirācijai atbilstošu meldiju,
kuŗu iesūtīja Cimzem kā no ‘tautas klēpja’ nākušu,” profesors tikpat
mierīgi turpina.
„Tātad mums ir t.s. tautasdziesmas līdzīgas mācītāja Neilanda
ziņģei „Teici, teici valodiņa”, kas bija Rīgas radiofona vadmotīvs
1937. g. lielo pļaujas svētku laikā? Tās tad arī radušās 19. g.
simtenī?”
Profesors viegli pamāj ar galvu. Runājam vēl daudz par citiem
mūzikas jautājumiem, kuŗos spilgti izpaužas komponista ārkārtīgi
dzīvā un stingrā personība, kā arī tikko jūtamais, bet dzēlīgais (ja
to uztveŗ!) humors par pašreizējo mūzikas dzīvi te un dzimtenē.
Komponists cienī un pelnīti atzīst V. Dārziņu, T. Ķeniņu u.c., bet
viegli pavīpsnā par Žilinski u.c. „darba varoņiem” okupētā Latvijā.
„Pavisam maz intereses kaut cik jaunā, radošā virzienā jau
toreiz, kad viņi bija mani skolnieki. Vienīgi Marģers Zariņš
uzrādīja cik necik izdomas, iztēles un fantāzijas. Žilinskis bija kā
noburts miets”.
Laiks tiešām paiet ātri tik labā un neatsverama sabiedrībā, it
sevišķi, ja to pabalsta glāze konjaka, cigarete un skaists atmiņu
klāsts. Atvadoties ienāk prātā komponista Jāņa Cīruļa teiciens –
Ādolfs ir Ābele, kas dziedams pēc Santa Lucia meldijas visos
lietvārda locījumos. Jā, arī Mērnieku laiki saka, ka ābeles zied un
nes krāšņus augļus. Tā arī mūsu komponists Ādolfs Ābele. Tikai vai
to novērtē mūsu brīžiem juceklīgā, brīžiem stulbā trimdas dzīve.
Te nu ir un bija tā vieta, kur sviedriem vaigā vajadzēja savu
gara maizi pelnīt nākošiem latviešu komponistiem, diriģentiem,
novecojušus stipendiātus ieskaitot. Šīs latviešu mūzikas gara
bagātības nedrīkst pazust svešuma dūmakā, tām jāiet tālāk nākotnes
vīzijas lielumā. „Celiet liesmojošu lāpu mūsu dziesmotā Gaismas
pilī”, sauc komponists Jānis Norvilis.
„Beidziet būt mirlas!” teiktu dzejniece Velta Toma.
