Jaunā Gaita nr. 39, 1962

Trimdas periodikā izteiktas domas, ka Kaudzīšu Mērnieku laiki nebūtu dodami lasīt skolēniem un nebūtu arī pieminami latviešu literatūras vēsturē (skat. JG 37. 148. lpp.)

Šai sakarā sniedzam latviešu rakstniecības seniora Jāņa Sarmas apceri.

Slātavieši un čangalieši pie zupas galda krogū. „Saderam, ka slātavieši nokauj vairāk jēru!” Švauksts kliedza, kājās uzceldamies.

Brāļu Matīsa un Reiņa Kaudzīšu stāsts Mērnieku laiki parādījās 19. gs. otrā pusē, kad tikko Latvijā bija izbeigušies klaušu laiki ar pēdējām feodālās iekārtas pazīmēm un kad sāka veidoties pirmā latviskā sabiedrība, sākumā tīri zemnieciska rakstura. Šis laikmets vēlāk ieguvis tautas atmodas laika nosaukumu. Šādu maiņas laikmetu sejas parasti ir ar pretstatīgiem vaibstiem, kas, attēloti literāros darbos, var radīt kā lasītājos, tāpat arī kritiskajos vērtētājos dažādas domas. Tā noticis ar Mērnieku laikiem, kas iznāca 1879. gadā un kuŗu notikumi saistās ar visas tautas dzīvē tik svarīgo pārkārtošanos – zemnieku zemes pāriešanu no lielajām latifundijām, kas piederēja cittautiešiem, latviešu zemnieku rokās. Reizē ar to sākās arī lielas pārmaiņas latviešu kultūras dzīvē.

Tagad, vērojot Kaudzīšu stāstu vairāk nekā 80 gadu attālā perspektīvā, dažs kas tanī var likties citāds un varbūt pat labāk saskatāms nekā toreizējiem stāsta vērtētājiem. Tādēļ varbūt ir nozīme atskatīties uz Kaudzīšu darbu un jautāt, vai tas pieder tikai aizgājušajām dienām un kādā mērā tās raksturo, vai stāstam ir arī kādas saites ar tagadni kā mākslas darbam un kā kultūrvēstures dokumentam. Jau 1874. gadā Baltijas Vēstnesī (17.-20. num.) iespiests gaŗāks Matīsa darbs: Dzejas nodaļa mūsu laikrakstos 1873.g. Tai pašā gadā (Balt. Vēstn. 1874. 28. num.) Matīsam nākas polemizēt ar Krogzemju Miku (Ausekli), un viņš savas domas aizstāv godam. Taču īsti savas dzejas un vispār literatūras pazinēja spējas Matīss Kaudzīte parāda polemikā ar vēlāko Latvijas universitātes profesoru (toreiz Tērbatas univ. lektoru) Jēkabu Lautenbachu-Jūsmiņu sakarā ar viņa publicēto dzejdarbu Zalkša līgava. Polemika, kas pazīstama ar apzīmējumu Domas par tautiskās dzejas nodibināšanu, izvēršas ļoti plaša un turpinās laikrakstos un atsevišķās brošūrās no 1880. līdz 1883. g. Matīss iziet no cīņas kā uzvarētājs, jo ir labāk sapratis sava laika literārās sliegsmes nekā ļoti bargie tērbatnieki.

Ar šo īso atskatu gribēju teikt, ka mazākais viens no Mērnieku laiku autoriem nav tikai lauku skolmeistars, bet ļoti redzama sava laika persona sava laika literāro domu izmaiņas centrā. Tai pašā laikā Matīss Kaudzīte rādījis sevi kā liriķi un sveštautu dzejdarbu tulkotāju. Nebūtu tāpēc jābrīnās, ja viņam kopā ar ļoti atturīgo un sevī noslēgto vecāko brāli, zemnieciski skeptisko filozofu Reini, radusies doma skatīt jauno, līdz šim neredzēti aktīvo un svaigo sabiedrību.

Lai saprastu, kā radušās Kaudzīšu stāsta personas un kā veidojusies to savstarpējā saskare, kaut cik jāatceras laikmeta garīgā atmosfaira. Šķiet, Alunāna (1832-1864) doma, ka latvieši ir tauta ar tām pašām tiesībām, kādas jebkuŗai citai brīvai tautai un par kuŗām tai jācīnās, ir laikmeta mugurkauls, ja tā varētu teikt. Tomēr īsti apzināta šī doma ir nelielā intelliģences grupā, kamēr tautas vairumam par to ir tikai neskaidra nojauta. Atsevišķiem intelliģences pārstāvjiem par nacionālās idejas īstenošanu ir katram savi uzskati. Tā Krišjānis Valdemārs (1825-1891), viena no spilgtākām laikmeta personībām, pārliecināts, ka drošākais pamats latviešu nacionālās apziņas veidošanai ir turības iegūšana, kam savukārt sekotu sociālās un kulturālās tautas augšupejas norises. Lai savas domas īstenotu, Valdemārs uzsāk cīņu, kur mēģina ar krievu palīdzību nomākt savas idejas vācu pretiniekus. Lai pamudinātu vāciešus ķerties pie saimnieciskās dzīves pārkārtošanas, viņš tos grib iebiedēt, organizēdams latviešu izceļošanu uz Krieviju, kur grib tos nometināt kā kolonistus izputējušo krievu muižnieku īpašumos. Vācieši liek viņa nodomam šķēršļus, un tas neizdodas.

Otra ļoti ievērojama, kaut arī maz minēta personība šai laikā ir Valmieras (Valkas) skolotāju semināra direktors Jānis Cimze (1814-1881), kuŗš izaudzinājis plašu Vidzemes skolotāju saimi, kas visumā stingri turējusies pie seminārā mantotiem principiem. J. Cimzes vadītāja doma ir tā, ka skolotājam jākalpo savai tautai, rūpējoties par tās intellektuālās un morāliskās dzīves augšupeju, neprasot nekādas pārmaiņas sociālajā iekārtā.

Tai pašā laikā vara, kam par latviešiem vislielākā teikšana – krievi – pastiprina rusifikācijas nodomus, bet otra ļoti aktīvā vara – vācu muižniecība, kas ir semināra faktiskā uzturētāja, liek J. Cimzem saprast, ka tam jāaudzina skolotāji, kuŗu uzdevums palīdzēt latviešus pārvācot. Rodas dilemma: vai latviešiem labāk pakļauties krievu lāča „laipnajām” ķepām vai slīkt „kulturālajā” vācu jūŗā?

Nevar teikt, ka šo pretējo ideju veidotā gaisotne būtu no saulainajām latviešu dzīvē. Kaut tai cauri skanēja tīro ideālistu A. Kronvalda liesmainie nacionālie aicinājumi un tikpat dedzīgie Ausekļa un Pumpura dzejas panti, stāvokļa īstenību tie nespēja mainīt. Skaisti aicinājumi izskanēja rakstos, bet pēc tam izplēnēja sanāksmju un mielastu runās, neatstādami nākošajam laikmetam nekādu kopīgu vadītāju domu.

Pretējo laikmeta domu un notikumu radītajā jūklī veidojas un darbojas Kaudzīšu stāsta personas. Nav iespējams īsā rakstiņā izsekot to gaitām kaut cik pilnīgi. Varbūt der īsumā atcerēties tos stāsta tēlus, kas visbiežāk pieminēti vietā un nevietā. Pie tādiem bez šaubām jāpieskaita tik nežēlīgi kariķētais Ķencis. Tas ir mazs, godīgs, centīgs, ar sabiedriskām tieksmēm un veselīgu humoru apbalvots saimnieciņš. Pa ausu galam viņš dzirdējis Valdemāra mudinājumu, ka jārūpējas par turības pacelšanu. Šai pašā virzienā viņu mudina arī klaušu laikā pārciestais trūkums. Nav jābrīnās, ja viņš grib savus nelielos lauciņus paplašināt ar pļaviņu gar Slamstu un Šmakanu robežām, jo kā tad citādi tik mazs saimnieks lai tiek pie turības? Protams, viņš iet tos pašus ceļus, kādi tam bij pazīstami klaušu laikos. Neviens viņam nav rādījis kādus citus, Ķenša famōzā lūgšana, protams, nav radusies viņa vienkāršajā galviņā, viņš to noklausījies no kādas augstākas vietas un tad mazliet papildinājis no savas puses.

Ne mazāk par Ķenci cietis patētiskais tautas darbinieks Pietuka Krustiņš. Par ko? Par to, ka centīgi un sirsnīgi dara to, ko dzirdējis Kronvalda dedzīgajās runās vai Ausekļa pantos. Arī par to, ka nopietni ievēro sava semināra direktora teikto maksimu: tautskolotājam jābūt savas tautas kalpam. Pietuka Krustiņš kalpo tautai un dara to ar patosu, jo to piesavinājies, lasot seminārā Fridricha fon Šillera darbus. Bet ja kādam savs kalpošanas darbs šādā veidā darāms sabiedrībā, kur visu nosaka sīkās ikdienas rūpes, negodīgums un blēdība, tad nav jābrīnās, ka tāds bez paša gribas citu acis kļūst smieklīgs, kaut gan gribējis labāko.

Arī Švauksts ir tās pašas chaotiskās laikmeta gaisotnes radīts tēls. Arī viņš dzirdējis vai pat lasījis Pēterburgas Avīžu aicinājumus izmantot visas iespējas, lai kļūtu patstāvīgs un turīgs. Viņš to arī dara pēc savas dabas dotumiem un paša pieredzes. Ja tās nepietiekamas – ko lai dara! Tiem viņa līdzgaitniekiem, kam to vairāk, būs drošāki panākumi un tie kļūs ne vien lauku bodnieki, bet arī Rīgas veikalnieki, kuŗu švaukstisms izpaudīsies tik smalkā veidā, ka par to varbūt dažs tikai pasmīnēs, bet vairums pieņems kā kaut ko neizbēgamu.

Lielsaimnieks un pagasta amatvīrs Prātnieks ir jau klaušu laikā pratis iegūt turību. Kādēļ lai viņš tagad necenstos pēc tās vēl vairāk, ja jau to sludina kā kaut ko vēlamu? Viņš pats vēl gan staigā gaŗajā, pelēkajā piebaldzēnu paltrakā, bet viņa bērni mācīsies ģimnāzijā un pēc tam studēs Tērbatā par ārstiem, juristiem vai teologiem. Tas nav iespējams bez naudas, un jo vairāk tās Prātnieks būs iekrājis, jo dēliem tas būs patīkamāk. Tas, kādā ceļā tēvs to sakrājis, tiem neko daudz neinteresēs.

Arī skroderis Drekberģis nav tik apsmejama kreatūra, tāpēc ka cenšas atdarināt citus, ko uzskata par paraugiem. Nebūs jāgaida necik ilgi, kad viņš kļūs mītiņu runātājs un tur veikli un droši atkārtos to, ko būs izlasījis kādā politiskā brošūrā. Viņa dēli kā „atraitnes dēli” mācīsies skolotāju semināros, kur krievu valdība centīgos skolniekus atbrīvo no skolas naudas un piešķiŗ tiem stipendijas.

Prātnieka gara radiniece un domu sapratēja Oļiniete ir cietas dabas sieviete. Tikpat ciets un nežēlīgs ir arī viņas Dievs. Bet vainojama viņa tāpēc nav, jo šķiet tā, ka tie, kas Oļinietei mācījuši baušļus, vairāk rūpējusies par to, lai viņa tos pareizi noskaita, nekā par to, lai saprastu baušļu jēgu.

Īstās Oļiņu Lienas audzinātājas ir ne Oļiniete, bet abas latviešu mātes Annuža un Ilze, kuŗu bērnišķīgi gaišo un dziļo cilvēcības nojaudu nav spējuši iznicināt ne praktiskais hernhūtisms, ne kanceles formālisms. Liena ir gaišākais un cēlākais tēls visā latviešu literatūrā, un šī tēla spožums ir rada tam, kādu vērojam Šekspīra Ofēlijā, Gētes Grietiņā vai Turgēņeva Ļīzā Kaļītinā. Visi šo tēlu radītāji ar tiem teikuši, ka sieviete nav tukšas baudas devēja, bet vīrieša augšupcēlēja. Līdz ar to ir arī atzīmēts šo tēlu liktenīgais traģisms: kā Lienai, tāpat arī viņas gara radiniecēm jāiet bojā neviena nesaprastām. Gan šķiet tā, ka Liena iet bojā it kā nejaušas sagadīšanās dēļ, Bet arī tad, ja šī gadījuma nebūtu, bojā eju būtu sagādājis viņas izredzētais Kaspars, kas tikai ar smīnu noklausās, ko domā citi cilvēki. Viņš netur par vajadzīgu tiem palīdzēt, bet aiziet no tiem klusēdams un sastindzis sektantiskajā savas pārliecības taisnībā. Viņš saprot tikai sevi un pavisam maz ievēro Lienu, kad tā gandrīz izmisusi stāsta, ar ko tai jācīnās. Viņam nav neviena sirsnīga vārda, ko teikt Lienai, lai to atbalstītu. Dzīve ar šo cilvēku būtu nekas vairāk kā lēna Lienas dvēseles izārdīšana. Ar Kasparu Gaitiņu Kaudzīši gaišredzīgi veidojuši toreiz vēl tikai tumši nojausto partijas funkcionāra tēlu, kuŗa ideoloģiju pauž pazīstamais dzejrindis: Augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žēluma...

Toreizējā kritika Kaudzīšu darbu vērtē ne visai labvēlīgi. Baltijas Vēstnesis savā 1879. g. 39. numurā sauc Kaudzīšu darbu par stāstu un saka, ka tas „interesants gabals iz mūsu pašu dzīves, kur mūsu vājības atspoguļojas tik skaidri un gaiši kā spogulī, tā kā dažam labam to lasot būs reižu reizām jānosarkst...”

Eduarda Skujenieka (1856-1897) – Vensku Edvarda vērtējums laikraksta Balss 67. numurā ir jau nopietnāks. Skujenieks noraida Mērnieku laiku apzīmējumu par romānu un plaši skaidro, kas pēc viņa domām ir romāns. Kaudzīšu darbā viņš neatrodot romāna iezīmju. Kā stāstu viņš to uzslavē, jo nezinot latviešu literatūrā otra darba, kuŗā latviešu dzīve būtu tik izveicīgi aprakstīta. Personas, atskaitot Pietuka Krustiņu un Švaukstu, esot tēlotas „patiesi no dzīves.” Autoru lielākā vaina esot, ka par daudz atstāstot riebīgi rupjas scēnas. Pie tam ļaunais allaž dabūjot virsroku par labo un nekad nesaņemot sodu. Vai tad latviešu tautā neesot arī glītu un skaistu prieku un nopietnu vīru, kas būtu aprakstāmi? Savu recenziju beidzot, Skujenieks atzīmē stāsta valodas bagātību, jaukumu un kuplumu, no kā varot mācīties, kā latviešu valoda jālieto.

Otrs recenzents Jēkabs Dravnieks (1858-1927) Baltijas Zemkopja 1880. g. 10.numurā sauc Mērnieku laikus par romānu, atzīmē, ka tam daiļa valoda, bet tad žēlojas, ka personas esot nelāga cilvēki, labo esot maz un tiem slikti vien ejot. Autori pie tam izsmējuši labdarības biedrības, neparādot nevienu cienījamu biedrību, kādu taču netrūkstot. Beidzot recenzents izsaka autoriem šādu pārmetumu: viņš esot izlasījis kādas pāris tūkstoš grāmatas, bet nevienā neesot atradis tādas lietas, ka kāda blēžu biedrība varot pastāvēt netiesāta, kā tas rādīts Mērnieku laikos.

Visi šie pārmetumi Mērnieku laiku autoriem, šķiet, izskaidrojami ar to, ka recenzenti vairāk vai mazāk turējušies pie toreiz populārajām dāņu kritiķa Georga Brandesa (1842-1927) vai franču literatūras zinātnieka Ipolita Tēna (1828-1893) uzskatiem. Tie īsumā ir tādi, ka literatūrai jāvirza reālā dzīve uz priekšu. Tātad mākslas darba vērtību nosaka tas, cik katrs mākslinieka tēlotais raksturs šim nolūkam kalpo. Protams, ka svarīgākais un derīgākais raksturs tad ir tas, kuŗa mērķis ir rūpēties par citu resp. sabiedrības labklājību. Šīs domas pamatā tā laika literārajam virzienam, ko parasti apzīmē kā reālistisko.

Nav iemesla pieņemt, ka Mērnieku laiku autoriem šī virziena principi nebūtu pazīstami, bet gan redzams, ka viņi nav turējuši par vajadzīgu savā darbā pie tiem turēties. Viņu nolūks nav ne tiesāt, ne pārveidot, ne arī kaut kādā veidā vadīt reālo dzīvi. Kā mākslinieki viņi par savu uzdevumu uzskata dzīves tēlošanu, pieņemot, ka tai nekas nenotiek bez virzītāja cēloņa, un tātad katrai parādībai ir tiesības būt tādai, kāda tā ir. Atzīstot visu lietu neizbēgamo tādību, Kaudzīši tās tēlo ar dziļi cilvēcīgu nostāju pret tām, lai tas būtu iespējams, viņi bieži lieto humoru. Protams, viņu humors nav domāts smieklu radīšanai, bet gan tam, lai novērstu šausmas, ko var radīt dzīves notikumu traģisma vērojums. Kaudzīšu nostāja šai lietā atgādina krievu rakstnieka Nikolaja Gogoļa (1809-1852) vārdus: Es smejos, lai noslēptu asaras.

Pirmo recenzentu E.Skujenieka un J.Dravnieka iezīmētās sliedēs iet visumā arī vairāk vai mazāk visi nākamie. Tāpēc Latvijas skolās lietotajās mācības grāmatās varēja lasīt par Mērnieku laiku „pozitīvajiem”, kā arī „negatīvajiem” tipiem. Kaut cik maigāks ir Mērnieku laiku vērtējums Dr. H. Buduļa apcerē, (Žurn. Ceļš, 1947. g. 5.-6. num.), bet īstais novērtējums Kaudzīšu darbam vēl jāgaida nākotnē.

Kritikas nostāja pret brāļu Kaudzīšu stāstu nebija vienīgais ļaunums. Ap 1911. gadu parādās Pāvila Gruznas Mērnieku laiku dramatizējums, kas pats par sevi, protams, nav vēl nekas ļauns. Ļaunums radās ar to, ka dramatizējumu sāka spēlēt daudzās lauku teātru amatieru trupas, kuŗu aktieri, pēc savas modes un saprašanas kariķēja Mērnieku laiku tēlus, lai iegūtu par to klausītāju aplausus. Jāsaka, ka vairums iepazinušies ar Mērnieku laikiem taisni no šī dramatizējuma, kā to spēlēja diletantiskajās dažādo biedrību, skolu etc, izrādēs. Bez iebildumiem nevar pieņemt arī to delartisko veidu, kādā P. Gruznas dramatizējumu spēlēja Dailes teātris Rīgā.

Tātad beidzot – Der langen Rede kurzer Sinn: būtu jārūpējas, lai jo drīzāk rastos Kaudzīšu Mērnieku laiku trimdas izdevums ar plašiem vēsturiska, etnogrāfiska un valodnieciska rakstura kommentāriem, kas šo latviešu literatūras klasisko darbu darītu pieejamu tagadējai un nākamajām vēlākajām paaudzēm.