Jānis Strods

JAUNIE

 

 

 

Klusi sākās un klusi pagāja Čikāgas jaunatnes svētkos jauno gleznotāju darbu skate.

Šajā skatē (izstādē) vairumā abstraktie darbi: no 4.-27. Arī pārējie, atskaitot 6.-8. rada tiem.

Izstādē piedalījās: Visvaldis Reinholds, Ilgvars Šteins no Kanādas, Rasma Bite no Anglijas, Ausma Matcate-Dārzniece, Voldemārs Dārznieks, Jānis Annus, Ilmārs Rumpēters, un Sigurds Vīdzirkste no A.S.V. austrumu piekrastes, Jānis Aistars, Viestarts Aistars, Markus Bārenis, Astra Kleinhofa, Uldis Krūmiņš, Silvija Šteinere-Bērziņa, Ojārs Šteiners, Edvins Strautmanis, Vitauts Sīmanis un Benno Tālivalds no Čikāgas un tās apkārtnes un Ivars Hiršs un Kazimirs Laurs no A.S.V. rietumu piekrastes.

Par izstādi droši jāsaka – viena no labākām, kādu Čikāgas un arī citu Amerikas pilsētu robežās sarīkojuši latviešu (atsevišķi) mākslinieki vai organizācijas.

Šī izstāde nebija bilžu tirdziņš vai vēsturisku atmiņu klāsts (lūdzu nesajaukt ar tautas vēstures simboliem), bet gleznu izstāde tās vārda tiešā nozīmē.

Viengabalainība. Piemērotas telpas. Saskaņa darbu izvietojumā. Par jaunajiem gleznotājiem jāprasa:

Kas tie tādi, ko viņi grib un ko grib dot?

Un ja šie gleznotāji, ceļinieki, vienalga, kaŗavīri, vai jūŗas braucēji, vai sekmīgi mākslas skolas stipendiāti un alkatīgi meklētāji, klīduši un vērojuši: un savā prātā redzēto un izjusto daudzkārt pārmaluši, bijuši patiesi, dodami savos darbos labāko, tad 50% skatītāji – arī ceļotāji, bet kas tālāk par sava tuvākā kaimiņa dzīvojamās telpas lielo lampu vai pagraba iedzertuvi nav redzējuši, ir vienmēr vareni soģi un viszinīgi kritiķi. Un tā pirmie skatītāji par jaunajiem nesa vēsti: „Izstādē nekā nav.” Citi to nesa tālāk, un jaunie atkal palika vieni. Pārklaušinot labu tiesu skatītāju atklājās, ka viņu domas apmēram šādas; ak nabaga gleznotāji, „Kāpēc jūs negleznojat tā, kā tas dabā vai puķu podā redzams, un vai jūs nedomājat mūs tikai āzēt, paši nekā neprazdami.”

Tā nav jābrīnās, ka caurmēra gleznu izstāžu apmeklētājs ierodas izstādē, domās apbruņojies ar dabas zinību un ģeogrāfijas grāmatu fotogrāfiju un zīmējumu attēliem, grib tādus atrast arī gleznās.

To vērojot, negribas ticēt, ka pagājuši daudzi gadu tūkstoši, gadu tūkstošu simti, kopš alu sienās cilvēks (vai tā sencis) skrāpējis zīmējumus, pagājuši daudzi gadu simti, kopš cilvēks krāsā un zīmējumā ielicis arī valodu, tas ir dokumentējis savu laikmetu, un pagājuši gadu simti, kopš gleznotājs ir suverēns. (Pēdējais neattiecas uz visiem zemes stūŗiem). Pagājuši gadu simti, kopš zināms vārds: „moderns” – moderns gleznotājs. –

Var jau teikt – tie tāli mēri, tad pavisam droši – tie tuvi pašu zemē, savā tautā.

 

Ivars Hiršs. Austras koks un ...

... 3 saules.

Jau sen sen latviešu sieva, vecāmāte un ņipra līgava auda segu, rakstiem bagātu vai arī maigu svītrainu. Auda sūnu zaļu, mēļu vai pelēku, šķērsojot to ar zaļo vai zilgano, auda zirga segu un kājceliņu, liekot zilo aiz zaļā, melno aiz gaiši sārtā, balto pie pelēkā, rindās un laukumos, auda tos mierīgus vai spilgtus, zvaigznēm un krustiem piebārstītus, bet dēla dēls vai meitas meita citā audumā – gleznā – meklē kalendāra vāka attēlus.

Bet ja nu prasām, kāpēc gandrīz visi A.S.V. un Kanadas mākslu skolas beigušie, būdami labi zīmētāji un izcili portretisti, dzen vagas, pie tam dziļas, tā saucamajā abstraktisma laukā, īstās atbildes nedabūsim.

Varbūt arī šo atbilžu būs ļoti daudz un dažādas, un visām sava daļa taisnības.

Pieminēšu te vienu, ļoti zīmīgu, ko saka kādā intervijā jauno gleznotāju izstādes iekārtotājs, gleznotājs Vitauts Sīmanis:

„Negribu, lai izstādes apmeklētājs, apstājies pie manas gleznas, skaitītu, cik tai govij ausu.” Gleznas iespaidam jānāk no apgleznotās virsmas. Tur redzamie asociējamie priekšmeti palaikam tikai traucē.”

Apskatot izstādes dalībniekus atsevišķi jāsaka, ka viņu skaits ir prāvs, bet darbu kopskaits mazs, un dažs reprezentējas tikai ar vienu darbu, tā varbūt neatspoguļojot savu seju pilnīgi.

Jānis Aistars, jaunākais no skolu beigušajiem (Art Institute of Chicago, 1961. g.), patlaban kaŗavīra svārkos, savos divos izstādītajos darbos ļoti ekspresīvs, bet neatminamu iemeslu dēļ drusku chaotisks kā krāsā, tā arī formu ritmā.

Grūti zināt daudzo latviešu gleznotāju spējas akvareļu glezniecībā, bet droši jāsaka, ka Viestarts Aistars ir starp pirmajiem. Tomēr viņa divi akvareļi un viens eļļas darbs stāv patālu aiz darbiem, kas redzēti daudzās privātkolekcijās vai atsevišķā darbu izstādē.

Jānim Annusam tikai viens darbs, un tas pats diezgan sīks un sadrumstalots. Tam nebija iespējams attaisnot par J. Annusu daudzās teicamās atsauksmes latviešu un arī cittautu presē.

Markus Bārenis arī izstādījis tikai vienu darbu. Grūti spriest, vai tajā ielikta kāda personīga noskaņa (emocija) vai arī risināta tikai īpatnēja toņu kārta.

Lielu vienkāršību un labu zīmējuma ritmu savos trīs temperas darbos parāda Rasma Bite.

Voldemārs Dārznieks, (2 gleznas), rīkojies savos darbos kā dārznieks-mākslinieks, ar viegliem pieskārieniem uzburdams ziedus, spilgtus vai klusinātus, retinot vienu no otra, gan arī savijot tos salās. Jaušams pamatīgs meklētājs.

Ivars Hiršs kādā savā darbā atmirdzinājis sen aizmirstu vienkāršu skaistumu – ornamentu – Austras koks, bet trīs saules, kā saules nepārliecina. Nopietns sava ceļa gājējs.

Astra Kleinhofa, pati jaunākā dalībniece (dz. 1941. g.), vēl studente, bet gleznas auž jau labi. Savos darbos likusi ziedu uz zieda, panākot tajos īpatnēju raksturu un krāsu kopēju harmoniju. Dominē tumši vēsās.

Uldis Krūmiņš – cīnītājs un pārdrošinieks, sevi augstu atestējis jau daudzās izstādēs un galerijās. Kaut pēdējos izstādītos darbus U. Krūmiņš gleznojis it kā rotaļādamies, viņa spējas un techniskās zināšanas ir varenas. Velniņa smīnētāja spoži lakotās čabas uz balta pjedestāla varēja gan palikt ārdurvē.

Kluso dabu klusā brūnā noskaņā devis Kazimirs Laurs. Žēl, ka viens vienīgs darbs, un arī vienīgais līdz šim redzētais Čikāgā.

Ausma Matcate-Dārzniece gleznotāja ar labu izjūtu, pie tam tīri vīrišķīgu. Stipra un droša savā krāsu izvēlē.

Voldemārs Reinholds rāda divus darbus, bet liekas, lai tos izjustu un nebūtu pārpratumu par gleznotāja patiesīgumu, ir jāredz daudz vairāk viņa darbu. Labi harmonē vēso un tumšo toņu slieces.

Ilmārs Rumpēters savos trīs darbos parāda veikla būvētāja un laba krāsu salicēja (saskaņotajā) gaumi.

Vitauts Sīmanis trijos lielu apmēru darbos pauž spēku un arī inteliģenci. Kluss izsvērējs un noteicējs labā kompozicijā. Mierīgs toņu izvēlē. V. Sīmaņa darbi atzīstami par labākajiem izstādē.

Ojārs Šteiners, pretēji savām spēka pilnajām grafikām, eļļas darbos ielicis smalkjūtību un trauslumu. Izstādītas divi gleznas. Skaista un vienkārša krāsu harmonija un kompozīcija.

Silvijai Šteinerei-Bērziņai, Ojāra Šteinera māsai, divi darbi. Arī viņa savos darbos ielikusi trauslumu un lielu smalkjūtību krāsu izvēlē, labi variējot siltos ziedus ar vēsajiem kopējā ritmā. Viens no abiem darbiem pieskaitāms izstādes labākajiem.

Ilgvars Šteins,– stiprinieks technikā, katrā ziņā būtu ierindojams starp pirmajiem latviešu grafiķiem. Mazliet jaušams gan it kā arī kāds slavisks vai ģermanisks akcents. Varbūt arī drusku jāvienkāršojas, vai arī vēl vairāk jāpastiprinās detaļās, sevišķi priekšplānos.

Edvins Strautmanis izstādījis vienu liela apmēra un divus mazākus darbus. Kā pirmajā, tā otros gleznotājs rāda savu spēku un vienkāršību, pārvaldot laukumu gan vienkrāsā (melnā), gan arī 2-3 krāsu darbos.

Benno Tālivalds, īpatnējākais un raksturīgākais starp pārējiem izstādes dalībniekiem, stūrgalvīgi iet to pašu ceļu, ko iesācis, nobeidzot skolu (Art Institute of Chicago, 1856. g.). Izstādē reprezentējas ar dramatismu un formu ritmu. Divi darbi. Vienā darbā, šķiet, kritis par upuri nevaļai, tas ir, nav bijis laika izkontrolēt izstādei nododamo darbu. Tā rezultātā darba Kritušais kaŗavīrs labās puses daļa (lielgabals), nesakļaujas ritmā ar sulīgi izteikto kreisās puses notikumu, kritušo zirgu un kaŗavīru. Turpretim otrs B. Tālivalda darbs, kompozicijā skaitāms pie pirmajiem vērtīgākajiem izstādes darbiem.

Savu īpatnēju un dabas apdari spoži saliedējis savā skaisti pelēkā darbā Sigurds Vīdzirkste. Drošs un labs sava ceļa gājējs.

II jaunatnes svētku gleznu skatē pie U. Krūmiņa darba „An American Landscape”, kuŗā patiesībā apvienoti 9 atsevišķi darbi, stāv no kreisās : Edvins Strautmanis, Jānis Strods, Silvija Šteinere-Bērziņa, Vitauts Sīmanis, Uldis Krūmiņš, Ojārs Šteiners, Marks Bārenis un Benno Tālivalds.