Skats Sārijerva tumšajā aukstumā

 

Tamperes tekstīlstrādnieks Veine Linna. (Väinö Linna) piecdesmito gadu vidū kļuva plaši pazīstams ar savu kaŗa romānu "Nezināmais kareivis". Tas tulkots daudzās valodās (arī latviski) un filmēts. Šis romāns bija autora iecerētās triloģijas "Šeit zem ziemeļzvaigznes" pēdējā daļa. Taču to Linna sarakstīja vispirms. Tikai pēc tam iznāca triloģijas pirmais sējums - "Sārijerva smilšainajos pakalnos", kam 1960. gadā sekojis iztrūkstošais ķēdes loceklis, t.i. otrs sējums. Tā nosaukumu Linna aizņēmies no "Internacionāles" pirmās rindkopas: "Uz cīņu mosties". Romānā tēlota somu pilsoņu kaŗa priekšspēle un cīņu norise 1918. gadā.

Kopējs šiem trim romāniem ir Koskelas dzimtas likteņi no 1880-tajiem līdz 1940-tajiem gadiem. Taču autora galvenais nolūks ir parādīt somu tautas pārdzīvojumus, sociālās pretišķības, cīņas un vēsturisko attīstību minētajā laika posmā. Tie, kas lasījuši "Nezināmo kareivi", atcerēsies, ka Koskelas dzimtu tur pārstāv kāds mazrunīgs cīnītājs, leitnants Vilho Koskela, saukts "klusais Ville". Pieminēts arī, ka Vilho tēvs, Aksels Koskela, 1918. gadā komandējis kādu sarkanās gvardijas rotu nežēlīgajā brāļu karā, Dumpīgais Aksels tad nu ir triloģijas otrās daļas galvenā persona.

Aksela tēvs Jussi Koskela savukārt notēlots "Sārijerva smilšainajos pakalnos" un pa daļai arī triloģijas otrā daļā. Viņam izdodas izveidot jaunsaimniecību, nosusinot purvāju kādā Tavastzemes mācītājmuižā. Tomēr Jussi ir tikai viņa kultivētās zemes nomnieks, bailīgs un pazemīgs darba rūķis, kas visu savu mūžu racis novadgrāvjus un gājis klaušās. Ar šādu dzīvi nespēj samierināties viņa dēli, sevišķi Aksels, kas ir vecākais no brāļiem. Līdz ar to Linna uzskatāmi attēlo somu lauku proletāriāta stāvokli, to sociālo fonu, uz kuŗa norisinās sarkanais dumpis 1918. gadā.

Somu proletāriāta sacelšanās, sarkanais terrors, sarkanās gvardijas sīvā cīna pret Mannerheima aizsargiem, Vācijā apmācītajiem somu "jēģeriem" un fon der Golca vācu vienībām, sarkano sagrāve un baltais terrors pieder somu vēstures drāmatiskākajiem un interesantākajiem notikumiem. Taču vēl līdz šimlaikam tie nav objektīvi izpētīti un attēloti. To tagad, pēc Linnas romāna "Uz cīņu mosties" iznākšanas, visumā atzīst arī vairāki somu vēsturnieki (skat. zviedru laikr. "Dagens Nyheter", 8.12.60.).

Linna ir centies iepazīties ar pilsoņu kaŗa vēstures avotiem, izdarījis aptaujas, pārbaudījis un salīdzinājis faktus un skaitļus (piem., par terrora upuriem). Viņa darbs nozīmē prasību pēc somu pilsoņu kaŗa vēstures pārvērtēšanas. Linna ir pūlējies attēlot revolūcijas traģēdiju un sakauto likteni. Kādā intervijā autors izteicās zviedru žurnālistam M. Ēdstrēmam: "Man nav nekādu personisku atriebības motīvu... Ar manu dzimtu uzvarētāji apgājās labi. Maniem veclaicīgi reliģiozajiem vecākiem nebija nekādu sakaru ar sociālismu... Mans sašutums vēršas pret historiografiju. Kad es sāku iedzīvināties revolūcijas notikumos, atklāju, ka vēsturnieki mani ved ap stūri. Neviens nevar noliegt, ka pilsoņu kara vēsturi sarakstīja uzvarētāji un ka tā ir sagrozīta. Tas ir cilvēcīgi. Ja būtu uzvarējuši sarkanie, tad vēsturiskā aina droši vien būtu attēlota tikpat vienpusīgi... Baltie uzspieduši savu viedokli pilsoņu kaŗa jautājumā tādā veidā, ka šī problēma kļuvusi par brūci, par slimo punktu Somijas dzīvē. Patstāvīgās Somijas oficiālo ideoloģiju izveidoja uz melīga pamata... Pilsoņu kaŗš ilgi ir bijis it kā atbaidīgs spoks. Ir laiks tam droši ieskatīties acīs. Tad šis spoks beidzot nozudīs." ("Dagens Nyheter", 12.11.60. ). - Tie ir ne vien droši, bet arī ļoti gudri vārdi. Radikāla kreisuma izpausmes somu polītiskajā dzīvē, naida tradicija, kas joprojām dzīva somu proletāriātā, lielā mērā izskaidrojama ar to, ka somi līdz šim nav varējuši mierīgi un lietišķi izvērtēt 1918. gada notikumus, nav noslēguši īstu un taisnīgu mieru pašu starpā.

V. Linna ne vien deklarēja labus nodomus, bet viņam izdevies tos arī teicami īstenot. Viņš suverēni pārvalda savu vielu, aizrauj un pārliecina lasītāju. Viņš neideālizē un nekariķē, bet tēlo savus tautiešus tādus, kādus tas tos vērojis un pazinis. Slavējama ir autora tieksme būt objektīvam. Romānā nav "pozitīvu varoņu". Maz ticāms, ka kāds konservātīvs rakstnieks būtu spējis labāk notēlot revolūcionāru personiskās atriebības un terrora aktus (piemēram, zviedru barona noduršana, izrēķināšanās ar kādu vecsaimnieku, gūstekņu apšaušana u.c. ). Šajā vairāk nekā 500 lappušu biezajā romānā nav "tukšu vietu", nav nekādu lieku aprakstu, pļāpāšanas vai filozofēšanas. Vai ik vārds liekas savā vietā, īsts un neaizstājams.

Linnas tēlošanas veids ir reālistisks, brīžiem nosliecoties naturālismā. Autoram sveša patētika, "augsts stils" un fražainība. Darbība romānā nepārtraukti kāpinās un, sākot ar romāna otro pusi, sasniedz ārkārtīgu spraigumu. Smago, traģisko vielu atsvaidzina īpatais, somiskais humors, kas arī mums ir visai tuvs.

Linna jau "Nezināmajā kareivī" devis meistariskus kauju aprakstus. Tas pats sakāms par romānu "Uz cīņu mosties". Neaizmirstams ir Aksela Koskelas vadīto lauku sarkangvardu brauciens uz Tamperi un pēc tam uz ziemeļu fronti. Pēc sakāves pie Tamperes sarkanie gvardi un bēgļi mēģina izlauzties caur vācu karaspēka loku uz austrumiem. Linnas tēlojums šai vietā sasniedz ko līdzīgu vizionāram skatījumam. Viņš raksta: "Cīņu par šo Tavastzemes ciemu izcīnīja vācu gvardijas ulāni no vienas puses un somu nomnieki, kalpi un strādnieki kopā ar savām sievām un meitām no otras puses... Ulāni bija mētāti šurp un turp pa lielā pasaules kaŗa frontēm... bet pirmo reizi tie piedzīvoja kaut ko tamlīdzīgu. No tumsas aiz degošām mājām iznira naģenes, filca platmales un zem tām atplaiksnīja netīras, neprātīgas sejas, kas nāca tuvāk un tuvāk, līdz bija pavisam klāt. Viņi dzirdēja 'urrā' saucienus un tos dīvainos lamu vārdus, kuŗus tie jau agrāk bija mācījušies atdarināt un ar kuŗiem tie mēdza sevi uzjautrināt, bet ko tagad izgrūda mutes caur sakostiem zobiem. Un ne tikai naģenes un filca platmales nāca tiem pretī, bet arī lakatiņi, cieši apsieti ap garmatainām galvām. Zem tiem mirdzēja ekstatiskas meiteņu acis, un mutes atvērās, mēģinot griezīgi un elsājoši veidot dziesmu: Uz priekšu, tēvuzemes dēli!

Taču sarkanās Somijas sakāve ir nenovēršama, kapitulācija ir bez noteikumiem. Ap 100.000 abēja dzimuma gūstekņu nonāk balto rokās, apm. 70.000 Somijas pilsoņu notiesā par valsts nodevību, ar nāvi soda 12 - 15.000 sarkangvardu un komiteju locekļu. Tūkstošiem nomirst badā koncentrācijas nometnēs un cietumos. Par šo izrēķināšanos Linna saka: "Kliegts netika, nekādas scēnas netika taisītas. Pretinieki vērās tikai stīvi viens otram acīs, jo tas bija īsti somisks naids. Tas bija kā meža ezers: tumšs, auksts, dziļš un duļķains. "

Pamazām apstākļi mainās. Tuvojas Vācijas sakāve, antantes protesti spiež ierobežot balto terroru. Daļu sarkangvardu atlaiž mājās. Kā rēgs no citas pasaules atgriežas arī Aksels Koskela, kas ilgu laiku pavadījis nāvinieku kamerā. Abi viņa jaunākie brāļi ir nošauti. - Kāds zviedru recenzents zīmīgi saka: "Viņa (Koskelas) pretinieki izglāba Somiju rietumu pasaulei. Bet visas uzvaras gaviles skan tukši un plātīgi tur, kur viņš iet gaŗām. Vienīgi klusums ir panesams. ("Svenska Dagbladet", 12.11.60.).

Ko tad Linna ir grozījis līdzšinējā pilsoņu kaŗa vēstures uztverē? Vispirms viņš ir uzskatāmi parādījis neciešamos sociālos apstākļus, kas lika nobriest un izcelties somu sarkanajam dumpim, kad radās izdevīga situācija (revolūcija Krievijā). Viņš ir noraidījis apgalvojumu par sarkanās gvardijas nesomisko sastāvu, kam tagad pievienojas vairāki vēsturnieki, atzīstot, ka krievu nozīme pilsoņu kaŗā tikusi stipri pārspīlēta. Jāatzīst arī, ka sarkanie ir stāvējuši par neatkarīgu somu republiku. Cits jautājums, protams, vai sarkano uzvaras gadījumā šī republika neieslīdētu Padomju Savienības "brālīgajā tautu saimē". - Tālāk nav noliedzams dumpinieku sociālais patoss, ideālisms (romānā reprezentē ciema drēbnieks Halme) un drošsirdīgā stāja kaujās.

Diskusijas par šo Linnas romānu, šķiet, devušas arī impulsus somu vēsturnieku jaunākai paaudzei bez aizspriedumiem un vispusīgi noskaidrot šī lielā cīņu laikmeta notikumus . Tad varbūt beidzot izbālēs un izzudis sakauto "naida tradicija". Šai sakarā nāk prātā Raiņa vārdi: "Reizi miers tiem gariem solīts..." Noklusēšana to nav spējusi panākt. Varbūt Linnam un viņa sekotājiem tas izdodas. Lai nu kā - izlasīt Linnas romānu "Uz cīņu mosties" ir tas pats, kas noskatīties īstu, klasisku traģēdiju. Cilvēks jūtas šķīstīts un pacilāts.

 

Uldis Ģērmanis