JG39 Gunars Irbe: Eyvind Johnson, Hans nådes tid

Ziemeļzemju padomes balvu literātūrā skandināvu zemju
žūrijas komisija kā pirmajam 1961. g. 7. februāri piešķīrusi
Eivindam Jūnsonam par romānu "Viņa žēlastības laiks".

Magistrs Eriks Lundbergs mēģinājis iztirzāt Jūnsona jaunāko darbu, skatot to aktuālo šāsdienas problēmu perspektīvā (DAGENS NYHETER, 6.2.1961.) - un vaicā, vai "Viņa žēlastības laiks" nav mūsu pašu laiks.

Eivinda Jūnsona pēdējais romāns, raksta Lundbergs, ir stāsts par langobardu sacelšanos pret Viņa Žēlastību Kārli Lielo 776. gadā. Sacelšanās pati nav attēlota diezcik plaši; romāns stāsta, kā sacelšanās pārveidojusi un ietekmējusi dažu cilvēku, īpaši brāļu Lupigu dzīvi. Jau iepriekš viņu iekšienē ir nemiers - kādu vakaru viņi visi iemīlas vienā un tai pašā meitenē: dzirksts no pavarda iekrīt meitenes klēpi, un jaunākais brālis to nodzēš. Tai mirkli brāļi viņu ierauga - un nekad nespēj aizmirst, ko redzējuši. Pēc desmit gadu gūstniecības un smadzeņu mazgāšanas vecākā brāļa jūtās dzīva tā vakara atblāzma.

Angilu, kā sauc meiteni, Kārta Lielā kaŗapulku uzvaras gājienā pār mazo langobardu zemi sagūsta - un viņa akceptē savu likteni tādā mērā, ka aizmirst ne tikai savu vārdu, bet pazaudē visu savu agrāko raksturu. Viss bijušais ir norakts - kaut kur nezināmās dvēseles dzīlēs. Un Lundbergs raksta tālāk:

Šis ir stāsts no septiņsimtajiem gadiem, bet arī mūsu laikmeta stāsts. Kā Konalds daudzi ir miruši kādā attālā, nenozīmīgā frontes iecirknī, paklīduši un kļuvuši alkoholiķi. Kā Vārnefrits daudzi, pēkšņas gaismas apžilbināti, stāvējuši cietuma pagalmā, "pateicīgi" par to žēlastību, ko tiem parādījuši cietumsargi. Kā Angila daudzas ir salauztas un sabojātas līdz dvēseles dziļumam. Kā Bertolds daudzi miruši, nepagūdami piedzīvot atkalredzēšanos ar savu Langobardiju - savu Igauniju, savu Šlēziju. Un kā Johanness - daudzi ir pārdzīvojuši.

Romānā dažādās variācijās atrodam teikumu: Kas vēl atceras to pavasari? Pavasari, kad pāri Langobardijai pēkšņi drāzies mežonīgs, visu postītājs viesulis. - Un mūsu laiks? Kas vēl atceras to rudeni? Rudeni, kad cerības pēkšņi pamodās, kad pēkšņi pat visniecīgākais ieguva jaunu vērtību - 1956. gada rudenī. Budapeštu, langobardu-ungāru sacelšanos pret šālaika Kārli Lielo. Eivinds Jūnsons toreiz aktīvi piedalījās un dzīvoja līdz notikumiem savā zemē. Vai 1956. gada rudens nav impulsa devējs šim romānam?

Johanness pārdzīvo - kaut kur iekšienē vēl pilnīgi nesalauzts pavadījis gadus cietumos, kad vienīgā gaisma nākusi no fantazijā redzēta zeltziedaina pavasara krūma. Viņš pielāgojies varai, taikalpodams ar vienīgo apziņu - pārdzīvot, lai savā fiziskā lomā paslēpto bijušo nestu nākotnē. Zināmos apstākļos tā vienīgā izeja: klusībā, sevi slēpjot, nest savas tautas kultūras vērtības, tradicijas un dzīves ziņu nākamajām paaudzēm - cauri varas laikmeta naktij. No šīs neordeņoto individuālo nesēju klusās varonības vēlāk uzzied jauni zeltziedaini pavasaŗa krūmi, jaunas kultūras. Varbūt tā ir pasīvitāte, nevaronība. Varbūt! Bet - vērojot mūsu tautas pagātni, vai pasīvie klaušu gaitu gājēji neiznesa savā fiziskajā esmē - bez kuŗas nekas nebūtu iznests! - latviešu kultūras celmu līdz tam laikam, kad uz tā bija iespējams uzpotēt daudzkrāsaino modernā laika kultūru?

Bet romānā ir arī citas domas, kas tāpat adresētas mūsu laikam - laikam, kad daudzu acis vēršas vai nu uz austrumu vai rietumu Romu - kur sakoncentrēta šā laika brutālā varenība, kas galu galā neņem vērā sīkas intereses un kāri dzīvot. "Uz apšu lapas neviens nevar dzīvot un būt drošībā. Un tomēr uz tās dzīvo sīki mūdži, kas nezina, ka viņu zeme ir apšu lapa. Viņiem tā ir dzimtā vieta, dzimtene - pasaulē, apšu lapu pasaulē" - romānam par moto, citēdams pats sevi, licis Eivinds Jūnsons. Tikai vētrām uznākot, atskārstam, ka esam dzīvojuši uz apšu lapas, komentē Eriks Lundbergs.

Sava apcerējuma nobeigumā Lundbergs, Jūnsona romāna gaismā, mūsu aktuālajā laikā vēršas pie savas tautas, jā - rietumniekiem vispār; "Vai mēs visi neesam tādi, kas pārdzīvo kā Johanness Lupigs? Vai neesam ērti iekārtojušies pēc 1956. gada? Vai neesam akceptējuši, ka tautas iznīcina un ka pašiem jādzīvo tālāk? Varbūt apdullinošā sajūta, kas pārņem, romānu lasot, un bažu pārdzīvojums ceļas tāpēc, ka mēs patiesībā - kaunamies. Varbūt tā ir arī šī romāna pamatdoma".