Jaunā Gaita nr. 39, 1962

 

 

VARONĪBAS AUGSTĀ DZIESMA

Guntis Zariņš, Varonības augstā dziesma, Tilta apgāds, 1962. g. 277 lpp.

 

Rakstnieks G. Zariņš 2. jaunatnes svētkos

Pretrunu pilnajā dzīvē esam mācījušies atšķirt pozi no pārliecības, tribīnes runātāju kaujas saucienus no kaŗavīru sarunām frontē, un esam mācījušies atrast pietiekami daudz īstas, nemākslotas varonības aizgājušo gadu traģēdijā, lai nezaudētu latvisko nacionālo pašapziņu un piederības sajūtu arī 17 gadus pēc kaŗa beigām. Netrūkst pretrunu un fražu mūsu dzīvē arī tagad, un grūti kādreiz noklausīties patriotisku runu par varoņgaru, cīņu līdz beidzamai asinslāsei, zinot, ka runātājiem un klausītājiem par visu vairāk rūp kāda cita lāse, ka cīnīties gan varam ar vārdiem, bet ziedojumu vākšanas akcijās labprātāk izvelkam no kabatas tikai nēzdodziņu.

Tomēr atrisinājums šim latviskās trimdas dzīves paradoksam ir. Netieši to parāda Guntis Zariņš savā grāmatā. Bez illūzijām un personīgā "es" izcelšanas, autors rāda kaŗa bēdīgāko posmu, kuŗā ideālu un fražu vietā paliek tikai viena doma: "Kā tikt laukā no šīs putras" (130). Tai pašā laikā, bez liekas filozofēšanas atklājas kaŗavīru brālības spēks un visas Viņu eksistences būtība.

Nevar noliegt negātīvo pusi. Kaŗavīrs nezina, vai viņu sagaida nāve, ievainošana, gūsts vai izglābšanās un brīvība. Šais apstākļos tikai "... dzīvotgriba dzemdēja varonību, bailes un drošības meklēšana dzemdēja tēvzemes mīlestību..." (77). Ir sarūgtinājums par tautas nepateicību kaŗavīriem: "...kādi skaisti vārdi mums bija jādzird, kas viss gan mēs nebijām? Tēvijas sargi, varoņi, Lāčplēša gara paudēji, bet tad, kad mēs redzējām, kādos mēslos esam ieskrējuši, neviens nenāca mums dziedāt slavas dziesmas..." (103). Ir arī loģiski un skaidri parādītas tās saites, kas satur kaŗabrāļus kopā (118). Kas notiek ar šīm saitēm miera laikā? Arī te ir nenoliedzams, kaut samērā pesimistisks novērojums: "... tās spēcīgas tik ilgi, kamēr kaŗa draudze atrodas briesmās - miera laikos jāpiedur tikai pirksts un tās izirst kā zirnekļu tikls"(118). Jāpiebilst, ka Daugavas Vanagu organizācija, gan vietām cīnoties ar apsīkumu, nav izirusi jau 15 gadus.

Jaunā kaŗavīra, varbūt paša autora, ticības apliecība šai grūtajā laikā atklāta mazā, neuzkrītošā rindkopā, saduŗoties kaŗa raupjajai reālitātei ar jaunā cīnītāja ideāliem:
"... gribējās smieties un neticēt. Patiesībā bija tā; gribējās raudāt un ticēt. Mutē mandeļu garša" (175). Guntis Zariņš, gadiem aizejot, nav zaudējis ne jaunā kaŗavīra ticību, ne mandeļu garšu, un tikai abu šo izjūtu sintezē var rasties patiesa pagājušā kaŗa chronika, bez liekas orātorijas un arī bez cīņas jēgas un īstā patriotisma noliegšanas.

Par kaŗa beigu posmu un Kolbergas aplenkumu rakstījis arī Anšlavs Eglītis romānā "Es nebiju varonis". Starpība liela. Eglīša varonis, intelliģentais virsnieks, redz nāvi un iznīcību ap sevi, bet var izkombinēt savus gājienus vienā mierā, gandrīz izsmalcināti, ar eleganci slīdot cauri grūtībām. Zariņa stilā mazāk tēlojumu un pārdomu. Nav psīchoanalizes mēģinājumu, kas piepildīja vienu otru lappusi romānā "Apsūdzēts". Dialogos, satrauktā, darbības pilnā ritmā atklājas autora personīgā pieredze, kuŗai nav un nevar būt vajadzīgās distances akadēmiskam skatījumam.

Pirms 25 gadiem latviešu kaŗavīru literātūras kalngals bija A. Grīna "Dvēseļu putenis". Pāršķirstot šo darbu tagad, vēl aizvien aizrauj kauju apraksti; uzkrīt gan arī pagarie liriskie, mazliet sentimentālie tēlojumi un pārdomas. Zariņa darbā kā modernajā gaisa satiksmē - liekā krava samazināta līdz minimam.

Jāpiemin autentiskā valoda. Tā ir izsmiekla un bravūras pilna, "jo tikai tā var noslēpt savas bailes" (147). Šī bravūra, vairāk vai mazāk mākslīga, pielīp visiem kareivjiem un virsniekiem. Meklēt šai autentiskajā žargonā gramatikas kļūdas un daiļskanību būtu nepareizi.

Galvenā persona - Jupiters Laimnesis Pudiķis, dižkareivis, izbijis teoloģijas students, kas apvieno intelliģenta cilvēka un vienkārša strādnieka filozofiju, bez ticības baltiem balodīšiem pēc nāves. Pulkvedis Vecais, bez grūtībām sazīmējams īstenībā, ar mieru vada divīzijas paliekas no ielenkuma spailēs, no spailēm ielenkumā, nezaudēdams autoritāti, Pulkvedis Viņķelis gan zaudē savu pulku, bet ne ūtopiskās idejas, kas noder viņa godkāres un pašapziņas stiprināšanai, maskējot to ar skanīgiem vārdiem, Leitnants Pacers mazāk raksturīgi izveidots, bālāks tips, kaut vietumis imponē ar atklāto biedriskumu un draudzību pret saviem vīriem. Zīmīgs ir Pureniņš - bijušais satiksmes policists - bez pretenzijām uz varonību vai pārgudrību, bet ar tipisku kāri pēc apbalvojumiem un goda zīmēm. Bez šiem vēl nebeidzami gaŗa citu tēlu galerija, daži pieminēti tikai pāris epizodos, kā jau atkāpšanās burzmā. Dažus no viņiem pazīstam no Zariņa agrākiem darbiem. Viens otrs epizods lasīts jau "Dieva mērkaķī". Mazliet rūpīgāka atmiņu rediģēšana novērstu atkārtošanos.

 

Dr. P. Vasariņš