Jaunā Gaita nr. 4, 1956. g. vasarā
NO VĒŽA PERSPEKTĪVAS
Var paziņot ar lepnumu, ka svinu savu VIENA GADA komiski literārās darbības atceri. Tā kā pēdējā laikā pieņemts redaktoriem un citiem humoristiem, kas svin jubilejas, publicēt pienākušos apsveikumus kā mazu sitienu pašiem uz pleca, tad ...
1. Ai Acuraudziņ! Ja ne uz Tavu PIRMO − TAD uz simts PiRmO vai Tūkstots Pirmo Tavs garīgais ģīmis būs uz PASTMARKAS!! Līdz GALAM Tava entuziastu kluba p r i e k š n i e c e Bleķubova!
2. Lieto vairāk Borsila! Citgad būsi tīrāks. Burbuļmāte.
3. Acurauga humors ir ļoti bēdīgs humors. Būtu jāzviedz, bet asaras birst pār vaigiem. Trojas Zirdziņš ceļā uz Rīgu.
4. Godājamais Acurauga kungs! Jūsu murgojumus lasot, lietuvēns pa naktīm moka. Cieņā Fatazmagorioloģijas doktors Iesprūds.
5. Priecājos, kolēga, ka esi atstājis bērna autiņus uz veļas striķa. Kad paaugsies, tapsi gudrāks. Vilibalds Pāķis kaimiņos.
6. Nāciet, bērni, šurp ar bariem,
Raugieties uz Acraugu:
Un no šādiem gaisa gariem
Neņemiet sev paraugu.
Demarests R. Stendere.
7. Fašist vai demagog!? Tava vieta jau sen izrakta. S.D. Kappenbergs, Latvijas kapraču partijas ģenerālsekretārs.
8. Ar Acurauga zvaigznes parādīšanos pie trimdas debesīm nakts nav kļuvusi gaišāka. Viņš ir desmitā lielums zvaigzne. Kāds astronomologs.
9. −− −− −− Toms Bezmērs.
10. Te augšā, ače, vietas vairs tikai diviem A − trešais nesatilpst. Vai nu Tu beidz muļķoties, maini vārdu vai aizrunā vietu lejā pie katliem. Ačuks.
Ir jauki apzināties, ka cilvēki par Tevi domā tik dziļas domas.
* * *
Kādu laiku gandrīz likās, ka neiznāks nekāda jubileja. Saklausīju baumas, ka Atbildīgais ar mani esot nemierā un taisoties slēgt manu nodaļu. Nekavējoties uzrakstīju viņam nopietnu un garu vēstuli. Nupat pienāca šī iepriecinošā atbilde: Dārgais Acuraug I! Tās baumas kā visas baumas ir tikai baumas. Tava nodaļa netiek slēgta, tikai pārkārtota. Turpmāk visi labie joku rakstītāji būs zem lielā virsraksta Ar piemiegtām acīm, bet Tev būs pašam savs kaktiņš No vēža perspektīvas. Tas, protams, nezīmējas uz Tevi, tikai uz plaši pazīstamo tautas pasaku par Daugavas rakšanu. Vēzim esot iznācis tā skaļāk parunāt ar augstāko valdīšanu, un no tā laika viņam acis esot p-. Ņem nu par labu un raugi godam atpelnīt šo uzslavu. Tavs Atbildīgais. P.S. Par to jokdari 3. numurā neprasi man, prasi iespiedkļūdu velniņam. Jā, nelaime tikai, ka pasaku grāmatas man nav, un tāpēc nezinu, ko tas p- nozīmē. Ja nu ir pakausis, tad vēl tik traki nav. Kā Bezmērs saka, ja mati turas − un man vēl nav bijis jāsūdzas par nezaudēšanu šachā − tad tās acis nevarot redzēt. Bet, ja viņš domā ko citu, tad jāraud − kam, māte, mani tikdaudz pēri? − viss tagad rādās četrās dimensijās.
Aizrakstīju arī iespiedkļūdu velniņam, par ko viņš mani nosaucis par jokdari 3. numura paziņojumos? Un ko šis, sātans, man atbildēja? Acuraug! Negaudo kā elles katlā − Tu vēl vari atmest savu vidējo A un satilpt pie Ačuka; nebrēc par netaisnību − man ir tikai sīks kaktelis, kamēr Tev dod veselas lappuses. Bet es neesmu tik nenovīdīgs. Nākamreiz nozagšu Techniskajam īsto vārdu. Tavs Vells, kas dikti mells.
* * *
Pēdējā laikā novērojams, ka latviešu jaunieši sākuši interesēties par tādām mākslām kā pieklājību un galda parašām. To, piemēram, rāda šāda vēstule Dienvidkalifornijas Jaunajās balsīs:
Augstais redaktor! Ar pazemīgu zemību nosūtām Jums šo sludinājumu. Apzināmies, ka šāds komerciālisms var mest ēnu uz Jūsu literārā laikraksta kvalitāti, taču aiz šīm rindām ir noslēpts tik liels, cēls mērķis, ka Jums kā cēluma pazinējam tas uzreiz kritīs acīs.
Gribēti: sievietes vai vīrieši (labāk sievietes), kas prot smalkas franču galma manieres un spēj klausīties romantiskas dzejas. Rakstīt: Dodža Donātam vai Merkurija Mārtiņam.
Es nevaru galvot, ka viss tas ir ļoti nopietnā nolūkā ar medusmēneša Versaļu ceļa galā, bet var taču mēģināt, kā to tagad dara daudzi cilvēki, kas saucas par Ofertēm. Inteliģenci taču viņi nav prasījuši, tikai manieres.
Nav tā, ka Dodža Donatam un Merkurija Mārtiņam nebūtu kur mācīties, kā bāzt ēdienu mutē. Tais pašās Jaunajās balsīs sava nodaļa ir kādai Pelnrušķītei. Viņa gan laikam nemāca franču galma manieres, ja jau abi jaunekļi meklē palīdzību citur, bet tomēr... Viņa, piemēram, prasa, vai mēs zinot, ka nav pieklājīgi nogrimt tikai ēšanā, tas ir, droši vien, ļauties apēsties. Bez tam viņa prasa, vai mēs zinot, ka pie galda viesībās ēdienus pasniedz ēdējam no kreisās puses, bet glāzes piepilda, traukus uzliek un noņem no labās puses? Nopietni, es nezināju. Un tagad tikai viena nelaime, nevaru un nevaru atcerēties, kuŗa man labā un kuŗa kreisā puse. Būs jālieto man pazīstamas pulciņa priekšnieces metode. Braucot blakus mašīnā viņa nesaka vis − griezies pa labi vai pa kreisi (ko es vienmēr saprotu nepareizi), bet gan − pa manai pusei vai pa tavai pusei. Tā tad ēdieni jāpasniedz pa manai pusei, dzērieni pa tavai pusei. Lūdzu piedāvā, draugs, es neatteikšos!
* * *
Kāds latviešu jurists, laikam pārāk dziļi romiešu tiesībās ieskatījies, atklājis, ka seno Romu patiesībā esot dibinājuši latvieši. Tā jau ir, jo latīņi jau nebija nekas cits kā letiņi. Jurisprudence nākusi no letiņu kādeņa jus, juris, kas ir tas pats, kas mūsu īpašvārdi Justs, Juris. Sakarība katram skaidri redzama Anglijas vēsturē, kur Svētais Juris (nepareizi izrunāts Džordžs) nokāvis pūķi, tas ir nelikumību. Jurim tuva sakarība ar jūŗu, tas ir, ar latīņu vārdu mare, maris, kas rada senlatviešu dievei Mārai un dziedonim Marisam Vētrām. Māra savukārt rada vācu vārdam die Mähre, kas nozīmē tikdaudz, cik ķēve latviski un rāda, ka sākotnēji katram zirgu zaglim bijušas tiesības saņemt spērienu pa sēdvietu. Mūsu tiesībnieks atrod, ka Jupiters neesot bijis nekas cits, kā mūsu pašu Jupis, kāpēc būtu pareizi teikt nevis Jupis parāvis, bet gan Jupis spīd pie debesīm vai Jupis pār mums visiem valda. Varbūt arī − Iespiedkļūdu Jupitera kaktiņš! Arī grieķu kultūru esot nodibinājuši mūsu senči; laķedemonieši esot bijuši lāplēši, bet viņu sievietes Lācenes. Un tā kā lācenes ir ogas, kas līdzīgi brūklenēm aug purvā, tad jāsecina, ka arī brūklenes bijušas kādas latvju cilts sievietes, kas dibinājušas Brūkleni (Bruklinu!). Tā tad Bruklina patiesībā pieder kādai Ņujorkas latviešu dāmu komitejai! Vēl tālāk − ja mūsu senči apdzīvojuši visu Dienvideiropu, tad viegli pierādīt, ka viņi bijuši arī paradīzē, jo vārds Ādams ir tas pats, kas divdabis adāms ar pārstatītu garumu, kurš savukārt rada vārdam āda, jo akmens laikmeta sievietes valkājušas cieši pieguļošus zvērādas kamzoļus. No Ievas, kas Ādamam droši vien šādu kamzoli noadījusi, cēlies vārds sieva, burtam s norādot čūskas šņākšanu. Ja krievi grib strīdēties, tad viņiem jāatrod labāki pierādījumi, ka viņi paradīzi ar norietējušo Staļina saulīti nav nozaguši latviešiem. Paradīze taču nenozīmē neko citu kā latviešu parādīšanās, norādot Ādama un Ievas sākotnējo kailo stāvokli. Siaparelli (latviski žiperis) un Diors (latviski nekas labs) toreiz vēl nebija izgudroti. Ir tiešām jānožēlo, ka mūsu valodniekiem trūcis drosmes visas šīs patiesības celt gaismā un mūsu valstsvīriem šo patiesību vārdā pieprasīt latviešu īpašumus visā pasaulē.
Lai neapšaubāmi pierādītu, ka romieši ir bijuši letiņi, atstāstu sekojošo raksturīgo gadījumu. Bez latīņiem senajā Romā dzīvojuši arī gladiatori un lauvas. Kādā saulainā dienā cirkus arēna bijusi pārpildīta kā futbola laukums meistarsacīkšu laikā. Apakšā parādījies gladiators, sīks kā vārtsargs. No otras puses izlēcis lauva un, būdams pamatīgi izsalcis, kā bumba meties viņam virsū (pa manai pusei, kā pienākas). Gladiators arī nav gribējis nepieklājīgi nogrimt ēšanā un, kad lauva bijis jau klāt, iečukstējis viņam kaut ko ausī. Lauva papurinājis galvu, nolaidis asti un vilcies atpakaļ uz krātiņu. Pūlis neapmierinātībā aurojis. Citi gladiatori prasījuši, kādus spēka vārdus viņš lauvam iečukstējis . Pēc pusdienām sekos galda runas, šis atteicis. − Nav šaubu, ka galda runas izgudrojuši latvieši. Sendienās gan vīri tās dziedājuši, mēģinot viens otru padzert zem galda. Te arī meklējami sākumi dramatiskai operei un prozaiskām, nesakarīgām uzrunām. Jā, dāmas un kungi, atļaujiet man pieskandināt dakšiņu glāzei (pa tavai pusei) un turpināt...
* * *
Pēdējā laikā jaunatne zīmējusi, dzēsusi un pārzīmējusi dažādas vadlīnijas. Konservatīvie domā, ka tās esot pārāk modernas un pārdrošas, jo atkāpjoties no dabas . Jaunatnei jābūt kā mežam, viņi saka, kas attīstās brīvi, dabīgi, bez dārznieka rokas. Un dārznieku mums jau tā maz. Progresīvie atkal priecājas, ka jaunās vadlīnijas sekojot laika garam. Jaunatne ir pilsēta, viņi apgalvo, kas ceļama pēc droša plāna no pamatiem līdz zibeņnovadītāja smailei. Bet ir viens cilvēks, kas mēģina būt bezpartejisks. Tikko mežkopji ierunājas, viņš paķer cirvi, dažus dēļus un pāris ķieģeļus, saucot: Cirtīsim mežus! Lai no baļķiem nami top! Bet ja nu kāds nāk ar cirvi, dažiem dēļiem un pāris ķieģeļiem, šis kampj pēc priežu sēklām, kliegdams: Nenāc par tuvu, gaisa piļu cēlāj. Še, kur līgo ... Es domāju, ka mežā var apmaldīties un pilsētā tapt sabraukts. Tāpēc vislabāk, nopirkt sīku lauku īpašumu prērijas vidū, audzēt kviešus, kukurūzu un cūkas. Vagas noderētu vadlīniju vietā.
Esmu sācis interesēties par citām partijām, jo cik ilgi gan cilvēks var viens nodzīvot? Tā nesen lasīju laikrakstā, ka Ņujorkā notikusi zemnieku partijas konference. Tas mani pārsteidza, jo cerēju, ka, zemes mīlētāji būdami, viņi apciemos mani prērijas vidū. Ņujorkā taču zemi var redzēt tikai puķu podos! Vispār ir ļoti grūti izšķirties, ja ir tik daudz partiju, sīkzemnieku, lielzemnieku, sīkgruntnieku, strādnieku, darba ļaužu, direktoru un citu, ko cilvēks bez pieciem doktora grādiem nevar atcerēties. Un ja nu vēl tad tās atbilstu savam nosaukumam! Viendien pat satiku vienu no strādniekiem, kas nupat bija nopircis jaunu Oldsmobīli, lai nepaliktu iepakaļis savam kaimiņam sīkzemniekam, kas nopircis Merkuriju. Un tas vēl nekas − strādnieka sieva braukā apkārt jaunā Pontiakā, bet sīkzemnieka sieva iet uz koncertiem minka (latviski minkas, kaķa) kažokā. Viens no man pazīstamajiem direktoriem tai pašā laikā bailīgi stūrē savu aizvēsturisko Hupmobīli. Manuprāt būtu daudz pareizāk pārveidot šo novecojušos sistēmu, dibinot namziņu, namsaimnieku, autoīpašnieku un pazemī vai tramvajā braucēju partijas. Tāpat vajadzētu arī partiju vienam topošam prērijas sīksaimniekam (300 akru), kādas mums vēl nav. Ar vienu rāvienu neauglīgie strīdi kļūtu auglīgi. Auglīgumu vislabāk varētu mērīt, dalot katras partijas sarīkoto jautro vakaru skaitu ar partijas locekļu skaitu, pareizinot ar caurmēra apmeklētāju skaitu un paceļot rezultātu x pakāpē, kas nosakāma, dalot partijas konferenču skaitu ar tajās izteikto vārdu skaitu. Ziņojumus sniedzot, laikraksti tad nebūtu jāpiepilda ar visiem tiem vārdiem, kas jau atrodami Endzelīna vārdnīcā; pietiktu tikai publicēt gala rezultātus skaitļos kā sporta sacīkstēs.
* * *
Jaunatnes nakšu pētīšanas komisijas vērojumi un ieteikumi:
1. ELJAs kongresa laikā Augustdorfā paredzēti ceļojumi uz netālo Hermaņa pieminekli. Pieminētais Hermanis stāvot kāda Teitoburgas meža pakalna galā, zobenu izstiepis labajā rokā. Pusnaktī viņš mainot zobenu no labās uz kreiso roku, ko esot interesanti un romantiski novērot. Jāpiezīmē, ka mežā dzīvo mežacūkas asiem ilkņiem.
2. Grandrapidu jaunatnes salidojuma vadība ziņo, ka slaveno mīlas kalnu gandrīz aizpūtuši viesuļvētra un aizskalojuši plūdi, bet ar Jupitera gādību tur tomēr pa nakti varēšot atstāt mašīnas. Ieteicams jau laikus iegādāties braucamrīku un līdzbraucamrīku (vecu nazi).
3. Linkolnas tālavieši čukst kā tirgus sievas par savu salidojumu. Te ir viss, ko saklausīju: Nebijis − − − pārsteigums − līdz naktij − − vēsturiski − − − sapņo −! Tā kā Linkolnas salidojumos katru nakti līst, jāņem līdz dubultlietussargi.
4. No Toronto dzirdams, ka Kanādas zēni plānojot apburt ALJAs jaunavas ar sev piederošu lielāko ūdenskrituma daļu, kad viņas ieradīšoties uz Niagaras salidojumu. Tā kā pēdējā laikā vairākas šejienes meitenes mīklaini un mūžīgi pazudušas pār robežu, bāliņiem jāierodas pilnā apbruņojumā.
5. Čikāgas kongresā − pirmo reizi vēsturē − balle notikšot divās zālēs. Būšot apgādāti arī balkoni, no kuŗiem jaunievēlētā valde varēs lūkoties lejup uz saviem pavalstniekiem. Mēness nebūšot apgādāts, bet zvaigznes būšot par brīvu.
Šai vietā mazs smiekliņš nenāktu par ļaunu − tas dotu man spēku turpināt vēzisko rāpošanu. Ticiet vai nē, arī pie tā var pierast.
Antons A. Acuraugs I
