Jaunā Gaita nr. 4, 1956. g. vasarā

Zviedrija ir samērā liela zeme. Tā latviešu saime, kas šeit ieradās 1944. gada rudenī un 1945. g. pavasarī, kā arī vēlāk klāt piebraukušie, drīz vien izklīda šajā plašumā, izveidodami mazas grupas, kuŗu kopā turēšanos pirmajos gados motivēja vides svešums. Gadiem paejot, vietējā vide kļuva pazīstama, un sākotnējā izolētība, kas deva impulsus daudziem interna rakstura pasākumiem, izzuda, līdz ar ko apsīka ne viens vien sabiedrisks pasākums. Tas attiecās arī uz šejienes latviešu jaunatnes organizācijām. Sākotnējā vaļīgā „kopā turēšanās” pamazām aizvietojās ar atsevišķām biedrībām un kopām, kam katrai savi vairāk vai mazāk specifiski uzdevumi un mērķi. Normālos apstākļos tā būtu dabīga parādība. Bet mazais latviešu skaits aizkavēja šo atsevišķo organizāciju tālāku izveidošanos, tā pamazām apturot visu darbību plašākā mērogā.

Lai stātos pretī šai slieksmei, pērnvasar daži iniciātori sasauca jaunatnes un jaunās paaudzes organizāciju pārstāvju sanāksmi, kur pārrunāja iespējas saskaņot latviešu jaunatnes organizāciju darbību šajā zemē tā, lai tās izveidotos par darboties spējīgām vienībām. Šajā sanāksmē radās doma, ka šāda sadarbība būtu iespējama, ja tās pamatos liktu kādu konkrētu uzdevumu. Kā pirmo šādu uzdevumu uzskatīja vispārēju Zviedrijas latviešu jaunatnes dienu sarīkošanu un šim nolūkam nodibināja no pārējām organizācijām neatkarīgu „Jaunatnes Dienu Sadarbības Komiteju”, kuŗā savus pārstāvjus sūtīja gandrīz visu jaunatnes organizāciju valdes. Tādā veidā katra organizācija turpināja veikt savus īpatos uzdevumus, reizē strādājot kopīgu darbu visas Zviedrijas mērogā. Jaunatnes dienas notika septembŗa sākumā un guva plašu atsaucību, bet radušos kritiku rīkotāji ar interesi uzklausīja, uzskatīdami, ka kritika ir vienmēr tā, kas palīdz darbu turpināt labāk nekā agrāk.

Göteborgas tautas deju kopas vadītāja Laimdota Ristameca un dejotāja Vizma Gaile

Inta, Daina un Sarmīte no Upsalas skrēja pa mežu un noķēra uzvaru. Foto: F. Forstmanis

Skaistuma karaliene Justīne Zemgale no Stokholmas iekasē „valsts nodokli” no Sigurda Sviestiņa.

Šis eksperiments, kas rādīja, ka dažādu uzskatu un dažādu uzdevumu jaunatnes organizācijas var lieliski sastrādāt, ja vien darbam dots konkrēts mērķis, pamudināja uz domu sadarbību turpināt pastāvīgā komitejā. Tālab 1955. g. 13. novembrī JDSK saaicināja kopā visu jaunatnes organizāciju delegātus un ierosināja pārvērst sākotnējo vienreizējam uzdevumam dibināto sadarbības komiteju pastāvīgā „Komitejā Latviešu Jaunatnes Sadarbībai.” Par sadarbības noteikumu projektu sanāksmē notika debates. To ar nedaudz lietišķiem grozījumiem pieņēma vienbalsīgi visi klātesošie jaunās paaudzes pārstāvji, bet vēlāk tiem pievienojās arī citas organizācijas. Tagad KLJS piedalās sekojošas latviešu jaunās paaudzes grupas Zviedrijā: DV jaunatnes sekcija, Jaunekļu Kristīgā Savienība, Eskilstūnas latviešu jaunatne, Latviešu Jaunie Liberāļi, Latviešu Sociāldemokrātiskā Jaunatne, Latv. Studentu Novads, Lundas latviešu jaunatne un sporta biedrības: Baltic, LSK Stokholmā un Upsalas Sports. KLJS uztur sakarus ar Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienību un komitejas sastāvā ir arī Apvienības pilnvarnieks.

Savos darbības noteikumos KLJS ievedusi dažus nozīmīgus punktus. Tā 1. pantā teikts, ka „Koordinētas Zviedrijas latviešu jaunās paaudzes organizāciju darba veicināšanai, lielāku pasākumu īstenošanai sadarbības garā un latviskās kopības sajūtas nostiprināšanai konkrētā darbā un brīvās diskusijās nodibināta KLJS”. 2. pantā minēti komitejas darba uzdevumi: atbalstīt pasākumus Latvijas atbrīvošanas labā, veicināt Zviedrijas latviešu jaunās paaudzes sadarbību demokrātiskā garā, apzināt vientuļi dzīvojošos jauniešus u.t.t. 3. pants nosaka, ka „KLJS neiejaucas atsevišķo organizāciju, pulciņu vai kopu iekšējās lietās un to specifiskajos uzdevumos.”

Kā līdzšinējā pieredze rādījusi, šie pamatprincipi izrādījušies augstākā mērā praktiski. Tie devuši iespēju visiem latviešu jauniešiem strādāt kopīgu darbu, neatmetot savu individuālo vai savas grupas kopējo pārliecību, uzskatus un nostāju vienā vai otrā jautājumā. Tādā veidā agrāk visai populārās „nonivelēšanas slieksmes” vietā radīta jauna sadarbības forma tāda, kāda atbilst brīvās pasaules demokrātiskajai uztverei par sabiedriskā darba organizēšanu, kas emigrācijas apstākļos jāveic kopīgiem spēkiem kopējā mērķa dēļ un arī tāpēc, ka mazā skaita dēļ atsevišķās organizācijas vienmēr ir spējīgas veikt kādus lielākus pasākumus. Liekas, ka šajā ziņā Zviedrijas latviešu jaunā paaudze rādījusi zināmu priekšzīmi rādījusi, ka eksperiments ir izdevies un vedis uz labāka sadarbības ceļa.

To pierāda arī fakts, ka tikai nepilnus 8 mēnešus pēc iepriekšējām jaunatnes dienām, no š.g. 28. aprīļa līdz 1. maijam notika otras, daudz plašākas. Tajās piedalījās apm. 60 Stokholmas latviešu jauniešu un 100 no latviešu kolonijām provincē, kā ari liels skaits t.s. vidējās un vecākās paaudzes latviešu.

Jaunatnes dienas ievadīja svinīgs akts, kuŗā Upsalas latviešu un zviedru teātra trupu jaunā aktrise Inta Āboliņa nolasīja KLJS sveicienu. Tajā starp citu bija izteikts ierosinājums − dibināt f o n d u latviskās audzināšanas darba veikšanai. Ierosinājumu motivē pieredze, ka šī mērķa labā varētu daudz darīt, ja vien būtu līdzekļi. Tāpat fondam būtu jāatbalsta tie latviešu studenti, kas izvēlējušies zinātņu nozares, kuŗas tagad Latvijā vai nu noliegtas vai kur valda rietumu kultūrai un civilizācijai svešas tendences. Tālāk KLJS sveicienā izteikts aicinājums mūsu cīņas turpinājuma labā turēties pie Latvijas likumīgās satversmes principiem, aizmirst vecus aizspriedumus un strādāt, vadoties no aktuālās situācijas uzliktajām prasībām. Jaunatnes dienu koncertā piedalījās Andris Vītoliņš, Vija Pole, Jānis Knops un Oskars Miezis. Nākošā diena bija veltīta referātiem. Pirmajā vēstures maģistrs Uldis Ģērmanis apskatīja t.s. „sarkano strēlnieku” problēmu, norādot, ka viņu darbība jāvērtē ne no šās dienas, bet no toreizējās perspektīvas. T.s. Latdivizijā bija tikai 6% komūnistu − pēc pašu komūnistu avotiem − un pēc Latvijas nodibināšanās viņi atgriezās Latvijā. Latvieši − kā brīvības cīnītāji, tā „sarkanie” strēlnieki − bija pirmie, kas nostājās pret koloniālismu un tautu apspiešanu, un ja pēdējo cīņas mūsu skatījumā novedušas pie jaunas imperiālistiskas varas nodibināšanās, tad tā ir traģēdija, kas arī kā tāda novērtējama. Šā vai tā − latvieši toreiz veidoja vēsturi, un tas pierāda, ka tautas skaitliskajam lielumam vien nav izšķīrēja nozīme vēsturiskā perspektīvā. Otrā referātā fil. stud. G. Irbe skicēja emigrācijas socioloģisko attīstību un norādīja uz jaunās paaudzes lomu politiskajā emigrācijā − tā būs tagadējā jaunā paaudze, kas uzturēs dzīvu latviešu tautas kontaktu ar rietumu kultūru un pārnesīs mājās jaunās atziņas, pieredzi un plānus Latvijas atjaunošanai, Latvijas jauncelšanai pēc rietumu parauga. Trešais referāts, kas notika JD pēdējā dienā, bija veltīts Latvijas architektūrai, kuŗa visā savā attīstības gaitā sekojusi rietumu tradīcijām un daiļuma izpratnei. Runāja arch. R. Legzdiņš.

Starp citiem JD sarīkojumiem jāmin LSK Rīgas basketbola vienības cīņa ar zviedru KFUM Söder, pēdējai uzvarot ar 49:45, meža skrējiens, pašu latviešu basketbola vienību sacensības, jaunatnes dievkalpojumi un saviesīgi vakari ar kuplu programmu. Te izcilā vietā jāmin Göteborgas latviešu tautisko deju kopa Ritenītis, (13 pāri), kas bija braukusi tālo ceļu, lai patiešām izcilā izpildījumā atkal reizi iepazīstinātu latviešu jaunatni ar skaistajām latviešu dejām.

Jaunatnes dienas noslēdza sanāksme, kuŗā izvērtēja redzēto un radās vesela virkne jaunu ierosinājumu turpmākajai darbībai, piem. ierosinājums par tautas augstskolas izveidošanu latviešu jaunatnei, ierosinājums par visa Eiropas kontinenta brīvās latviešu jaunatnes sadarbības turpmāko izkārtojumu, par papildskolu problēmām un citi. Noslēgumā KLJS locekļi konstatēja, ka latviešu jaunatne ar savu piedalīšanos pilnīgi necerētā atsaucībā izteikusi savu atzinību KLJS darbam, tā arī ir jaukākā pateicība, ko rīkotāji saņēma par pagājušās ziemas darbu. Kāds sirms latviešu sabiedrisks darbinieks bija nosaucis šo sanāksmi par revolūciju, jo − nekad vēl parastajā latviešu sapulcēšanās vietā Stokholmā, Liljehofa namā, nebija pieredzēts, ka zālē vairs nav pat brīvu stāvvietu un − publikas caurmēra vecums ir 22 gadi.

Noslēdzot šo ziņojumu, jāsaka, ka komitejas izveidošanā liels paldies pienākas
tās līdzšinējam priekšsēdim Imantam Freimanim (DV), kas ar savu darba gribu un
toleranto nostāju lielā mērā veicinājis sadarbības izveidošanos demokrātiskā garā.
Taču nevar noliegt, ka šāda sadarbības forma, varbūt vārdos neformulēta, laikam būs gulējusi visu jaunatnes organizāciju darbinieku apziņā, kas tagad, konkrētiem priekšlikumiem un uzdevumiem rodoties, radusi izpausmi realitātē.

Gs.