Jaunā Gaita nr. 4, 1956. g. vasarā

Jānis Klīdzējs

IELA UN PAAUDZES

Lai arī mums patīk bieži vien atskatīties pār plecu ar vakardienas acīm, šodiena negrib mums atvainoties par to, ka tā eksistē un ka mēs esam viņā. Šodien mēs strādājam fabrikās, no biroju mašīnām izsitam skaitļus, kas atkārtojas, sēžam universitāšu klausītavās, ejam kaut kur ielās Ņujorkā, Bostonā, Filadelfijā, Detroitā, Čikāgā, Indianapolē, Linkolnā, Minneapolē, Seatlē, San Francisko vai Losandželosā un ik dienas redzam un dzirdam, kā simti laikrakstu Virsrakstu, radio un TV runātāji, glītas sejas no filmu ekrāniem, skolotāji, priesteri, politiķi, pārdevēji, sportisti, atgriezēji pie Dieva, saucēji pie saprāta, jauniešu un vecāku paaudžu labotāji aicina, brīdina un piedāvā, piedāvā gatavas idejas, izmeklētas domas, pārbaudītu dzīves veidu, reizēm gandrīz gatavu laimi līdz mūža galam.

Mēs būtu liekuļi, ja teiktu, ka šinīs balsīs nav krietnas daļas, kas mums noderīga un no kā mēs varam mācīties. No šīm balsīm, no šīs zemes garīgā un materiālā snieguma esam jau veidojuši un veidojam lielu sevis daļu. Vēl tālāk − ir jāatzīst, ka šī zeme, Amerikas Savienotās Valstis, ir daudzējādā ziņā labākā zeme, kādu jaunieceļotāji sev pasaulē varētu atrast.

Brīžiem sācis likties, ka iela, fabrika, laboratorija, birojs, dzīvoklis trešajā stāvā vai arī jaunajā mājā, pikniks, balle un vienpadsmit skūpsti pēcpusnaktī ir visa mūsu dzīve. Un tomēr reižu reizēm mēs pamanām, ka kāds aizmirstais un izsalkušais mūsos kauc un kauc. Kas tas tāds? Vai tā ir tikai bioloģiskās struktūras „ķīmija”, vai, varbūt, tam vēl bija arī kāds cits vārds?

Ja arī mēs uz bridi atstātu malā no savām domām to augsto lietu un vārdu saucienus, ar ko ir pārblīvētas visu trimdinieku sanāksmes un runas − par cīnīšanos, atlūšanu, noiešanu no ceļa, karoga nešanu un tā tālāk, ja padomājam brīdi tikai par savām vienkāršajām ikdienas jušanām un reaģencēm uz mūsu ikdienas apkārtni, mēs kaut kā pamanām, ka mēs tomēr esam protesta pilni pret šo un to, ka mūsos kliedz nesamierināšanās ar tām domām un normām, ko vairums mūsu apkārtnē pieņem kā jau gatavu un pilnīgu. Kas tas protestētājs mūsos ir? Mēs pamanām, ka mūs nevar tik viegli ieveidot formā kā cementa javu un ļaut kādam teikt: tu esi ķieģelis. Kas tas ir mūsos? Mēs pamanām: mēs esam tomēr būvēti no citāda materiāla un nemaz neesam nelaimīgi par to. Mēs pamanām tālāk, ka šis citādais materiāls ir tomēr no mūsu Latvijas gara, no latviešu dvēseles devuma. Mēs netiekam no tā vaļā arī tad, ja gribētu. Nebūtu daudz to, kam negribētos būt mazliet lepniem par to, ka latviešu studenti visās Amerikas un citu zemju universitātēs pieder pie sekmīgākajiem. Nejaušība? Sagadīšanās? Ne dabas, ne gara likumos nav tukšu vietu. Ir kāds avots aiz tā vienmēr.

Latvijas gara avots ar kalngalu meklēšanas ilgām ir nācis mums līdzi. Vai mēs neesam šim avotam parādā? Latviešu jaunieši šo parādu ir sākuši maksāt ar atziņu un lēmumu, ka netaisnībai, kas ir nodarīta Latvijai un līdz ar to cilvēcībai − ir jāsit pretī. Meklējot atbalsi savai un līdz ar to arī Latvijas balsij, jaunieši ir atraduši kādu normu, kas vispirms jāpiepilda sevī: lai kādā spētu sāpēt netaisnība, vienaldzība un bara miegs, vispirms pašam jāspēj būt − cilvēkam. Spēt, būt un pastāvēt par cilvēku šodien, liekas gan, ir daudz grūtāk nekā iegūt Ph.D., M.A. vai B.S. Varbūt kādam šinī vietā gribētos smieties? To es nezinu. Bet es zinu vienu un droši − ka Amerikas Savienotajās Valstīs latviešiem ir savi 500 jauniešu, kas par šo problēmu nesmejas. Tie zina, ka cilvēks nevar un nespēj būt eņģelis, ka nevar aizkliegt līdz zvaigznēm, ka jādzīvo ielā un šodienā, bet reizē viņi zina arī to, ka bez minimālās ideālisma porcijas cilvēkā viss liekas labs tāds, kāds tas ir, kopējie darbi nedarās, draudzības spēj pastāvēt tikai līdz pusnaktij un dzīve sāk smaržot pēc piesvīduša nailona.

Vai tad mēs nezinātu, vai arī gribētu noliegt, ka arī latviešu jauniešu daļa dzīvo pēc saukļa: „Live fast, die young and make a good looking corpse?” Nenosodīsim. Ceram, ka viņi nav akli un ir laimīgi ar sevi. Ja viņi jūtas tā, ka viņu struktūras „ķīmija” prasa tikai vienu izeju, lai viņi kādu laiku ir laimīgi ar to, ar ko viņi spēj. Nebūtu ieteicami kādu nosist ar morāli pārmērīgi. Lai reaģentus savai „ķīmijai” pārbauda viņi paši.

Par nākotni mēs zinām nožēlojami maz. Bet mēs drīkstam cerēt un šo to loģiski secināt. Latviešu jaunieši, iedami šīs zemes plašumā un dinamikā, tomēr atrod laiku, ideālus un gribu pulcēties un reizēm meklēt un paturēt augstākas vērtības un normas nekā tas ir šīs zemes jauniešu caurmēram. Tas nozīmē, ka viņi nav „atlūzuši”. Vecākā paaudze bieži vien jauniešus pārprot tāpēc, ka jaunieši nerunā izmeklētiem vārdiem par tām lietām, kas vecākajai paaudzei tik tuvas un mīļas. Tas tāpēc, ka jaunieši dzīvo šodienā. Vakardiena ir bijusi tik pārblīvēta un piekliegta ar augstajiem, cēlajiem vārdiem, kas pat „cietējas tautas” vecākajā paaudzē piepildīts darbos visai maz, ka jaunajiem var likties tā kā neērti šos vārdus atkārtot. Bet cilvēka uguns jaunajos ir dzīva. Latvijas gara avots ar kalngala meklēšanas ilgām dzīvos, un ir ticība, ka tas netiks bez pretestības iepakots ģimenes mājas garāžas pieliekamajā.