Jaunā Gaita nr. 4, 1956. g. vasarā
JAUNATNES DZĪVE LATVIJĀ
Sekojošā raksta uzdevums ir apskatīt pieejamo materiālu robežās latviešu jaunatnes dzīvi okupētajā Latvijā. Mūsu galvenie materiāli būs preses un radio ziņas, kuras saņemtas brīvajā pasaulē. Tā kā prese un radio ir Padomju varas kontrolēti iestādījumi, mūsu pieejai jābūt kritiskai un analītiskai, lai atklātu jaunatnes dzīves īstos apstākļus.
Centrālā un faktiski arī vienīgā jaunatnes organizācija, kuŗa darbojas okupētajā Latvijā ir Latvijas Ļeņina Komūnistiskās Jaunatnes Savienība (LĻKJS). Pionieŗi un citas specifiskas jaunatnes organizācijas (piem., sporta) ir šīs organizācijas sastāvdaļas. Ievērojamākais notikums šīs organizācijas dzīvē ir tās gadskārtējie kongresi (pēdējais, XI kongress, notika pagājušā gada 21. un 22. decembrī Rīgā), kuros ievēl centrālkomiteju, kuŗas priekšgalā ir birojs. Šis LĻKJS CK birojs tad arī ir visas latviešu jaunatnes organizētās dzīves noteicējs. No biroja 11 locekļiem vismaz trīs ir krievi (spriežot pēc uzvārdiem, piem., Sibagatullins), un tās iespaidīgais ģenerālsekretārs ir E.Bēmanis. Šī komjaunatnes organizācija izdod trīs avīzes un vienu žurnālu. Laikraksti Sovetskaja Molodež un Padomju Jaunatne iznāk ļoti lielā eksemplāru skaitā, īpaši pēdējais, kurš nozīmē jaunatnei to pašu, ko Cīna pieaugušajiem. Padomju Jaunatne iznāk piecas reizes nedēļā, un tā nenodarbojas tikai ar jaunatnes problēmu apskati, bet sniedz vispārēja rakstura ziņas, ieskaitot pat dažus ārzemju aprakstus. Laikraksts Pionieris iznāk reizi nedēļā, un arī tas bieži piemin vispārējos notikumus. Žurnāls Bērnība iznāk reizi mēnesī un ir veltīts galvenā kārtā 10 līdz 15 gadus veciem.
Cik daudz latviešu jauniešu spiesti piedalīties šajā Komūnistiskās Jaunatnes Savienībā, ir grūti pateikt, jo vispār komūnistisko organizāciju biedru skaits parādās ļoti reti. Tā, piemēram, Latvijas Komūnistiskās Partijas XIV kongresā š.g. janvārī sekretārs J.Kalnbērziņš savā oficiālajā ziņojumā pieminēja, ka apmēram 1500 jauniešu devušies uz citām republikām atgūt vecaines, un vairāk nekā 1000 jauniešu devušies no Rīgas uz laukiem, bet cik ir vispār komjauniešu, netika minēts. No citur pieejamās statistikas ir redzams, ka pagājušā gadā Latvijā darbojušās 1 526 skolas ar 273 115 audzēkņiem.
Ārpus šiem jauniešiem jārēķina apmēram vēl kādi 80 000, kuri nav saistīti ar mācību iestādēm. No šī kopskaita augstākais 1/3 var būt saistīta vienā vai otrā veidā ar komūnistu jaunatnes organizācijām. Ka tas tā ir, norāda, piemēram, atsevišķi fakts, ka kādā vidusskolā no 293 skolēniem komjaunatnes vecumā ir tikai 81 komjaunietis, bet no 256 skolēniem pionieru vecumā ir apmēram 100
pionieru. Šie skaitļi nenozīmē, ka visi jaunieši, kuŗi būtu saistījušies ar komjaunatnes organizācijām jau būtu aktīvisti un ka tie, kuŗi atrodas ārpusē, jau būtu brīvi no komjaunatnes nodarbībām. Taisni otrādi − ikviens jaunietis ir padots komjaunatnes organizāciju iespaidam, bet asā kritika par dažādu organizāciju darbu pierāda, ka aktīvistu skaits ir daudz daudz mazāks nekā iespējamais biedru skaits.Jaunatnes dzīves centrālo daļu aizņem darbs − parasti fizisks darbs rūpniecībā vai kolhozos. Jaunatnes izglītība ir veidota šādu, īpaši technisku darbinieku sagatavošanai. Rokdarbi un dažādas techniskas nodarbības lielā mērā ieņem centrālo vietu, sākot no pašiem pirmajiem skolas gadiem, šajā ziņā ir interesanti vērot dažādas fotogrāfijas, kuŗas parādās laikrakstos. Tā, piemēram, kādā Skolotāju Avīzes numurā ir ievietots attēls, kuŗā redzam, kā vairākas desmitgadīgas meitenes saliek auto motorus. Kādā citā Pioniera numurā attēlots, kā kādas septiņgadīgās skolas (tagadējais nosaukums tautskolām) sestās klases zēni strādā galdnieka darbnīcā. Gandrīz ikvienā Padomju Jaunatnes izdevumā ir vismaz viens raksts par jauniešiem, kuŗi ir kļuvuši par darba varoņiem (vārds stachanovietis pēdējā laikā parādās samērā reti).
Jaunatnes literatūrā nepārtraukti raksta par darbu, tā kāpināšanu un palielināšanu. Pirmajās bērnu grāmatās lasāms par ievērojamiem cechiem un kolhoziem. Bērnība un Pionieris nepārtraukti ievieto rakstus par darba tematiem, kūdras sagatavošanu, metallurģijas paplašināšanu, elektromašīnu rūpniecībām u.t.t. Visi šie paši temati parādās oficiālajās skolu lasāmgrāmatās. Komjaunatnes un pionieŗu pulciņu programmas nodarbojas ar darba jautājumu apspriešanu, un skolēnu ekskursijas apmeklē kolhozus un rūpniecības iestādes. Rūpnīcu strādnieki runā skolu sarīkojumos un kolhozu vadītāji skolu izlaidumu aktos.
Skolas ir joprojām vietas, kur iegūt brīvu darba spēku. Pēdējos mēnešos parādījušās divas akcijas bērnu darba spēka izmantošanai: (1) bērnu dzīšana mežā, lai lasītu kolhoza lopiem skujas un (2) metāla lūžņu vākšana. Skuju lasīšana norisinās gandrīz katru ziemu, jo kolhozu vājās saimniecības dēļ
lopbarība sāk pietrūkt jau decembŗa mēneša vidū. Tad daudzos gadījumos skolas darbi tiek pārtraukti, un bērnus sūta mežā. Piemēram, Krapes septiņgadīgās skolas pionieŗi un skolēni vairākas nedēļas palīdzējuši Ļeņina vārdā nosauktajam kolhozam vākt skujas. Metalla lūžņu vākšana ieņēma izcilus vietu š.g. februāra mēnesī. Laikraksti un radio veltīja šai akcijai ļoti lielu vērību, un ziņas par savākto lūžņu svaru ir gandrīz kolosālas. Piemēram, viena no Liepājas skolām savākusi 28,943 kg metalla un 1000 kg krāsainā metalla lūžņu. Pionieru pulciņi un skolas rīkoja sacensību lūžņu vākšanā, un Pionieris ziņoja par lielo prieku, ar kādu bērni šajā akcijā piedalījušies.Daži jaunieši, kuŗi brīvprātīgi piedalījušies vecaiņu atgūšanā Sibīrijā, ir atgriezušies Latvijā, un viņu ziņojumi, neskatoties uz izpušķojumiem, atklāj bēdīgu ainu. Padomju Jaunatne, rakstot par Latvijas pārstāvjiem Kokcetavas stepē, piemin atklāti: Skarbi viņus (t.i. Latvijas jauniešus, kuŗi piedalījās šajā akcijā − V. K. ) sagaidīja Kokcetavas apgabala stepe. Nākošo padomju
saimniecību Voschod, Komuņizm un citu vietā novietoja dēlīšus ar ciematu un ielu nosaukumiem... Kāda jauniete radiointervijā teica: ... ar savām rokām uzcēlu ēdnīcu, maizes ceptuvi, klubu. Tālāk seko trafaretie paskaidrojumi, ka visi ir iedzīvojusies, apņēmuši ģimenes, ieguvuši lielus sasniegumus u.t.t. − Cik bijis iespējams noskaidrot, tad šī izsūtīšanas akcija pašreiz ir apstājusies, lai gan Komūnistu Partijas XX kongresa direktīves par saimniecības attīstību paredz jaunus un plašus vecaiņu atgūšanas projektus. Kā šie projekti tiks veikti un realizēti, pašreiz ir grūti pateikt, lai gan daži presē parādījušies raksti šķietami sagatavo lasītājus jaunām brīvprātīgām akcijām.Domājot tieši par okupētās Latvijas skolām, ir jāatzīmē daži īpaši fakti. Pirmkārt,
lai gan skolēnu skaits ir aptuveni tāds pat kā neatkarīgās Latvijas laikā (268.618 − 1939./40. māc. g.), skolu skaits ir noteikti samazinājies, ja salīdzinām 1916 pamat- un vidusskolas 1939./40.g. ar 1526 skolām 1955./56. māc. gadā. Otrkārt, ļoti daudzi jaunieši mācās neklātienes veidā, tas ir, strādājot fabrikās vai kolhozos, mēģina sekot piesūtītajiem mācību materiāliem, lai mācības gada beigās noliktu nepieciešamos eksāmenus. Šie apstākļi īpaši attiecas uz augstākajām mācības iestādēm, dažādām arodskolām un paidagoģiskajiem institūtiem. Tā, piemēram, eksāmenu laikā vienmēr parādās reportāžas,
kā šie neklātnieki gatavojas pārbaudījumiem. Treškārt, vesela rinda skolu ir savienotas tieši ar dažādām fabrikām, īpaši Rīgā. Šādā veidā nesen Latvijas Valsts Universitāte atvēra nodaļu VEFa fabrikā, kuŗā mācīsies šī uzņēmuma strādnieki un kalpotāji. Ceturtkārt, pats skolas darbs ir cieši saistīts ar politisko audzināšanu, un dažkārt ir grūti pateikt, vai skolas vadība atrodas skolotāju vai arī komjaunatnes audzinātāju rokās.Rusifikācija skolās un dažādās jaunatnes organizācijās joprojām turpinās. Šo pārkrievošanas programmu visā okupētās Latvijas kultūras dzīvē visskaidrāk definējis Vilis Lācis kādā Latviešu mākslas un literatūras dekādē Maskavā pagājušā gada decembrī, kad šis komūnistu dižvīrs plaši aprakstīja, kā, sākot jau no pagājušā gadsimta vidus, krievu kultūra ir izšķirīgi iespaidojusi latviešu profesionālās mākslas, literātūru un zinātni. Biedri, ja jūs zinātu, kas tas bija par notikumu, kad grāmatnīcās pēkšņi parādījās Solochova, Fadejeva, Furmanova, Gladkova un citu padomju rakstnieku darbi... Latviešu tauta iepazinās ar jauno dzīvi, ar jauno padomju cilvēku, ar jaunajām idejām, sacīja Lācis. Šīs rusifikācijas kampaņas izpausmes ir, bez šaubām, ļoti plašas un dažādas. Piemēram, Latvijas Valsts Universitātes iestāju eksāmenos latviešu valodas pārbaudījumā jaunieši rakstīja par šādiem tematiem: 1905. gada revolūcijas priekšvakara notēlojums Maksima Gorkija daiļradē, Ļeņina tēls V. Majakovska poēmā V. I. Ļeņins, Spilgtākie komūnistu tēli padomju literatūrā u.c. Jaunatnes literātūra lielā mērā sastādās no krievu rakstnieku darbu tulkojumiem, nemaz nerunājot par oficiālajām skolas grāmatām un piespiesto krievu valodas mācīšanu visās mācību iestādēs. Krievu valodas mācīšanās tomēr negrib labi veikties, un Pionieris vienmēr kaŗo pret bērniem, kuŗi regulāri saņem diviniekus krievu valodā.
Ir tomēr interesanti novērot, ka tajā pat laikā, kad norisinās pārkrievošana, ir sākusies ļoti aktīva cīņa pret žargonu. Spriežot pēc dažām Pionierī iespiestām vēstulēm, šī problēma kļuvusi ļoti aktuāla. x)
x) Lai iepazīstinātu lasītājus ar šo jautājumu, sniedzu vēstuli, kas iespiesta Pionieŗa 19. janv. numurā: Moin, vecais čom! Šodien mums učenē gāja nāvīgi forši. Ģeģenē mēs ar vienu džeku izgāzām baigos podus. Učuks par to šim iespēra cāli, bet man paverņijās, un norāvos tikai truli. Mūsu učenē visi kārtīgi čaļi. Viens gan šad tad mēģina klačoties. Šodien pat mēs nolēmām bastot no fizenes, bet šitas stulbais kretīns ņem un papūš učenei. Nu, bet tad sadevām gan šim pa sariņiem. Vispār, tas ir nāvīgs krampis, zuflēt ar nekad nezuflē. Tagad drusku jāpaučijās, tad jāuzsit futene ar jauno pūsli, ko man vecīši uz svētkiem piešķīra. Un ja varēs no muteres izspiest pengu, tad jāaizkāpj uz kinci. Tur pašlaik baigi forīgs gabals. Vai tu vēl vienmēr kačo ar veļļuku? Es tavā vietā būtu izspiedis no saviem veciem moci, tad pavisam cita vīlēšana. Bet nu basta. Jāiet uz futeni. Mums jārullē ar učenes čempiņu, bet gan viņi dabūs pa bašku. Pakā. Atpūt kaut ko atpakaļ. Juris. Šājā vēstulē vēlētos vērst lasītāju uzmanību uz daudzajiem atvasinājumiem no krievu valodas, piem., pa bašku, pavernijās u.c., kas raksturo rusifikācijas ietekmi bērnu valodā.
Vesela rinda rakstu veltīta tīras latviešu valodas saglabāšanai. Žargona jautājumus pārrunā pionieru pulciņos un skolēnu sanāksmēs. Tāpat žurnāli mēģina piesaistīt vecāku uzmanību šim jautājumam. Blakus cīņai pret žargonu ir arī novērojami skolotāju mēģinājumi uzlabot skolēnu rakstības stilu un izteiksmes veidu.
Skolēnu sekmju līmenis ir zems. To ir atzinuši paši komūnistu skolotāji un jaunatnes vadītāji. Tā piemēram, Rīgas pilsētas Molotova rajona skolotāji kādā sanāksmē konstatēja, ka sākot ar 1951./52. mācības gadu nesekmīgo skolēnu skaits strauji pieaudzis. Piektajā strādnieku jaunatnes vidusskolā nesekmīgi ir 43%, Vienpadsmitajā vidusskolā 37%, Trīsdesmitajā septiņgadīgā skolā 25% u.t.t. Uz laukiem, kur skolēnus izdzen lauku darbos, sekmju līmenis ir vēl zemāks. Rīgas Tautas Izglītības Nodaļas vadītāja Ozīša pati atzinās, ka skolotāju mācības stundas ir nepilnvērtīgas, nav realizēta individuālā pieeja skolniekiem, audzināšanas darbam gan skolās gan arī ārpus tām ir plaši trūkumi. No citiem avotiem zināms, ka blakus nesekmībai skolās ir novērojama plaša mācību kavēšana gan no pašu skolotāju gan arī bērnu puses. Sadarbība ar vecākiem ir ļoti vāja, lai gan daudzās vietās ir izvēlētas īpašas vecāku komitejas, kuŗu pienākumos ietilptu palīdzība skolas darbā.
Arī augstskolu studentu sekmes ir zemas. Pēc šā gada ziemas eksāmenu sesijas daudzām mācību iestādēm bija jādzird pārmetumi vai nu par studentu nesekmību, vai par vāji sagatavotajiem absolventiem. LĻKJS pēdējā kongresā asus pārmetumus izteica īpaši Lauksaimniecības Akadēmijas pārstāvjiem, ka daudzās mašīnu un traktoru stacijās (MTS) agronomi, zootechniki un mechanizātori strādā ļoti vāji. Žēlojas arī fabrikas, piemēram, Liepājas Sarkanais metalurgs, kuŗš īpaši neapmierināts ar jaunajiem inženieŗiem. Sājā ziņā interesanti piezīmēt, ka pirms katras eksāmenu sesijas avīzēs parādās raksti, kuŗos neskaitāmas reizes aizrāda, ka studentiem ir jāatkārto un jāsagatavojas eksāmeniem.
Cieši ar skolu un komjaunatnes organizācijām ir savienots politiskās audzināšanas darbs. Taisni šajā laukā komūnisti atklājuši savu nevarību visspilgtāk. Teorētiski propagandas sanāksmēm jānotiek katrā skolā, darba vietā; polītpulciņiem jādarbojas, kur vien tas iespējams. Propagandistus sagatavo īpašas skolas, un viņu vajadzībām publicē plašus materiālus. Par šā darba iznākumiem atļaujos citēt biedru Kalnbērziņu, kurš LKP XIV kongresā teica: Šis darbs (propagandas un politiskās audzināšanas − V. K. ) ir atrauts no dzīves, no praktiskajiem uzdevumiem, kas jāveic tautai un partijai. Politiskais masu darbs vēl maz audzina cilvēkos apzinīgu izturēšanos pret darbu un saviem pienākumiem, trūkst pienācīgas cīņas pret kapitālisma paliekām cilvēku apziņā, it īpaši pret reliģiskiem aizspriedumiem. Propagandas zemais līmenis izskaidrojams ar to, ka partijas pilsētu un rajonu komitejas maz nodarbojas ar propagandistiem. Pierādījumus šiem apstākļiem mēs varam atrast gandrīz ikvienā Padomju jaunatnes numurā. Piemēram, Dobeles rajona kolhozos Nākotne, Vārpa un Saule propagandisti nemaz neieradās uz pirmo nodarbību. Par polītnodarbībām Rīgas auduma 2. cechā Padomju Jaunatne raksta: Polītskolai ir sava programma, savs noteikts darbības plāns. Meitenes ar to nav iepazīstinātas un vispār nezin, ko viņas mācīsies, tādēļ nav brīnums, ka viena otra atmet polītmācībām ar roku. Nav vērts, tik un tā nekāda labuma nebūs. Ir gan tas mūsu propagandists slinks, izklīstot teica klausītājas, nenosaucot b. Branoveru uzvārdā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņas to nezina. Šīs propagandas bezatbildības rezultātā polītpulciņš jau ir pajucis. Kādā citā numurā aprakstīti propagandistes Nadeždas Fjodorovas piedzīvojumi, kuŗi ir visai bēdīgi. Klausītāji neseko un nemaz neinteresējas par sniegto informāciju. Pat tādas lietas kā Komūnistu Partijas XX kongress nav zināmas. Šīs reportāžas beigās žurnālists piezīmē: Fjodorova ir sarūgtināta un pamatoti, jo šāda nezināšana nav ne ar ko attaisnojama. Sarkano stūrīšu ierīkošana arī neveicas, piemēram, kāda tramvaju depo vadītājs kategoriski pateica nē, kad daži komjaunieši mēģināja ierīkot sarkano stūrīti viņa iestādē.
Ja apskatām dažādo komjaunatnes aktīvistu un propagandistu uzvārdus, atklājam, ka vismaz trīs ceturtdaļas no tiem ir krievu. Šo komjaunatnes organizācijas krieviskumu dažkārt neslēpj arī laikraksti. Kad šā gada sākumā notika komjaunatnes organizācijas dalībnieku dokumentu apmaina, bija novērojami daudzi kuriozi gadījumi, kad darbinieki neprata latviešu valodu. Padomju Jaunatne rakstīja: Rajona komitejas aktīviste Piciļevica raksta komjaunatnes biedra karti komjaunietim Grundulim. Rakstītāja slikti pārvalda latviešu valodu. Standarta ierakstus gan viņa iemācījusies, bet nu − nākas rakstīt lielo burtu G. To viņa aizmirsusi un uzraksta Z. Tā Grundulim nu uzvārds kļuvis Zrundulis. Arī dokumentu izrakstītajās Kovaļenko un Jefimova vāji zina latviešu valodu...
Beidzot daži vārdi par komūnistiskās jaunatnes morāli. Kas ir šī morāle, kuŗu izveidot padomju skolas un jaunatnes organizācijas uzskata par vienu no galvenajiem uzdevumiem? Skolotāju Avīzē šī morāle ir formulēta sekojoši: Partija māca, ka padomju cilvēka morālo stāju raksturo komūnistisks idejiskums, pārliecība komūnisma lietas uzvarai, darba mīlestība un prasme pārvarēt grūtības, neapslāpējama enerģija, materiālistiskais pasaules uzskats un internacionālistiskā ideoloģija, kollektīvisms un konsekventa pakļaušanās sociālistiskās sadzīves normām. Interesanti novērot, ka šajā definīcijā, kuŗa pēc savas būtības nekā jauna neatklāj, nav neviena vārda par katra atsevišķa cilvēka personīgo stāju. Tāpat nav arī neviena vārda par savu tautību, īpatnējo spēju un talantu attīstību. Kādā veidā šī komūnistiskā morāle izpaužas praktiski? Kā atbildi šim jautājumam var citēt divus mazus notikumus, kuŗi ievietoti Padomju Jaunatnes nodaļā Komjaunatnes dzīve. Pirmais ir no kūdras fabrikas Priedaine: Komjaunietis T. atkārtoti bija rupji pārkāpis komjaunatnes disciplīnu. Piedzēries ieradies fabrikas klubā, kur lamājies, aizskāris un apvainojis meitenes, bet pārejot mājās, sarīkojis skandālu... Otrs notikums ir no papīra fabrikas Jugla: ... jaunā strādniece A. G. ilgāku laiku jau dzīvo nemorālu, padomju jaunatnei necienīgu dzīves veidu. Viņa draudzējas ar puisi M., kuŗš ir precējies, aicina viņu uz meiteņu kopmītni pat pa naktīm... Šie notikumi, kuŗi savā ziņā ir ļoti raksturīgi komjaunatnes dzīvei, interesanti atklāj, ka komūnistiskā morāle sabrūk taisni tajās dzīves nozarēs, kur cilvēka raksturam ir izšķīrēja nozīme.
Šī ļoti īsā pārskata noslēgumā, kuŗš bez šaubām neizsmeļ visas jaunatnes dzīves nozares, mēs varētu atzīmēt šādus secinājumus. Pirmkārt, latviešu jaunatnes necilvēcīgā izdzīšana darbā rūpniecībā un kolhozos (lai ražotu preces Krievijas patēriņam) joprojām turpinās. Arī jaunas izsūtīšanas darbos uz Padomju Savienību ir iespējamas. Otrkārt, latviešu jaunatne grib mācīties un iet skolās, bet tās iespējas ir ierobežotas īpaši smago darba apstākļu dēļ. Treškārt, latviešu jaunatne ir spiesta formāli piedalīties komjaunatnes organizācijās, bet propagandas darbs ir izrādījies nesekmīgs. Tā galvenie darbinieki ir no Padomju Savienības atsūtītie ielikteņi. Ceturtkārt, rusifikācija ir smagi izjūtama, bet ir arī novērojama noteikta pretestība. Piektkārt, morāliskā ziņā latviešu jaunatnei jāsastopas ar visām tām problēmām, kuŗas parādās ikvienā komūnistu okupētā zemē. Un sestkārt, cīņa ar buržuju atliekām vēl joprojām turpinās, kas nozīmē, ka savos pamatos atmiņas un cerības par neatkarīgās Latvijas laiku nav iznīcinātas.
Visvaldis Klīve.
