Jaunā Gaita nr. 4, 1956. g. vasarā

Aivara Roņa viņete

Vēsturiska piezīme: Senie latīņi kaķi sauca „felinus”, viņš piederēja otrai deklinācijai. Senie latvieši viņu sauca par „kaķi”, ierindojot viņu „ja” dek celma dzīvniekos. Tāpēc suņi, kas arī reiz bija šai pašā kategorijā, nobijās un vismaz nominatīvā pārvērtās „a” dzīvniekos.

Mūsu mājā ir kaķis. Šis kaķis ir peļu krāsas runcis, apmēram divarpus gadus vecs. Viņš valkā stīvas ūsas un lepnu asti. Viņš nav tomēr nekāds aristokrāts, Siāmas vai Persijas mīlulītis, kādi grezno ievērojamu ļaužu spilvenus. Bet viņš nav arī nekāds sētas kaķis; viņš ir vienkāršs amerikāņu izcelsmes vidusšķiras kaķis. Viņa vecāki ir turīgas lauksaimniecības pārvaldnieki, un viņš pats ir šo un to sasniedzis, pierādot, ka ar brēcošo un kaucošo proletariāta masu viņam nav sakaru. Lai gan viņš ir dzimis amerikānis, viņš pilnīgi attautojies mūsu latviskajā mājā. Protams, kā katrs labs demokrātiski audzināts lops, viņš pievienojas vairākuma domām un nepretojas skaļi, ja vien nejūtas izbadojies. Arī viņa vārds attautots, un amerikānim to neiespējami izrunāt, kaut arī tas skan diezgan kaķiski, atgādinot ņaudēšanu un purrāšanu reizē. Viņa vārds ir Ņurga, un lai man neviens neiestāsta, ka Brigaderes velnēns nav īsts kaķu velnēns ar stīvām ūsām un lepnu asti!

Lai gan viņa ģīmi grezno smieklīgi sīks deguntelis, raksturā viņš atklāj noteiktas Beržerakas Sirano īpašības. Līdzīgi cēlajam gaskonietim ar gaŗo degunu mūsu kaķis ir cēls cīnītājs, cēls mīlētājs, cēls filozofs un cēls skaņdaris.

Šis kaķis spēji iepaudējās un ielēca man klēpī, taisni kad es biju sācis izteikt savas domas par bezvērtību vērtībām. Viņš uzlika priekšķepas uz rakstāmgalda malas, uzlēca uz tīrās papīra lapas, novicināja man asti gar degunu un, pagriezis galvu, blenza. „Lūk”, es mēģināju viņu pārliecināt, „mans meklētājs gars nupat atrada teicamu tēmu manam izvēlīgajam redaktoram. „Viņš aizgrieza asti no mana degungala un turpināja blenzt. Es mēģināju būt laipns. „Vai tu, lūdzu, man par prieku nenokāptu no papīra? Man nupat prātā īstais pacilātājs ievadteikums.” Viņš blenza. Šis bija blenziens, kas ielauzās manā zemapziņā, un es sajutu instinktīvu vēlēšanos kliegt „skic!” Bet Ņurga man nedeva iespēju; viņš nicīgi nošķaudījās un ar graciozu lēcienu atstāja rakstāmgaldu un lappusi par bezvērtību vērtībām ķeprakstā.

Tā es sāku rakstīt šo „Ievadu ļoti vispārīgā kaķu psicholoģijā”, iesākumam apmierinoties ar saviem novērojumiem Ņurgas psicholoģijā.

Ņurgam ir lielas iespējas visās nodarbībās, lai gan viņš nevērīgam novērotājam neliekas ievērojams, bet taisni otrādi − galīgi slinks un neuzbāzīgs. Tāpēc es arī lietoju vārdu „iespējas” un ne „sasniegumi”. Tiešām, nav nekā, ko viņš varētu jaunu sasniegt. Viņam nepiederētos lāčot apkārt smagā kājtērpā; Runcis Zābakos to jau izdarījis ar lieliem panākumiem. Bet Ņurga pierādīja savas iespējas šai nodarbībā, kad viņš bija žurkas lieluma kaķēns: viņš iekrita stulmenī, un mums vajadzēja viņu izglābt no nodevīgās tumšās alas. Es nekad neļautu viņam sekot kapelmeistara Kreislera drauga runča Muŗa pēdās un rakstīt memuārus. Es nešaubos par viņa spējām − tās viņš ļoti labi pierādīja, apķēpājot manas „Bezvērtību vērtības” − bet man rūp arī pašam savi plašie neaprakstītie sapņu lauki. Man nebūtu iebildumu, ja viņš līdzīgi Skalbes pazemīgajam kaķītim nokļūtu kāda karaļa labvēlībā. Ņurga ar savām iespējām varbūt pat iegūtu nelielu karaļvalstiņu sev un saviem labvēļiem. Bet karaļu mūsu laikos maz, un Ņurga ir pārāk lepns, lai pieņemtu dāvanas. Ja viņš nav aristokrāts izcelsmes dēļ, viņš ir aristokrāts garā.

Es teicu, ka mūsu runcis ir dzejnieks un skaņradis, citiem vārdiem, cēls skaistuma cienītājs. Viņš labprāt klausās cēlā dzejā, it sevišķi romantiskā dzejā. Kad vien es skaļi deklamēju Poruku, Bārdu, Baironu vai Heini, viņš klusi ielavās manā istabā, atlaižas gultā un augstākajā apmierinājumā aizmiedz acis. Tas pats notiek, ja no mana patafona izplūst Brāmsa, Čaikovska vai Šūmaņa mūzikas skaņas. Bet tikko es mēģinu viņam iestāstīt, ka arī Bela Bartoka un Šēnberga mūzika vai T.S. Eliota un Dzintara Soduma dzejā ir savas vērtības, viņš parasti izlec no gultas un atstāj telpu ir ausi nepakustinājis. Viņa aste izslīd caur pievērto durvju šķirbu, atklādama viņa dziļākās domas: „Tavu tikumu aiznes elles suns uz nabas ...” Un viņš cēli nīst suņus. Patiešām, viņa paša kompozīcijas pavasara naktīs neizklausās daudz labāk. Bet saprotot šīs mūzikas dziļāko jēgu, es nevaru viņu kritizēt. Ņurgas noktirnās slēpjas patiesas ilgas pēc bezgalīgā izplatījuma un dižciltīgas mīlestības, kuŗa savā būtībā cilvēkam zudusi. Šo dziesmu īstā vērtība tomēr atrodama citur: tās atklāj klausītājam kaķa zemapziņas un radošā gara dziļākos slāņus, tai pašā laikā liekot viņam izjust paša seklo saprātu un vāji paslēptos ļaunos, seksuālo jūtu radītos dzinuļus sevī. Daudzi atsakās klausīties un atklāti izrāda savas egocentriskās agresīvās tieksmes, sviežot kaķu māksliniekiem ar vecām kurpēm, akmeņiem vai ko cietu un necienīgu. Cēlie sētas mākslinieki nekad ne ar ko neapsvaida džesa mūziku un šaušalīgas mīlas dziesmas.

Ņurga ir arī cēls cīnītājs, es teicu, un kaŗa gadījumā, parasti koka zarā uzdzīts, viņš stiprina savu drošsirdību, uzdziedot par vīrišķīgajiem ideāliem. Spalvu stāvus, viņš bezbailīgi lūkojas savam ienaidniekam, acīs un sāk ar zemu, maigu rūcienu „pianissimo”. Ar strauju kreščendo katra tēma nonāk līdz briljantai kadencai, kuŗai ienaidnieks jāpadara garīgi nestabils. Taisni tad, kad viņa balss sasniegusi savu spēju robežas, muzikālā ideja tiek pārtraukta ar pēkšņu stakato un pauzi, kas ilgst apmēram astoņas taktis. Ienaidnieks dzied līdzīgu dziesmu, līdz kamēr abi ir pietiekami iedrošinājuši sevi un nobaidījuši otru. Tad seko zibenīgs skrējiens, pēdējais rūciens ... Pēc minūtes vai divām Ņurga pieprasa patvēruma tiesības. Reiz naksnīga cīņa notika mūsu pagrabā. Es piecēlos, nokāpu lejā un palīdzēju mūsu runcim izdzīt kaimiņu runci, netīri dzeltenu, nepieklājīgu zelli. Šīs piezīmes neizsaka, ka mūsu Ņurga nespētu pievarēt sētas kaķu armiju. Viņam nav tikai gadījies pierādīt savas iespējas kļūt par cienīgu Beržerakas Sirano pēcteci, piekaut trīssimts pretinieku vai norunāt garu runu par savu īso degunu.

Ļaudis bieži domā, ka kaķi ir barbari jeb necivilizēti lopi (izņemot izstādes kaķus, protams), pirmkārt tāpēc, ka viņi nodarbojas ar bruņnieciskām naktskaujām, otrkārt tāpēc, ka viņiem garšo spārnotā barība. Vecām, maigām dāmām, kas sūdzas visbiežāk, trūkst jebkādas jēgas par kaķa psicholoģiju, jebkādas spējas iekāpt kaķa pēdās un vērot pasauli ar kaķa acīm. Šīs dāmas nesūdzas, ja mazs kaķēns viņas izglābj no kādas peles blokādes, kamēr viņas, bailēs spiegdamas, tup uz galda. Bet, ja kaķēnam kosmisko likumu iespaidā gadās sagrābt putna un nevis peles asti, tā pati dāma spiedz taisnības vārdā. Viņa droši vien notiesā savu cepeša gabalu vai cāļa kāju un pat neiedomājas kautuves asinsšausmas vai maigās stirnas acis veroties melna dubultstobra caurumos. Putns vismaz var aizlaisties, un viņa medniekam jābūt pietiekami izveicīgam, lai vispār nokļūtu tuvu astei. Kaķis ir cēls mednieks. Viņa ētiskā sistēma ir daudz praktiskāka un plašāka nekā cilvēka šaurie morāles likumi: viņš dara to, kas viņam jādara, kamēr cilvēks novieto savus ideālus starp mākoņiem un mēnesi, veltīgi mēģinādams tos aizsniegt ar baloniem, raketēm un jaunām lidmašīnām. Cilvēks māna tikai pats sevi, ne kaķa pasauli, iedomādamies, ka viņš ir Radības augstākais sasniegums .

Bet, ja vispār kādam ir tiesības uz augstāko kāpsli evolūcijas kāpnēs, tad pirmās tiesības ir kaķim. Kaķis prot labāk kāpt, un viņam ir vairāk prāta nekā cilvēkam. Mūsu runcis, piemēram, vienmēr zina, ko mēs ēdam, un nekad neapmierinās ar sliktākas kvalitātes maltīti. Vasarās viņš atrod mājas vēsāko vietu uz palodzes, kur vējš var pēc patikas pūst cauri viņa pelēkajam kažokam. Ziemu viņš pavada atzveltnes sēdeklī krāsns tuvumā, dusmīgi saviebjot seju, tikko kāds taisās sēdēt viņa migā. Tīrākais saprāts! Viņš būtu muļķis, nejēga, kuŗa inteliģences kvocients nesniedzas pāri astoņdesmit, ja viņš ļautos iekļūt tajā zināšanu lavīnā, kuŗā kuļas katrs augstskolas students. Cilvēks viņu apgādā un apkopj. Cilvēkam pašam turpretī jādzīvo vismaz līdz sirmam vecumam, lai iegūtu nelielu vecumdienu pabalstu. Lai kaut kā nonīkuļotu tik ilgi, cilvēkam jāmācās un jāstudē, jāstudē un jāmācās, un jāstrādā. Kaķim viss šis liekais balasts nav vajadzīgs; viņam pietiek ar zināšanu kvalitāti.

Mana piezīme, ka kaķis ir filozofs, ir rūpīgi pārdomāta. Nav cita izskaidrojuma viņa stoicismam, viņa nemainīgajiem principiem. Lai kur viņš neietu, no viņa izplūst noslēpumaina garīga majestāte, pilnīga aukstasinīga nosvērtība. Tiešām, neviens nav dzirdējis par garā vājiem kaķiem, droši vien tādēļ, ka viņi pilnīgi izprot visus šīs pasaules noslēpumus un atrisina visas mīklas. Kaķis guļ, ēd, guļ, pastaigājas, guļ, cīnās, guļ un nerūpējas nebūt par tukšām politiskām vārdu kaujām, atombumbām vai augstiem nodokļiem. Viņš zina, ka cilvēks ir viņa vergs, kuŗu var izmantot un izkalpināt personīgiem mērķiem. Cilvēks kaķi apgādā ar mājokli, ar pārtiku, ar mīlestību un drošības sajūtu, psicholoģiski izsakoties. Protams, kaķis ir pietiekami uzmanīgs neatklāt šo izgudro filozofiju, pret kuŗu Marksa doktrīnas un Epikūra sekotāju uzskati ir niecīgi peļu pīkstieni. Bet cilvēks ir muļķis un suns − (tāpēc kaķis tik sirsnīgi neieredz suņus, ) − ir muļķīgs muļķis. Suns, nespēdams pakāpties evolūcijas kāpnēs, pat neredz, cik akli viņš kalpo nejēgām. Suns kauc pēc mīlestības, kaķis to pieprasa. Cilvēks nevar atturēties, nepaglaudījis kaķa mīksto spalvu: viņš zemapzinīgi paklausa augstākās būtnes gribai.

Pat es paklausu šai gribai. Kad es ap pusnakti pārrodos mājā no darba, Ņurga parasti gaida pie vārtiņiem.

− „Miau”, viņš saka. − „A, mans kungs, labvakar!” es bijīgi atbildu. Tad man jānoliecas un jāpaglauda viņa galva. − „Miau!” viņš komandē.

− „Kā kungs vēlas.” − Es iztaisnojos, atveŗu vārtiņus un dodos uz durvīm. Viņš, protams, iet pa priekšu.

− „Miau”, viņš lūkojas uz rokturi.

− „Miau,” es nopūšos un ielaižu viņu gaitenī. Mēs esam mājā, viņš, mans kungs, un es, viņa gaišības uzticīgais kalps.

Ceru, ka šis ievads ir norādījis grūtības, ar ko jāsastopas katram kaķu psicholoģijas un ar to saistīto blakus priekšmetu pētniekam. Lai gan kaķa dvēseles dzīve no virspuses šķiet vienkārša, tajā ir daudz cilvēka garam neizprotamu nianšu. Kaķa filozofija ir noteikta, skaidra un viengabalaina, bet
cilvēka zemākais saprāts, kas visu vēlas saskaldīt un analizēt, laikam nekad nespēs ienirt tās dziļumos. Mēs, ļaudis, neesam apmierināti ar to, kas mums ir: vecas patiesības kļūst jauni maldi, jaunas patiesības kļūs vēl jaunāki maldi nākotnē. Felinizācija ir sasniegusi garīgas paradīzes stāvokli, kamēr civilizācija vēl arvien mēģina ietilpt kaut kur starp bezgalīgā izplatījuma robežu un atoma bezgalīgi sīkajām daļiņām. Cilvēka ačgārnajam, uztrauktajam, izvandītajam prātam tāpēc pilnīgi neiespējami aptvert kaķa dvēseli, jo paradīze neatrodas starp miglājiem un atomu, bet gan ārpus telpas gara pasaulē. Tāpēc vienīgais veids,
kā pētīt kaķa psicholoģiju, ir, atmetot visas cilvēcīgās inhibīcijas, vērot
problēmu no kaķa viedokļa.

Pēc nepieciešamām apspriedēm un pārrunām ar divarpus gadus vecu vīriešu dzimuma peļu krāsas kaķi, kas valkā gaŗas stīvas ūsas un izteikti lepnu asti, sekos skaitļi, tabulas un citi lietišķi pierādījumi.

 

GALA VĀRDS IEVADAM ĻOTI VISPĀRĒJĀ KAĶU PSICHOLOĢIJĀ.

Nojautis, kādam necēlam mērķim − cilvēku neprāta apgaismošanai − kalpos mana psicholoģijas grāmata, un negribēdams nodot savas sugas ilgi glabātos noslēpumus, Ņurga izdarīja iekšēju harakiri. Pēc neilgām vēdergraizēm viņš atstāja šīs pasaules peles savam liktenim un devās pie veļu valsts pelēm. Lai viņam ķeras !