(Lalitas Lāces „Vēstuļintervija” ar redaktoru Mārtiņu Štauveru)

„Jāatzīstas, šāds pienākums jāpilda pirmo reizi. Bet laikam agrāk vai vēlāk no tā neizdosies izbēgt, tādēļ jāatlicina laiks, jāņem kopā visi prāti un jācenšas jums pastāstīt daži mūsu nodomi un ieskati, kā arī nozīmīgākie darbības fakti.

Vispirms, vairāk pār visām lietām jūs droši vien interesēs, kā radās pirmais „Ceļinieks”, kāpēc tas iznāk un kam kalpo.

Šeit jāsaka, ka Latviešu Nacionālās Jaunatnes Apvienības Kanādā (LNJAK) izdevums izauga tīri dabiski. Kad nodibinājās Apvienība, radās tās Informācijas biļetens, par kuŗa izdošanu rūpējās G. Brikmanis Londonā, Ontario. Šajā biļetenā katrs Kanādas latviešu jaunatnes pulciņš sniedza ziņas par savu darbu, centieniem un mērķiem. Pavisam iznāca 4 biļetena numuri. Apvienības darbam vēršoties plašumā, biļetens likās par šauru, un rezultātā izveidojās doma par sava žurnāla radīšanu. Apvienības kongress bija sajūsmināts, un tā pirmos žurnāla sagatavošanas priekšdarbus uzsākām 1955. gada aprīlī, bet pirmo numuru, varējām laist tautās jūnija mēnesī. Kopš tā laika darbs ritējis uz priekšu itin raiti, un šobrīd sagatavojam jau devīto numuru.

Kad „Ceļinieka” redakcija ķērās pie darba, tai bija šādi mērķi un nodomi, kuŗus cenšamies īstenot arī šobrīd: vienot latvju jauniešu saimi Kanadā, sniedzot tai periodisku izdevumu, kur bez jaunatnes sabiedriskās dzīves atreferējumiem būtu arī jauniešu pašu sarakstīti darbi un jaunatnei veltīti vecākās audzes idejiski raksti, kas kā ceļinieks iegrieztos jauniešu istabās un ienestu tur dažas latviskas vēsmas; radīt šajā nozarē plašāku mūsu Apvienības darbības izpausmes veidu: dot iespēju jauniešiem vingrināties rakstniecībā un savu domu izteikšanā pašu izdevumā.

Līdz šim iecerētais mērķis nav palicis nesasniedzams kā tāla zvaigzne debesu izplatījumā, to izdevies īstenot visai labi: jauniešu darbi ienākuši visai bagātīgā skaitā, vecākā audze nav skopojusies ar idejiskiem rakstiem, un lasītāju skaits ir krietni vien lielāks par sākumā paredzēto simtu − žurnāla metiens pārsniedzis 250.

Mūsu izdevums nav plašs un grandiozs. Tomēr žurnāla darbiniekiem nav trūcis darba prieka un gribas. Mūsu Apvienība nav tik liela kā ALJA, tā nav bagāta, tādēļ sākām darbu pavisam vienkārši − rotatora technikā un plānos vāciņos. Šobrīd varam arī paši mazliet palepoties − beidzamie numuri bijuši krāšņāki un plašāki nekā pirmie, bet tas lasītāju atsaucības dēļ. Jāpiemetina, ka šeit mums bijusi maza blakus aplēse: esam centušies sniegt jauniešiem lētu, vispusīgu, visiem pieejamu izdevumu.

Mēs atzīstam it visus jauniešu izdevumus un it sevišķi priecājamies, ka iznāk „Jaunā gaita”, bet ne labprāt pievienojamies uzskatam, ka visā pasaulē būtu jāiznāk tikai vienam jaunatnes izdevumam, jo esam pārliecināti, ka tādā gadījumā rezultāts būtu vairāk negatīvs nekā pozitīvs. Aktivitātei jābūt visos centros. Mums visiem ir viens mērķis, bet kā individi mēs bieži tam tuvojamies katrs no savas puses; tādēļ vien katrai apvienībai noderīgs un nepieciešams savs pasākums, jo pašu darbi vairāk saista un vieno.

Mēs priecājamies, ka turīgā ALJA spēj izdot rakstu krājumu, kur sakopoti labākie sniegumi, izlase. Ceram, ka savā darbības gaitā mūsu izdevums izaudzinās vismaz pāris jauno censoņu, kuŗu darbi varēs parādīties „Jaunās gaitas” slejās .

Mūsu žurnāls pieejams ikvienam censonim, kas nopietni nodomājis vingrināties rakstīšanas mākslā un savu domu paušanā. Mums ir savas mērauklas, bet runāt gribam ļaut katram, lai viņš izbaudīta darba grūtību augļus, neveiksmes un panākumus uz saviem pleciem un pārliecinātos par savām spējām. Pāri visam vēlamies aktivizēt jauniešu darbību, radīt spraigumu latvju jaunatnes sabiedriskajā dzīvē.

Kad nu esam tikuši tik tālu, tad šeit no jauna atskan dažkārt bieži pārrunātais jautājums, kāpēc jauniešiem vajadzīgi vairāki izdevumi. Dažs „Jaunās gaitas” lasītājs varbūt vaicās, kāpēc mēs neesot pievienojušies tai. Atbildot jāsaka, ka negribējām uzdot tikko uzsāktu darbu, jo „Jaunā gaita” radās pēc „Ceļinieka”, piedāvājums nāca, kad vairāki numuri jau bija iznākuši. Bez tam atzinām, ka abu izdevumu pastāvēšana var būt ļoti svētīga. Redakcijas nevarēs vis snaust uz panākumu lauriem, bet tām būs jāstrādā vēl rūpīgāk un jāmeklē jauni ceļi žurnālu uzlabošanai, mērķa labākai sasniegšanai.

Šeit ar lielāko pateicību varam atzīmēt „Jaunās gaitas” redakcijas atsaucību un cenšanos mūs izprast. Mums nav jākaro, pēc tā necenšamies. Mēs gribam veidot un celt, mēs vēlamies viens otru pamudināt, cerot, ka mūsu darba rezultātā jauniešos pamodīsies lielāka ticība pašu spēkiem un radīsies plašāka vēlēšanās kalpot latviešu sabiedrībai. Bet pāri visam tam stāv dzīvās valodas saglabāšana, jo bez valodas pazudīs visi pasākumi. Un lai saglabātu valodu, uzturētu tās bagātību, priecātos par tās skaistumu, ir jālasa, jāmācās un pašiem jāraksta.

Rakstnieki veidojas tāpat kā citi amata meistari. Jaunieši kļūst gados vecāki, pāriet vispārīgās sabiedrības darbinieku rindās. Viņu darbi parādās lielajā presē un periodikā, viņi izdod paši savas grāmatas. Visam ir sava attīstības gaita.

Tā nu mēs, salīdzinot savu darbu ar jūsējo, pasvītrosim šādu vēlmi: mēs centīsimies kalpot Kanadas latviešu jaunatnes saimei un mēģināsim veidot to niecīgo loceklīti lielajā ķēdē, kur var ieķerties katrs iesācējs un visi, kas tikuši tālāk par to; „Jaunā gaita” mūsu izpratnē jau šobrīd kalpo plašākam mērķim − tā sniedz jauniešu literāro darbu un apceŗu izlasi visai jauniešu saimei un visai latviešu sabiedrībai. Šajā ziņā tai savs darbības lauks vēl jāpaplašina un jānostiprina, lai izdevums tiešām atrastu ceļu uz visām latvju jauniešu sirdīm, kamēr mēs priecāsimies par katru mazāko interesi Savienoto Valstu jauniešu vidū par mūsu izdevumu.

Mēs nezinām, par cik mums izdosies savus mērķus īstenot. Mēs zinām, ka daži līdzīgi pasākumi nav ilgi pastāvējuši. Ja uzskatām aizvadīto laiku par meklēšanas un darbības nostiprināšanas sprīdi, kuŗā zeļ un nīkst daudz ideju, ja atzīstam, ka esam nonākuši jaunā posmā, kuŗā gribam pastāvēt un veidot iegūto, tad vienosimies viens otru atbalstīt un pazīt ne tikai no tālienes, bet arī tuvienes! Kā līdzšinējās gaitas rāda, mums tas ir iespējams.

Mūsu izdevuma čaklākie līdzstrādnieki ir Indra Gubiņa, K. Dzilna, Diana Zieda, Māris Purvājs, Zigurds Ritmanis, Andrejs Zinbergs, Kanadas latviešu jaunatnes pulciņu vadītāji un darbinieki un citi.

Lai veicinātu jauno autoru darba sparu, esam pasākuši īpašu „Ceļinieka” balvas sacensību, kuras ietvaros katrā numurā piešķiram vismaz vienu naudas balvu. Pirmās' balvas jau ieguvuši: Indra Gubiņa un Zigurds Ritmanis. Katrs jaunais autors var piedalīties šajā sacensībā.

Līdzšinējās atsauksmes apmierina. Lasītāji priecājas, ka šāds izdevums vispār iznāk, vecākā audze atzinīgi novērtējusi Apvienības darbu un centienus un priecājas, ka jaunatnē nav zudusi griba strādāt sev, citiem un sevis veidošanai.

Tā nu mēs soļojam nākotnei pretim un sagaidām, ka tā mums nesīs arī patīkamu gandarījumu.

Šeit aptrūkst doma, liekas, ka par daudz teikts, ka no lūgtās intervijas iznācis pavisam kas cits, bet tā kā tas pirmais mēģinājums, tad nu ņemiet par labu.

Dievpalīgs jums visiem − darbiniekiem un lasītājiem!

No savas puses spiežu jums visiem roku un priecājos, ka domās, kaut uz īsu mirkli, esmu bijis kopā ar jums.

 

Mārtiņš Štauvers.