Jaunā Gaita nr. 4, 1956. g. vasarā

 

Laimonis Streips

Hjūzs Ešelets O’Braiens bija nosvērts cilvēks. Taču, kad viņa mazais sporta vāģis atsacījās iedarbināties, viņš sapīka. Braukt pašam ar sporta vāģi viņam šķita daudz cēlāk, vīrišķīgāk un modernāk nekā likt sevi kā nespējnieku vadāt šoferim. Arī otras mašīnas nebija − sieva ar meitu un kalponi bija aizceļojušas. O’Braiens jau cēla roku, lai pazvanītu sulaini un liktu tam izsaukt taksametru. Tad viņš pārdomāja. Viņam patika sevi apcerēt kā ekscentriķi. Tas cilvēkam viņa stāvoklī piestāvēja. Un braukt ar plēbējisko un necilo satiksmes līdzekli − tramvaju − šķita būt ekscentricitātes kalngali.

Hjūzam Ešeletam O’Braienam nebija šaubu, ka viņa parādīšanās tramvajā sacels izbrīnu. Parasti tik labi kopti un eleganti piegriezti džentelmeņi tikai nicīgi uztaurēja, tramvajiem gaŗām braucot − Mercedesos vai Jaguāros. Novalkāto un pelēko grabažu ar gauži pārmetošu skatu tie pagodināja tikai tad, ja tā nesāka steigšus braukt, satiksmes ugunij mainoties no sarkanas uz zaļu.

Nebija šaubu; ļaudis tramvajā apklusa un paspiedās sānus, lai − pasargi Dievs − nenotraipītu lepnā kunga lepno mēteli. O’Braienam tas patika. Viņš bija pieradis, ka viņu apbrīno un, viņam nākot, atbrīvo ceļu. Prasīto ceļa naudu viņš samaksāja it grandiozi, ar nicīgu smīniņu noplandījis savu biezo maku. Kad konduktors piegāja pie glīta, bet, šķita, gaužām necila jaunekļa, kas no blakus sola bija visu laiku it goddevīgi apbrīnojis O’Braienu un viņa maku, jauneklis redzami uztraucās. Kādu laiku izmisīgi grābstījies pa kabatām, viņš pēdīgi pacēla pagalam piesarkušu seju pret konduktoru un drebošā balsī teica: „Laikam esmu aizmirsis naudu mājās.” Konduktors pagriezās pret audienci sev aiz muguras un rūca: „To viņi visi saka.” Pie tam viņš stiepās, lai parautu zvana auklu, kas liktu braucējam tramvaju apturēt. Hjūzs E. O’Braiens juta, ka pienācis atkal liktenīgs brīdis sevi izcelt. Viņš pacēla roku un teica: „Pagaidait! Es samaksāšu.” Tā viņš varēja atkal izvilkt maku un to pažilbināt. Jauneklis pietrūkās kājās „Bet nē,” viņš teica, „to es nevaru pieņemt!” O’Braiens bija noteikts, kaut arī varbūt mazliet netaktisks: „Tas nekas; es vēlos jums palīdzēt.” Kad jauneklis gribēja kautko iebilst, O’Braiens viņu pārtrauca: „Es to varu atļauties.” Jauneklis norija savus iebildumus un teica: „Loti pateicos. Bez jūsu laipnās palīdzības es nokavētu ... skolu.” „Bet,” viņš teica svarīgi, „šis ir tikai aizdevums. Es naudu jums aizvedīšu; noteikti; jau šovakar. Lūdzu, iedodiet man savu adresi.” Pēc brīža viņš teica: „Es esmu labi audzināts.” O’Braiens nosmīnēja: „Muļķības; es jums šo naudu dāvinu. Bet, ja jums tas dara sevišķu prieku, tad − te mana vizītkarte.” Retas sugas cilvēks, viņš nodomāja. Daudzi citi par mani vienkārši smietos. Jauneklis aizkustināts pacēla acis no vizītkartes: „Mans vārds ir Smits, J.Q. Smits,” viņš teica un nosarka atkal, kā nokaunējies par šādu formas pārkāpšanu. Mājās O’Braiens brauca taksītī.

 

*****

 

Jaunekli ielaida sulainis. „Mans vārds ir Smits,” jauneklis nedroši teica. „Ļoti labi, sēr,” atbildēja sulainis, „kungs jūs pieņems bibliotēkā.”

„Ā, misters Smits,” uzkrītoši saldi teica O’Braiens. „Man patīk jūsu godprātība. Ceru, ka redzēsimies biežāk.” Jauneklis pasmaidīja, iebāza roku kabatā un izvilka spīdīgu brauniņu. „Šaubos,” viņš teica. O’Braiens nodrebēja. „Ko tas nozīmē?” viņš jautāja. „O”, atbildēja jauneklis, un visa viņa nedrošība bija pazudusi, „mēs parunāsimies. Par jums. Redziet, mums laika diezgan. Neviens mūs netraucēs. Jūsu ... kundzes, šķiet, nav mājā. Un sulainis nenāks neaicināts. Un es jums sirsnīgi ieteicu nemēģināt viņu saukt. Man negribētos ... šaut.” Jauneklis ērti atspiedās pret grāmatplauktu. „Jūs esat bagāts un iespaidīgs vīrs, Mr. O’Braien. Taču, jums trūkst pieredzes gluži nenozīmīgās lietās. Kad redzēju jūsu naudas maku, tūliņ zināju, kas man darāms. Jums nevajadzēja ar to plātīties. Es zināju, ka jūs manu biļeti samaksāsit. Tādi cilvēki kā jūs nekad nepalaiž gaŗām gadījumu sevi izcelt, sevišķi, ja to var lēti izdarīt. Ar slavu ir tāpat kā ar ōpiju − jo tā vairāk, jo vairāk vajag. Tāpat es zināju, ja nospēlēšu kautrīgu jaunekli, kam parādu atdot − goda lieta, jūs man atļausit atnest naudu un personīgi mani pieņemsit, jo jums gribēsies vēl kādu brīdi pagozēties spēka un pārākuma apziņā. Es protu izlikties; tas pieder pie manas profesijas. Un cilvēki man ir jāpazīst sevišķi labi. Jūs turpretim pazīstat tikai tos, kas pret jums ir atklāti. Slēpējus, līdējus, viltniekus jūs nekad nespēsit pazīt.” O’Braiens bija nosvīdis. Jauneklis palaida skatu apkārt: „Jūs esat mākslas mīļotājs.” Mazliet padomājis, viņš sevi pārlaboja: „Nē, nē, jūs neesat mākslas mīļotājs. Jūs esat vienkārši bagāts. Gleznas pie sienām, tāpat statujas nav mākslas mīlestības vai gaumes dēļ pirktas. Tās ir jūsu naudas varenuma izpausme. Man,” viņš piebilda iesmiedamies, „reizēm patīk filozofēt.” Viņš vēlreiz apskatījās apkārt un teica: „Lūdzu noņemiet to gleznu. Es to ņemšu līdz.” O’Braiens, nežēlīgi pārskaities, bet vēl vairāk nobijies, piegāja pie prasītās gleznas. „Lēnām kustībām, lūdzu!” nosauca jauneklis. O’Braienam bija vēlēšanās gleznu nekauņam uzmaukt kaklā. Bet to nevarēja: glezna bija pārāk vērtīga. Nopūties viņš gleznu atslēja pret zvilni. „Un zem kuŗas gleznas ir seifs?” jauneklis nevainīgi vaicāja. O’Braiens vairs gluži nebija savu refleksu kungs un automātiski paskatījās pa kreisi, kur karājās viņa tēva attēls.

„Pateicos!” smaidīja jauneklis, „noņemiet gleznu! − Tā,” viņš teica, kad O’Braiens tusnīdams paklausīja, „tagad atveriet seifu − atkal lēnām − un izņemiet visu, kas tur iekšā. Nevajadzīgās lietas un personīgos dokumentus es jums piesūtīšu. Tāpat atstāšu jūsu sudraba karotes, maku, pulksteni un gredzenus. Man patīk sevi uzskatīt par augsta stila ... hm, jā − redziet, nepateicība ir pasaules alga,” viņš nobeidza, kad O’Braiens viņā jautājoši paskatījās. „Nekad nevajag otram palīdzēt, tas neatmaksājas. Ja redzat uz ielas pakritušu cilvēku, nekad neejiet viņam klāt: viņš var būt delīrijā, noturēt jūs par savu sievas māti un jūs nodurt.” − „Tā, tagad mierīgi nolieciet visu uz tā krēsla. O,” viņš pārmetoši teica, „jums nevajadzētu turēt tik daudz naudas mājās. Tā taču neviens nedara.” Lēnām pārgājis istabai, viņš sabāza kabatās naudu un vērtslietas, O’Braienu visu laiku novērodams. Tad viņš teica: „Jūs, protams, mani pavadīsit līdz ārdurvīm. Jūs taču saprotat, kā jums jāuzvedas, vai ne?” Kad O’Braiens klusēja, jauneklis pamāja uz durvīm un iebāza roku ar pistoli kabatā.

Tūliņ aiz durvīm viņam uzklupa nelaime. Divi brangi un sarkanmataini policisti dabūja viņa rokas dzelžos rekordātrumā. „Paldies, vīri!” teica Hjūzs Ešelets O’Braiens. Šie braši atdeva godu. O’Braiens pagriezās pret jaunekli un laipni teica: „Redzu, ka jums pārgājis prieks uz filozofēšanu.” „Bet kā ... kāpēc ... ?” stostījās jauneklis. „Redziet, varbūt es tomēr neesmu tāds muļķis nenozīmīgās lietās, kā jums likās. Manā seifā ir mazs, neievērojams trauksmes signāls. Es taču nevaru atļauties bez tā iztikt!” viņš saslējās. „Bet par jums, Mr. Smit − gudram gudra nelaime!”