DAŽI VĀRDI PAR LATVIJAS VĒSTURI
Sekojot redakcijas ierosinājumam, sniedzu mazu informāciju par savu darbu, kas sauksies Latvijas vēsture no 1800 − 1950. g. un tātad aptvers mūsu tautas likteņgaitas pēdējos 150 gados, t.i. piecu paaudžu laikā.
Darbs iznāks apmēram pēc gada un būs vairāk nekā 600 lappuses liels. Var jautāt, vai šāda grāmata vispār vajadzīga un vai mums draudzīgo tautu informēšanai nepietiek jau izdotās, samērā plašās Latvijas vēstures angļu un franču valodā. Starp tām anglosakšu zemēs sevišķi nozīmīgi ir Dr. A.Spekkes un Dr. A. Bīlmaņa darbi, kas apskata mūsu zemi un tautu kopš senlaikiem. Šo darbu kvalifikācija neprasa nekādas rekomendācijas, un tie ļoti labi izpilda uzdevumu, kam viņi domāti, katrs savā veida un no sava viedokļa. Ja mūsu zeme būtu brīva un aukstais kaŗš būtu beidzies, tad, manuprāt, vēsturnieki varētu nodoties speciālu vēstures problēmu pētījumiem tai pašā akadēmiskā garā, kā to dabaszinātnieki, fiziķi un ķīmiķi var darīt jau tagad.
Turpretim latviešu vēsturnieki ir nostatīti cīņas pozicijās: jau tādēļ vien, ka mūsu dzimtene ir okupēta un ka vēsturnieka uzdevums ir būt nomodā par tautas likteņiem. To saprot arī okupanti un savas agresijas attaisnošanai ķeras pie dažādiem argumentiem, starp kuriem svarīgu vietu ieņem tā sauktie vēstures likumi, vēsturiskās tiesības, tautas griba u.t.t. Kremlis uzskata Baltijas jautājumu pēc 1940. gada vardarbības akta par tik svarīgu savu ārpolitisko nolūku sasniegšanai, ka mobilizējis veselu speciālistu štābu, kam zinātniski jāpamato Baltijas valstu brīvprātīgā iekļaušanās Padomju Savienībā. Šis štābs nu jau 10 gadus nepārtraukti publicē darbus Rietumu pasaules ietekmēšanai nevien krievu, bet arī angļu, vācu un citās Eiropas valodās. Šo publikāciju uzdevums radīt vajadzīgo klimatu aneksijas atzīšanai de jure brīvajā pasaulē. Ja patiesi gribam veikt savu pienākumu pret Latviju, mēs nedrīkstam klusēt, bet mūsu uzdevums ir atmaskot padomju historiogrāfijas melus un ļaunprātības.
Piemēra dēļ 1955. g. Rīgā Zinātņu Akadēmijas izdotajā Latvijas vēstures īsā kursā (Istorija Latvijskoj SSR do 1953.g. ), 415. lappusē šādiem vārdiem notēlota neatkarīgā Latvija pēc 1920. gada: Šo laiku raksturo spekulācijas orģijas, korupcijas pieaugums un valsts zelta rezervju izlaupīšana, kur aktīvi piedalījās kā tirgotāji, rūpnieki un kulaki, tā valdošā kliķe ar pilsonisko valdību ministriem priekšgalā. Visādas afēras, spekulācija un valsts līdzekļu izsaimniekošana it kā rūpniecības un lauksaimniecības aizdevumiem deva miljonu summas Latvijas buržuāzijai un valdošai kliķei. Tai pašā laikā Latvijas darba ļaudis žņaudza bezdarbs un bads. Ceturtā daļa strādnieku bija bez darba ...
Tā lūk, Rīgā šodien sarkanā profesūra raksta Latvijas neatkarības laika vēsturi. Jādomā, ka minētā grāmata drīzumā parādīsies arī kādā Eiropas valodā. Bez šī saīsinātā, plašai publikai domātā kursa, Latvijas PSR Zinātņu Akadēmija, kas ir komunistu propagandas iestāde, izdod ūniversitātēm un speciālistu vajadzībām lielo Latvijas PSR vēsturi trīs sējumos. No tiem līdz šim iznākuši divi − par laiku līdz 1917. gada martam, kopā 970 lappuses.
Nedaudzo latviešu vēsturnieku stāvoklis emigrācijā ir gan privileģēts tai ziņā, ka tie bez kādiem ārējiem spaidiem var brīvi izteikt savas domas vēstures patiesības vārdā. Bet, salīdzinot ar vēsturniekiem dzimtenē, mēs esam daudz neizdevīgākā pozīcijā, jo mūsu rīcībā nav ne zinātņu akadēmiju, ne vēstures institūtu, ne valsts līdzekļu, kas ir svarīgi faktori nepārtrauktam vēsturnieka darbam, it sevišķi tādos apstākļos, kur mēs nevaram izvēlēties savu pētniecības lauku, bet esam spiesti atvairīt Staļina ērģeļu uguni ļoti daudzās frontēs, bet it sevišķi neatkarīgās Latvijas frontē.
Šo apsvērumu dēļ jau trimdā publicētās Latvijas vēsturēs mūsu jaunlaiku vēstures posms, kas, lappusēs skaitot aptver nepilnus divus simtus, atzīstams par pārāk konspektīvu. Tas ir arī viens no galveniem iemesliem, kādēļ savā Latvijas vēsturē gribu plašāk nekā līdz šim apskatīt tādus svarīgus periodus kā: cīņa par dzimtbūšanas atcelšanu, tā sauktā brīvlaišana un latviešu ekspropriācija, 60-to gadu reformu laiks un pirmās nacionālās cīņas, sīkgruntniecības veidošanās un pilsētu augšana, cīņa par Baltijas autonomiju, jaunā strāva un strādnieku kustība, Piektā gada agrārā revolūcija, Latvijas industrializācija, boļševiku un menševiku cīņas, pirmais pasaules kaŗš un latviešu strēlnieku loma, bēgļu laiki un pilsoņu kaŗš, divas okupācijas un brīvības cīņas, Latvijas neatkarības laiks, otrs pasaules kaŗš un pēdējās okupācijas.
Dr. A. Švābe
bij. Latvijas vēstures katedras vadītājs Latvijas Universitātē
