Jaunā Gaita nr. 4, 1956. g. vasarā
JAUNAS GRĀMATAS − JAUNI AUTORI
Pēdējā gada trešdaļā izdoto latviešu trimdas grāmatu skaitā ietilpst pāris, trīs izcilu oriģināldarbu, bet lielumlielo vairumu sastata dažādas kvalitātes tulkojumi. Kopsummā latviešu lasītājs bagātīgi apgādāts ar grāmatām mātes valodā.
Simpātiskais Daugavas apgāds Zviedrijā izdevis Ģirta Salnā septīto grāmatu trimdā − romānu Uguns avoti(iepriekšējās: Okers, Nolādētais līcis, Taifūns, Skrandas vējā, Atvars). Šis ir arī apmēros (par pārsteigumu ir autoram, ir apgādam − kā lasāms piezīmē grāmatas beigās) plašākais latviešu oriģināldarbs svešniecībā. Romānā notēlota latviešu inteliģence trīsdesmito gadu sākumā (īsteni 1933. gadā − Jānis Grīns). Plašajā personāžā redzami rakstnieki, ierēdņi, studenti, virsnieki, dīkdieni u.c. Pat tikai nedaudz pazīstot tā laika ļaudis, jau iespējams dažā labā tēlā (sevišķi literātos) saskatīt kādas reālas personas vaibstus, kas romānam lielā mērā piešķiŗ intriģējošo patiesīguma (tas tiešām tā bija) nokrāsu. Lielākā daļa romāna cilvēku nes sevī tās dažādā veida un kvalitātes rosmes, dziņas (uguns avotus), kas piešķīrušas notēlotajam laikam slaveno darbīgumu, trauksmainību. − Ikvienam jaunajam lasītājam romānā notēlotais laiks, lai cik tas tāls būtu, kļūs tuvs un savs, pateicoties autora meistarīgai stāstītāja mākslai. Ja ir daudz izcila saskatīts latviešu prozā, tad šis darbs nu nepievils, bet pa pilnam dos iespēju par to pārliecināties .
Daugavas apgāds izdevis arī šinī gadā 60. mūža slieksni sasniegušā rakstnieka Jāņa Veseļa grāmatu Teiksma par manu mūžu. − Par pozitīvistu un patriotu dēvētā, garā tik ļoti jaunā rakstnieka Jāņa Klīdzēja romānu Dženitors (420 lpp.) izdevis J. Šķirmanta apgāds. Romāns saistošā stāstījumā skaŗ latviešu trimdas literatūras jaunāko tematikas lauku: latviešu izceļotājus saskarē ar jaunajām dzīves vietām un attiecībās ar svešajiem ļaudīm. − Apgāds Senatne publicējis Harolda Biezā Amor et caritas: kādas nakts pārdomas par mīlestības būtību (kā teikts apakšvirsrakstā).
Šai pašā laika posmā iznākušas: Latviešu tautas dziesmas 9. sējums, Latviešu valodas vārdnīca 4. sējums, Apsīšu Jēkaba stāsts Bagāti radi, Kārļa Zariņa romāns Dzīvība un trīs nāves.
Vēsturnieks un diplomāts Arnolds Spekke publicējis grāmatu Senie dzintara ceļi un Austrumbaltijas ģeografiskā atklāšana. Ar 28 attēliem un 10 kartēm papildinātā tekstā stāstīts par dzintara lomu klasiskajā kultūrā, dzintara tirdzniecību un eksporta ceļiem, par baltu tautu sakariem senatnē ar toreizējās Eiropas varas un kultūras centriem pie Vidusjūras. Šis ir stāsts par dzintaru, kas, kļuvis populārs un dārgs senajā Romā, liek toreizējiem ģeogrāfiem vērst skatu uz Baltijas dzintarjūŗas krastiem. Taču Romas lielvalstij sagrūstot, izirst arī tirdzniecības tradīcijas, un seniem kultūras centriem ilgam laikam aizsedzas ģeogrāfiskie atklājumi par Baltiju. − Iznākusi arī grāmata Latvijas sociāldemokrātijas 50 gadi, kuŗas autors, trimdā trūkstot jebkādai autoritātei, objektivitātei spriedumos, ir jaunam lasītājam vēl joprojām mistiskais Bruno Kalniņš.
Kā interesantas un iezīmīgas parādības gaidāmas abas Andreja Johansona eseju grāmatas: Pārlaicīgie ceļinieki un Leoparda āda, latviešu virsnieka un leģiona majora Jūlija Ķīlīša 2. pasaules kaŗa un gūsta piedzīvojumu stāsts Es kaŗā aiziedams, Aīdas Niedras romāns Piektais bauslis.
Jaunās rakstnieces Dzidras Zeberiņas modernai pavāru grāmatai Ģimenes pavards (830 receptes) uz karstām pēdām sekojusi cita: A. Krones-Baldumas Ikdienas un svētku galds (ar 1600 receptēm). Tā kā grāmatu izdevēji, kādu darbu publicējot, domā arī par savu eksistenci, jāpieņem, ka pieprasījums pēc padomiem ēšanas jautājumos ir ļoti liels. − Jaunā iespiedumā, īsā laikā iztirgojot pirmo, Grāmatu Drauga apgādā iznācis dažādu latviešu dziesmu un ziņģu krājums Lai atskan dziesmas.
No tulkojumiem jāpiemin: izcilā zviedru rakstnieka Vilhelma Moberga Jaunajā zemē − romāns par zviedru izceļotājiem, kas, atstājuši savu dzimteni nabadzības spiesti, turību meklēdami, nonāk Jaunajā Pasaulē (romāna Emigranti tiešs turpinājums), Knuta Hamsuna Sapņotājs, Tomasa Hardija Skaidra sieviete, somu rakstnieces Auni Noulivāres Gane, kalpone un saimniece, Paula Gallico Sniega pārsla, Roberta Raida Kad krievi nāk, vācu žurnālista Jirgena Torvalda Mīklainie likteni, vācu ārsta Dr. Šolmera Mirušie atgriežas (piedzīvojumi Padomju Savienības spaidu darbu .nometnēs).
s.s.
JĀŅA VESEĻA TEIKSMA PAR MANU MŪŽU
Mēs esam mācīti godāt savu tēvu un māti, un šo ideju mūsu apziņa uztvērusi un vispārinājusi daudz plašākam apjomam: mēs sajūtam bijību un godpadevību pret visiem saviem priekšgājējiem. Tāpēc licies, ka dažādā ziņā esam paaudze bez jaunības spara, cīņas alkām, asiem, strupiem spriedumiem. Tā tas nav! Varbūt esam arī tikai ieskatījuši, ka trimdas totālajā cīņā par Latvijas brīvības atgūšanu, pēdējajos priekšposteņos, eža pozīcijās paši savā starpā nedrīkstētu krustot šķēpus par dažreiz vienas dienas idejām!
Bet ir pareizi, ka ikviena kulturāla rosība smok un gūst nāvējošo vientulības lāstu, ja nerod atbalsi savā vidē. Nevarētu teikt, ka Latvijā izaugušo vai augt sākušo garīgo darbinieku raža nebūtu radusi savas paaudzes atbalsi trimdas presē un izdevumos. Bet trūcis ir tik nepieciešamo neatlaidīgo meklējumu pēc jaunatnes, lai rastos saskare starp jauno un veco. Jaunā jau nebija vai nav! Taču (bez glaimojošas pašapziņas piejaukuma) jāsaka, ka nez vai kas vēl vairāk spēs dot vecam kultūras darbiniekam, ka varbūt tā ir viņa vispatiesākā vēlme, ja viņu redz, vēro un pārspriež jaunie, kaut arī spriedums nav glaimojošs, saprotošs. Liels gars jau savā dzīvē atzinis, ka nav nekā absolūti pilnīga, neapstrīdama šai saulē.
Šis ievads lai attaisno kāda jaunā atbalsi Jāņa Vesela grāmatai Teiksma par manu mūžu.
Nav šo rindiņu rakstītājam bijusi izdevība studēt plašus materiālus par rakstnieka dzīvi, ne lasīt visus viņa darbus, nav bijusi izdevība pat no grāmatām tuvāk iepazīties ar autora mūžu aptverošo laiku un tā cilvēkiem, resp. rakstniekiem. Tāpēc viņš lasījis šo grāmatu, vadīdamies no domas: ko man, jaunam latvietim, kam šī grāmata domāta, tā sniegs par autoru un Latviju.
Pirms jaunais lasītājs atveŗ kādu atmiņu, atceres vai tamlīdzīgu skatu atpakaļ metēju grāmatu, vispirms viņu (rūgtas pieredzes rezultātā) māc bailes, vai arī šī trimdas grāmata negribēs ar kaut ko par kaut ko norēķināties, apgaismot vecus strīdus, pielikt savu punktu kādai lietai, jo mēs tiekam mulsināti un esam samulsuši no dažādiem pretešķīgiem secinājumiem, atmiņām, spriedumiem par Latvijas brīvvalsts polītiku, saimniecību, kultūru u.t.t. Tāpēc arī Jāņa Veseļa grāmatā tēlotais laikmets, ļaudis, idejas, trūkstot jebkādai pašu pieredzei un pašlaik joprojām neiegūstāmiem materiāliem (cik nu ir to atmiņu grāmatu!), lai lasīto pārbaudītu, jāpieņem patiess par tik, par cik simpātiska un liela grāmatā zīmējas paša autora personība.
Gaumīgā apdarē (Ojāra Jēgena vāks un sējuma mets) Daugavas apgādā izdotā 314 lappušu grāmata iedalīta piecās daļās: Manas mātes gadusimtenis un teiksma par manu mūžu: četras grāmatas. Jau pārskatot satura rādītāju, lasītājs redz, cik apskaužami lielam laikmetam un personībām piederējis arī Jāņa Veseļa mūža posms līdz Latvijas neatkarības zaudēšanas brīdim.
Īsti teiksmaini lasās grāmatas pirmā daļa: Manas mātes gadusimtenis, kuŗā autors atsevišķu stāstījumu veidā ved savas mātes dzīves datus sakarā ar laikmeta lielajām, garīgajām iezīmēm, kustībām, šai nodaļā plaši jo plaši Veseļu dzimtas dati.
Arī otrā daļa, saukta − pirmā grāmata, ir teiksmaina impresionistiska (resp. tieksmes nejaušu, bet ne tipisku parādību) stāstījuma dēļ. Tur − autora bērnība, zēna un jaunekļa − kaŗavīra gadi. Par visu vairāk lasītāju valdzina Jāņa Veseļa latviešu valoda, bagāta seniem, retiem vārdiem.
Grāmatas nākošās daļas, kas komplektējas galvenokārt no vairāk vai mazāk izstrādātām, patstāvīgām studijām par atsevišķiem latviešu rakstniekiem (gleznotājiem), it kā neatbilst grāmatas lielajam nosaukumam: Teiksma par manu mūžu. Šajās daļās autors izsaka par rakstniekiem un viņu darbiem arī tādus spriedumus, kas vienā, otrā vietā sīki, nenozīmīgi, bet ne visai glaimojoši (patiesi? − varbūt!). Piemēra pēc: Jānis Ziemeļnieks, tipiskais Jaunāko Ziņu liriķis ..., Viņam (Pēterim Ermanim) tā tad lieta vēl grozījās tikai ap saprašanu, ne ap dzejas brīvu baudīšanu. Ļoti kurioza un lielai grāmatai nepiedienīga šķiet sadošana nodaļā par Jāni Medeni.
Šais daļās tad, liekas, pārāk maz iezīmējas autors pats, atskaitot dažus vientulībā pavadītu, svētlaimīgas izjūtas pārņemtu mirkļu tēlojumus, kas uzbuŗ teiksmu autora radniecību lielajai esamībai. Gribētos teikt, ka jaunais lasītājs ar dižo latviešu rakstnieku būtu iepazinies daudz tuvāk, lasīdams par viņa personīgiem pārdzīvojumiem, radīšanas darbu, meklējumiem, nekā saņemdams aprakstus par klizmām ar slimnīcām vai tamlīdzīgus tīkamus, netīkamus piedzīvojumus.
Notēlodams izcilus cilvēkus un izcilas sava laika epizodes, autors atkārtoti mūs, kas jau spējuši mazliet no aprakstiem vai pašu vērojumiem iepazīties ar Eiropas un pārējo zemju mākslas pasauli, pārliecina, cik pretstatīga, trauksmaina, darbīga, spilgtām personām bagāta bija latviešu sabiedrība, kas veidoja Rīgas (un līdz ar to visas Latvijas) kulturālo pasauli.
Jaunajam lasītājam šī grāmata dos materiālus salīdzinājuma iespējām starp īstu latviešu un cittautu mākslas pasaulēm, dos materiālus salīdzinājuma iespējām starp liela latviešu un liela cittautu rakstnieka mūžā sakrāto atziņu, gudrību un pieredzes kopojumu īpatnībām, atšķirībām.
Vilis Lausks
Jāņa Klīdzēja romāns Dženitors
(Jāņa Šķirmanta apgāds Čikagā, 1955. g.)
Viktors Upāns ir no gaisā parautajiem. Izcīnījis zaudētu kaŗu, nīcis gūstekņu nometnē un vēlāk kādā no Vācijas baraku pilsētām, viņš ierodas Amerikā, kur viņu sagaida smaidīgas amerikāņu dāmas, draugs Edvards un nepazīstama meitene − Selga.
Ir labi tikt drauga aizgādībā svešā zemē. Edvards Sebers, daudz neprātodams, ietērpj Viktoru jaunā uzvalkā un aizsūta uz Lakeside Herald debesskrāpi meklēt baltroča darbu. No lepnā laikraksta biroja astotajā stāvā Mr. Jupens tiek sūtīts uz spiestuvi trešajā stāvā, no kurienes viņš nokļūst pagrabā pie galvenā dženitora, lai, tērpies darba pārvalkā un bruņojies lupatām un slotām, sāktu kāpienu augšup. Jauns dženitors kāpj no pagātnes tukšuma uz nākotni.
Gaisā parautie ir trimdas aizmirstā paaudze. Viņiem bijis lemts kā mākoņiem klaiņot visapkārt, sākumā lepni ar savu zibeni un pērkonu, tad pazemotiem, savējo nesaprastiem, izsvaidītiem. Viņi ir cīnījušies. Par ko? Lai trimdā polītiķi un karjeristi varētu dibināt komitejas, lauzt spalvaskātus un spriest par Latvijas likteņiem? Gaisā parautie nepieder vecajiem, jo viņiem par maz mantas, par maz tukšu mērķu, par daudz veltīgi izcīnītu kauju un rūgtuma pret apvazātiem vārdiem. Viņi nepieder arī jaunajiem, kuŗus karš tā netraucēja izaugt, izglītoties un meklēt jaunus ceļus svešās zemēs. Viktors Upāns neiederas nekur: arī bezbēdīgie, šķietami pustukšie, elegantie studenti, kas apgrozās pie Pēdējiem romantiķiem, redz viņā sāņcensi, neaptēstu kultūras jaunuli. Viktors turas savrup un vēro. Dzīve nāk pie viņa daudz dzīves ar raibu raibiem notikumiem, raibiem raksturiem, līdz kamēr viņš pats sāk atkal īsti dzīvot.
Amerika ir galējību zeme, ko trimdinieki galēji vērtē. Trimdinieki stāv iesāņus un vērtē tiesājot. Viktors, kam nav savas latviešu sabiedriskās grupas, darbā un universitātē tuvu iepazīstas ar amerikāņiem, ar viņu dzīvi un savādībām. Tur ir drāmas studente Baja, ar ko Viktoram jāskūpstās pusnaktī uz ielas, lai viņas iecerētais kļūtu greizsirdīgs; tur ir Nīls Kreigs, kas Korejā izcietis komūnistu gūstu un nebaidās pacelt balsi pret netaisnību. Un tur ir arī Lita Meijore, ko Viktors izglābj no nāves, nezinādams, ka viņa ievedīs viņu lepnākās sabiedrības izlaidīgo izprieču vakaros. Viktors nepaļā un neslavē, viņš cenšas iejusties ikvienā. Kādu dienu darba biedri viņu piespiež mācīt neķītrus vārdus vai visās Eiropas valodās; citreiz šie paši rupjie vīri iekaist taisnās dusmās par krievu uzbrukumu amerikāņu lidmašīnai. Amerika ir savāda zeme, bet arī tajā dzīvo cilvēki.
Visiem Klīdzēja darbiem ir kopēja tēma; visiem viņa varoņiem, sākot ar Andri Rugāju un beidzot ar Viktoru Upānu, ir kopīgas rakstura īpašības. Tāpēc var apgalvot, ka rakstniekam tuvas attiecības ar saviem tēliem, viņu ideāliem un likteņiem. Ir varbūt veltīgi meklēt sīkus īstenības tēlojumus no rakstnieka paša dzīves: Jānis Klīdzējs slēpjas savu varoņu dvēselē, kas visiem viena.
Viktors Upāns ir trakais. Formalitātēs sastingušiem ļaudīm viņš ir vāji audzināts jauneklis no laukiem, kas neprot apvaldīt savas jūtas. Citiem viņš ir savādnieks, zilās puķes meklētājs. Tikai viņa zilā puķe neaug sapnī, bet gan Latgales pļavā un meitenes acīs. Viktors mīl dzīvi, pašu dzīves kodolu. Tāpēc viņš ir traks, neprot aizēnot dzīvi ar izlikšanos. Viņš nešķiro cilvēkus labos un ļaunos; viņš meklē katrā īsteno dvēseli. Tāpēc arī amerikānim viņš tiesādams nepaiet garām; tāpēc viņš redz aiz sava slotas biedra, bijušā advokāta Ēvalda Zīruma, latviešu dženitoru Vispārējiem noteikumiem pašu Ēvaldu Zīrumu. Jāņa Klīdzēja darbi un viņa tēloto cilvēku attiecības kļūst skaidras, tikai izprotot viņa varoņu slāpes pēc īstenuma, cilvēciskas mīlestības. Viktors nemeklē sabiedrisko stāvokli, bet īsteno cilvēku cilvēkā: cilvēku bez liekajiem izlikšanās kankariem, draugu.
Gaisā parautajiem nav viegli sev atrast draugus, ar ko turpināt nepabeigto cīņu par Latviju, pret netaisnību, īstais pagrieziens Viktora dzīvē ir komunistu sanāksme, kuŗā viņš atrod sev jaunus cīņu biedrus starp jaunajiem studentiem. Arī Nīla Kreiga dzīvē šī sanāksme iezīmē pagriezienu; viņš kļūst latvietis. Tas notiek tikai tādēļ, ka šeit nav vairs vietas runām un tukšai nacionālai pozēšanai, te ir jārīkojas, lai atspēkotu sarkano propagandistu netaisnīgos melus. Ideja visiem viena − cīnīties par taisnību, kaut arī cīņas veidi būtu dažādi. To saprotot, draudzība nāk pati no sevis.
Jānis Klīdzējs ir cīnītājs un jaunietis, jo viņš nebeidz meklēt idejas saturu, kas slēpjas ārišķību ietērpā. Dženitors nav tikai patīkama lasāmviela katram trimdas latvietim par savām un citu likstām, kas nu laimīgi gaŗām. Šis romāns ietver sevī skatu nākotnē un aicinājumu par to cīnīties. Nāks jaunie, rakstnieks saka, un runās taisnības vārdā. Viņi prasīs, cik maksā 15 miljoni vergu? Ja jau dolārs var nopirkt visu − jaunu māju un auto, kāpēc gan ne izpirkt 15 miljonus vergu? Ir ļoti maz patētikas šai sauklī, ļoti daudz nožēlojamas patiesības un dzīves īstenības, kas vecam formālistam izliksies necienīga, bet redzētājam jaunietim tomēr dos sparu cīnīties par taisnību tur, īstenumu šeit.
Viktora Upāna piedzīvojumi aprakstīti dzīvi un iejūtīgi. Pat slinks lasītājs nevarēs apstāties pirms pēdējās lappuses. Jānis Klīdzējs netēlo īstenību sīkumaini, bet vienmēr viņš izceļ raksturīgo, īpatnējo, svarīgo. Viņš smaida vienmēr, meklē gaismu, bet nebaidās nokāpt arī stūra dzertuvē. Viņš ļauni nesmīn, pat aprakstot divu doktoru un vienas doktores samāksloto sarunu vai krieva nesekmīgo gājienu pie redaktora. No romāna izplūst tīra cilvēcība un jauneklīgas ilgas pēc dvēseles īstenuma, pēc taisnības. Bet pāri visam mūsu pa pusei aizmirstais latviskais tikums − tīrs dzīves prieks.
Vns.