Jaunā Gaita nr. 40, 1963

 

Inārs Brēdrichs

 

 

 

 

 

MEITENEI ĀDAS MĒTELĪ

 

 

Tevi ieraugot, atdalu acis

Savas no citiem gājējiem ielā,

Nolaižas skats mans uz taviem pleciem

Un paliek kā krītoša lapa placis.

 

Tavi

Vingrie soļi

Šķērso domu spailes

Gludo asfaltu man galvā,

Iedzeļ smadzenēs

Kā balta durkļa smaili.

 

Vai pie mēteļjostas ādā šūtās

Nestu patronas un sanitāro somu

Šodien tu, ja pēkšņi pāri ielai

Akmens, koks un miesa barikādē grūtu?

Līdzi karogam vai ļaužu trauksmes vējā

Brīvi plīvot atlaistu tu matus savus?

Mazās rokas,

Rakstā ko sev cel gar sāniem,

Vai tev celtu automātu naidā spējā?

 

Ticēt gribu,

Ka tu māsa esi

Karstsirdēm no Budapeštas ielām,

Ņevas prospekta un Izraēlas smiltīm.

Gribu ticēt!

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Valdis Krāslavietis

 

 

 

 

 

MANS LAIKS

 

 

Kad dzērāji ir jau aizmiguši,

bet pilsēta vēl nav modusies,

tas ir mans laiks.

 

Kad Šodiena ir jau pagājusi,

bet rītdiena vēl nav atnākusi

(vakardienai vienmēr vienalga,

ko tu savās skavās turi),

tas ir mans laiks.

 

Šai laikā nav labi būt vienam.

Šai laikā pat ielas meitenes

mīlē bez naudas,

jo

vientuļas sirds puksti

pārāk atgādina kādas aiziešanas soļus -

lielās aiziešanas

dziestošos soļus.

 

Šis laiks ir kā aizturēta elpa: -

vai tas būs izmisuma,

vai tas būs gaviļu sauciens,

to nezin neviens.

 

Tas ir mans laiks.

 

 

 

 

NEDZIEDINĀMAIS

 

 

Kur jau tas laiks,

kopš neticēju

vairs baumām par laumām,

fejām un nārām: -

 

šis prātīgais laiks,

lūk, izdezinficēja

visus varbūtējos slimību

un laimes perēkļus

no manas dvēseles ārā.

 

Es būšot no visām nelaimēm brīvs

un veselīgs,

ja dzeršot gudrības tēju...

Paldies!

 

Bet tad nāci tu,

man lūpas skāri,

un nu ir viss pāri.

 

Kā senāk es mulstu,

un vaigi man tvīkst,

(un citas slimību pazīmes rādās):

es esmu vēl dzīvs!

 

Šurp neprāta vīnu!

 

Kur slēpjas nu bailes un apdomība -

šī laikmeta svētā medicīna?

Nav atkal pār mani jums varas nekādas.

 

Šurp neprāta vīnu!

Sava daļa katram ir jāizdzeŗ -

agrāk

vai

vēlāk.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Olģerts Cakars

MARTĀ

Debesīs zvaigžņu nav.
Ielas piešķiedis dubļiem
svina pelēks marts.
Notekās zvīgo
vecīgās ziemas
asaru paltis.

 

KAILĀ DVĒSELE

Vakara saule
Zaļganā sudrabā
Piebārsta debess zilgu.

Mežā sabiezē krēsla
Un ietin tumsā kā segā
Katru lapu un smilgu.

Raugos dzisušās debesīs.
Tumsas autos arī
Ietīt kailo dvēseli vēlos.

Bet viņa no rokām raisās,
Bāla kā ēna klaiņo
Pusnakts ceļos vēlo

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Aina Kraujiete

 

 

 

 

NOZAGTIE TĪĢERI

 

 

Jā, vēlreiz tā pati tīģeru lieta –

 

Iesarkanu

spalvu kā pūkaini firziķi kaktos un pagultē mīksti

tie vāļājas, kūleņo, kamolos tinas,

jo zina,

ka nodoties pārdrošām spēlēm

ar maniem nodomiem kā mākslīgām pelēm

augu nākti tie drīkst.

 

Kad rītā

vēl atskatos, vai nesēž tie drūmi

uz jumta, lai mani ar dzeltenām acīm

pavadītu līdz pazemes stacijai,

viss, ko saredzu,

ir tikai no skursteņa bēgošie dūmi.

 

Skumja paredzu:

būs darbā man un viņiem dīkā

diena pusjūdzi gaŗa.

 

Un pēkšņi mana mugura sametas simt gadu līka.

 

Tad paskatos - zemu

jaunas liepas vēl kailajos zaros

iesārti lēkā

mani tīģerēni - visi vēl mazi,

mazi.

 

Tādēļ

nav mani mocīt tiem spēka.

Vēl esam draugos.

Kas zina,

kā būs, kad pavasarī tie paaugsies,

un izsalkuši, vidukļiem šmaugiem,

skursteņos sarāpušies, gaidīs, kad liepai starp lapām rādīšos -

Bet tā jau nozagto tīģeru tēma.

 

 

 

 

 

 

GAILIS ZĀRKĀ

 

 

Latviskas abstrakcijas un simboli

jauno mākslinieku izstādē Čikāgā 1962. g.

Te katram stāvus

krāsas sprakst pretī

kā dienvidū saules apdullināti sienāži.

Acis, brūnas, pelēkas, zilas,

laipo pa brūniem, pelēkiem, ziliem,

pa melniem, pa rozā

plankumiem, prāvus

kvadrātus kas nolaupījusi kaļķotām sienām.

Tur olu dzeltenums pil,

tur putra kūsā,

tur blīvi sodrēji

vējā šķetinās,

piens izlijis žūst,

un kādreiz spodrie

metalli rūsē.

Kā labības raža

te ieapaļos, te smailos

kūlīšos oranžais pozē,

bet citur zaļi paletes naža

triepieni, it kā ilga lietus izmērcēta zāle,

saguluši pabiezos vālos.

Vēl pavīd sīkiem ziediem noklāti linu mārki,

un turpat blakus

gailis -

guļ zārkā.

Ne kādam par traku

te šķitīs okers,

ne indigo.

Varbūt vienīgi šokēs

daži skārda šķindīgi

ielāpi un pāris slābanu

zābaku.

 

 

 

 

 

 

MŪŽĪGĀ DZĪVOŠANA

 

 

Smēdes

nav man, diemžēl, ne laktas –

sūkstījos reizēs, pagalam kad paguru,

kam neesmu kalējs.

 

Ne jau

smagas, robainas ķēdes

dzelzi lai mācētu izkalt,

sudrabā saktas.

Nē, tikai zināt, kā nāvi

piemānīt,

ciemā

atnāks ja kādreiz par agru.

 

Augļus nes ābelei ziedi.

Ābols

skābs -

viss, kas

man pieder.

Vai lai dzīvību aizlaikiem glābju,

auglī tai satecēt ļaujot?

 

Zem ābeles stāvu.

Pratīšu nāvei

sejā skatīties tieši –

bez bailēm.

 

Līdzi nākt

taujāta,

laikus lai pasaku:

- iešu!

bet ābelē,

lūk, dzīvība mana

kā ābols starp āboliem glabājas.

 

Priecīga kāpelēs

tad kokā zagt to

nāve, bet paliks kā kalēja

pasakā

ābeles galā

sēdēt.

 

Un es -

es dzīvošu tālāk bez bēdām.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Valentīns Pelēcis

 

 

ĒRMS

Starp smalkmaņu tūkstošiem,
pozēs praviešu simtiem,
spoguļu varoņiem -
arvien, pa laikam,
kā caur zara caurumu,
nemanīts ienāk
kāds ērms.

Tas smīnīgi paraugās apkārt,
un - čukst:
Kungi - aktieri, klusāk!
Šim namam durvis jau noslēgtas,
priekškars sen nolaidies,
un telpā aiz tā
publikas ģindeņi dus.
Aplausu nebūs,
beigsim. ..

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Baiba Bičole

 

 

 

 

ČIGĀNE

 

 

Saules kveldēta tumša,

Čigāne silta un kaisla,

Šī nakts.

Skandina vizuļus,

Dzirkstīgas krelles,

Brunču plandās

Žiglas kājas

Iedejo ielās.

 

Tvērušies pirkstgalu glāstos,

Viņas pēdās iedejo

Mīlnieki divi,

Vīdamies satiekas, mijas,

Izraisās, rotājot bēg –

 

Augumiem diviem

Pēkšņi apsitas čigānes krelles,

Sasaistot cieši kā labības kūli,

Vizuļu žibuļi žilbina acis,

Priekšā pasitas svārki –

Mīlnieki, slēpjaties čigānes tumsā!

 

Iet grīļīgiem soļiem,

Ļimdami ielā,

Smagas tumsas acis,

Pulsos viņas soļu ritms,

Sedzas viens otrā

Atsegdamies.

 

- Skaudrs smieklu nazis

Pēkšņi atšķeļ plakstus,

Lūpas atgriež no lūpām,

Tūkstots acu ārda

Tumsas vīles,

 

Čigāne, tvīkusi sārta,

Ceļ brunčus un bēg.

 

Saplosa mīlniekus

Kārīgi pirksti,

Siltas un trīsošas skrandas

Pakaŗ

Sarkanās lāsēs

Pilošos namos.

 

 

 

 

ATNĀC

 

 

Atnāc pie manis

Ar lunkaniem zariem,

Zaļu rotu apvij man kaklu

Un nožņaudz mani,

Atnāc ar sarkanām puķēm

Un pārklāj augumu visu,

Par mirstamo kreklu

Lai ziedi man tavi,

Par šķirstu tu pats

Man mūžību dusēt.

 

 

 

 

LAPĀS

 

 

Saulei jaukušās dienas,

Vēl novembrī bij tā tik silta,

Ka izgāju sauļoties dārzā,

Apgūlos čaukstošās lapās

Kā vectēva sienā.

 

Tālās lapas

Kļuva tuvas,

Ielaidās klēpī

Un rokās,

Uzlaidās acīm

Žilbuma sargāt.

 

Klājās un klājās

Pār mani

Gaisīgos vālos,

Saule man rādījās

Lapa rūsgani raiba.

 

Un pēkšņi jutu,

Ka veļos,

Ietīta krāsās,

Kaut kur.

 

- Kāds vīrs ar degošām acīm

Brīdi aijāja

Mani ar lapām,

Uzšūpoja

Zemē

Kritušai

Saulei.

 

Skāvos ar ugunīm

Lēnām

Un ļāvu,

Lai nolobās lapas,

Smaržojot sārtenos dūmos.

 

Mirklī, kad aizdegos pati,

Liesmas pārvērtās pirkstos,

Sārtos un kāros,

Guldīja vīru degošām acīm

Pie manis

Degošās cisās.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

PĒTERA ĒRMAŅA DZEJOĻI

 

 

 

1920

 

 

 

VERBS VARENAIS

 

 

Sakuma darbs bij.

Dimdēt! Vārīties! Mutuļus mest!

Verbs! Verbs! Bezgaltelpā valdnieks tik verbs!

Substantīvu rādija viņš - pilsoni resno,

Saprotamo, taustāmo, tveramo ikvienam.

Tad tik adjektivs nāca, - eņģelis, visam nesošais domu;

Dzeja viņš, reliģija, zinība. Daile, daile!

Un mūžam tā bijis, būs vēl tā mūžos bezgala:

Substantīvs: Cilvēks. Maize. Ūdens. Druvas. Tirgo­tava. Fabrika.

Adjektivs: Daiļais viss, spulgojošais. Gudrisvētais, skaidrošais, dzejiskais, dzejiskais.

Verbs: Kaŗot! Dumpoties! Riņķot ap sauli! Ritēt, ritēt!

Verbs ari ir: sludināt!

Un stiprs mani šis verbs ir, klausu es viņam, izkūstu viņā:

Es sludinu!

 

 

JENSA

ALFSENA

PĀRVĒRŠANĀS

Balāda

 

Bij pilsēta, skatuve bij, Jenss Alfsens bij aktiers.

Vainagi! Puķes! Mūžam braukt dārdošos aplausu ratos!

Vienmēr elektrības vizma vīnglāzē! Ritā paģiru

skats gurdais uz lauru vītni vecu pār gultu

pie sienas.

Molnara luga beneficē bij toreiz. Ak puķes, ak vēstulīšu neprāts parfimētais!

Slaids smalkums. Balsī aristokratisms nosvērti spēcīgs.

Mīlēts daudz, iemīlas pats arī beidzot.

Aktrisē? Kurtizānē, tērptā grēcīgā zīdā? Advokāta jaunkairajā kundzē?

Nē! Jenss Alfsens iemīlējies Ibsenā!

Brands! Brands!

Ietvert cietību šo dievišķi kalnaino, izdzīvot, izsāpēt!

Ir izrāde atkal, Jenss Alfsens Brands ir, publika sa­stingst svētšalkās.

Brīnums! Dievs ir brīnums, aktiers ir dievs, Jenss Alfsens ir dievs!

Un notiek brīnums patiesi:

Jenss Alfsens Brands top, pārvēršas Brandā, nolec no skatuves zālē, kliedz:

Cilvēki! Sekojiet man! Līdz man kalnvētrainā dzīvē!

Pilsēta šī, valsts mūsu šī, pasaule visa šī top lai va­roņu mītne!

Varoņu, visu kas grib vai neko, varoņu, līdzīgu man, līdzīgu Brandam.

Zvaigznībā augstā man līdz! Brands jūs sauc izdzītais

Agnezi upurējs kas un Alfu!

Publikā ekstāze! Kliedzieni! Gaviles! Drūzma pie durvīm!

Bet bļāva četri tad vīri:

Mācītājs. Profesors-psīchiatrs. Teātŗa direktors. Sociālistu lapas redaktors

„Ne soļa! Zinātnes principi! Ikdienas saprāts skai­drais! Tveriet ārprātīgo!”

Sagrābts tiek Alfsens, atžilbst ļaudis, lādot tie do­das uz mājām.

Mazgāts Jenss Alfsens tiek, pūders tam, bārda tam liekā neiet vairs nost!

Pārvērties! Pārvērties Brandā patiesi!

Ko darīt nu? Apspriede karsta, īsa.

Seju saviebtā uztrauktība. Balsis kā trīc, kā trīc!

Un ieplestas profesoram-psīchiatram šausmās kā acis!

Padoms:

„Ieslodzīt drīzāk. Neizpaust brīnumu tautai!”

Rītā jau brīvā neklejo Brands vairs jaunais.

Trako nama restes, uzraugi, slimnieka svārks, -

kas zin, Brands tas vai Jenss tik Alfsens?

 

 

 

 

 

 

 

IEIEŠANA BILDĒ

 

1963

 

 

MODERNIE ROMĀNI –SAPŅI

 

„Šī dzīve sapnis vien” -

Skan Lūcijas Garūtas dziesma.

Dzīve - sapnis? Dzīve - sapnis? Vai tiešām?

To izšķirt nav viegli. Bet zinu:

Kas jaunlaiku romānos lasīts,

Tam līdzība likta ar sapni,

Ar sapni, kas cilvēka miegā.

Žīds traģiskais - Francis Kafka,

Šis nedienu nomāktais rakstnieks

(Pēc nāves kam blāzmoja slava).

Ko rādījis romānu loksnēs?

- Tik sapņus grauzoši grūtus,

Kā mamutus milzīgus murgus,

Kas cilvēku moka un vajā

Caur mēnešiem... gadiem... caur... mūžu.

Šis vienburta nelaimnieks K,

Vai gaida, kad iztiesās prāvu

(Ko noziedzies - pats jau nezin),

Vai netiek un netiek tai pilī,

Kur nezināms uzdevums veicams, -

Šis K, šis K, jā, šis... Kafka,

Ir cilvēks, kas stāsta sapņus,

Stāsta milzīgus miglainus murgus

Un, kā jau tas miegā mēdz būt:

Tur minūte velkas kā mūži.

Rob-Grijē - jauns vārds, jauna slava.

Ar romāniem vidēji bieziem.

Tur arī sapņi, tur murgi,

Gan savādi skumji, pat baigi;

Kāds kareivis pilsētā svešā

Klīst ielās šurpu un turpu,

Lai atdotu nelielu saini.

Un cilvēki bildē pie sienas

Cits citā ar dzīvajiem jaucas.

(Vai nav kā tai pasakas mudē;

„Ej, aizej nezin kur,

Ej, atnes nezin ko”).

Es apsveicu moderno prōzu,

Kas liek mums atzīt, cik varens,

Cik rēgaini varens ir sapnis,

Tas sapnis, ko cilvēks redz miegā._

Bet atmoda sapņiem šiem: NĀVE.

Istaba, bilde pie sienas, aplodā aiz stikla:

Latvisks vienstāva nams, garens, pelēku jumtu,

Sērmūkslis vecs pār jumtu, iedrupis dūmenis,

Durvis, akmens pie sliekšņa, logs labajā pusē.

Kā saistīja mani šis vienkāršais nams!

(Tāds bija dzimtenē,

blakus ūdens dzirnavām staltām.)

Saņēmos, iegāju bildē, stikls, papīri pašķīrās,

ielaida mani.

Pa durvīm es tiku: galds, kādi krēsli, plata gulta,

Plats skapis, pulksteņa tikšķošais miers.

Bet pie sienas, pie sienas bilde: nams ar pelēku

jumtu, sērmūksli, logu labajā pusē.

Ari tur pašķīrās stikls: istaba, siena,

bilde - mazāka tikai.

Un tā es iegāju trijās, četrās bildēs.

Mazākās allaž, mazāks es pats.

Un skumjāks, skumjāks.

Beidzot pie sienas vairs nebija bildes -

Bildes ar pelēko namu, ar sērmūksli pār jumtu.

Bija bildīte maza: šūpulis, bērns, kas pār

šūpuļa malu smējās man pretī.

Un pēkšņi pārņēma skaidrība, pārņēma prieks!

Prieks, it kā pats es būtu šis bērns.

Šī bērna dēļ līdis es tiku caur visām bildēm.

Vai tiešām - tiešām jauns sākums?

Nu - jūs jau zināt, ko gribu es sacīt.

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita