PIEZĪMES
PAR DAŽĀM
RELIĢIJAS
PROBLĒMĀM
Baznīca ir institūts un organizācija, kas izsaka slavu Dievam un ieaudzina mīlestības jūtas cilvēcei. Lai kādi grūtumi būtu baznīcai, tā tomēr ir cīnījusies, lai uzturētu ideālismu un izdeldētu savtīgumu cilvēka sirdī. Ne vienmēr tā to varējusi panākt, tomēr laiku pa laikam baznīcās organizētie teologi – sevišķi spilgtās personības, šo lielo uzdevumu turpinājušas.
Šī raksta nolūks nav iztirzāt baznīcas devumu kristīgai cilvēcei, bet aplūkot baznīcas darbinieku nacionālo un internacionālo kustību, kas norit polītiski ekonomiskā plāksnē un cenšas ietekmēt baznīcas patiesos uzdevumus.
Analizēt baznīcas sabiedrību šodien, kad cilvēce dalīta ideoloģiski, polītiski ekonomiski un reliģiski, ir tas pats kā vājam peldētājam mesties mutuļojošā ūdens straumē. Tas nenozīmē, ka vājais „peldētājs” neiegūs pieredzi, kā izlietot savu spēku, lai tomēr peldētu, bet viņam ir maz izredžu pašu straumi nomierināt vai apturēt. Svarīgs ir jautājums par Amerikas baznīcu nostāju komūnisma ekspansijā. Dabiski, ka sabiedrībā jautājums izraisa plašas debates; jautājums ir jādebatē arī baznīcu darbiniekiem un teologiem. Bet te nevar iztikt bez faktu konstatēšanas, kas ietekmē baznīcas teoloģijas mācību praksi teoloģijā vērojama arī polītiski ekonomiska nostāja kā nacionāli, tā internacionāli. Liekas, ka nevarētu būt šaubu par to, ka teoloģija nav polītika un polītika nav teoloģija. Humānā cilvēka dabiskās zinātkāres apmierināšanai taču pastāv citi, specifiski institūti, kas var un arī dod atbildi uz šo svarīgo jautājumu. Bet nav arī šaubu, ka baznīcu darbinieki nav teologi un ka viņiem var būt polītiski ekonomiski ieskati un aktivitātes; arī baznīcā organizētie teologi var sekot šai tendencei.
Amerika tiek uzskatīta par kristīgu zemi, un reizē tā ir arī kapitālistiskākā zeme zem saules; pat uz naudas lasām: „In God We Trust”. Ir arī vietā teikt, ka šai zemē vismaz 250.000 baznīcu, t.i. aptuveni viena baznīca uz 300 personām. Amerikas baznīcu institūts nav iekļauts valsts sistēmā, bet nav tomēr šaubu, ka zemes kapitālistiskā sistēma ietekmē baznīcas ideālus un kristietības praksi. Kristietību nevar apzīmēt ar etiķeti. Tāpat kristietība nepieder baznīcai, lai gan pēdējā svarīga, tāpat kā labdarība. Bet, te nu jājautā, kāda tad ir pamatteorija tam labajam, ko dod Kristus mācība? Vispirms jāatzīst humānās personības bezgalīgā vērtība. Nevar noliegt to, ko kristietība pauž pasaulei: ka humānās vērtības ir neizsakāmi pārākas par materiālām, īpašumi, materiālisms, ja tas dala šo personību, bīstams kristietībai, jo kristietībai nav blakus ceļu. Nevarēs arī noliegt, ka polītiski ekonomiski koncepti uzturējuši peļņas psīchōzi visās paaudzēs, vienalga kādā valsts iekārtā. To rāda, piemēram, Anglijas izturēšanās laikā, kad Gandijs mēģināja iedzīvināt savu filozofiju Indijā. To rādījusi arī Amerika, kur Judžīns Debss tika ieslodzīts cietumā pēc tam, kad viņš apliecināja, ka pirmais pasaules kaŗš cēlies pašiedomātu ekonomisku konfliktu dēļ(vēlāk šo faktu apstiprināja prezidents Vilsons).
Nākošā patiesība kristietībā: nevajag meklēt pašlabumu. Proti „tam, kas būs lielākais starp jums, jābūt kalpotājam visiem”, jēdziens, ko vēl papildina doma, ka „tas, kas glābj tikai savu dzīvību, to zaudēs, bet tas, kas zaudē dzīvību citu dēļ, to izglābs.”
Nodarboties ar polītiku, nacionālu vai internacionālu, nav baznīcu uzdevums; tādu pienākumu neviena vara baznīcai nav uzlikusi un arī neprasa. Baznīcas darbinieku un tai piederīgo pienākums drīzāk atbalstīt valsts polītiski ekonomiskās cīņas un visu cilvēku koplabuma problēmas. Valsts varas necīnās ne par kristiānismu, ne kādu citu ticību; arī par baznīcu ne. Tās cīnās par polītiski ekonomiskām problēmām, kas radušās, lai uzturētu līdzsvaru un novērstu militārus konfliktus, kas var iznīcināt cilvēci. Tie ir jautājumi, kas jāšķiro. Polītika konsekventi jāatdala no teoloģijas. Kristīgam cilvēkam būtu jāzina baznīcu institūta funkcijas; tam būtu jāizšķir, ka jēdziens Dievs nav pavairots rotāriešu koncepts. Ja arī Amerikā un citās protestantu zemēs saskatāma reliģijas iegrimšana komerciālismā, ja arī bībele ir visvairāk pirktā, bet vismazāk lasītā grāmata, tad tomēr pašos pamatos cilvēkā eksistē prasība pēc baznīcas un teoloģijas mācības. Cilvēkam, kas nonāk konfliktā ar sevi vai valsts iekārtu, ir vajadzīga baznīca, kur meklēt atbalstu.
Ja kristietība grib gūt respektu un cieņu visā cilvēcē, ir svarīgi uzklausīt, ko citi ticīgie saskata kristietības praksē. Piemēram, Indijas ticīgie par kristiešu reliģiju un baznīcu ir teikuši: „Ne tas uztrauc novērotāju, ka kristīgās tautas noraida kristietības patieso likumību, bet uztrauc paražas, kas vada baznīcu institūtu. Neuztrauc neveiksmes, ne izvairīšanās kalpot patiesajiem principiem, bet gan nepārtrauktā pastāvēšana uz to, ka nepatiesie principi ir patiesība. Jūsu kristietība ir pilna paradoksiem. Tā apstiprina, ka visi cilvēki ir brāļi, ka nabadzība ir svētība, bet bagātība nelaime, ka kalpošana un pašuzupurēšanās ir ceļš uz laimi. Neviens jūs nevaino, ka šīs teorijas nav īstenotas praksē; liekas, ka tās nav vispār domātas ikdienas dzīvei. Jūsu sociālā kārtība ir ekonomisks brāļu kaŗš, kuŗu jūs nepavisam negribat redzēt vai novērst. Jūs spriežat par tiem, kam ir bagātības, jautājat, cik liela ir šī bagātība, pēc kam jūs viņiem nododat polītisko varu.”
Protams, kristīgā baznīca nedrīkstētu noliegt ne Indijai, ne citai tautai piedalīties polītiski ekonomiskās cīņās. Tas nav protestantu baznīcu kompetencē. Indijas valsts vara un ticīgo institūti, piemēram, pieļauj arī protestantu baznīcu pastāvēšanu un darbošanos. Pavisam cits stāvoklis ir Padomju Savienībā; lai kā cilvēki tur gribētu baznīcu institūtu darbību, valsts vara komūnistu partija, to konsekventi nepieļauj.
„Labās sejas” saglabāšanai ārpus robežām komūnistu partija, protams, ir atradusi veidu, kā radīt iespaidu, ka reliģija tomēr nav apspiesta. Patiesībā visos laikos starp partiju un ortodokso baznīcu bijusi konstanta berze. Laikam aiztekot, partija konstatējusi, ka baznīca pati par sevi nespēj partijai kaitēt. Vispirms jau tāpēc ne, ka baznīcai tagad nepieder īpašumi un tai nav sakaru ar ārzemēm. Partija arī konstatējusi to, kas reliģijai kopīgs ar komūnismu – savā laikā baznīca mācījusi pret ļaunumu, ko cilvēce sapratusi: pret mantu, ko rūsa bojā t.i. pret bagātību, ne sociālismu. Tāpat baznīca nav mācījusi ideju par valsti, bet to izskaidrojusi kā nedalītu vienību. Lai komūnistiem nebūtu baznīcu piederīgiem jāatkārto tikai sava mācība, ka „reliģija ir opijs tautai”, tie to aizstājuši ar modernāku, bet tikai komūnistu patiesību, proti: „Reliģija nerada cilvēku, bet cilvēks rada reliģiju.”
Jau 1925. gadā komūnistu partija atrada Krievijas un Maskavas metropolītā Sergejā, literāri sakot, „cilvēku, kas radīja reliģiju”, tāpēc viņš varēja būt partijai palīgs. Stājoties patriarcha amatā komūnistu partijas vadītā zemē, viņš tad arī proklamēja: „Baznīcas funkcijas un uzdevums nav glābt partiju, bet gan glābt tikai dvēseles.” Un komūnistu partija tāpēc savas valsts konstitūcijā deklarēja „reliģijas brīvību un pretreliģisku propagandu.” Tāds stāvoklis eksistē arī tagad. Par tādu komūnistu partijas labvēlību toreizējais Amerikas sūtnis Maskavā Džozefs Dēvis ar sajūsmu ziņoja Amerikas kristīgajai cilvēcei: „Kristietība var tikt iepotēta komūnismā tā, ka viņa nenodara ļaunu ne vienam, ne otram.”
Nav vietā runāt par kādu redzamāku nostāju vai Amerikas valsts polītiku, kuŗu var izteikt konceptā, ka „jārada izlīgums ar komūnistiem.” Bet ja tāda izjūta bāzēta uz koncepta: „We must come to terms with the Russians”, tad te ir terminoloģijas nesaprašana, proti: komūnists un krievs. Nav nekādu izredžu, ka kristietība izlīgs ar komūnismu. Bet tas neizslēdz, ka kristīgā un pārējā cilvēce nemeklē izlīgumu ar krievu un citu cilšu humāno cilvēku. Un, proti, viņa dabiskās prasības dēļ iemantot baznīcas un reliģijas tiesības. Liekas, ka nevienam ticīgam cilvēkam nav šaubu par to, ka komūnists un viņa partija no savas ideoloģijas atkāpties nevar un arī neatkāpsies, kamēr vien tāda partija būs pie varas un eksistēs.
Protams, ka polītiskam procesam pagājušā gadu simtenī bija dabiski trūkumi. Polītiskam ķermenim trūka sadarbības ar baznīcas institūtu un valsti. Polītika turpināja ceļu neatkarīgi no baznīcas.
Baznīcai ir ideoloģija cilvēces laicīgās dzīves plānošanā, ir iespaids humanitātē un ētikā. Cilvēkiem valsti viņas polītiskam ķermenim ir jārespektē cilvēces ideāli un paražas, tās jāpatur, lai darbotos viengabalaināki kopdarbībai. Fakts, ka polītika nav atdalīta no ekonomijas, ir akmens, pār kuŗu klupušas valstis un tautas un līdz ar viņām baznīcas. Ir cēlušās revolūcijas, cilvēces nabadzība, trūkums un bads. Atsevišķu cilvēku rokās ir nokļuvušas neizmērojamas bagātības un vara. Nepareizi saprasta un realizēta polītika vai ekonomija tāpēc ir iedarbojusies divējādi, ir izmantojusi lielāko daļu cilvēces un, protams, arī baznīcu piederīgos. Vērtību netaisnā sadale ir tā, kas radījusi konceptu un idejas iedzīvināt kustību (kristīgie demokrati u.t.t.). Un ne bez pamata. Proti, jau 1891. g. pāvests Leo XIII brīdināja kristīgo cilvēci ar „Rerum Navarum”, kuŗā kritizēja abus: netaisnības, kuŗas darba devējs nodara strādātājam un komūnistu manifestu, kuŗu 1848. gadā publicēja Kārlis Markss un Fridrichs Engelss. Pāvests jau toreiz konstatēja, ka abi kapitālists un komūnists atsakās pašreizējo stāvokli grozīt. 1931. gadā pāvests Pijs XI atgādināja cilvēcei doto brīdinājumu un savā vēstījumā teica, ka dara to tāpēc, ka baznīcu amata vīri to ir cilvēcei parādā. Arī tagadējais pāvests Jānis XXIII saskatījis vajadzību vēlreiz kristīgo cilvēci brīdināt, kā polītiski tā ekonomiski turēties pie kristietības patiesībām. Ir jautājums, cik protestantu baznīcas darījušas tāpat?
Ir, protams, izņēmumi. Dažās protestantu baznīcās prasīta sociālās struktūras maiņa. Bet tāda prasība modificēt sociālo struktūru ekonomijā vai baznīcā Amerikā nenozīmē „sociālo kristietību”, ja saka „Social Christianity”, „Social Gospel”, bet drīzāk patiesu kristietību un principus. Ja arī daļai teologu un baznīcu darbiniekiem būtu ieskats, apzīmēt par „Social Gospel” to teologu idejas, kas prasa ekonomisku taisnību, tad, tādu domu atkārtojot, ir vietā arī pateikt izcelsmes vajadzību un patiesību. Kristīgie demokrati ir polītiska kustība, tai nav sakara ar „Social Gospel” ideju, kas prasa reformas baznīcu un valsts ekonomiskā dzīvē Amerikā.
Savā pastāvēšanas laikā kristietība bijusi konstantā cīņā starp pastāvošo polītisko un ekonomisko kārtību un starp iespēju uzturēt patieso sirds ticību reliģijai un baznīcai. Nav jauns atklājums, ka kristietība daļēji atspoguļo ideoloģiski ekonomisko un polītisko attīstību. Jēzus Kristus, apustulis Pauls, Augustīns u.c., tāpat kā Luters, gan nebija saistīti ar pazīstamo ideju par šķiru cīņu, bet viņu laikā ekonomiskā kārtība bija efektīva. Baznīcai bija ieskats, ka pērkot un pārdodot ir jāprasa un arī jāsaņem patiesa vērtība, kamēr saņemt augļus bija neētiski. Tagad zinātne pierādījusi, ka luterānisms un grupas, kas no tā atdalījušās, ir atkāpušās no sekulārās kārtības. Ilgstošiem pastāvošiem institūtiem tieksme būt konservatīviem un birokrātiskiem, tā pieņemot „krāsu” no eksistējošās ekonomiskās un sociālās polītikas kārtības. Arī baznīcas pakāpeniski ir kļuvušas tādas, lai uzturētu zināmas ceremonijas un privilēģijas. Pagātnē baznīcu sociālās akcijas bija pievērstas tradicionālam darbam, kā, piemēram, seksuālai morālei, izglītībai, palīdzībai, dvēseļu glābšanai u.t.t., un neviena no šīm akcijām nebija konfliktā ar dominējošo kapitālisma ideju.
Amerikā bīskaps Gores jau ap 1920. gadu par Amerikas protestantu baznīcām teica: „Baznīca kā vesela vienība paliek nedalīta kā sociāla reformatore, kuŗu strādātāja cilvēce uzskata par svešu savu vēlēšanu un mērķu sasniegšanai.” Tādus faktus ir arī aprādījuši zinātnieki, kā Neibūrs, Trolecs, Vēbers, Tavnējs, Harnaks u.c. Ja tomēr pieņem, ka baznīcu nostāšanās pret kapitālismu un komūnismu ir jauna īpatnēja kustība, kuŗai idejas nāktu no polītiskām partijām, šo pieņēmumu būs grūti uzturēt.
Ja jautā, vai ir skaidra, stingra nostāja komūnisma jautājumā, tad atbilde nav jāmeklē „ne pozitīvā, ne negatīvā ievirzē”. Ar kristīga cilvēka ticību jāatzīst, ka ja baznīcai – kristīgai cilvēcei nav skaidras, stingras nostājas pret komūnismu, tad jājautā vispirms: vai vispār eksistē kristīgā cilvēce? Otrkārt, kā izskaidrojams fakts, ka kristietība cilvēcē ir varējusi eksistēt ar savām baznīcām līdz tam, kad neeksistēja komūnisms? Vai kristietību nekad un neviens nav agrāk apdraudējis un gribējis iznīcināt?
Liekas, ikvienam kristietim saprotami teologa K. Bārta vārdi: „Īsta baznīca nevar mirt. Tas, ko mēs saucam par baznīcu kā iestādījumu, var mirt un varbūt tai jāmirst pat mūsu rietumu pasaulē”. Arī archibīskaps Dr. T. Grīnbergs par kristietības sirds patiesību teicis: „Paturēsim vērā savas kristietības meklējumos, ka tai jāpastāv un jādibinās uz kristīgas mīlestības pamatiem, Svēta Gara vadībā... Kristīgā baznīca šīs garīgās un siržu mīlestības vietā ir meklējusi ārējo orgānizātorisku vai varas vienību, kam prasa upurēt īstus kristīgas ticības ideālus un vērtības.”
Nav šaubu, ka baznīcu apdraud vienlīdzīgi kā komūnistiskā, tā kapitālistiskā sistēma. Ir patiesība, ka mums „jāatturas no vienkāršiem izskaidrojumiem”, bet nav jāatturas no patiesības.
Ārpolītika ir zinātne vispirms tajā nozīmē, ka ir jāpazīst objektīvi visu nāciju ideoloģijas, lai tad sevi ietilpinātu objektīvi šai ideoloģijā. Ārpolītika vienmēr balstās uz tiem faktiem, kas patiesībā eksistē it visās nācijās, bet it sevišķi uz polītisko ekonomiju un sociālo evolūciju. Ārpolītikai ir arī jārespektē sociāla un individuāla vērtība. Sociāli aspekti uzspiež sevi, jo sociālais mechanisms var tikai tad dot panākumus, ja sociālās organizācijas pastāvīgi uzlabojas.
Valsts ārpolītikas filozofijai ir pienākums stimulēt sadarbību ar dabisko un sociālo zinātni prasībā pēc morālas vērtēšanas, lai tā harmonizētu ar tagadējo zinātni aktīvām pastāvošām funkcijām, izteiktām ētikā, morālē un polītikā tagadējā reālā pasaulē. Miers, kas bazēts tikai uz polītisku ekonomisku nolīgumu starp valdībām, nebūs pietiekams. Tāds miers nevarēs nodrošināt vienprātīgu, paliekamu un patiesu mieru. Mieram, lai tāds pastāvētu, jābūt bazētam uz intellektuālu un morālu visas pasaules nāciju solidaritāti.
E. R. R.
