Jaunā Gaita Nr. 40, 1963

 

Pašos pamatos mēs visi atzīstam, ka vienīgā tradicija, par ko tiešām vērts cīnīties, ir nemitīgu meklējumu un nemitīgas atjaunošanas tradicija. Uzmanība, kādu Jaunajai Gaitai parādījusi tās septiņos pastāvēšanas gados trimdas sabiedrība un prese, pierāda, ka kaut gan detaļās trimdinieku viedokļi ir atšķirīgi, tomēr mērķis visiem ir viens – brīvs cilvēks. Jaunā Gaita ir darbojusies šī mērķa virzienā, palīdzot pārraut sastingumu un rutīnu un radot trauksmainību visās mūsu dzīves nozarēs.

Jaunā Gaita nav polītisks, bet ideju polītikai veltīts izdevums, kas nepieder nevienai partijai un neizceļ nevienu polītisku virzienu. Jaunajai Gaitai, respektējot demokratiskos pamatprincipus, pirmā vietā ir latviešu tautas un valsts intereses. Personu un visu citu kultu vietā Jaunā Gaita cenšas pienācīgi izgaismot paša cilvēka un cilvēcības problēmas. Šis uzdevums nav viegls un nereti pat rada domstarpības un uzskatu pretišķības. Tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka mūsu žurnāla jaunās gaitas bieži vien gribējuši pārtraukt dažādu krāsu fanātiķi ar runām, saukļiem, teorijām vai pat varu.

Jaunā Gaita ir mūsu visu pūliņu rezultāts, kas rodas, apvienojoties vecākās un jaunākās paaudzes degsmei, prasmei, meklējumiem un nemieram, kas mudina mainīties uz augšu. Jaunās Gaitas redakcija šodien, tāpat kā DAUGAVAS redakcija 1928. gadā, tic, ka „kopīgā darbā mūs apvienos Latvijas valsts, latviešu tautas un latviešu rakstniecības gaišās nākotnes doma, ja citādi ieskati arī dažreiz šķirtos”.

*

Tie 300 dolāri, kuŗus Jaunā Gaita no savas nabadzības aizdeva Mazputniņa lidojumu uzsākšanai, nesuši zelta augļus – šinīs dienās JG redakcijas un 1200 citās pasta kastītēs ielidoja piecdesmitais Mazputniņš. Trimdas bērni, arī Amerikas latviešu apvienība, ir apmierināti ar Mazputniņu. (Tie, kuŗu mazie kaķīši vēl nepazīst Laimoņa Streipa un viņa palīgu lolojumu, var pieprasīt paraugnumurus saimniecības daļā, 254 Bain Ave., Toronto 6, Ont.

*

Nesen mirušā latviešu prozas meistara Jāņa Jaunsudrabiņa vārdā nodibinātā Jaunās Gaitas balva jau kļuvusi ļoti populāra tālu aiz Toronto robežām. Līdz 1962. g. 31. decembrim Jaunsudrabiņa balvas fondā iemaksāts $821.25. 1963. gadā prozas darbu novērtēšanas komisijā darbosies: Valda Dreimane, Kārlis Rabācs, Jānis Rudzītis, Jānis Sarma un Velta Toma.

Jaunsudrabiņa prozas balvas reflektanti – grāmatu apgādi un autori lūgti piesūtīt līdz š. g. 1. jūnijam JG redakcijai, 22 Cannon St. West, 1962. un 1963. g. izdotos prozas darbus 5 eksemplāros.

*

Andrejs Irbe saņem par savām nomoda vizijām MUMS NAV SVĒTVAKARU ļoti atzinīgas atsauksmes. Vitauts Kalve slavē dzīvās valodas meistaru Irbi: „Viņam liela intellektuāla modrība, dzīva mākslinieciska sirdsapziņa. Tādēļ tieši Irbes grāmata varētu tālākā perspektīvā likties pagrieziena rādītāja, epochas iecirtēja latv. stāstniecības attīstībā.” (Laiks, 12.1.63.). Guntis Zariņš Londonas Avīzē (24. 8.1962.) jautā: „kas ir Andrejs Irbe? Dzejnieks, rakstnieks vai psichologs? Varbūt pareizāk būtu viņu aprakstīt kā mākslinieku. Kā mākslinieks viņš cenšas pēc darba pilnības, kuŗā apvienots dzejnieks, psichologs un mākslinieks. Ja pieņemam šo daudzplākšņainību, tad varētu pieņemt, ka „Mums nav svētvakaru” rakstīts četrās plāksnēs:

1. Romantiskā jeb individuāli iekšējā; emocionālais pārdzīvojums.

2. Reālā jeb psīchologiskā; notikumi un pārdzīvojumi virzās ar zinātnisku precizitāti.

3. Aktuālā jeb vispārcilvēciskā; momentālais pārdzīvojuma fainomens ir saistīts ar vispārcilvēcīgo un universālo pārdzīvojumu; ļoti bieži stāsti risinās uz aktuālu tēmu fona.

4. Nacionālā jeb mitoloģiskā; autors izmanto ne tikai mūsu valodu un mitoloģiskos elementus, bet arī iepin savas pagaidu mājas mitoloģiju saistot visu ar aktuālo, tādā veidā pastiprinot vispārcilvēcisko elementu.

Daudzos gadījumos Andreja Irbes cilvēki, tāpat kā pēc Henrija Džēmsa uzskatiem, rezignēti tic kādai mistiskai kulturāla mantojuma daļai, kas meklē jaunas vērtības. Šis vērtības Andrejam Irbem ir garīgas eksistences apzināšanās un garīga nacionāla konstitūcija. Līdzīgi D.H. Laurensam, Andrejs Irbe improvizē ar metaforām – viņš cilvēku pārdzīvojumus vienmēr par jaunu saista ar dabu, sociāliem likumiem. Panākot visu četru pakāpju saaušanu vienā audumā, šim audumam piemīt biškrēsliņa smaržas vieglums, bet reizē arī rezignācija”.

No klasiski reālistiskās ievirzes uz sirreālistisko Andrejs Irbe Čikāgas lidlaukā 1962. gadā.

*

Kas ir, tas ir; kā nav, tas jāsaziedo. Nelaime tikai tā, ka ziedojumu lapas sanāk par daudz. Latviešu trimdas nacionālās dzīves pastāvēšanai un attīstībai nepieciešama ziedojumu vākšanas centralizācija un uz saimnieciskiem pamatiem celti latviešu nami. Nevis tādi nami, kuŗus augšējie īrnieki izmaksā, kamēr saimnieks lēnām iegrimst svešos zvilnekļos, bet gan latviešu sabiedriskie centri. Ja Toronto latviešu bankā vienā dienā ieripo 10.000 dālderi, tad Toronto naudas, acīm redzot, mums netrūkst, tikai grūti no medniekiem, sportistiem, vanagiem, korporantiem, māmuļniekiem, katoļiem un protestantiem kļūt par latviešiem.

*

„Ja jums ir smaga sirds, neaizmirstiet, ka Toronto darbojas latviešu kredītsabiedrība, „ kādā jubilejas mielastā reiz teica toreizējais kredītsabiedrības valdes priekšsēdis A. Svenne. Mēs visi esam par to, ka latviešu pasākumi jāatbalsta, bet kad pēc daudzu neapmierinātu biedru pieprasījuma š. g. 17. janvārī tika sasaukta ārkārtas biedru sapulce, kuŗā bija ieradušies 350 biedri (varbūt Marksam tomēr taisnība, ka visu ideoloģiju pamatā ir materiāli apsvērumi!), šī vētrainā sēde netika atreferēta Kanadas latviešu laikrakstā ar motivāciju, ka atreferējuma nebūšot „vienības” dēļ. Esam par vienību kā spēju sastrādāt ar cilvēkiem, kuŗu uzskati ir pilnīgi dažādi, bet dažādu „vienību”, „tautas kopību” un citu frāžu dēļ esam jau tik daudz pazaudējuši! Ja neuzmanīsimies, tad var gadīties, ka pazaudējam arī to pašu mazumiņu, kas vēl atlicis.

*

Pēteris Ērmanis, humānisma sludinātājs savā pirmajā grāmatā un tā apliecinātājs pārējās un dzīvē, savā 70 gadu jubilejā š.g. 2. februārī saņēma draugu sveicienus, tautas balvu un Jaunās Gaitas goda abonementu. Cilvēcību P. Ērmanis sludina un ikdienas varoņiem pieminekļus ceļ brīvā pantā. Dzejolī: Kādēļ es rakstu bezritma ritmā viņš saka:

Bet novērs sava vaiga laipnību no manis, mans Dievs, ģēnijs mans svētais, kad tuvojos ritma, atskaņu rotāts es viņam.
Bet kailu mīl viņš mani, laika šaubās, laika sāpēs kliedzošu.

P. Ērmaņa nopelnus latviešu literatūrā ļoti labi raksturo viņa pirmās grāmatas ES SLUDINU dzejoļu nosaukumi: Verbs varenais, Es ciešu līdz (Tie ir mani brāļi, tās ir manas māsas), Es un iela, Es un teātris, (Skatuves brāļi dārgie, skatuves māsas tuvās! / Kaut būtu kā jūs, kaut simtās izdegtu dzīvēs!), Automobilim slava, Es apsūdzu (Es apsūdzu tos, kas ik laikmetam sākoties jaunam / Pirmsākumā raksta tam burtiem asiņpilošiem vārdu visriebīgāko, tumšdrausmo no vārdiem: / vārdu NAIDS), Mīkla visgrūtākā (Kas tik svēts un jauks, vai nevarētu arī mūžīgs būt?), Praviets un hetēra, Marta nakts atziņa 1919 (Varbūt sarkana nakts cilvēcei draud, drūma dīvaina, nekad vēl nepiedzīvota). Ģenerāļa laiks (Vajāts par zemi klīst cilvēks, novārdzis, izmisis, ierakumos klūp viņš, drātīs sapinies ļimst viņš. / Ģenerāls, pavēles dalošais, nicina to, zaimo, apsmej), Sapnis par Jāni Briesmīgo (Pieminat, pieminat, / Maskava mums ir visapkārt, Jāņa galms visur ir, visur!), Ērmanis, Laicēns, Sudrabkalns (Brāļi jūs mani, tāltuvie! Skatāt augstaugsti pār sarkano pāri mans plēšas karogs, / Varavīksnes karogs, septiņās laistās viņš krāsās, varavīksnes cilvēcības karogs! / Zūd lai vienkrāsa sarkanā! Zaigo lai septiņkrāsu vijums visvienojušais / Spēks, maigums, trauksme, miers, šķīstskaidrība, mīlestība, mīlestība, mīlestība!), Apskaidrība uz Daugavas krasta (Un svētīju visus, kas gājuši gaitas savas šai krastā: / Līvus, latvjus un kūrus senos, vācu dzelzsvīrus arī un mūkus –/ Viss ak viss ir bijis visuma liktenībā vajadzīgs. / Svētīju zviedrus es, krievus, leišus un poļus, angļus, / Brāļus manus no visām tautām un šķirām, laikmetiem visiem), Es sludinu (Es sludinu nākotnes dzejnieku jums, atzinēju lielo, / Apvienotāju spēcīgo, nākošo uzvarošo /...Varbūt bula nāks vasara, debesīs sarkana, ienīsta kvēlos saule, / Aizsērēs avoti, izsīks akas, upes, ezeri. / Nezinu kas un kā nāks, bet slāpes būs slāpes! / Bet tad nāks viņš /... Varbūt mani nepazīs viņš, mani, Latvijas Zalkšņu tēva pēcnāci, / Bet sludinu viņu es, sludinu tautai, cilvēcei, visiem, visiem!)

Pirmā krājuma beigās, dzejolī Aprīļa rīta ekstāze, dzejnieks izsaucas: „Es neticu, šaubos tikdaudz”, bet Ērmaņa nākošās grāmatas nosaukums ES ŠAUBOS, ES TICU (1922). Grāmatā daudz pravietisku rindu un atziņu: dzejnieks pieder divām varām –pilsētai un laukiem; automašīna Rīgā sabrauc pēdējo lauku milzi; pat mazpilsētā, lauku un pilsētas izlīgumā, ierodas sātans un strādā par bodes zelli, bet vakaros satiekas ar guvernanti, kas „bērnu tavu burtnīcas labo”. Dzejolī Saite visstiprākā drēgnā ierakumu ūdenī strēlnieks Donats saka dzejniekam: „Pēter, mož šūnokt moni nušous...” un dzejnieks saprot un atzīst, ka „mūsu sāpju vienības apziņa vien mums”. Dzejolī Latvietis Krievijā dzejnieks pēc marta atkušņa plūdiem, sarkanajām Lieldienām un padomju nodibināšanās pelēkajā rudenī šaubās: „Vai oktobris maijs var būt kādreiz?” Dzejnieka ticība, savukārt, atspoguļojas dzejolī Sarkanā Rīga: Ielas pilnas ar marta lipīgo sniegu, asinīm, plintniecēm, lozungiem un vecās derības vārdiem: aci pret aci, zobu pret zobu, bet Rīgas operā vēl ir Vāgners, Tanheizers, Ešenbachas Volframs un ārā ielās kļava jautā kastanim: „Aizdegsi sveces baltās tu arī šai maijā? Uzskaities kastanis atcērt: Nu protams, tu nelga!”

 

Laimonis Zandbergs