Olģerts Rozītis
KVADRĀTSAKNE
Irracionāls triptiks
1. VIENS, DIVI...
Antoloģijas sakārtotāja māja bija kalnā.
Kalnā? Āgenskalns, Katlakalns. Kapu kalns. Torņakalns.
Antoloģijas sakārtotāja māja bija kalnā.
Āgenskalnā bija Māras dīķis. Pie Māras dīķa dzīvoja daudz dižu vīru - tur bija dzejnieki un redaktori arī. Dzīvoja pie Māras dīķa Āgenskalnā.
Katlakalnā dzīvoja un ir aprakts Garlībs Merķelis - LATVIS.
Torņakalnā ir Arkādija.
Antoloģija ir laba lieta. Saliksim spēkus kopā. Ko viens nevar, to visi kopā var. Kopējiem spēkiem var kalnus gāzt. Es arī gribu pielikt plecu.
*
Kalns ir gaŗš. Stāvs tas nav, bet vecam vīram tanī kāpjot gura kājas, elpa kļuva īsa.
Vecais vīrs kāpa kalnā. Gaŗām pabrauca auto - viens, divi, trīs, vesela virkne kā vainags.
Tas Forda puspreču vāģis izskatās pēc bēru auto, it īpaši, ja viņš tāds pelēks kā tagadējiem apbedīšanas birojiem. Nu jau vairs nevajag melnu krāsu sērām. Spānijā balta krāsa esot sēru zīme, šeitan mēļa.
Lūk, zīme pie gruntsgabala rāda, ka tas pārdodams, īpašnieks mainīsies, kā dvēselei pēc bērēm. Gruntsgabals tukšs, nekas nav uzcelts.
Tukšā vietā tu vari celt savu māju.
Tā varētu būt dzejas rinda.
Plakātam apkārt svītra kā sēru sludinājumam, bet nav melna - mēļa.
Sēras arī ir dzeja. Dzeja ir mīlestība, bez mīlestības nav dzejas. Jūtas ir dzeja. Sēras, jā, sēras arī ir dzeja. Cīņa ir dzeja. Dzeja ir cīņa. Es gribu cīnīties, kā māku.
Vecais vīrs apstājās un smagi elpoja.
Gaiss tik spožs - kā nebeidzama gaismas straume. Tur mēs jūtās tiksimies.
Bet ja nu sakārtotājs noraida, ja neņem, tad viss nāciens velti. Viņš neņēma, kad atsūtīju, neatbildēja, neteica neko, bet es jau sapratu, negrib.
Kam gan es dzejoju? Kam vispār kāds dzejo? Es dzejoju, kā māku un cīnos, kā māku. Es dzejoju nākamībai. Es dzejoju nedzimušām paaudzēm. Es dzejoju tautai. Dzejnieki ir donkichoti. Dzeja ir cīņa, tā ir īstā un vienīgā cīņa. Tie, kas vārdu uzminēja.
*
Antoloģijas sakārtotāja māja bija kalnā. Rododendrona krūmi to slēpa no ielas kņadas, biezi saauguši tie nelaida troksni mājā. Mājas priekšā bija cementa kāpnes un divas kolonnas, kā kādā templī.
Sirds kā kādā katlā dobji dauzījās krūšu kurvī.
Katlakalnā dzīvoja Garlībs Merķelis. Viņš nebija latvietis, bet uz kapa taču rakstīts LATVIS.
Es esmu latvis.
kad mani kā irstošu vainagu atvīs...
Vanems Imanta. Nodūra Bertoldu. Iedūra mugurā. Dzinās pakaļ. Panāca. Nodūra - mugurā. Vai tā vajadzēja? Bet Imanta nevaid miris.
... pie zemes placis
es acis
neaizvēršu.
Uzkāpis sešus augstos kāpienus, dzejnieks apstājās. Viņš pataustīja papīra žūksni krūšu kabatā un piespieda zvana pogu. Zvans noskanēja kaut kur iekšā, kaut kur neredzami kā citā pasaulē. Kā gan zvanu var redzēt? Citā pasaulē? Skan dobji kā velvē.
Ja kas vārdu uzminēja. Merķelis uzminēja. Kaut kur dobji Katlakalnā baznīcā kā katlā dobji skanēja balss kā citā pasaulē. Merkeļa balss. O, kas tie bija par laimīgiem ļaudīm, kas varēja dzirdēt Merķeli sprediķojam, vai arī tas bija Mancelis, kuŗu klausīties brauca un nāca jūdžu jūdzēm, kuŗš sauca un kuŗa saucienu sadzirdēja. Vai Merķelis prata latviski? Laikam gan. Kādēļ viņš sāka cīņu par latvjiem? Kas gan viņam par latvjiem daļas?
Kāda balss no aizsaules lika. Kāda balss, kas dobji skanēja Katlakalna baznīcā kā dziļā velvē, kā citā pasaulē.
Kur Tu, Kungs, mani sūtīsi, turpu es, Tavs kalps, pazemīgi iešu cīnīt to labo cīnīšanu.
*
Antoloģijas sakārtotāja vannas istabā logs bija augstu pie griestiem. Šaurs un gari izstiepts logs. Tas nekad nevērās, bet gaisma pa to iespīdēja. Kad antoloģijas sakārtotājs stāvēja zem dušas, saule apspīdēja viņa galvas virsu. Lai pa šo logu skatītos pasaulē, vajadzēja uzkāpt uz vannas malas, pārliekties vannai, atbalstīties ar rokām pret sienu un žonglēt. Antoloģijas sakārtotājs tā darīja, jo pa šo logu varēja redzēt, kas zvana pie ārdurvīm. Nākdams cauri savas mājas lielajai istabai, ceļā uz vannas istabu, lai paskatītos ārpasaulē, lai redzētu, kas zvana pie durvīm. Viņš pieliecās, noāva kurpes kā kādā templī, un zeķēs uz pirkstgaliem iegāja vannas istabā. Viņš pakāpās uz vannas malas un, ar rokām atspiedies pret sienu, žonglēja.
Dzejnieks zvanīja vēlreiz.
Antoloģijas sakārtotāja kājas sāka spiest vannas apaļā mala, cauri zeķēm sūcās emaļētā ķeta vēsums. Tirpulis izauļoja cauri ķermenim.
Ak tu dieniņ - apsēdās uz kāpnēm, cik ilgi tad viņš te paliks.
Nu nekas, pagaidīšu. Nav mājā. Rododendroni kā zaļas siena gubas. Siens. Siens. Pasaule tik tālu. Pārlasīšu, ko es viņam nesu. Kādēļ man? Merķelis man liek. Imanta nevaid miris. Merķelis izgudroja Imantu, nepareizi bija sapratis, tā vēlāk vēstures gudrie sacīja, bet dzeja ir cīņa. Un es arī cīnīšos e-e-s c-i-nī-šos lī-ī-dz ga-a-la-aam.
Ak Dievs, cik ilgi man tā būs jāstāv, pakārtam starp debesi un zemi. Veselu mūžību.
Zaļš un balts - kā Jaunsudrabiņa grāmatas. Kaut kas rožaini sārts virpuļoja.
Kad tad viņš celsies? Vai nekad?
Galva nokārās uz krūtīm. Rožaini sārti virpuļi kā katlā. Katla kalnā.
Vējš izrāva lapu no rokas.
Ak Dievs - cik ilgi...
Kāja slīdēja, gāzās, pārlūza spranda.
Divi sēru sludinājumi laikrakstā - melnām apmalēm.
2. ...RĀLIS.
Gaisma iedegās un nodzisa. Uzdegās un nodzisa. Sarkana un zaļa. Uz priekšu, - stāt. Satiksmes uguņi kā sirds pumpēja asinis, dzina braucēju straumi pa ielu. Bija vēls vakars un Bermulas lielākajā ielā, pašā lielpilsētas centrā, satiksmes uguņi pumpēja - neko. Uguņi darbojās tumšumā.
Burti. Sarkani ugunīgi burti. Kas gan katrreiz lai zina, ko tie nozīmē. Aplijušajā asfaltā kā spogulī atblāzmojās sarkani un zaļi laukumi.
Vilis Līvaks stāvēja ielas vidū. Pa labi viņam brauca gaŗām automobiļi vienā virzienā, pa kreisi otrā. Līvaks stāvēja un skatījās lielajā celtnē, kam pašā galā spoži dega trīs burti asins sarkanumā A A A. Tie iedegās un dzisa. Līvaks bija tikko iebraucis Bermulā ar vēlo vakara vilcienu, kas, atvedis no Dadales savu dienišķo braucēju kravu, tagad varēja apmierināts atlaisties, veicis savu sazināšanās funkciju. Viena lielpilsēta bija savienota ar otru. Vilciens ir tilts starp divi salām tukšuma okeānā. Tilti dažreiz sabrūk, bet tomēr...
No man is an island.
Līvaks stāvēja ielas vidū tramvaja gaidītājiem paredzētajā salā.
AAA - AAA - AAA
Tumšpelēkajā un drusku mitrajā asfaltā atplaiksnījās sarkanas drebošas svītras. Burti uzliesmoja un dzisa. Ko nozīmēja trīs A, kas kā kareivji ierindā stingrā kārtībā stāvēja cits citam blakus. A, pirmais burts - šejienes armijā rotas apzīmē burtiem A,B,C, bet te trīs pirmās rotas pēc kārtas.
„Excuse me.”
„Ko nozīmē šie burti?”
Uzrunātais kungs drusku dīvaini paskatījās Līvaka sejā, bet laikam atzīdams, ka seja neliecina, ka šis staltais kungs ar iesirmajiem deniņiem vēlētos viņu āzēt, atbildēja:
„Alliance of Assurance Associations.”
Sarkanie burti liesmoja debesīs. Divpadsmitstāvīgais nams stāvēja divu ielu saskarsmes vietā un abās ielās, abās nama pusēs, lejā, pirmā stāva līmenī iedegās un dzisa seši vārdi, abās pusēs vienādi, iedegās un dzisa, bet Līvaks redzēja tikai vienu uzrakstu, otrs bija aiz stūra, viņam slēpts.
AAA FOR GENERAL LIFE ACCIDENT FIRE INSURANCE.
Tai pusē, kur Līvaks vēroja, uzraksts bija samaitājies - otrs vārds bija izdzisis, ceturtajam vārdam trūka pēdējā burta, piektais vārds rādīja tikai pirmos divus burtus un pēdējais vārds bija pazudis pavisam. Uzraksts bija groteski sakropļots, bet tas uzliesmoja un dzisa. GENERAL LIFAC FIRE, GENERAL LIFAC FIRE. GENERAL LIFAC FIRE.
Bijušais kapteiņleitnants Līvaks stāvēja ielas vidu, tramvaja gaidītājiem paredzētajā saliņā. Viņam blakus bija piestājies kāds austrāliešu armijas kareivis.
General Lifac fire.
Ģenerāli Līvak, uguni! Kapteiņleitnants ir savāds radījums, ne kapteinis, ne leitnants, ne pulkvežleitnants, kas savukārt nav ne leitnants, ne pulkvedis.
Līvak, tevi sauc
uguni!
Uz priekšu.
Ģenerāli Līvak, uguni!
*
„Private”, bargi pavēlīga balss iesaucās nakts tumsā. „Yes, Sir”, pavēles klausīt paradis, neliela auguma stāvs saslējās taisns. „Aiznesiet šo somu uz „Astoria” hoteli, es jums sekošu.”
Kareivis pieliecās, pacēla ceļa somu un bez jautājuma, bez ierunas, soļoja uz priekšu. Vilis Līvaks viņam sekoja.
Nolicis somu zemē pie viesnīcas reģistrācijas letes, kareivis izstiepās taisns.
„Pateicos - jūs variet iet.”
Kareivis salutēja un aizgāja.
„Kuŗa istaba man rezervēta - Ģenerālis Līvaks.”
Viesnīcas ierēdnis šķirstīja grāmatas lapas, pārlapoja sarakstus, vēstuļu kaudzīti, izbrīnā un ar atvainošanās izteiksmi, neveikli smaidot, skatījās Līvakā.
„N-Nē, man ļoti žēl, rezervēts nav nekas, bet es jums varu dot ērtu istabu No. 575, ģenerāļa kungs. Man ļoti žēl, ir kāds pārpratums.”
„Paldies, nekas, būs labi.”
Līvaks sekoja apkalpotājam, kas, paņēmis viņa somu, vedināja to liftā.
Pie lifta durvīm viņš apstājās.
„Vai tās nav lamatas?” Vai tas nav slazds? Lamatas salauž kaulus, slazds laupa brīvību.”
Kas gan ir brīvība?
Viegli dūkdams, lifts pacēlās augšup. Līvaks pārvietojās citā stāvā. Durvis aizvērās. Tas, kas bija ārā, palika ārā.
*
Nākamajā rītā Līvaks paēda brokastis un, atgriezies savā istabā, ilgi un rūpīgi posās. Viņš pieliecās tuvāk spogulim, gludajā stiklā atblāzmojās viņa seja. Līvaks vēroja savus vaibstus un redzēja Vidzemi, redzēja saules apmirdzētas rudzu druvas, redzēja jūŗas kāpas. Kaŗalauks. Parāde. Uzvaras gājiens. Karogi.
Viesnīcas ierēdnis turēja telefona klausuli pie auss un kaut ko šķirstīja grāmatā.
„Vienu momentu, lūdzu. Es patlaban pārbaudu, jā gan, lūdzu. Es tūliņ jums pateikšu, kuŗās telpās.”
Līvaks steigšus, nervozā solī, tuvojās ierēdņa letei:
„... vienu momentu.”
„Es atvainojos... „
„... vienu momentu...”
„Kurā telpā būs mana preses konference?”
„Kā lūdzu, vienu momentu... , atvainojiet, man te cits kaut kas, vienu momentu, es tūliņ skatos.”
„Pulkstenis tūliņ desmit.”
„Jā, es atradu... mazajā zelta salonā.”
„Zelta salonā, zelta salonā, zelta salonā...”
Kad Līvaks steigšus ienāca mazajā zelta salonā, tur puskrēslā darbojās tik divi viesmīļi, kārtodami lietas pēcpusdienas viesībām. Līvakam ienākot, tie pārsteigumā pacēla galvas, bet neko neteica.
„Atvainojiet, kungi, ka esmu mazliet novēlojies,” pie galdiņa krēslu pievilkdams, sacīja Līvaks.
„Lūdzu iededziet vairāk gaismas.”
Apmulsuši viesmīļi bridi stāvēja neizpratnē, tad viens no tiem, pieradis klausīt, piegāja gaismas slēdzim un iegrieza griestu spuldzes.
„Lūdzu jautājiet, kungi, es gan lūgtu neko nepierakstīt - mana pārliecība ir, ka piezīmēšana novērš uzmanību no vispārējā, nevis palīdz atmiņai, bet gan to sadrumstalo sīkdaļās.”
„Tā ir mūsu laikmeta lielākā nelaime - sadrumstalošanās sīkdaļās. To, lūdzu, iegaumējiet, kaut gan tur jau ir tikai tāds blakus motīvs. Sekosim tātad sauklim - pirmās lietas vispirms - vai ne, kungi?”
„Jūs, bez šaubām, gribat zināt, kāds ir manas kustības mērķis? Jā, kāds gan tas ir? Jums ir tiesības tā prasīt.”
„Kustības mērķis ir atbrīvot cilvēku. To vienmēr paturiet prātā - cilvēks ir gūsteknis. Paturiet prātā, lūdzu, vienmēr, nekad neizlaidiet no prāta, ka cilvēks visur liekams centrā, pats cilvēks. Domājiet par sevi. Jums ir grūti...”
Viesmīļi klausījās ar pavērtām mutēm. Kaut kas bija dīvaini, un kaut kas pārliecināja - kā šis dīvainais vīrs zināja, ka viņiem ir grūti. Kustība solīja atbrīvošanu. Viņi pienāca tuvāk.
Labu pusstundu Līvaks runāja, iekaisdams arvienu vairāk.
„...un tagad, kungi, uz priekšu,” viņš piecēlās un pagriezās straujā gājiena žestā pret smagu aizkaru aizklāto sienu. Viens no viesmīļiem, redzot viņa kustības virzienu, pasteidzās pa priekšu, drošā rokā satvēra aizkara auklu un vienā spējā rāvienā atvēra sienu visā viņas garumā. Istaba pieblāzmoja pilna spožas gaismas, spuldzes spoguļa stiklā atmirdzēja miriadās zvaigžņu.
Paceltu galvu, stalti izslējies ģenerālis Līvaks iesoļoja spogulī, un abi viesmīļi viņam sekoja.
GENERAL LIFAC FIRE!
3. KĀ TAS VISS IESĀKĀS?
Melngārnis pret Melngārni. Beidzot arī mana kārta. Pirmo reizi tiesā, tikai divi stundas pagājušas, viss te jauns, interesanti, citu cilvēku augoņi, bet jau apnicis. Nu beidzot mana kārta. Bet man jau nemaz nevajadzēja nākt - tīrā ziņkāre. Es jau nepretojos, es jau nestrīdējos, ja jau Ausmai tā gribējās, lai.
Un nu viss cauri. Nav vairs. Mani nemaz nesauca. Nu ja, es jau neesmu vajadzīgs. Tā advokāts teica, ja es negribot, lai nenākot, lai neliekoties zinis. Bet man gribējās redzēt, kāda Ausma izskatīsies. Bet nevajadzēja nākt. Nelaba sajūta.
Tiesnesis nemaz nezināja, ka es te esmu. Neviens nezināja. Ausma zināja. Viņa mani pamanīja tūliņ, tikko ienāca tiesas zālē, bet tad nepacēla acu uz manu pusi, ne ar vaibstiņu nenodeva sevi. Nu viņa ir dabūjusi to, ko gribēja. Nu viņa ir brīva. Bet vai ir? Un es, es nemaz negribēju no Ausmas būt brīvs, un nu es esmu brīvs, bet vai esmu? Kā es varu no viņas būt brīvs, kā es varu būt brīvs no piecpadsmit, nē, vairāk, septiņpadsmit sava mūža gadiem. Un ari Ausma nevarēs. Nē, nevarēs, nekad! Brīvība - nē.
Un kā tas viss iesākās?
Jā, kas to lai zina.
Ak! Jāceļas un jāiet. Nav te vairāk ko palikt. Kas man daļas gar nākamo prāvu. Kas man par daļu, kas Mitlokiem par klapatām. Kā viņiem saplīsa laulības dvielis. Jā - laulība ir dvielis, kur divi cilvēki slaukās katrs savā galā. Bet tikko viens sāk slaucīties otram piederošā galā, tā vairs nav labi. Nedrīkst sajaukt galus, katram savs. Jā, katram savs gals. Tad viss kārtībā. Jāceļas un jāiet, bet jāļauj, lai Ausma aiziet, nevajag viņai maisīties pa kājām. Nē, to nevajag vis. Tas neatmaksājas. Bet nez, vai tā var, celties un iet ārā prāvas laikā. Laikam gan, te viņi nāk un iet, bet vai tik tie nav advokāti, tie, kas tur sēž pie tā galda, tie te nāk un iet kā savā mājā. Ienāk un iziet, atveŗ durvis, ienāk, aizveŗ durvis, aiziet. Nē, tā nav, ja aizveŗ durvis, tad jāpaliek iekšā. Tā tik bija tā nelaime - es nekad Ausmai neaizvēru durvis. Ļāvu, lai lido kā putniņš: iekšā un ārā. Tā nevar, jāaizcērt durvis kādreiz, ar blīkšķi. Viņai bija pilnīga brīvība, un nu viņai atkal brīvība, vēl lielāka. Kā var būt lielāka brīvība par pilnīgu brīvību? Brīvības cīnītāja! Safantazēja stāstus un ieguva brīvību. Jā, tā jau ir fantazija laikam dod vēl lielāku brīvību nekā pilnīga brīvība.
Jāiet, ko tad te vairs sadarīs. Cauri ir. Mitloks tagad liecina, viņu pratina. Sieva viņu esot situsi. Nē, pie mums gan tā nebija. Nevienu lamu vārdu nepārmijām, visu tik ar labu. Jāiet, ko tad nu vairāk, kas man par daļu, kā tiem Mitlokiem, kuŗš kuŗu sitis.
Bet kā lai iziet. Nez vai drīkst tiesai muguru griezt, vai nav jāiziet atmuguriski. Nē, laikam nav vis, tāpat normāli vien jau visi iet. Normāli? Kas te ir normāls - nekas un neviens. Ārā ejot jāpaklanās, vai arī to tikai advokāti dara?
Tās durvis ir lielas un smagas, vai varēs atvērt, galdos būvētas, nez vai ar roku darinātas. Pulētas. Kas tur ko nenostrādāties, kamēr tādas dabū spožas.
Tādas lielas durvis, un aizkrita gandrīz bez trokšņa, tikai tās aizveŗamās ierīces atspere viegli nosēcās, kā nopūzdamās par tiem, kas te nāk un iet - sak', kā tas viss iesākās?
Nu jā, - kā tad iesākās? Laikam jau toreiz, kad es teicu: „Ausmiņ, vai tu ievēroji, ka mūsu tramvaja līnijai jauna konduktore?”
Nevajadzēja tā sacīt, tad viss būtu labi. Nevajag allaž muldēt visu, kas prātā. Nu un beigu beigās, kas gan ļauns, ja es pateicu, ka mums jauna konduktore. Sprigana meiča, jautra, vienmēr kādu jociņu patriec, tas bija viss. Nu, un Ausma sāka šņākt, kas man ar viņu esot, lai atzīstoties. Es teicu, nekas, viņa neticēja, saka mani vērot. Tad man sanāca dusmas, un tad es norunāju to liktenīgo randiņu. Tā meiča nāca - vāciete. Un Ausma izsekoja. Un tā tas iesākās. Bet vai tā? Vai tik nebija citādi. Vai tik? Ek, kas to var zināt.
Jā, nez, vai tā durvis var vienā paņēmienā nopulēt spožas ?