SMELDZĪGAIS SAPŅOTĀJS
Mazs draudzības apliecinājums Pēterim Ērmanim viņa septiņdesmitajā dzimšanas dienā
Pēteris Ērmanis ir viens no tiem labajiem cilvēkiem, kuŗu nekad neesmu redzējis un, domājams, nekad vairs arī nesastapšu, kaut gan es vēlētos viņam pateikties ar vissiltāko rokas spiedienu, jo viņš bija pirmais, kas labvēlīgi atzīmēja manu vārdu rakstos. Nu ko lai dara? Mēs ne viens, ne otrs nepiederam pie tiem, kas spēj pasauli apriņķot dažās dienās. ..
Lai gan Ērmanis rakstnieka gaitas bija uzņēmis jau pirms Latvijas valsts nodibināšanās, es ar viņa darbiem iepazinos tikai tās pirmajos brīvības gados. Varbūt tas bija tāpēc, ka mani tad saistīja kāda cita māksla un literatūra interesēja mazāk. Un laikam Es sludinu bija pirmā Ērmaņa grāmata, kas saistīja manu uzmanību. Ar ko? Laikam tas bija jaunā dzejnieka īpatnējais stils, viņa skaidrā valoda un dziļi sirsnīgais, cilvēcīgais domāšanas veids un varbūt arī atturēšanās no kādiem krasi uzsvērtiem „ismiem”. Tas ir pavisam pareizi, ja par Pēteri Ērmani šai ziņā saka, ka viņš ir mūsu literatūras sirdsapziņa, es pie tā vēl gribētu piebilst gaišākā un labvēlīgākā sirdsapziņa. Ak, cik daudz ir to cilvēku, par kuŗiem Ērmanim bija sakāms kas labs, kamēr citiem teicējiem likās, ka tie ir par maziem, lai viņi tos saskatītu ar savām augstvērtīgajām brillēm...
Pētera Ērmaņa dzejoļu un stāstu krājumi, esejas, ievadi kopotu rakstu krājumiem, atmiņas!... Tie tagad vairs tikai kā sapņi slīd cauri domām. Ja man arī vēl reizi būtu ļauts ieskatīties šai darbu krājumā, es neesmu tas vīrs, kuŗš jel kaut cik spētu to izvērtēt... Tomēr kāds mazs prieks man ļauts – manā grāmatplauktā ir Pētera Ērmaņa grāmata Smeldzīgais smaids, kuŗā, kā man šķiet, neparastā, bet tomēr ļoti vienkāršā un skaidrā veidā sakoncentrēts viss tas, kas apgaismo autora domāšanas ceļus un pasaules skatījumu, piesaistot to vismazākajām pasaules lietām, kas galu galā tomēr ir pamatā vislielākajām.
Ja sakām smeldz, tad tas nozīmē, ka lielu sāpju nav, tās jau mitējušās, bet vieta, kuŗu tās plosījušas, vēl nav normālā stāvokli. Mēs nedrīkstam tai pieskarties, lai neizsauktu par jaunu lielas sāpes. Šī vieta smeldz. Smeldzigais smaids, kā man šķiet, ir tāda grāmata, kur sakrāts kaut kas, kas ilgos gados pārsāpējis. Vairs par to atlicis tikai smeldzīgs smaids. Tomēr zem tā vēl vienmēr plēnē neizturamu sāpju kvēle, kas var uzliesmot par jaunu, ja tai pieskaras bez smeldzīgā smaida... Es atkal par jaunu lasu šo grāmatu ar neatvairāmu smeldzi.
Tā sākas ar nodaļu par dziesmām. Un vispirms tās ir mūžvecie, skaistie korāļi, kas mierinājuši un iepriecinājuši ar savu jēgu un skanēšanu daudzu aizgājušo paaudžu dvēseles. Korāļus dzird arī tagad, bet vairs tikai kā tradicionālu paražu. Neviens vairs tais ne meklē, ne atrod gaišo svētdienu rītu mieru, ne arī Ziemsvētku vai Lieldienu svinīgo pakļaušanos mūžīgajām vērtībām, kā tas bija tad, kad korāļus dziedāja ne vien baznīcās, bet arī katrā lauku sētā. Šo aizgājušo laiku cildeno atblāzmu jūt, lasot to, kas rakstīts par korāļiem Smeldzīgajā smaidā.
Bet tur atskaidrota arī literatūras teorētiķu tik smagi noniecināto ziņģu jēga, kas tāpat devušas baudu daudzu paaudžu apvainotām, pieviltām un savā nevarībā pamestām sirdīm. Un to ir bijis tik daudz! Un varbūt nonicinātie sentimentālie pantiņi savā laikā devuši daudz lielāku baudu nekā tagadējā augsti kvalificētā dzeja tādiem pat klausītājiem...
Bet visvairāk vietas, gandrīz puse no Smeldzīgā smaida ziedota sapņiem. Sapņi un tagadējā laika dārdošais ritums! Jā, tomēr Ērmanis runā par sapņiem, kādi tie mēdz būt īstenībā un par kuŗu izskaidrošanu senāk rūpējās arodnieciska rakstura sapņu grāmatas, ko kādreiz ik meitene turēja zem sava gultas spilvena ar jauki ietamborēto novēlējumu: Dusi saldi!... Bet ne šie sapņi ir tie, kas mūs grāmatā saista visvairāk. Tie ir sapņi pārnestā nozīmē, Ērmaņa atmiņu sapņi par Rīgu. īsteni sakot, tā ir fainomenālas atmiņas uzglabāta redzētā, dzirdētā, izjustā, izpriecātā, domu domās izdomātā parādību un tēlu virkne. Šais sapņos kā kādā milzu segā ieausta momentāli svaiga, krāsaina, nepretenciozi skatīta kādreizējā latviskās kultūras pasaule, kas visvairāk ietverta Rīgas logātā. Šis Ērmaņa sapņojums jāsauc par pilnīgi vienreizēju latviešu literatūrā. Un varbūt tikai viņam pateicoties daudzi savrupdomātāji un savrupgājēji nepazudīs tumsā, bet ierosinās literatūras un kultūrvēstures pētniekus meklēt un pētīt, ko tie devuši mūsu dzīvei un kā vai kāpēc tie spēji uzliesmojuši savā darbā, bet tad nogrimuši kā tumsā. Varbūt, varbūt šie Pētera Ērmaņa sapņi reiz ierosinās jaunu jaunās Latvijas renesansi?...
Par latviskās gara pasaules daudzkrāsaino dziļa humānisma un mīlestības pilno apgaismojumu, par mazo lietu pacildināšanu dzejā Pēterim Ērmanim saku savu apbrīnu un dziļāko cienību. Lai viss gaišais un labais Jūs pavada arī turpmāk!
Melburnā,1963. g. februārī.
