|
Kārlis Ābele jun.
NĀVES KARALIENEI
Gadsimtenī sagrieztajā, sajauktajā, šaubu šaustā, naida kostā, neuzticības un vienaldzības austā sludina dīvaini apustuļi: šķērstām sirdīm, šķeltām acīm un draudoši skaisto miroņu mušmiru dūmaku indētām smadzenēm; tiem pasaule šķiet slima kā viņu pašu spilgto, sakropļoto murgu noreibušās domas. Svinīgi sprediķo pašceltās kancelēs rāpušies nodevēju miera pravieši - slepkavu pusakli kalpi. * * * Šaubu ceļš: sākums — pirms Hirošimas. Gals — pelēkā laukā, kur noguris vējš laiski trenkā pelēku pelnu pārslas. Tas viss — jo nebūs pat kraukļu, kas zilimelnos talāros svinētu dzīvības bēres: bez svētrunām tā izplēnēs, kad mākslīgu sauļu sirdis glaudīsies pie zemes, mūsu mātes, gadu miljonu lēni izvagotās krūts. * * * Pašnāvnieku, nodevēju, lētticīgo ceļš: sākums — pirms trīsdesmit sudraba gabaliem; nesen veda caur Jaltu, un dodas tālāk uz savādu zemi, kur cilvēkiem līdzīgas skudras no mirušu ideju pīšļiem un sen jau nedzīviem vārdiem virves mēģina savīt, lai sarkanu iedomu debesis novilktu lejā pie zemes. * * * Nāves karalien, veļu miglas mušmire baisā, strauji savairojies Tavu vergu pulks, un Tavas galma dāmas — šausmas, aklas bailes, apmātība — caur vergu bariem nedzirdamiem soļiem steidz. * * * Karalien, Tava neredzamā ēna arī manas domas skaŗ, Tavā varā arī mani kauli, asinis manas, un arī Tevis baidos, bet — man derdzas šis apmātais pūlis! Lai arī kādreiz mana dvēsele kauc izmisumā kā sabraukts suns, šaubu sērskābe dedzina domas, un nogurums smacējošs neļauj saredzēt sauli— kamēr mana sirds vēl asiņot spēj un nav vēl pelēka, akla; kamēr manas nervu šūnas vel gaismu spēj gūstīt un mīkstas vēl nav kā mīkla; kamēr Tavu atspīdumu nejūtu vēl zarojoties raibos, žilbinošos pirkstos manās acu dzīlēs — neskaitot sviežu saulei sejā savas dienas; sanot tās sijājas lejup — manas, manas! Viena, divas, trīs vai tūkstošiem — vienalga — visas manas!
Šoreiz rakstu ar zīmuli, jo neasiņo sirds — tik mazliet sūrst. * * * Bet vai nav zināms, ka dažkārt skumjas vāras un sīkas kā vītušu ziedu vējā bārstītie putekšņi var izkust asinīs, un tad — tad var briest kā devīto viļņu putainās galvas līdz pelēkas top visas šūnas, visi audi. * * * Un tad — nav vērts ņemt pat spalvu, vienalga, vai sarkana tinte vai melna, jo pretīgi kļuvuši vārdi.
PĒDĒJĀ ATGRIEŠANĀS
Zināju — atgriezīšos no meža puses basām kājām, ko apvijušas būs sila puķes un sūna, drānām visas vīles viršu smaržas izmirkušas. Zināju — pārnākšu ar sēnēm un ogām, tumšsarkanām lāsēm ņieburā sietām, gailenēm, bērzlapēm, sviestenītēm, asins dzintariem rasainā saujā. Pārnākšu ar bērzu lapām, mušmirēm, vaivarājiem, lapām un mirēm, paegļu zariem, rudens krāsu slotām— jāslauka būs daudz istabu, jākvēpina — — —
Atveriet durvis! Manas rokas pilnas
MANI SENČI
Kas ir mans tēvs? Pēteris, Jānis? Kas mana māte? Marija, Anna? Divi, ko gadījums sametis kopā, Priekš trīsdesmit gadiem? Mans tēvs, mana māte Ir radība visa, Kopš miljardiem gadu. Mikrobi sīkie, Kas bija toreiz Un tagad vēl tur mani varā; Milzeņi zauri, kam Pasaule kļuva par mazu; Amēbas klusās; medūzas, Irdamas lielajiem plakstiem. Jā, esmu es arī Ķēves dēls zviedzīgs, Suņa bērns rējīgs. Mērkaķis kokā Pazīst mani un brīnās, Kāpēc es, jocīgs, Iekāpis savādā ādā. Man senču saraksts Apjozīs zemi un Paliks vēl pāri. Man senču gleznas Rāda, ko neredz vēl stikli, Rāda citus tik lielus, Ka audekla nava, Kas spētu tos augumā ietvert. Rāda simts kājām, bez kājām, Rāda ar spārniem, rāda ar ragiem, Rāda ar dzeloņu indēm, briesmīgus, niknus, Rāda kā ūbeļu pāri, mīlīgus, lēnus, Rāda daudzsievjus, rāda tādus, kam Vienas par daudz. Kas — Pēteris, Jānis, Miķelis, Krišus! Marija, Anna, Made vai Ede! Gadījums nejaušs un nesens, Sīkums, tik tuvu milzīgā rindā, Grib, lai sauktu Vienu par māti, otru par tēvu. Man tēvs un māte Ir dzīvības sākmē. Muša pie loga Ir mana māsa. Es nospiežu viņu: Tā vajag! Arī man viņa koda — Tas mums ir dabā!
* * *
Kas mana tēvija? Šodien vēl — Planēta Zeme, bet Rītu jau kosmoss. Ja vēl ne rītu, tad parīt Es lēkšu no Zvaigznes uz zvaigzni, Kā reizi braslā No akmens uz akmens, Ātri atraudams kāju. Nestāstiet man Par robežām un par mūriem, Par tautām un rasēm! Tas vēl no vakara, Atdzisis, nebaudāms, sājš! Izspļauju to. Sveicinu debesu malā Varvīksni Daudzkrāsainu, Dzeltenu, sarkanu, pustumšu, melnu! Baltais tur nava pat manāms, Baltais nav spektrā. Baltais tik sajukums. Varbūt rases un krāsas reiz sajuks Un pamirdzēs atkal kā baltums. Tagad tas mirējs Un nāk, kam jānāk: Dzeltens, kaparots, sarkans un melns. Sveicinu nācēju jauno: Ave, Caesar!
* * *
Nekariet man pie kājām Vakardienu! Jūs tai kā sienai Netiekat cauri. Es ceļu tauri Apsveikt dienu, Kuŗas vēl nav, bet Kuŗu jau jūtu. Nekariet man Kaklā tēviju savu, Kuŗa par mazu, lai iemītu pēdu. Varoņus savus Pie Ventas vai Juglas, Kremļa vai Perekopas Paturiet sev, ja nav jums cita ko turēt, bet Nelieciet slavināt Man! Ne Virza, ne Čaks, Ne jaunsaimniecība vai kolchozs, Bet rītdiena cita, Citi vīri jau ceļas, Cita dziesma jau ietrīc Kā cīruļa treļļi, Ko dzirdējis neesmu Jūsējos laukos, bet Kuriem es ticu Vienīgiem jūsu vecajos klāstos, Tāpēc, ka tie, Jūs sakāt, Nāk ar pavasaru! |
