AMERIKAS LATVIEŠU APVIENĪBA KĀ POLĪTISKA VIENĪBA

Jānis Peniķis

 

 

Teze: Katra organizācija ir polītiska vienība tādā nozīmē, ka tajā norit iekšēji polītiski procesi. Amerikas Latviešu Apvienība ir viena no lielākajām latviešu organizācijām brīvajā pasaulē. Analizējot tās iekšējos polītiskos procesus, rodas iespēja sistemātiski spriest par latviešu polītiskajām vērtībām un to ietekmi trimdas sabiedriskās dzīves veidošanā.

Par „polītiskām” parasti mēdz apzīmēt tās darbības, kas norit kādas sabiedrības augstākajā organizācijā – valstī. Šis darbības ir izšķiršanās par valdības personālu, t.i. par tiem indivīdiem vai grupām, kas vadīs šo augstāko organizāciju, un izšķiršanās par virzieniem un veidiem, kuŗos izpaudīsies valdības darbība. Demokratiskās valstīs polītiskajā procesā ietelp vēlēšanas un partijas, likumdošana un administratīvās funkcijas, zināmā mērā pat juridiskie procesi. Diktatoriskās valstīs polītiskais process ir ierobežots ļoti mazas cilvēku grupas lokā, tas izpaužas citādos darbības veidos, bet arī tur tas joprojām eksistē.

Runājot par savu organizāciju iekšējo darbību, mēs neesam paraduši lietot terminu „polītisks process”. Tomēr arī tādā organizācijā kā Amerikas Latviešu Apvienība norit vadības izvēle un izšķiršanās par vienu vai otru darbības veidu; arī tās ietvaros tiek atrisināti konflikti un pieņemti lēmumi. Tāpat kā citām organizācijām, ALA-i ir sava „ārpolītika”, t.i. attiecības ar citām organizācijām, latviešu un cittautu. Arī šeit tātad var jautāt: kā norit iekšējais polītiskais process ALA-ā? Tas ir, kādā veidā ALA-ā tiek pieņemti lēmumi, kā tiek izraudzīta tās valde, kā tiek atrisināti eventuālie konflikti, kādas latviešu sabiedriskās vērtības atspoguļojas tās darbībā.

Reprezentācija ALA-ā. Savā formālajā satversmē ALA ir federātiva organizācija. Tās biedri neievēl valdi un nekontrolē tās darbību tieši, bet gan caur vietējo organizāciju pārstāvjiem, kas savas biedrības, draudzes vai kopas uzdevumā reizi gadā ievēl ALA-s valdi un lemj par tās darbību. Tā kā ALA-ā ietelp apmēram 160 organizācijas un ALA-s kongresos piedalās ap 100 delegātu, varētu pieņemt, ka ALA cieši reprezentē visus latviešu uzskatus un domu virzienus Savienotajās Valstīs. Tomēr par šo pieņēmumu praksē ārkārtīgi grūti pārliecināties tieši ALA-s formālās satversmes dēļ. Ļoti iespējams, ka tie 100 delegāti, kas katru gadu ierodas ALA-s kongresos, reprezentē visus vai gandrīz visus latviešus Savienotajās Valstīs. Tikpat iespējams, ka tie reprezentē tikai nelielu vairākumu, piemēram 51 procentu, no visiem ALA-s biedriem. Iespējams pat, ka tie reprezentē mazāk nekā pusi no ALA-s biedriem. Kādēļ šīs dažādās varbūtības?

Pieņemsim, ka kādā latviešu biedrībā ir divi kandidāti ALA-s delegāta amatam ar krietni atšķirīgiem uzskatiem sabiedriskos jautājumos. Pieņemsim tālāk, ka biedrībā ir 100 biedru, tātad uz kongresu var braukt tikai viens delegāts. Balsošanā 1. kandidāts iegūst 51 balsi, 2. kandidāts iegūst 49 balsis. Protams, šajā gadījumā tie 49 ALA-S biedri, kas balsoja par 2. kandidātu, paliek bez jebkādas reprezentācijas ALA-s kongresā. Ja līdzīgi apstākļi izveidojas vairākās organizācijās, bez reprezentācijas kongresā paliek ievērojams skaits ALA-s biedru.

Otrkārt, arī tie biedri, kuŗu uzskati pārstāvēti ALA-s kongresos, reprezentēti ļoti nesamērīgās proporcijās. Tipisku piemēru šajā reprezentācijas problēmā sniedz ALA-s 10. kongress Vašingtonā 1961. g. aprīlī. Spriežot pēc oficiālā delegātu saraksta, kongresā piedalījās 102 delegāti, pārstāvot kopā 6040 ALA-s biedru. Bet tā kā ALA-s statūti atļauj sūtīt vienu delegātu no katras organizācijas pirmajiem 25 ALA-s biedriem, un divus delegātus tikai tad, ja ALA-s biedru skaits šajā organizācijā pārsniedz 150, tad Vašingtonas kongresā absolūtais vairākums (60 delegāti) bija mazajām organizācijām. Tie 60 delegāti, kas pārstāvēja organizācijas ar 25-50 ALA-s biedriem, kopā reprezentēja 2039 biedrus. Tie 42 delegāti, kas pārstāvēja organizācijas ar pāri par 50 biedriem, kopā reprezentēja 4001 ALA-s biedrus!

Šim proporcijas trūkumam ir trīs svarīgas konsekvences: pirmkārt, ALA-s kongresa delegātu vairākums nereprezentē ALA-s biedru vairākumu; otrkārt, tas kavē jaunu biedru piesaistīšanu ALA-i; un treškārt, tas veicina lielo vietējo organizāciju saskaldīšanos mazākās vienībās. Kādēļ lai kāda organizācija mēģinātu piesaistīt vairāk ALA-s biedra, ja tā var sūtīt vienu delegātu uz ALA-s kongresu no 25 biedriem, bet, lai varētu sūtīt otru delegātu, tai jāpiesaista vēl 125 jauni biedri? Un ja šajā organizācijā ir 50 biedru, kas vēlas būt ALA-s biedri, tad izdevīgāk sadalīties divās organizācijās, katrā ar 25 biedriem, jo tad uz kongresu var sūtīt divus delegātus viena vietā.

ALA-s formālā uzbūve tātad neveicina īstu reprezentāciju, jaunu biedru piesaistīšanu un vietējo organizāciju vienotību. Ja tas tā, kādēļ visus šos gadus paturēta tāda uzbūve? Atbilde ir tā, ka šī uzbūve veicina ALA-s kongresu stabilitāti. Tas ir, ALA-s valde var rēķināties, ka uz kongresiem brauks jau pazīstami delegāti, ka kongresos neradīsies pārsteigumi un konflikti. Pēc pašreizējās kārtības, organizācijas uz kongresiem sūta delegātus, kas savas organizācijas pārstāvējuši jau daudzus gadus. Ja tiktu mainīta delegātu izvēlēšanas kārtība (piemēram, ievēlot delegātus proporcionāli biedru skaitam), varētu pazust pašreizējā stabilitāte ALA-s kongresos.

Vienprātība kongresos. Kā norit darbs pašos ALA-s kongresos? Ievērojot tikko pieminēto delegātu stabilitāti, varētu pieņemt, ka kongresos valda vienprātība un gluda darbības norise. Šis pieņēmums patiesi ir arī pareizs. Konflikta situācijas ALA-s kongresos ir ļoti retas, kritika minimāla un vienprātība ārkārtīgi iezīmīga. Analizējot triju neseno kongresu norises – 8. kongresu 1959. g. Čikāgā, 9. kongresu 1960. g. Kalamazū un 10. kongresu 1961. g. Vašingtonā – šīs īpašības parādās spilgti un nepārprotami. (Lai iegūtu sekojošo analīzi pēc iespējas objektīvu, izlietoti tikai oficiālie, ALA-s valdes rediģētie kongresu protokoli). Vienprātības grāds šajos trijos kongresos redzams sekojošajā tabulā:

Lemšanas veids ALA-s kongresos

Ka redzams no šīs tabulas, visos trijos kongresos kopā pieņemti 74 dažādi lēmumi, ieskaitot procedūrālos lēmumus (piem., darba kārtas) un substantīvos jeb darba lēmumus (piem., ierosinājumi valdes darbam), bet atskaitot ALA-s amatpersonu vēlēšanas. Šo lēmumu pieņemšanā visskaidrāk izceļas ALA-s kongresu lielā vienprātība: 62 no šiem 74 lēmumiem, resp. 84%, pieņemti ar visām balsīm un tikai 12 lēmumu pieņemšanā bijusi nepieciešama balsošana. Pie tam šie skaitļi vēl gluži pilnīgi neizsaka kongresu vienprātības pakāpi, jo varētu pieņemt, ka tajos 12 jautājumos, kuŗos bijusi nepieciešama nobalsošana, ietverti patiesi svarīgi un kontroversāli jautājumi. Šis tomēr ir maldīgs pieņēmums. Tikai viens no šiem 12 lēmumiem attiecas uz kādu substantīvu jautājumu: lēmums Vašingtonas kongresā, nemainīt ALA-s statūtus (skat. 10. kongresa protok. 25. lp.). Visas pārējās 11 balsošanas bijušas par procedūrāliem jautājumiem – darba kārtības pieņemšanu, laika ierobežošanu debatēm un tamlīdzīgiem jautājumiem.

Katram, kas vērojis pat vismazākās latviešu biedrības vai draudzes gada sapulci, būs ienācis prātā teiciens, ka latvieši ir strīdīgi ļaudis, kas bieži debatē gluži vai „principa pēc” vien. Kā tad izskaidrot ārkārtīgo vienprātību ALA-s kongresos – lielākajā ASV latviešu gada sapulcē? Kā tas iespējams, ka triju gadu laikā tikai viens svarīgs darba jautājums bijis jānodod balsošanā? Izskaidrojums šai neparastajai parādībai patiesībā ir tāds, ka ALA-s kongresos gan saredzami konfliktu sākumi, bet ne to beigas. ALA-s valde ir izstrādājusi īpatnēju veidu konfliktu uztveršanai un absorbēšanai.

Konfliktu sākums visos trīs jau pieminētajos ALA-s kongresos parādās tajā apstāklī, ka katrā vismaz neliels skaits delegātu kritizējuši vai oponējuši ALA-s valdei un tās dažādajām nozarēm. Čikāgas kongresā, kuŗā starp citu tika debatēts par t.s. „Jaunās Gaitas lietu”, 14 delegāti kritizēja dažādas parādības ALA-s darbībā. Bet šī kritika nevienā gadījumā netika ietverta rezolūcijās, par kuŗām būtu jābalso. Kalamazū kongresā kritizētāju skaits bija pieaudzis uz 17 (no 93 delegātiem), bet deviņi no Šiem kritizētājiem vērsās tikai pret viena valdes locekļa, informācijas biroja vadītāja, darbību. Tā kā citi ALA-s valdes locekļi paši kritizēja šī viena locekļa darbību (skat. 9. kongresa protok. 17. lp.), tad jāsecina, ka pa lielākai tiesai šī nebija kritika par valdes darbību kā tādu. Vašingtonas kongresā kritizētāju skaits bija sarucis līdz 10 delegātiem (pavisam kongresā piedalījās 102 delegāti).

Kritikā, lai cik niecīgā, būtu saskatāmi konflikta sākumi, bet kādēļ šie konflikti nenonāk līdz balsošanai par formālām rezolūcijām? Atbilde šeit tā, ka ALA-s valde kongresā neoponē ne pret vienu priekšlikumu vai rezolūciju, bet ieteic tās kongresam ar visām balsīm nodot valdes rīcībā. Parastā formula skan: „Kongress priekšlikumu pieņem kā ierosinājumu un nodod to valdei tālākai rīcībai”, vai dažreiz „tālākai pētīšanai”. Pēc šī principa tad „vilks paēdis, un kaza dzīva”: delegāts ir apmierināts, jo viņa rezolūcija pieņemta, bet valde novērsusi vajadzību balsot un paturējusi rīcības brīvību. Sekojošā tabula rāda, kā lēmumi izkārtoti (visi lēmumi pieņemti ar visām balsīm):

Izkārtojums kongresu lēmumiem

*Pro forma lēmumos ieskaitītas atzinības izteikšana valdei par tās darbu, apsveikumu rezolūcijas un taml. lēmumi.

**Citos lēmumos ieskaitītas budžeta pieņemšana, kongresa ieteikumi vietējām organizācijām un taml. lēmumi.

Cieņa pret ALA-s darbiniekiem. Vienprātība ALA-s kongresos izteicas ne vien daudzajos lēmumos, kas pieņemti ar visām balsīm, un konfliktu apslāpēšanā, bet arī kādā trešajā apstākli – delegātu pietātē pret ALA-s valdes locekļiem. Mēdz gan sacīt, ka latvieši necienījot savus sabiedriskos darbiniekus, bet to nekādā gadījumā nevar attiecināt uz ALA-s darbiniekiem. Pašreizējais ALA-s valdes priekšsēdis prof. P. Lejiņš vada ALA-u kopš tās dibināšanas. Vairāki citi valdes locekļi darbojušies valdē gandrīz tikpat ilgi. Cienību, ko kongresa delegāti parāda valdes locekļiem, raksturo arī tas fakts, ka par kongresa vadītāju vienmēr aklamācijas kārtā ievēl pašu ALA-s valdes priekšsēdi un par kongresa vadītāja vietniekiem ar aklamāciju ievēl priekšsēža ieteiktos kandidātus. Par kongresa vadītāja ciešo līdzdalību kongresa gaitā neapšaubāmi liecina arī tas, ka viņš šajos trijos kongresos blakus saviem tiešajiem kongresa vadītāja pienākumiem sniedzis arī 67 atbildes par ALA-s valdes un biroju darbu, kamēr visi pārējie ALA-s darbinieki kopā snieguši tikai 60 atbildes uz delegātu jautājumiem, ierosinājumiem un kritiku (skat. 8., 9., un 10. kongresa protokolus).

Beidzot, kongresu vienprātības raksturojums nebūtu pilnīgs, ja nebūtu pieminēta valdes vēlēšanu un nomināciju kārtība. 8. kongresā Čikāgā pati ALA-s valde darbojās kā nominācijas komisija, un visi nominētie kandidāti tika ievēlēti ar visām balsīm. 9. un 10. kongresā nomināciju veica īpašas komisijas, un arī šeit visi minētie kandidāti tika ievēlēti ar visām balsīm. Nōminācijas komisijās darbojās viens ALA-s valdes loceklis, ALA-s revīzijas komisijas priekšsēdis, kongresa rīcības komitejas priekšsēdis un divi kongresa ievēlēti locekļi. Tie kandidāti, kuŗus kongresu delegāti uzstādīja blakus nōminācijas komisijas ieteiktajiem, paši noņēma savas kandidatūras visos trijos kongresos.

Secinājumi. Šo triju ALA-s kongresu analīze ļauj spriest par vairākām latviešu sabiedriskajām vērtībām. Pirmkārt, daudzināto latviešu individuālismu noteikti nevar attiecināt uz ALA-s kongresu delegātiem, jo veiksme un noteiktība, ar kādu ALA-s valdes locekļi vadījuši kongresus, nav pamudinājušas delegātus protestēt vai citādi apliecināt savu individuālismu. Tāpat delegātiem nevar pārmest ietiepīgu turēšanos pie principiem, ja triju gadu laikā bijis jābalso tikai par vienu svarīgu darba jautājumu. Treškārt, jaunu biedru un jaunu delegātu vietā ALA-s valde un līdzšinējie delegāti izvēlējušies paturēt stabilitāti kongresos. Kā jau iepriekš pieminēts, Vašingtonas kongresā ALA-s valde ieteica atstāt līdzšinējo statūtu kārtību, un delegāti tā arī nobalsoja ar lielu balsu vairākumu. Ceturtkārt, uzskatu sadursmes un domu dažādības par sabiedriskiem jautājumiem neatrod auglīgu vidi ALA-s kongresos. Kongresu darbību raksturo nevis debates par vadlīnijām un norādījumi valdei, bet ierosinājumi par darba sīkdaļām, kas tiek ar visām balsīm nodoti valdes rīcībā vai valdes pētīšanai. Ja kongress šādi izvairās no sava pienākuma un uzveļ visas svarīgās izšķiršanās valdei, tad nav brīnums, ka valde dažkārt nevar izšķirties par visai kardināliem jautājumiem (piemēram, skat. 10. kongresa protok. 11.-12. lpp. priekšsēža ziņojumu par latviešu kandidātu ASV „Champion of Liberty” pastmarku sērijai).

Raksturīgās sabiedriskās vērtības ALA-ā tātad ir stabilitāte, vienprātība, konfliktu novēršana un cienība pret organizācijas vadītājiem. Zināmā mērā tātad šīs vērtības raksturo arī latviešu sabiedrību ASV un citās zemēs. Protams, lasītājam te tūdaļ var rasties iebildums – bet kur tad paliek uzskatu sadursmes un vadību maiņas citās latviešu organizācijās? Vai domu trauksmes par sabiedriskiem jautājumiem latviešu presē un periodikā nav tikpat raksturīgas kā miera un aizvēja tēls, kuŗu sniedz Amerikas Latviešu Apvienība? Liekas gan, ka jā, bet vērtību dažādība, protams, raksturo katru dzīvu sabiedrību.