Pagājušo reizi mēs redzējām Ernsta Neizvestnija pretīgo ķēpājumu un bijām sašutuši par to, ka šis cilvēks, kam, acīm redzot, netrūkst dotību un kas beidzis padomju augstāko mācību iestādi, atmaksā tautai ar tik nejauku nepateicību. Labi, ka šādu mākslinieku mums nav daudz, taču viņš, diemžēl, tomēr nav viens mākslas darbinieku vidū. Jūs redzējāt arī dažus citus mākslinieku abstrakcionistu darinājumus. Mēs nosodām un nosodīsim šādas kroplības pilnīgi atklāti, ar vislielāko neiecietību.

Mums provizoriski parādīja materiālus kinofilmai ar nosaukumu «Iljiča postenis», kas uzliek visai lielus pienākumus. Jāsaka atklāti, ka šais materiālos ir saviļņojošas vietas. Taču ar tām faktiski tiek maskēta filmas īstā jēga, kas izpaužas padomju cilvēkiem nepieņemamu, svešu ideju un sabiedriskās un personiskās dzīves normu sludināšanā. Tāpēc mēs kategoriski vēršamies pret šādu lielas un svarīgas tēmas traktējumu. Par to varētu arī nerunāt, jo darbs ar filmu vēl nav pabeigts. Taču, tā kā mūsu presē un dažās literātu un kinodarbinieku publiskās runās visādi slavinātas šīs filmas «izcilas īpašības», nepieciešams izteikt arī mūsu domas.

Filmas nosaukums «Iļjiča postenis» ir alegorisks. Pats posteņa vārds taču agrāk nozīmēja sardzes vienību. Un arī tagad šai vārdā sauc mūsu robežsargu priekšposteņus pie mūsu zemes robežām. Acīm redzot, jādomā, ka arī filmas galvenie personāži pārstāv padomju jaunatnes labāko daļu. kas nelokāmi stāv sociālistiskās revolūcijas iekarojumu, Iļjiča novēlējumu sardzē.

Bet ikviens, kas noskatīsies šādu filmu, teiks, ka tā nav taisnība. Pat vispozitīvākie filmas personāži trīs strādnieku puiši nav mūsu lieliskās jaunatnes iemiesojums. Viņi parādīti tādi, kas nezina, kā dzīvot un pēc kā tiekties.

Vai tad tāda jaunatne tagad kopā ar saviem tēviem partijas vadībā ceļ komūnismu! Vai tad ar tādiem jauniešiem mūsu tauta var saistīt savas nākotnes cerības, ticēt, ka viņi sargās un vairos dižos iekarojumus, kas mantoti no vecākajām paaudzēm, kuras veica sociālistisko revolūciju, uzcēla sociālismu, ar ieročiem rokās nosargāja to sīvās kaujās pret fašistu ordām, radīja materiālos un garīgos priekšnoteikumus plašai komūnistiskās sabiedrības celtniecībai!

Nē, uz tādiem cilvēkiem sabiedrība nevar paļauties — tie nav cīnītāji, nav pasaules pārveidotāji. Tie ir morālā ziņā nīkulīgi, jau jaunībā novecojuši cilvēki, kam trūkst cildenu mērķu un dzīves aicinājuma.

Filmā iezīmēts nodoms negatīvā plāksnē parādīt un nokritizēt mūsu jaunatnes vidū vēl sastopamos dīkdieņus un pusdeģenerējušos tipus, kas nevienu nemīl un necienī: vecākajiem viņi ne tikai neuzticas, bet pat ienīst tos. Viņi ar visu ir neapmierināti, par visu kurn, visu izsmej un apspļauda, aizvada dienas bezdarbībā, bet vakarus un naktis aizdomīgās dzīrēs. Šādi tipi ar augstprātīgu nicīgumu runā par darbu. Tāds delveris ēd savu dienišķo maizi un vēl ņirgājas par tiem, kas grūtā darbā šo maizi gādā.

Es jau vakar teicu, ka nopietnus, principiālus iebildumus izraisa epizode, kur filmas varonis tiekas ar sava karā kritušā tēva ēnu. Kad dēls jautā, kā dzīvot, tēva ēna savukārt jautā dēlam — cik tev gadu? Un kad dēls atbild, ka viņam ir divdesmit trīs gadi, tēvs pasaka — bet man ir divdesmit viens... un pazūd. Un jūs gribat, lai mēs ticētu, ka šāda epizode ir patiesa? Neviens neticēs! Visi zina, ka pat dzīvnieki nepamet savus mazuļus. Ja sunim atņem kucēnu un iemet ūdenī, tas tūliņ pat metas to glābt, riskēdams ar dzīvību.

Vai var iedomāties, ka tēvs neatbild uz dēla jautājumu un nepalīdz viņam ar padomu, ka atrast pareizo ceļu dzīvē?

Tas nav darīts tikai tāpat vien. Tur slēpjas noteikts nolūks. Bērniem grib iestāstīt, ka viņu tēvi nevar būt skolotāji viņu dzīvē un nav ko lūgt viņiem padomus. Pēc inscenētāju domām, jaunatnei pašai, bez vecāko ļaužu padomiem un palīdzības jāizlemj, kā tai dzīvot.

Ko tur teikt, te pietiekami skaidri izteikta kinofilmas inscenētāju nostāja. Bet vai jūs neesat aizgājuši pārāk tālu? Vai jūs gribat sacelt jaunatni pret vecākajām paaudzēm, saķildot vienu ar otru, radīt nesaskaņas draudzīgajā padomju saimē, kas apvieno gan jaunos, gan vecos kopīgajā cīņā par komūnismu? Šādiem cilvēkiem mēs ar visu atbildības apzinu varam teikt — te jums nekas neiznāks! (Vētraini aplausi.)

Mūsu laikā tēvu un dēlu problēma nepastāv tādā veidā kā Turgeņeva laikos, jo mēs dzīvojam gluži citā vēstures laikmetā, kam raksturīgas arī citādas attiecības starp cilvēkiem. Padomju sociālistiskajā sabiedrībā nav pretrunu starp paaudzēm, nav «tēvu un dēlu» problēmas vecajā izpratnē. To izdomājuši filmas inscenētāji un mākslīgi pārspīlē ne jau vislabākajos nolūkos.

Jaunajam dzejniekam R. Roždestvenskim es gribētu minēt par paraugu dzejnieku kareivi, kam ir vērīga acs un kas precīzi, nekļūdīdamies trāpa idejiskajiem ienaidniekiem, dzejnieku komūnistu N. Gribačovu. (Aplausi.)

Mēs dzīvojam asas idejiskās cīņas periodā, kad notiek cīņa par cilvēku prātiem, par viņu pāraudzināšanu. Tas ir sarežģīts process, daudz grūtāks nekā darbgaldu un rūpnīcu pārbūve. Jūs, literatūras un mākslas darbinieki, tēlaini izsakoties, esat kalēji, kas pārkaļ cilvēku psiholoģiju. Jūsu rokās ir spēcīgs ierocis, un šim jūsu ierocim vienmēr jādarbojas tautas interesēs. (Aplausi.)

Mūsu pagājušās tikšanās laikā abstrakcionismu aizstāvēja biedrs Jevtušenko. Viņš mēģināja šo savu nostāju pamatot ar to, ka labi cilvēki esot gan starp reālistiem, gan starp formālistiem, pie tam atsaukdamies uz piemēru no divu kubiešu mākslinieku dzīves, kuru uzskati par mākslu krasi atšķīrušies, bet kuri pēc tam gājuši bojā vienā ierakumā, cīnīdamies par revolūciju. Šāds fakts dzīvē varēja būt atsevišķs gadījums.

Var minēt pilnīgi pretēja rakstura piemēru. Pēc pilsoņu kara Ukrainā, Artjomovskas pilsētā, uzcēla kroplīgu formālistisku pieminekli, kura autors bija tēlnieks kubists Kavaleridze. Tas izskatījās šausmīgs, bet kubisti par to bija sajūsmā (kara gados pieminekli izpostīja). Formālistiskā pieminekļa autors, palikdams fašistu okupētajā teritorijā, izturējās necienīgi. Tātad b. Jevtušenko minētais piemērs nevar būt nopietns arguments viņa uzskatu pamatošanai.

Biedra Jevtušenko attieksme pret abstrakcionismu būtībā saskan ar uzskatiem, ko aizstāv b. Ērenburgs. Dzejnieks ir vēl jauns cilvēks, acīmredzot, daudz ko nesaprot mūsu partijas polītikā, svārstās, viņam nav stingru uzskatu mākslas jautājumos, bet viņa runa ideoloģiskās komisijas sēdē iedveš pārliecību, ka viņš spēs pārvarēt savas svārstības. Man gribētos dot padomu b. Jevtušenko un citiem jaunajiem literātiem augstu vērtēt masu uzticību, nemeklēt lētas sensācijas, nepielāgoties mietpilsoņu noskaņojumam un gaumei. (Ilgi aplausi.). Nekaunieties, b. Jevtušenko. atzīt savas kļūdas! Nebaidieties no tā, ko par jums teiks ienaidnieki. Jums skaidri jāapzinās — ja jau mēs jūs kritizējam par atkāpšanos no principiālām pozīcijām, tad pretinieki sāk jūs lielīt. Ja mūsu lietas pretinieki sāk jūs slavināt par viņiem tīkamiem darbiem, tad tauta jūs pamatoti kritizēs. Tātad izvēlieties, kas jums labāk patīk. (Aplausi.)

Komūnistiskā partija cīnās un cīnīsies pret abstrakcionismu un jebkuriem citiem formālistiskiem izkropļojumiem mākslā. Mēs nevaram būt neitrāli pret formālismu. Kad es biju Amerikā, kaut kādi mākslinieki — es nezinu, vai viņi ir pazīstami vai nepazīstami — man uzdāvināja gleznas. Vakar es jums parādīju šos smērējumus. Acīm redzot, šie cilvēki nav mani ienaidnieki, citādi taču viņi nebūtu man pasnieguši sava darba augļus. Bet es ar visu to nevaru atzīt, ka man pasniegtā dāvana ir tēlotajās mākslas vislielākais šedevrs vai vispār šedevrs.

Sakiet, kas šeit attēlots? Stāsta, ka esot uzgleznota aina, kas no tilta paveras uz pilsētu. Lai kā skatās, nekā nevar ieraudzīt, atskaitot dažādas krāsas svītras. Un šo triepumu sauc par gleznu!

Vēl viens tāds «šedevrs». Redzamas četras acis, varbūt arī vairāk. Saka, ka tur esot attēlotas šausmas, bailes. Līdz kādai gan kroplībai mākslu noved abstrakcionisti! Tie ir amerikāņu glezniecības paraugi.

Bet, lūk, daži piemēri no mūsu arhitektoniskās mākslas. Maskava, Sokoļņikos, ir Rusakova klubs, kas uzbūvēts pēc arhitekta biedra Meļņikova projekta. Tā ir kroplīga, neērta būve, kas izskatās pēc velns zina kā. (Rosība zālē.) Taču savā laikā to ceļa vai debesīs kā progresīvu novatorismu.

Varbūt daži teiks, ka Hruščovs aicina uz fotogrāfismu uz naturālismu mākslā. Nē, biedri! Mēs aicinām uz spilgtu māksliniecisku jaunradi, kas patiesi ataino reālo pasauli visā tās krāsu daudzveidībā. Tikai tāda māksla dos cilvēkiem prieku un baudu. Cilvēks nekad nezaudēs mākslinieciskā talanta spējas un nepieļaus, ka viņam aiz mākslas darbu izkārtnes pasniegtu netīru smērējumu, ko var uzķēpāt katrs ēzelis ar savu asti. (Aplausi.)

Nav šaubu, ka tautai pietiks spēku, lai dotu prettriecienu tādiem «novatoriem». Un tie no viņiem, kas nav zaudējuši saprātu, apdomāsies un velēsies kalpot tautai, radīs līksmes pilnus mākslas darbus, kas aicina uz darbu.

«Literatūra un Māksla»

16.3.1963